Akeksandrs Mecs

Aleksandrs Mecs (1874. g. 15. septembrī Rīgā, Krievijas impērijā – 1951. g. 21. novembrī Valmierā, Latvijas PSR) – zvērināts advokāts, skolotājs, pareizticīgais virspriesteris.

Aleksandrs Mecs ir dzimis dziļi reliģiozā pareizticīgo ģimenē. Viņa tēvs: Pēteris Mecs (Metcs; 1845–1902) – pasniedzis Bībeles un Baznīcas vēsturi, kā arī grieķu un igauņu valodu Rīgas Garīgajā seminārā; māte – Aleksandra (dzim. Reinhauzena) bija virspriestera t. Vasilija Reinhauzena (1811–1892) meita.

1894. gadā Aleksandrs Mecs sekmīgi absolvēja Rīgas Aleksandra vīriešu ģimnāziju. Pēc tam viņš iestājies Tērbatas/ Tartu Universitātes Juridiskajā fakultātē, kuru absolvēja 1899. gadā.

Tajā pašā gadā viņš tika norīkots dienestā tieslietu resorā kā jaunākais amata kandidāts un ieskaitīts Tieslietu ministrijas Rīgas apgabaltiesā.

Kopš tā laika daudzu gadu garumā Aleksandrs Mecs strādājis dažādos amatos un dažādās pilsētās tieslietu resorā.Tostarp, viņš dienējis Rīgā, Dvinskā/ Daugavpilī, Režicā/ Rēzeknē, kā arī Odesā, Kijivā un Kijivas guberņā.

No 1908. gada novembra A. Mecs strādāja par pilsētas tiesnesi Dvinskā/ Daugavpilī; 1910.–1918. gadā – par tiesas izmeklētāju Rēzeknes apriņķī; 1918. gadā, lielinieku varas laikā viņš bija tiesas izmeklētājs Rēzeknē, pēc tam – Vācijas okupācijas laikā tika ievēlēts par miertiesnesi.

Netkarīgajā Latvijas Republikā Aleksandrs Mecs vēl kādu laiku turpinājis strādāt par tiesas izmeklētāju Rēzeknē.

1926. gada janvārī Aleksandrs Mecs nodevis zvērināta advokāta zvērestu un tika iekļauts zvērināto advokātu sarakstā. Nodarbojoties ar advokāta praksi, kopš 1932. gada viņš vienlaikus strādājis par skolotāju vairākās pamatskolās Rīgā, Valmierā un Jelgavā, kā arī pasniedzis Olimpiādas Ļišinas un Natālijas Draudziņas ģimnāzijās.

Neskatoties uz savu visnotaļ sekulāro izglītību, Aleksandrs Mecs jau kopš bērnības gadiem bija dziļi reliģiozs, tuvs Pareizticīgajai Baznīcai, viņš tiecās uz garīgo kalpošanu, kam pakāpeniski gatavojās.

1933. gada ziemā Aleksandrs Mecs salaulājās baznīcā ar Klavdiju Rōtsu. Tā paša gada Lielajā/ Zaļajā ceturtdienā Rīgas un Latvijas arhibīskaps Jānis (Pommers) iesvētījis Aleksandru Mecu par diakonu, un pēc tam – Lieldienu svētku laikā viņš tika iesvētīts par pareizticīgo priesteri. Pēc iesvētīšanas tēvs Aleksandrs Mecs tika ieskaitīts Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles garīdznieku štatā, lai kalpotu par priesteri Piltenes Kristus Augšāmcelšanās baznīcā un Nītaures Kristus Piedzimšanas baznīcā, kā arī Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterī un Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī (klosterī) Valgundē.

Būdams priesteris, t. Aleksandrs Mecs tomēr nebija pilnībā pārtraucis advokāta darbību. Piemēram, 1934. gadā viņš pārstāvējis tiesā Annetes Blauas lietu pret biedrību “Daile un Darbs” saistībā ar Raiņa mantinieču – dzejnieces Aspazijas (1865–1943) un Almas Birģeles-Paegles (1877–1949) –kasācijas sūdzības pieņemšanu.

1936. gada 16. novembrī tēvs Aleksandrs Mecs tika pārcelts kalpot uz Valmieras Svētā Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija baznīcu. Vienlaikus viņš kā priesteris kalpojis arī Rūjienas Svētās Trijādības, Smiltenes Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja un Cēsu Kristus Apskaidrošanās pareizticīgo baznīcās. Šajās draudzēs t. Aleksandrs Mecs nomainījis priesteri t. Kirilu Kaņepu. Papildus tam t. Aleksandrs garīgi aprūpējis arī Burtnieku un Intes pareizticīgo draudzes.

Vienlaikus garīgajai kalpošanai, strādājot kā zvērināts advokāts, viņš pieņēma klientus Valmierā, Beātes ielā 2 (saskaņā ar veco numerāciju). Par advokātu A. Mecs strādājis līdz 1944. gadam.

Pēc Otrā pasaules kara beigām, jau padomju okupācijas laikos t. Aleksandrs Mecs turpināja garīgo kalpošanu Valmieras Svētā Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija baznīcā. Viņš tika iesvētīts virspriestera garīgajā kārtā. 1951. gada 8. aprīlī, vecuma dēļ, virspriesteris Aleksandrs Mecs bija devies pelnītajā atpūtā.

Virspriesterim t. Aleksandram Mecam bija šādi Pareizticīgās Baznīcas apbalvojumi:

1938. gadā apbalvots ar palicu jeb sānautu (garīdznieka dievkalpojuma tērpa daļa – auduma kvadrāts vai rombs ar krusta attēlu, piekārts pie labā gurna. Simbolizē garīgo zobenu, t.i., Dieva vārdu, kas ir garīgā gana apbruņojums – tulk. piez.);

1940. gadā apbalvots ar skufju (tā ir goda zīme – neliela piramidāla garīdznieka cepure violetā krāsā – tulk. piez.).

Aleksandrs Mecs ir miris 77 gadu vecumā, 1951. gada 21. novembrī. Apbedīts Valmieras pareizticīgo kapsētā (Brēžas ielā).

Materiālu sagatavojusi Aleksandra Jakovļeva, 2026. g.

Informācijas avoti:

1. Внутренние дела. Рижский вестник № 199, 13.09.1899.

2. Объявление о смерти Меца Петра Антоновича. Рижский Вестник № 245, 07.11.1902.

3. Latvijas tiesu palāta. Valdības Vēstnesis, Nr.14, 19.01.1926.

4. «Сегодня — посвящение во диакона прис. пов. А.П. Меца». Сегодня № 104, 14.04.1933, стр.6.

5. «Заболел диакон Александр Мец». Сегодня № 108, 19.04.1933.

6. «Православные пастыри в адвокатской роли». Сегодня №236, 27.08.1933.

7. «Распоряжения Синода». «Вера и жизнь», Духовный журнал №11, 01.11.1936.

8. «Священник А. Мец» — настоятель Валмиерской церкви. Сегодня № 3276, 26.11.1936.

9. D. Rīgas apgabaltiesas rajona zvērināti advokāti. Jaunais juridiskais padomnieks, 1938.

10. «Вера и жизнь» Духовный журнал № 12, 01.12.1938.

11. «Мец Александр Петрович, священник» и «Мец Петр Антониевич, учитель». Биографический справочник на сайте feodorovna.ucoz.lv

12. “Aleksandrs Mecs”. Daugavpils Universitātes Latgales Pētniecības institūts, Latgales dati, Henrihs Soms. Tīmekļa vietne: latgalesdati.du.lv/persona/12927.