Svētā Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija baznīca Valmierā

Svētā Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija baznīca Valmierā

Svētā Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija baznīca. – Valmiera, Rīgas ielā 22.

Pareizticīgo kopiena Valmierā (tolaik Volmārā) sāka veidoties 19. gadsimta 20. gados. Tomēr tikai 1845. gadā sakarā ar latviešu zemnieku masveida pāriešanu pareizticībā, pēc vietējo pareizticīgo iedzīvotāju lūguma, kā arī pamatojoties uz Rīgas bīskapa un Pleskavas vikāra Filareta (Gumiļevska, 1805–1866) vēršanos pie Vissvētās Sinodes, tā izdevusi dekrētu par pareizticīgo draudzes izveidošanu Valmierā. Par draudzes dibināšanas datumu tiek uzskatīts 1846. gada 31. oktobris.

Par pirmo Valmieras pareizticīgo draudzes garīdznieku kļuva t. Timofejs Zlatinskis, kurš bija gatavs noturēt dievkalpojumus gan baznīcslāvu, gan arī latviešu valodā. Pirmais draudzes vecākais (stārasts) bija tirgotājs Fjodors Galkins.

Laikposmā pirms baznīcas uzcelšanas pirmie dievkalpojumi notikuši pagaidu mājas baznīcā, kas bija ierīkota tirgotāja M. Babiļeva namā Pēterburgas (tagad Lācplēša) ielā netālu no Svētā Sīmaņa luterāņu baznīcas.

1846. gada februārī imperators Nikolajs I (1796–1855) apstiprinājis tipveida projektu pareizticīgo dievnamiem Vidzemes guberņā, bet martā viņš jau apstiprinājis arī tāmes 25 pareizticīgo dievnamu būvniecībai, to skaitā arī Valmierā.

1846. gada augustā ar panākumiem noslēdzās vietas meklējumi jaunās baznīcas celtniecībai. Pārdot savu zemesgabalu šim mērķim piekrita Valmieras pilsētas iedzīvotājs kolēģijas reģistrators Frīdrihs Šulcs, un jau 14. augustā tika iesvētīta baznīcas būvniecībai atvēlētā vieta un iemūrēts pirmais pamatakmens. Baznīcas ēkas būvdarbus vadījis vietējai sīkpilsoņu kārtai piederīgais Teodors Meijers.

Saskaņā ar tipveida projektu veidotā koka baznīca tika uzbūvēta visai ātri. Tai bija raksturīga vienkārša arhitektūra. Dievnamam bija zvanu tornis un viens kupols.

Taču baznīcas klēra mājas būvniecība aizkavējās, jo bija parādījušies gruntsūdeņi un radās nepieciešamība veikt papildu darbus šo problēmu novēršanai. Kopējie celtniecības darbi noslēdzās 1847. gada septembrī.

1847. gada 25. septembrī jauno dievnamu Svētā Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija vārdā iesvētījis Rīgas bīskaps un Pleskavas vikārs Filarets (Gumiļevskis). Kopš šī brīža 25. septembris (pēc jaunā stila – 8. oktobris) tiek atzīmēts kā ikgadējie dievnama svētki.

Līdztekus Svētā Sergija baznīcai 1847. gadā tika atvērta arī Valmieras draudze skola, kas pieņēma apmācībā deviņus zēnus. Vēlāk skolā mācījās gan zēni, gan arī meitenes.

1850. gadā tika izveidota patstāvīga Rīgas eparhija, kurā bija 11 prāvesta iecirkņi, to skaitā arī Valmieras iecirknis, kura sastāvā ietilpa 11 draudzes.

Dievkalpojumi Valmieras pareizticīgo draudzē jau kopš paša sākuma notika divās valodās: latviešu un baznīcslāvu. Latvieši veidoja ievērojamu daļu draudzes locekļu skaitā.

19. gadsimta 70. gadu sākumā baznīcas koka ēkas stāvoklis pasliktinājies, un radās nepieciešamība vai nu veikt kapitālo remontu, vai arī celt jaunu baznīcas ēku.

1871. gadā komisija, kuras darbībā piedalījās arī arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis (1834–1891), secināja, ka koka baznīcas ēka bija kļuvusi nelietojama un nepieciešama jauna dievnama būvniecība.

Jaunas baznīcas celtniecības nepieciešamību atbalstīja arī pareizticīgo baznīcu būvniecības pārzinis Baltijas guberņās kolēģijas padomnieks F. Golouševs. Tāpat jaunas mūra baznīcas celtniecības nepieciešamību atbalstīja arī Baltijas (Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes) ģenerālgubernators kņazs Pjotrs Bagrations (1818–1876), kurš vērsās Pēterburgā ar lūgumu atvēlēt līdzekļus baznīcas un skolas būvniecībai.

1874. gadā valdība piešķīra līdzekļus pareizticīgo dievnamu celtniecībai Rīgas eparhijā, tai skaitā jaunas pareizticīgās baznīcas celtniecībai Valmierā tika atvēlēti 16 000 rubļu.

1875. gadā Baltijas ģenerālgubernators kņazs P. Bagrations apstiprinājis jauno dievnamu būvniecības projektus un tāmes. Pamatojoties uz guberņas arhitekta J. Hāgena (arī Gāgena) pavēli, tipveida projektus un tāmes, ņemot vērā vietējos apstākļus un īpatnības, tika uzdots pārstrādāt pirmajam latviešu profesionālajam arhitektam Jānim Frīdriham Baumanim.

J. F. Baumanis bija arī būvdarbu vadītājs, bet tiesības veikt baznīcas celtniecību ieguvis būvnieks no Vendenes/ Cēsu apriņķa Jānis Menģelis. Dievnama būvdarbi sākās 1877. gada februārī un tika pabeigti 1878. gada beigās.

Svētā Sergija dievnams ir būvēts no vietējiem pelēkajiem šķeltajiem laukakmeņiem (dokumentos norādīts – „no bruģakmens”), bet dievnama velves, stūri, karnīzes, logu un durvju ailes veidotas no vietējā ražojuma sarkanajiem ķieģeļiem. Dievnamam ir krustveida forma, baznīcas pamatapjomu vainago pieci neparastas formas kupoli: viens galvenais un četri sānu. Virs dievnama priekštelpas izbūvēts arī teltsveida zvanu tornis. Baznīcas kupolu krusti, atbilstoši vēsturiskajai pareizticīgo krusta formai, ir astoņstūraini. Dievnamā vienlaikus var atrasties līdz 300 dievlūdzēju. Ikonostass (svētbilžu siena) jaunajā dievnamā tika pārnests no iepriekšējās koka baznīcas. Tas netika nomainīts, bet gan atjaunināts un apzeltīts.

1879. gada 16. maijā jaunuzcelto baznīcu, līdzkalpojot vairākiem garīdzniekiem un diakoniem, iesvētījis Valmieras baznīcas iecirkņa prāvests garīdznieks Mārtiņš Miķelsons (1834–1882). Ar Rīgas un Jelgavas bīskapa Filareta (Filaretova, 1824–1882) svētību jaunā mūra baznīca atkal tika iesvētīta Svētā Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija vārdā.

Baznīca nebija grezna, un tās iekārtojums izcēlās ar pieticību. Taču daudz kas izmainījās 1887. gadā, kad tika izveidota Baltijas Pareizticīgās brālības vietējā nodaļa – Valmieras Svētā Sergija brālība. Pateicoties šīs brālības savāktajiem līdzekļiem, izdevās atjaunināt baznīcu un veikt virkni remontdarbu. 1896. gadā, savā 50 gadu jubilejā baznīca saņēma dažādas dāvanas: ikonas, liturģiskos traukus u.c. 1902. gadā saskaņā ar Krievijas impērijas Zemkopības ministrijas 1901. gada 31. decembra lēmumu dievnamam tika piešķirta īpašumā Briežu muiža (vācu: Palmhof).

Blakus dievnamam atrodas 1903. gadā uzbūvētā aristokrātiskās Mengdenu dzimtas kapliča. Šai dzimtai piederējuši zemesīpašumi Valmieras apkārtnē. Mengdenu dzimtai ir vācu izcelsme, taču jau 1832. gadā viens no šīs dzimtas pārstāvjiem – pulkvedis grāfs Frīdrihs Morics fon Mengdens (1804–1887) pārgājis pareizticībā, pieņemot Fjodora Mengdena vārdu, pareizticīgie bija arī viņa pēcteči. Kapliču, kā arī jaunu žogu apkārt baznīcai un kapličai, par saviem līdzekļiem uzcēlis ģenerālleitnants grāfs Georgs Mengdens (1861–1917). Kapličā apbedīti Georga Mengdena vecāki: tēvs – Krievijas imperatora armijas ģenerālleitnants grāfs Georgs Mengdens (1836–1902) un māte – Zinaīda Mengdena, dzimusi Burceva (arī Burcova), kura mirusi Sanktpēterburgā 1910. gadā, kā arī vēl kāds šīs dzimtas pārstāvis, par kuru ziņas laika gaitā ir zudušas. Toreiz līdztekus kapličas izbūvei tika uzcelts arī žogs, kas norobežoja baznīcas pagalmu.

Pirmā pasaules kara priekšvakars vērtējams kā labvēlīgs laiks Valmieras pareizticīgo draudzes dzīvē. Taču, sākoties karu un revolūciju laikposmam, Svētā Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija baznīca, tāpat kā daudzas citas baznīcas, piedzīvoja ļoti grūtus laikus. Viegls nebija arī Latvijas Republikas tapšanas periods. Tā, Svētā Sergija baznīcā dažu gadu laikā nomainījās vairāki garīdznieki. Situācija stabilizējās, kad 1924. gada janvārī baznīcas pārziņa amatu ieņēma tēvs Kirils Kaņeps (1879–?), kurš Valmierā nokalpojis vairāk kā 12 gadus.

Pats sarežģītākais Kristīgās Baznīcas dzīvē bija PSRS pastāvēšanas laikposms, kad priekšplānā tika izvirzītas ateisma un komunisma idejas, nacionalizēti baznīcas zemesīpašumi, kā arī ierobežota tās reliģiskā darbība. Tolaik daudzas grūtības bija lemts piedzīvot arī Valmieras pareizticīgo draudzei un tās garīdzniekiem.

Tomēr Svētā Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija baznīca, neraugoties uz kariem un politisko režīmu maiņām, nekad netika slēgta.

20. gadsimta 70. gados tika nojaukts par G. Mengdena līdzekļiem uzceltais dzelzs žogs uz akmens pamatiem, kas apjoza baznīcu un kapliču plašākā lokā, nekā šodien redzamais žogs. Toreiz pilsētā līdzīgs liktenis piemeklējis arī daudzus citus žogus. Pēc tēva Gavriila (Mihaila Četverova, 1926–2011) 1989. gadā izteiktā ierosinājuma tika nolemts atjaunot akmens žogu līdzīgu nojauktajam, tikai kompaktākā veidā, izmantojot ne tikai laukakmeņus, bet arī sarkanos ķieģeļus. Šī iecere tika īstenota 1990. gadā.

Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu, kas atjaunoja tiesības bijušajiem īpašniekiem uz viņu zemesīpašumiem, kuri viņiem bija piederējuši līdz 1940. gada 21. jūlijam, ja likumā noteiktā kārtībā tiesa konstatējusi tiesību pārmantošanas faktu. Saskaņā ar jauno kārtību, 1991. gada 18. aprīlī draudze tika reģistrēta reliģisko organizāciju reģistrā ar nosaukumu „Valmieras Sirdsskaidrā Sergeja Radoņežas pareizticīgo draudze”.

Veicot milzīgu darbu arhīvu dokumentu vākšanā par baznīcas tiesībām uz zemesīpašumu, kopienas pārstāvis Jurijs Semeņuks savāca un iesniedza speciālajai komisijai nepieciešamos dokumentus. Tā rezultātā bijušais baznīcas zemesīpašums tika atdots Valmieras pareizticīgo draudzei.

Kopš 1993. gada 14. oktobra Valmieras Svētā Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija pareizticīgo draudzi vada tēvs Vladimirs Fedotovs. Viņa ilggadējās kalpošanas laikā paveikts liels darbs gan draudzes atjaunošanā, gan arī Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija dievnama uzturēšanā. Ar Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra(Kudrajšova)  svētību laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam baznīcas pagalmā tika uzbūvēts jauns draudzes nams. Tieši šeit tagad atrodas svētdienas skola, kanceleja un citas dienesta telpas. Baznīcas ēku uzturēt kārtībā palīdz arī Valmieras pilsētas pašvaldība. Svētā Sergija baznīca ir viena no Valmieras prāvestības vislabiekārtotākajām baznīcām, bet Valmieras pareizticīgo draudze – viena no lielākajām draudzēm Vidzemē.

2018. gada pavasarī sākās liels dievnama jumta un kupolu vairāku posmu rekonstrukcijas projekts, kura līdzfinansēšanā piedalās arī Valmieras pilsētas pašvaldība. Remontdarbus plānots pabeigt 2021. gadā.

Interesanti fakti:

Dievnama zvanu tornī saglabājies vienu pudu (1 puds = 16,380496 kg) smagais zvans, ko vēl 1846. gadā izlējis vietējais meistars Jakobsons pēc tirgotāja Fjodora Galkina pasūtījuma. F. Galkins bija viens no Valmieras iedzīvotāja trešās ģildes tirgotāja Ivana Galkina dēliem. I. Galkins ir miris 1842. gadā Valmierā.

Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija baznīca darbojas arī mūsu dienās, un tai ir piešķirts pilsētas vietējā kultūrvēsturiskā objekta statuss.

 

Dažādos laikposmos dievnamā kalpojuši šādi pazīstami garīdznieki:

No 1846. līdz 1849. gadam – tēvs Timofejs Zlatinskis.

No 1849. līdz 1859. gadam – tēvs Joanns Pospelovs.

No 1851. līdz 1855. gadam – tēvs Joanns Saharevs.

1856. gadā – tēvs Dimitrijs Ļitvinskis.

No 1859. līdz 1870. gadam – tēvs Pāvels Konokotins.

No 1863. līdz 1864. gadam – tēvs Joanns Pjatņickis.

No 1870. līdz 1876. gadam – tēvs Joanns Doroņins.

No 1872. līdz 1880. gadam – tēvs Vasilijs Šalfejevs.

No 1876. līdz 1880. gadam – tēvs Mārtiņš Miķelsons.

No 1880. līdz 1883. gadam – tēvs Konstantīns Dobšinskis.

No 1882. līdz 1886. gadam – tēvs Rufins Zlatinskis.

No 1886. līdz 1893. gadam – tēvs Andrejs Degožskis.

No 1893. līdz 1907. gadam – tēvs Dmitrijs Muravejskis.

No 1907. līdz 1909. gadam – tēvs Jānis (Joanns) Jansons.

No 1909. līdz 1914. gadam – tēvs Pēteris Lapikens.

No 1914. līdz 1918. gadam – tēvs Nikolajs Tretjakovs.

1922. gadā – tēvs Jānis (Joanns) Lapikens.

1923. gadā – tēvs Andrejs Pakalniņš.

No 1924. līdz 1936. gadam – tēvs Kirils Kaņeps.

No 1936. līdz 1951. gadam – tēvs Aleksandrs Mecs.

No 1951. līdz 1959. gadam – tēvs Nikolajs Smoļenkovs.

No 1955. līdz 1966. gadam – tēvs Joanns Terjohins.

No 1960. līdz 1961. gadam – tēvs Dmitrijs Okolovičs.

No 1967. līdz 1971. gadam – tēvs Aleksandrs Sergejevs.

No 1971. līdz 1976. gadam – tēvs Nikodims (Georgijs Aņiskins).

No 1976. līdz 1978. gadam – tēvs Viktors (Viktors Pjankovs).

No 1978. līdz 1984. gadam – tēvs Boriss Rubanovičs.

No 1984. līdz 1989. gadam – tēvs Gavrils (Mihails Četverovs).

No 1990. līdz 1993. gadam – tēvs Nikolajs Grišins.

No 1993. līdz šim laikam, t.i. 2021. gadam – tēvs Vladimirs Fedotovs.

Materiālu sagatavoja Aleksandra Jakovļeva, 2021. gadā

 

Autore pateicas par atsaucību un palīdzību šī materiāla sagatavošanā:

Valmieras integrētās bibliotēkas vecākajai bibliotekārei Agitai Lapsai,

Valmieras muzeja vadošajai pētniecei Lienei Rokpelnei,

Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītājai Ingrīdai Zīriņai.

 

Informācijas avoti:

1. Официальный сайт ЛПЦ МП. Свято-Сергиевская церковь в Валмиере, skat.: www.pravoslavie.lv

2. Александр Вишнёв. Православный храм Преподобного Сергия Радонежского Чудотворца г. Валмиера, Валмиера, 2004.

3. Jānis Kalnačs. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Valmieras rajonā, Neputns, 2010. 54.–61. lpp.

4. Православные храмы и приходы на территории Латвии в XIII-XXI веках. Справочник. Е. Щеников (сост.). Рига, 2017. Стр. 58-61.

5. Научно-аналитический журнал "Православие в Балтии" № 4 (13), FSI. Рига. 2016 г. Cтр. 11, 16, 17, 23, 185, 186.

6. Научно-аналитический журнал "Православие в Балтии" № 9 (18), FSI. Рига. 2020 г. Стр. 39.

7. А. Гаврилин. Очерки истории Рижской епархии (19 век). – Рига: Филокалия, 1999. Стр. 200.

8. Информация о годах службы священно-церковнослужителей: http://feodorovna.ucoz.lv

Ilustrācijas tēmai