Vasilijs Karjakins
Vasilijs Karjakins (1851. g. 28. janvārī Ribinskā, Krievijas impērijā – 1913. g. 14. oktobrī Kazaņā, Krievijas impērijā) – tirgotājs.
Vasilijs Karjakins dzimis 1851. gada 28. janvārī Jaroslavļas guberņas Ribinskā krievu pareizticīgo ģimenē (pēc citiem avotiem: dedzīgs vecticībnieks).
1863. gadā beidza Ribinskas apriņķa skolu. Kalpoja pie maizes tirgotāja F. Boinova. Sakrājis nelielu kapitālu, nolēma strādāt pats patstāvīgi. 1877. gadā pārcēlās uz Kazaņu, kur drīz sāka palīdzēt maizes tirdzniecībā savam sievastēvam P. Suslovam. Pēc viņa nāves kļuva par maizes tirdzniecības uzņēmuma īpašnieku. Bija Kazaņas pirmās ģildes tirgotājs. Viņam piederēja rūpnīca Kazaņā un divas dzirnavas Kazaņas guberņā.
V. Karjakinam bija zemes īpašum Jaroslavļas (115 desetinas meža platību) un Kurzemes (6300 desetinas, Kalkūnes muiža pie Daugavpils ar alus darītavu, ķieģeļu rūpnīcu un dārzniecību) guberņās. Laikabiedri atzīmēja, ka savu daudzmiljono bagātību V. Karjakins radījis pats, pateicoties prātam, gribai un darba mīlestībai.
V. Karjakins aktīvi atbalstīja labdarību, kā arī iesaistījās sabiedriskā darbā un politikā. No 1896. līdz 1913. gadam bija Kazaņas pilsētas domes deputāts. No 1894. līdz 1903. gadam - Kazaņas Biržas komitejas priekšsēdētāja vietnieks, pēcāk priekšsēdētājs. Kazaņas nabago un slimo bērnu aizgādības biedrības loceklis, pēc tam priekšsēdētājs (1896-1913). Kazaņas tirgotāju pašpalīdzības biedrības priekšsēdētājs (1898-1913). Laikrakstā ”Novoje vremja” publicēja rakstus par ekonomiku.
Par saviem līdzekļiem uzcēla pilsētā divas skolas. Daudz uzmanības veltīja tautas izglītības atbalstam. Bija daudzu mācību iestāžu aizgādības padomēs. Ievērojamas naudas summas ziedoja vairāku mācību iestāžu atvēršanai Kazaņā un Ribinskā.
Ierosināja 1905. gadā izveidot „Tiesiskās kārtības biedrību”, taču tad, kad tur pārsvaru guva krasi labējie spēki, aizgāja prom. 1906. gadā iestājās „17. oktobra savienības” Kazaņas nodaļā. Krievijas Valsts II Domes vēlēšanās bija elektors, taču par deputātu nekļuva. 1907. gada 8. novembrī tika ievēlēts Krievijas Valsts III Domē. Bija frakcijas „17. oktobra savienība” biedrs, Domes pārtikas, finanšu un pilsētas komisiju loceklis. Pēc viņa ierosinājuma – izveidot valsts labības rezerves – tika izdarīti grozījumi pārtikas programmā, nosakot, ka šo krājumu pārvaldība tiek uzticēta nevis valsts ierēdņiem, bet komercstruktūrām. V. Karjakins ierosināja labojumus arī nodokļu likumdošanā, akciju sabiedrību darbībā u. c. Pamatoja nepieciešamību izbūvēt šosejas, attīstīt izglītības sistēmu. Iestājās 1907. gadā izveidotajā Valsts padomes un Valsts Domes locekļu apvienotajā tirdzniecības un rūpniecības grupā. Krievijas Valsts IV Domes vēlēšanās balotēties atteicās.
Pēdējos dzīves gadus no saimnieciskās darbības atteicās un laiku pavadīja galvenokārt savā Kalkūnes muižā, Kurzemes guberņā. Atbalstīja krievu izglītošanu Ilūkstes apriņķī. Starp citu, viņam piederošos namos no 1911. līdz 1915.gadam izvietojās Ilūkstes skolotāju seminārs, kur gatavoja skolotājus krievu tautskolām un skolām. (XX gadsimta 20. gados bijušās V. Karjakina muižas mājās valdība iekārtoja bērnu namu).
Precējies. Bērnu nav bijis. Mira 1913. gada 14. oktobrī no aknu vēža. Apglabāts Kazaņā.
Tekstu sagatavoja Sergejs Coja
Informācijas avoti:
EAA.384.1.1768,118,119.о.p -120. lpp.
Государственная дума Российской империи: 1906-1917. Энциклопедия. В.В. Шелохаев (ред.). М.: Российская политическая энциклопедия, 2008. С. 242-243.
Izmantoti arī papildus materiāli no interneta resursiem.
