Bijušās Firsa Sadovņikova nespējnieku patversmes ēka

Rīgā dzimušais, 1. ģildes tirgotājs Firss Sadovņikovs savā testamentā bija novēlējis kapitālu ar nodomu, ka "tad, ja no procentiem izveidosies kapitāls, kas ir vienāds ar testamentā novēlēto, uzcelt akmens nespējnieku patversmi nabadzīgajiem ļaudīm [..], skolu nabadzīgajiem bērniem [..] un Svētā mocekļa Firsa baznīcu." 1876. gadā testaments tika izpildīts. Nespējnieku patversme darbojusies līdz 1940. gadam. Pēc Otrā pasaules kara tika nojaukta baznīcas ēka, kā arī kupols, kas rotāja ēkas fasādi. Vēlāk bijušās nespējnieku patversmes ēkā sāka darboties un līdz šai dienai darbojas dažādas medicīnas iestādes.
1920. un 1930. gados šajā ēkā atradusies arī 1. (četru klašu) krievu pamatskola.

Bijušās Firsa Sadovņikova nespējnieku patversmes ēka

Pirmā nespējnieku patversme, kas speciāli tika paredzēta pareizticīgajiem rīdziniekiem, tika iekārtota 1876. gada beigās par līdzekļiem, kurus testamentā bija novēlējis Sanktpēterburgas 1. ģildes tirgotājs un Rīgas godpilsonis Firss Sadovņikovs.

Pati ideja par krievu (pareizticīgo) nespējnieku patversmes atvēršanu piederēja Rīgas tirgotājam Mokejam Želtovam, kurš nomiris 1862. gadā. Apmeklējot Sanktpēterburgu, viņš bieži viesojies pie sava bagātā novadnieka, bijušā Rīgas iedzīvotāja Firsa Sadovņikova. Sarunās, kas notikušas starp draugiem, vairākkārt tika apspriestas daudzas nabadzīgo krievu rīdzinieku problēmas, kuri faktiski tika pamesti likteņa varā. Tas nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka 19. gadsimta sākumā Vidzemes guberņas administrācijas sastāvā nebija pat duča pareizticīgo ierēdņu. Jau vairākus gadsimtus Vidzeme un Rīga ir bijušas vietējās vācu muižniecības pārziņā, kur gan krieviem, gan latviešiem nebija klājies viegli. Pats Firss Sadovņikovs to labi apzinājās, tāpēc viņš novēlēja 100 000 rubļu sudrabā pilsētas nabadzīgo iedzīvotāju aprūpei. Pārējos līdzekļus viņš lika nodot labdarības iestādēm Sanktpēterburgā (vēlāk tur tika uzcelta nespējnieku patversme un skola, kurām tika dots viņa vārds).

Par to, kā vislabāk izmantot novēlēto kapitālu, tirgotājam M. Želtovam bija jākonsultējas ar Rīgas krievu tirgotājiem. Viņi pateicās F. Sadovņikovam par dāsno dāvinājumu, taču atzīmēja, ka papildus nespējnieku patversmei būtu vēlams atvērt arī krievu tautskolu. Vēl 25 000 rubļu tika pievienoti šim cēlajam mērķim.

Firss Sadovņikovs nomiris 1853. gada 3. aprīlī, un viņa testamenta izpildītāji nodeva Rīgas rātei 125 000 sudraba rubļu un viņa garīgā testamenta kopiju. Tajā bija teikts, ka pašam kapitālam vajadzētu palikt neaizskaramam uz visiem laikiem. Taču pēc tam, kad pateicoties uzkrātajiem procentiem, testamentā novēlētais kapitāls divkāršosies, Rīgas pilsētas rātei būtu jāuzbūvē "..Rīgā, kur ir dzimis ziedotājs [..], mūra nespējnieku patversmes ēka nabadzīgajiem un veciem cilvēkiem, kā arī abu dzimumu pareizticīgajiem pilsoņiem, kas cieš no slimībām, kopā ar skolu, kurā mācītos lasīt un rakstīt abu dzimumu nabadzīgo rīdzinieku bērni."

Nespējnieku patversmes paspārnē pēc F. Sadovņikova gribas bija jāiekārto Svētā mocekļa Firsa mājas baznīca. Vēl viņš bija novēlējis: "Un virs šīs ēkas no ārpuses izgatavot uzrakstu ar bronzas un apzeltītiem burtiem: "Ar Sanktpēterburgas 1. ģildes tirgotāja un godpilsoņa Firsa Sadovņikova pūliņiem un centību [..]."

1866. gada 14. janvārī tika izveidota nespējnieku patversmes būvniecības komiteja, kurā ietilpa bagātākie Rīgas krievu tirgotāji: Pēteris Bočagovs, Jegors Bičkovs, Vasilijs Bakaldins un papildu komitejas locekļi: Nikolajs Makovskis, Jevtihijs Osipovs un Andrejs Kamarins. 1868. gadā pēc būvniecības komitejas locekļu lūguma par tās locekli kļuva Rīgas birģermeistars Heinrihs Jūlijs Betfīrs, kurš pēc tam tika ievēlēts par tās priekšsēdētāju (avīze “Rižskij vestņik”, Nr. 137, 21.06.1874).

1872. gada decembrī Rīgas toreizējā Maskavas priekšpilsētā, Mazajā Dzirnavu ielā nespējnieku patversmes būvniecībai tika iegādāts zemesgabals, kas piederēja Visu Svēto pareizticīgo baznīcas draudzei. Ēkas pamatakmens tika likts 1874. gada 19. jūnijā. Būvdarbus par 150 000 rubļu uzņēmās veikt mūrnieks Hermanis Barčs, būvdarbu uzraudzību pārņēma pilsētas arhitekts Johans Daniels Felsko. Visas ēkas būvniecības izmaksas bija aptuveni 200 000 rubļu. Par nespējnieku patversmes oficiālās atklāšanas dienu tiek uzskatīts 1876. gada 14. decembris.

Četrus gadus vēlāk nespējnieku patversmē tika atvērta bezmaksas vīriešu skola, bet nākamajā gadā – sieviešu skola. Kad 19. gadsimta 80. gadu vidū tika veikta Maskavas priekšpilsētas pārbūve, divas ielas - Mazā un Lielā Dzirnavu – tika apvienotas vienā ielā, kas 1885. gadā nosaukta Sadovņikova vārdā.

1890. gadā tirgotājs Ignatijs Muhins ziedojis vēl 35 tūkstošus rubļu sudrabā F. Sadovņikova nespējnieku patversmes neaizskaramā kapitāla fondam. Drīz pēc atklāšanas nespējnieku patversmē tika aprūpēti 13 cilvēki, un pēdējā desmitgadē pirms Pirmā pasaules kara - no 50 līdz 80 cilvēkiem. Pirmie komitejas locekļi, kas bija atbildīgi par nespējnieku patversmi, bija I. Šutovs, A. Putilovs, F. Rebiņins. Tajā laikā tika ieviesta kārtība, saskaņā ar kuru aprūpētājiem bija bezmaksas mājoklis ar apkuri un apgaismojumu, viņi saņēma veļu, kā arī 3 mārciņas maizes un naudu 5–12 rubļu nedēļā pārtikas iegādei.

Pirmā pasaules kara notikumi noveda pie tā, ka līdz 1919. gada pavasarim nespējnieku patversmē palika tikai 29 cilvēki, kuriem tika pievienoti vēl 50 dažādu tautību cilvēki. Kara un nemieru laikā Firsa Sadovņikova testamentā novēlētais kapitāls bija samazinājies līdz nullei, un no 1919. gada beigām Rīgas pilsētas administrācija pārņēma nespējnieku patversmi kopā ar skolu savā pārziņā. Pagājušā gadsimta 20. gadu vidū nespējnieku patversmē tika aprūpēti 163 cilvēki (gandrīz visi no viņiem bija krievu tautības).

20. gadsimta 20. gados no ēkas sienas bija pazudusi plāksne ar Firsa Sadovņikova vārdu. 1926. gadā par godu nespējnieku patversmes 50. gadadienai vietējā krievu presē tika izvirzīts jautājums par nepieciešamību atjaunot piemiņas plāksni, jo īpaši tāpēc, ka tā tika speciāli minēta ziedotāja testamentā. Tomēr Firsa Sadovņikova pēdējā griba tā arī netika izpildīta.  

1950. gadā iela, kas kopš 1885. gada bija nosaukta Firsa Sadovņikova vārdā, tika pārdēvēta padomju karavadoņa Mihaila Frunzes vārdā. Pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas ielai tika atdots tās vēsturiskais nosaukums. Šobrīd bijušajā nespējnieku patversmes ēkā atrodas viena no Nodarbinātības valsts aģentūras filiālēm, kā arī darbojas dažādas medicīnas iestādes.

Oļegs Puhļaks

Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710–2010). – Рига, 2010.

Materiālu papildinājusi un labojusi Aleksandra Jakovļeva

Informācijas avoti:

1. О. Пухляк, Д. Борисов. Русские в Латвии со средневековья до конца XIX века. – Рига. 2003. С.200.

2. О.Н. Пухляк. Сто русских портретов в истории Латвии. – Рига, 2008. С.220.