Krievu-Baltijas vagonu rūpnīca Rīgā

Krievu-Baltijas vagonu rūpnīca – viens no lielākajiem un modernākajiem uzņēmumiem Krievijā.

Uzņemums  dibināts Rīgā 1869. gadā. Rūpnīcā būvēja pasažieru un preču vagonus, automobiļus un ražoja citu produkciju. „Russo-Balt” automobiļi sekmīgi piedalījās starptautiskās autosacīkstēs.

„Russo-Balt” XX gs. sākumā. LVKFFD arhīvs, autors  nav zināms.

       Krievu-Baltijas vagonu rūpnīca („Russobalt”) Rīgā 

Valmieras (Volmeras) ielā 2

Krievu-Baltijas rūpnīcas korpusi. А. Bedenko foto   

19. gadsimta 60. gados beļģu-vācu firma «Van der Cipens un Šarljē» saņēma pasūtījumu uzbūvēt 500 vagonus Rīgas-Daugavpils dzelzceļa līnijai. Lai nevajadzētu maksāt muitas nodokli, pieredzējušie uzņēmēji 1869. gadā atvēra Rīgā savu filiāli, kur bija paredzēts montēt vagonus no importētajām detaļām. Pēc pieciem gadiem filiāle tika pārveidota par («Акционерное общество Русско-Балтийского вагонного завода» (РБВЗ – „Руссо-Балт”) „Krievu-Baltijas vagonu rūpnīcas akciju sabiedrību” jeb „Russobalt” ar pamatkapitālu 1 mln. 200 tūkstošu rubļu apmērā. Jau tad rūpnīca patstāvīgi izgatavoja preču vagonus, bet kopš 1875. gada uzņēmums sāka ražot arī pasažieru vagonus. Kad Krievijā tika uzsākta Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāles būvniecība, pieprasījums pēc pasažieru vagoniem krasi pieauga. 1894. gadā akciju sabiedrībai pievienojās krievu uzņēmēji un tā kļuva neatkarīga no ārvalstu firmas. Pamatkapitāls pieauga līdz 4 mln. 800 tūkst. rubļiem, bet vēlāk tas tika palielināts līdz pat 9 mln. 600 tūkstošiem. Uzņēmuma „Russobalt” uzplaukumu veicināja arī pieaugušais pieprasījums pēc tā produkcijas krievu-japāņu kara kampaņas laikā, tomēr pēc kara darbības beigām ražošanas apjomi krasi samazinājās. Darba ritms tika traucēts, neskatoties uz vagonu pasūtījumu Itālijai.

1908. gadā Krievu-Baltijas uzņēmuma valdes priekšsēdētājs M. Šidlovskis piedāvāja valdei uzsākt automobiļu ražošanu. Šim nolūkam uzcēla cehu, kur uzstādīja 142 modernākos darbgaldus. Specializētos darbus, kas saistīti ar automobiļu ražošanu, veica virsbūvju, skārda, tapsēšanas-krāsošanas, atsperu, kalšanas un liešanas rūpnīcas cehi. „Russobalta” automobiļu nodaļai, kuru vadīja inženieris I. Frjazinovskis, un kurā tika nodarbināti 154 cilvēki, bija mehāniskās apstrādes un montēšanas nodaļas, mehāniskā un izmēģinājumu laboratorijas. Uzņēmumā tika ielūgts darbā 26-gadīgais beļģu (Šveices izcelsmes) inženieris Žiljēns Poterā, kuram bija automašīnu konstruēšanas un izstrādes pieredze firmā «Fondī». Pirmo sērijas automašīnu izgatavoja jau 1909. gada 27. maijā. Automobilim bija četru cilindru dzinējs, kura jauda sastādīja 30 zirgspēku. Uz tā radiātora bija rakstīts: «Krievu-Baltijas» (vēlāk par tradicionālu kļuva tirdzniecības marka «Russobalt»). Lūk ko par šiem automobiļiem rakstīja 1909. gadā izdotais žurnāls «Avtomobiļ»: «Nesen Pēterburgas ielās parādījās eleganti rati ar autosacīkšu tipa virsbūvi, pelēkā krāsā, kas piesaistīja vispārējo uzmanību ar savu eleganto izskatu un krievu nacionālo karodziņu».

Nozares attīstību veicināja tas fakts, ka Krievijas valdība pieņēma speciālu rīkojumu un piecām rūpnīcām, tai skaitā arī Krievu-Baltijas uzņēmumam, piešķīra valsts dotācijas automobiļu ražošanai. Automobiļus «Russobalt» ražoja lielās partijās. Dažādām viena un tā paša modeļa sērijām piemita būtiskas atšķirības atkarībā no dzinēja jaudas, pārnesumu skaita, riteņu bāzes un atsevišķu bloku tehniskā risinājuma. Visas detaļas Krievu-Baltijas rūpnīca ražoja patstāvīgi. Tikai riepas, eļļas manometri un lodveida gultņi tika iepirkti citur. Rūpnīcai bija divas ekipāžas nodaļas Rīgā un Sanktpēterburgā, kur tika ražotas vientipa virsbūves pašu automašīnām: torpedo, faetons, limuzīns, berlīna, landolē un citas. 1910. gadā Starptautiskajā automobiļu izstādē Pēterburgā  tika eksponēti pieci «Russobalt» modeļi. Nākamajā izstādē tika eksponēti jau seši dažādi modeļi.  

Katru gadu uzņēmums ražoja no 100 līdz 140 automobiļiem. Katra neliela sērija sastāvēja no 3 līdz 50 automašīnām. To cenas svārstījās no 5,5 līdz 8,4 tūkst. rubļu. Tika ražotas četru tipu vieglās automašīnas un triju tipu kravas automašīnas. Rūpnīca izgatavoja arī vieglo automašīnu speciālās versijas. Tā, 1913. gadā sacīkšu automobilis «Russobalt» lidlauka skrejceļā attīstīja ātrumu 128,5 km/stundā. 1915. gadā tika izgatavots arī kāpurķēžu variants, kas bija uzkonstruēts pēc imperatora galma garāžu pārvaldnieka K. Kegresa patenta, un speciāli tika paredzēts armijas vajadzībām.

Rīgas automobiļu izturību un drošību apstiprināja izcilais Krievijas autobraucējs un žurnālists A. Nageļs. Piedaloties starptautiskajā rallijā «Monako», viņš finišēja pirmais no 87 dalībniekiem, iegūdams uzreiz dažas balvas, bet vispārējā klasifikācijā viņš ieņēma devīto vietu. Par veiksmīgu uzstāšanos A. Nageļs tika apbalvots ar Svētās Annas 3. pakāpes ordeni, bet no Imperatora  Automobiļu biedrības viņš saņēma apzeltītu kausu.  

Līdz 1914. gadam «Russobalt» automobiļi piedalījās autosacīkstēs, piecās izstādēs tie tika apbalvoti ar zelta medaļām. Dažus pirmos automašīnu eksemplārus savai garāžai iegādājās imperators Nikolajs II.  No 1909. līdz 1915. g.g. Rīgā tika izgatavoti 625 automobiļi ar divgalvainā ērgļa emblēmu. 1918. gadā, jau uz Maskavu evakuētajā rūpnīcā tika samontēta pēdēja automašīna «Russobalt».

Savas pastāvēšanas laikā uzņēmums kopumā bija saražojis daudzus tūkstošus preču un pasažieru vagonu, tramvaju, kara tehnikas, iekšdedzes dzinēju un citu tehnisko iekārtu. Vēlāk šādu ražošanas shēmu atkārtoja daudzi pasaules autokoncerni. Krievu-Baltijas vagonu rūpnīca ir iegājusi vēsturē kā pirmais vagonbūves un autobūves komplekss Krievijā.   

1915. gadā, pēc Pirmā Pasaules kara sākuma uzņēmums tika evakuēts ārpus Vidzemes guberņas robežām. Vēlāk Krievu-Baltijas vagonu rūpnīcas ražošanas telpas sāka izmantot Rīgas Piena kombināts. Patlaban kādreiz slavenā uzņēmuma tradīcijas turpina tikai kāda neliela firma «Russobalt», kas ražo dažādus automašīnu piekabju modeļus.

Aleksandrs Gurins, Oļegs Jazevs 

Sk.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710–2010). – Рига, 2010.

Informācijas avoti:

1. Иванов А.П. Первый автомобильный завод в России. Из истории техники  Латвийской ССР: выпуск 2. (Pirmā automobiļu rūpnīca Krievijā. No Latvijas PSR tehnikas vēstures: 2. izlaidums.) – Рига, 1960.
2. Гурин А. Без лишнего шума. (Bez lieka trokšņa.) – Ракурс № 16. 18.05.2009.
3. Хальфан Ю.А. Первые русские автомобили и их эксплуатационные качества. (Pirmie krievu automobiļi un to ekspluatācijas īpašības.) – Москва, 1960.

   4. Гурин А. Три великих авиатора. (Trīs izcilie aviatori.)  Ракурс № 38. 29.09. 2008