Etnisko minoritāšu identitātes Latvijas publiskajā diskursā
Vladislavs Volkovs
Raksts publicēts krājumā «Vērtības: Latvija un Eiropa». - 1. sējums. Vērtību pētījumi - filosofiskie aspekti. - Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2016., 321.-340.lpp.
Latvijas likumdošana, tostarp arī Satversme, garantē etniskajām minoritātēm valstī saglabāt savu etnokultūras identitāti. 1 Mūsdienu sabiedrībā sociālo minoritāšu (ieskaitot arī etniskās) identitātes saglabāšanu nevar sasniegt ārpus pilnvērtīgām saiknēm ar nacionālo identitāti. Starptautiskie dokumenti, kas bija pieņemti pēc Otrā pasaules kara, nepārprotami uzskata etnisko minoritāšu tiesības saglabāt savu identitāti par vienu no universālajām cilvēktiesībām. 2 Tādējādi demokrātijas principi nepieļauj šo iedzīvotāju grupu identitātes pretstatījumu nacionālajai identitātei.3 Tomēr ne tikai demokrātisko un liberālo valstu politiskajās praksēs, bet arī zinātniskajā domā pastāv asas diskusijas par etnisko minoritāšu etnokultūras identitātes realizācijas apjoma pakāpi publiskajā telpā daudzetniskajās sabiedrībās. Tāpēc nav skaidra risinājuma jautājumam par to, kādā apjomā liberālās vērtības pieļauj etnisko minoritāšu identitātes atzīšanu par nacionālas identitātes formu. Tomēr nacionālā vairākuma un etnisko minoritāšu līdzdalība savu interešu publiskajā apspriešanā veicina šo interešu savstarpējo atzīšanu.4 (Šie jautājumi daļēji ir atspoguļoti raksta autora citās zināt¬niskajās publikācijās. 5)
Nav viennozīmīga jautājuma risinājuma par etnisko minoritāšu identitātes atzīšanu Latvijas politiskajā diskursā. Salīdzinot ar likumdošanas aktiem, pirmkārt, ar Satversmi, Saeimā pārstāvēto politisko partiju programmās (izņemot partijas “Saskaņa” programmu) nav paša jēdziena “etniskā minoritāte” (vai “mazākumtautība”).6 Tomēr arī “Saskaņa” no savas priekšvēlēšanu “4000 zīmju” programmas ir izslēgusi šo jēdzienu. 7 Publiskā diskursa funkcionēšana par etnisko minoritāšu problēmām ir atkarīga ne tikai no varas institūcijām un valsts nacionālā vairākuma pozīcijas. Etniskajām minoritātēm arī jābūt gatavām piedalīties šādās atklātās diskusijās. Bet cik aktuāla ir šī vajadzība Latvijas etnisko minoritāšu vidē ?
Šajā rakstā ir sniegti etnisko minoritāšu pārstāvju sabiedriskās un politiskās dzīves daži socioloģiskās aptaujas dati, kuru raksta autors veica 2015. gada martā-maijā un 2016. gada maijā. Aptaujā piedalījās 17 eksperti: etnisko minoritāšu sabiedrisko organizāciju vadītāji (3), 12. Saeimas deputāti (2), iepriekšējo Saeimu deputāti, kuri nav ievēlēti 12. Saeimā (3), partiju “Latvijas krievu savienība” un “Zarja” vadības pārstāvji (2), cilvēktiesību aktīvists (1), zinātnieki, kuri aktīvi uzstājas masu informācijas līdzekļos (MIL) par etnisko minoritāšu problēmām (2), avīzes “Vesti segodņa” redakcijas kolēģijas pārstāvji (2), pazīstami Latvijas žurnālisti un publicisti, kuri aktīvi raksta Latvijas MIL krievu valodā (2). Visi respondenti lielākā vai mazākā mērā atspoguļoja presē Latvijas etnisko minoritāšu problēmas. Divpadsmit respondenti ir saistīti ar etnisko minoritāšu jautājumiem vairāk nekā 20 gadus, trīs - vairāk nekā 10 gadus un divi - vairāk nekā 5 gadus.
Pētījuma mērķis bija noskaidrot ekspertu pozīciju par to, vai ir vēlams akcentēt etnisko minoritāšu (vispirms Latvijas krievu) problēmas publiskajā telpā valstī, tās sabiedriski politiskajā diskursā. Multietniskās sabiedrības publiskajā telpā etnisko minoritāšu identitātes var nostiprināties, “tikai stājoties savstarpējas atzīšanas attiecībās” 8 ar nacionālā vairākuma identitāti.
Pētījuma aktualitāte bija saistīta ar nepieciešamību interpretēt faktu, ka gandrīz pilnīgi nenotiek diskusijas par etnisko minoritāšu problēmām šo grupu iedzīvotāju mūsdienu publiskajā apziņā, kas ilgu laiku bija nozīmīgs notikums Latvija. (Citējumos pieņemtie apzīmējumi: NVO - sabiedris¬kās organizācijas līderis; PP - politiskās partijas līderis vai partijas vadības loceklis; C - cilvēktiesību aktīvists; S - 12. Saeimas deputāts; IS - Saeimas iepriekšējo sastāvu deputāti; Ž - žurnālisti; VS - avīzes “Vesti segodņa” redkolēģijas locekļi.)
ETNISKO MINORITĀŠU PROBLEMĀTIKAS ATSPOGUĻOJUMA
NEPIECIEŠAMĪBAS NOVĒRTĒJUMS LATVIJAS PUBLISKAJĀ TELPĀ
Aptaujāto ekspertu uzskati par etnisko minoritāšu problemātikas apspriešanas vajadzību publiskajā telpa sadalījās aptuveni vienādās daļas.
Vairumā gadījumu eksperti atklāti pauda atbalstu tās vai citas politiskās partijas pozīcijai. Īpaši tas attiecas uz tiem ekspertiem, kuri ir politisko partiju vai sabiedrisko organizāciju vadībā, aktīvi sadarbojas ar to vai citu politisko partiju, kā arī strādā krievvalodīgo MIL vadībā vai ir aktīvi piedalījušies Latvijas sabiedrības Valsts integrācijas programmā. Kā jau varēja paredzēt, tie eksperti, kuri, kaut arī ir pazīstami ar savu aktīvo sabiedriski politisko pozīciju par etnisko minoritāšu problēmām, profesionāli veicot zinātnisko darbību tomēr neorientējās uz politisko partiju pozīcijām par etnopolitiskajiem jautājumiem. Vienlaicīgi viņu uzskati ir kritiski saistībā ar diskusiju kvalitāti par etnisko minoritāšu problēmām. Tieši viņu uzskati var nostiprināt ārpuspartiju diskursu par etnisko minoritāšu problemātiku. Taču diemžēl krievu intelektuāļu grupa un viņu dalība Latvijas publiskajā telpā nav tik ietekmīga, lai izveidotu pārliecinošu virspartejisku skatījumu uz šiem jautājumiem.
Sociāldemokrātijas partijas “Saskaņa” vai arī tās pozīciju atbalstošie eksperti uzskata, ka sabiedrisko vajadzību pēc diskusijām par etnisko minoritāšu problēmām nosaka strukturālās pārmaiņas Latvijas etnopolitikā, kas bija saistītas ar Latvijas gatavošanos iestāties Eiropas Savienībā un nepieciešamību pieņemt Eiropas normatīvās pamatnostādnes etnisko minoritāšu identitātes aizsardzībā. Partiju “Latvijas krievu savienība” (LKS) un “Zarja” pārstāvji kopumā uzskata, ka diskusijas nav jāpārtrauc, pat ņemot vērā Latvijas integrācijas faktu ES. Kaut kādā mērā tas ir saistīts ar to, ka “Saskaņa” daudz dziļāk nekā citas uz krievvalodīgajiem iedzīvotājiem orientētās partijas ir integrēta Latvijas politiskajā sistēmā.
Viens no ekspertiem, kurš juta līdzi partijai “Saskaņa”, izteica domu, ka etnisko minoritāšu problēmu apspriešanas maksimums 2000. gadu pirmajā desmitā ir attiecināms uz periodu, kad Latvija gatavojās iestāties ES, un pa¬saules sabiedrība pastiprinātu uzmanību pievērsa šai tēmai. Tajā pašā laikā mūsdienu interese par šo problēmu MIL ir niecīga:
“Šīs tēmas nav interesantas ne klausītājiem, ne žurnālistiem. Protams, ka tās dažreiz parādās. Pie mums bija kādi pieci sižeti par Krievu kultūras dienām. Varētu būt saruna par kādu praktisku pagriezienu. Piemēram, skolas vai bērnudārza izvēle pēc valodas. Kontekstā ar ES problemātiku šīs tēmas uzplaiksnījums par mazākumtautībām attieccas uz laiku, kas bija pirms Latvijas iestāšanās ES. Visu laiku šī tēma tika pārspīlēti aktīvi apspriesta. “Saskaņas centrs” savam elektorātam stāstīja, ka “Eiropa mūs atbalstīs”, nepilsoņiem iedos pilsonību utt. Taču, ja mēs redzam, ka tas, uz ko mēs cerējām, nepiepildījās, cerības sāk zust.” (Ž)
Viens no ekspertiem atzīmēja etnopolitikas pieeju pozitīvo evolūciju salīdzinājumā ar 1990. gadu periodu, kad samazinājās publikāciju skaits par šo tematiku. Tomēr eksperts pārsvarā runāja par bijušo avīzes praksi konfliktogēnu un dramatisku problēmu atspoguļošanā, kuras skar ierindas krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju identitāti un pašizjūtu. Tāpēc krievu MIL redakciju uzmanība netiek pievērsta mūsdienu etnopolitikas konceptuālo aspektu analīzei:
“Pašlaik mūsu laiku nevar salīdzināt ar 90. gadiem. Tie gadi bij a kā murgs. Toreiz vienkārši tika lauzti cilvēku likteņi. Mēs ar šo problemātiku nodarbojāmies ļoti pamatīgi. Šodien tādi atklāti pārkāpumi pēc etniskā principa... tādi laikam ir, tomēr to ir ļoti maz. Pašlaik tie visbiežāk ir cilvēktiesību pārkāpumi, kuri ir saistīti ar cilvēka izdzīvošanu. Par to mēs rakstām.” (VS)
Saeimas deputāts no “Saskaņas”, kurš Atmodas sākumā ļoti aktīvi presē uzstājās par etnisko minoritāšu problēmām, atklāti atzinās, ka viņu interesē iesaistīšanās jebkādās diskusijās tikai tajā gadījumā, ja parlamentā parādīsies ar etnopolitiku saistītas likumdošanas iniciatīvas:
“Situācija ir stabilizējusies. Interese par šiem jautājumiem pieaug tad, kad rodas jaunas likumdošanas iniciatīvas.” (S)
Dažreiz ekspertu atbildēs parādījās domas, ka etnisko minoritāšu vēlme akcentēt savu īpašo identitāti ir pretnostatījums vispārnacionālajai identitātei. Tiesa, šādas domas izteica daži eksperti, kuri kritiski attiecas pret “LKS” un partiju “Zarja”. Piemēram, viens no ekspertiem, kurš darbojas Valsts prezidenta Mazākumtautību konsultatīvajā padomē, pat uzskata par kaitīgu Satversmes 114. pantu, kas aizstāv etnisko grupu pārstāvju tiesības saglabāt un attīstīt savu identitāti, kā arī analoģiskus pantus Likumā par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Kaut gan eksperts uzskata, ka Latvijā etnisko minoritāšu problēmu apspriešana kvalitatīvi atšķiras no situācijas Rietumeiropā, kur to uzskata par pilnīgi normālu apspriešanu. Latvijā šāda apspriešana rada starpetnisku spriedzi, īpaši pēc referenduma par krievu valodu kā otro valsts valodu:
“Jā, viennozīmīgi Satversmē ir normas, kuras rada iekšpolitiskās situācijas saasināšanos. Tāpēc Preambula sniedz jaunas perspektīvas. Tajā skaitā arī Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību dažas normas saasina etnopolitisko situāciju Latvijā.” (NVO)
Etnopolitiskās situācijas stabilizācija orientēja etnisko minoritāšu politisko uzvedību uz autoritātēm un izveidotajām varas struktūrām, kuras personificēja cilvēku kolektīvās identitātes, tai skaitā arī tās, kuras radās šo minoritāšu sabiedriski politiskās dzīves ietvaros. Esošais sabiedrības stāvoklis atšķiras no kardinālo politisko pārmaiņu perioda 1990. gadu pirmajā pusē, kad ļoti liela nozīme bija diskusijām, politiskajām cīņām starp partijām. Daži eksperti intereses zudumu par Latvijas krievu problēmu publisko apspriešanu saista ar partiju ēras norietu. Latvijas krieviem tas izpaudās galvenokārt daudz lielākā orientācijā uz Rīgas mēra Nila Ušakova autoritāti nekā uzticībā pret pašu ievēlētajiem Saeimas deputātiem:
“Persona, kurai visi uzticas, šeit ir Ušakovs. 99% vēlētāju, kuri balsoja par “Saskaņu”, dara tā, kā pavēl Ušakovs, un nevis tā, kā lūdz viņu ievēlētie deputāti. Patiesībā ir beidzies nevis diskusiju, bet partiju laiks.” (IS)
Aptaujātie eksperti uzskata, ka ir noticis pieprasījuma samazinājums pēc brīvas uzskatu paušanas ne tikai krievu publiskajā telpā, bet Latvijas sabiedrībā kopumā. Viens no krievvalodīgās avīzes “Vesti segodņa” redkolēģijas pārstāvjiem uzskata, ka latviešu ekspertu kopiena vairs neizsakās par etnopolitikas tēmām tik vaļīgi kā agrāk. (VS)
Viens no krievu NVO līderiem uzskata, ka pastāv varas pieprasījums pēc etnisko minoritāšu problēmu noklusējuma Latvijā. Turklāt eksperts, kurš šo domu izteica, uzsver, ka pats savu attieksmi pret etnisko minoritāšu problemātiku pauž atklāti visās latviešu auditorijās:
“Nav cilvēku, kuri varētu etnisko minoritāšu aizsardzības idejas artikulēt cienīgi, inteliģenti. Mani diezgan bieži aicina, tajā skaitā arī latviešu MIL. Un es varu izskaidrot savu pozīciju. Taču es jau tagad tieku uzskatīta par pietiekami radikālu.” (NVO)
Dažiem ekspertiem etnisko minoritāšu tēmas apspriešanas raksturs iegūst šo sabiedrības grupu identitāšu konstruēšanas formu. Taču šādai politiskajai konstruēšanai tiek pakļautas ne visas etniskās minoritātes, bet tikai un vienīgi Latvijas krievu iedzīvotāju identitāte. Par politiski ieinteresētiem aktoriem kļūst politiskās partijas, kuras vēlas mobilizēt savu elektorātu. Šādā situācijā tiek konstruēta daudzetniska realitāte kā “divu kopienu” pretnostatījums. Viens no ekspertiem, kurš bija 11. Saeimas deputāts, vispār tiecas redzēt etnisko minoritāšu identitāšu aktualizāciju publiskajā telpā tikai kā politiskās manipulācijas produktu:
“Latvijā neeksistē atsevišķi tematika par ukraiņiem, baltkrieviem, čigāniem vai ebrejiem. Nacionālās minoritātes Latvijā visas ir krievvalodīgie iedzīvotāji, no kuriem lielākā daļa ir nepilsoņi. Tēma tiek atspoguļota tikai un vienīgi politisko grupu (partiju) interesēs gan no latviešu, gan arī krievu puses.” (S)
Ja jau etnisko minoritāšu un etnonacionālā vairākuma (latviešu) identitātes ir kļuvušas par svarīgu politiskās un ideoloģiski simboliskās mobilizācijas resursu, tad publiskajā telpā šāda etnisko grupu norobežošana tiks saglabāta, ir pārliecināts eksperts, kurš ir Saeimas deputāts. Viņaprāt, etnisko identitāšu stingras fiksācijas alternatīva politiskajā telpā varētu būt vienotas politiskās nācijas izveidošana:
“Tas notiek tāpēc, ka neviens nav ieinteresēts problēmas atri¬sināšanā. Bet tas risinājums ir vienotas politiskas nācijas izveidošana... Latvijā drīzāk nav nacionālo minoritāšu problēmu, bet ir problēma ar krievvalodīgo stāvokli. Ja virzīties uz politiskās nācijas izveidi, tad nacionālie jautājumi novirzīsies otrajā plana, daudzi politiskie spēki zaudēs savu popularitāti un rezultātā - zaudēs piekļuvi pie valsts un pašvaldību udžetiem. Tādējādi varētu izveidoties veselīga politiskā vide un reāla cīņa starp labēji-kreisi-centriski-liberāli-radikālajām partijām un nevis starp “savējiem-svešajiem”.” (S)
Etnopolitiskās situācijas un strukturētu attiecību starp nacionālo identitāti un etnisko minoritāšu identitātēm stabilizācijas sekas ir sociāli psiholoģiskais nogurums no etnopolitisko problēmu apspriešanas. Īpaši bieži to minēja eksperti, kuri izteica simpātijas partijas “Saskaņa” politiskajai līnijai. Kaut kādā mērā šī īpatnība ir saistīta ar iepriekšējo, kas orientēja cilvēkus vairāk paļauties uz izveidojušos institūtu pozīcijām un nevis pašiem uz savu iniciatīvu. (VS)
Etnisko minoritāšu identitāšu problemātikas publisko apspriešanu pat viņu pašu vidē stipri ietekmē šīs identitātes institucionalizācijas raksturs esošajā nacionālās identitātes modelī. Respondenti, kā parasti, neveica šīs institucionalizācijas raksturojumu, kas ir nostiprināta dažādos Latvijas likumos, kuros tiek ierādīta vieta tādiem svarīgiem etnisko minoritāšu identitāti atražojošiem faktoriem kā Satversmes 114. pants, Valsts valodas likums, Izglītības likums, Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums. Aptaujātie eksperti skāra galvenokārt izveidojušās sociālās, politiskās un kultūras prakses, kurās latviešu un etnisko minoritāšu identitāšu mijattiecības un subordinācija ir nostiprinājušās sabiedriskās apziņas vērtīborientāciju un masu uzvedības līmenī. Daudzi eksperti uzsvēra domu par to, ka intereses samazināšanās par etnisko minoritāšu problemātiku publiskajā telpā ir ne tik daudz politisko partiju pozīcijas atspoguļojums, cik pašas sabiedrības pieprasījuma izpausme, tai skaitā arī lielākajai etnisko minoritāšu daļai, kuras, ja arī nav pieņēmušas Latvijas etnopolitikas pamatprincipus, tomēr atklāti nekonfliktē ar šiem principiem.
ETNISKO MINORITĀŠU PROBLEMĀTIKAS
ANALĪZES UN APSPRIEŠANAS LĪMENIS
Neskatoties uz atražoto etnisko minoritāšu identitāšu diskursu esamību liberālajā vai komunitāristiskajā formā, tomēr šīs iedzīvotāju grupas Latvijā stipri izjūt intelektuālo spēku nepietiekamību, lai varētu attīstīt pilnvērtīgu sabiedriski politisko un garīgo dzīvi. Aptaujātie pētnieki uzsver, ka nepietiek dziļas analīzes, emocionalitāte dominē par racionālu problēmas izpratni, šīs tēmas potenciālās daudzveidības redukcija uz starpetnisko stereotipu aktualizāciju, valdošo politiķu tieksme izmantot šo tēmu konfrontācijas uzturēšanai sabiedrībā:
“Šajā tēmā pilnīgi nav vērojama dziļa analīze; tematikas sazarojums tiek reducēts vienīgi līdz krieviskuma un latviskuma pretnostatījumam. Tēma reti tiek izcelta. Emocionalitāte dominē pār racionalitāti, bieži izpaužoties kā valdošo politiķu izrādīšanās ar pārdzīvojumiem par draudiem no minoritāšu puses dominējošajām vērtībām.” (Z)
“Pēdējā laikā “Vesti segodņa” kā informācijas avots ir zaudējis savas pozīcijas. Krievu Delfos “krievu jautājumi” tiek atspoguļoti... Publiskajā telpā mums nepietiek iedarbīgu konceptu etnisko minoritāšu problēmu apspriešanā.” (Ž)
Tie respondenti, kuri gadu desmitiem darbojās žurnālistikā, arī ir īpaši jutīgi pret publisko diskusiju organizāciju kopumā:
“Publiskās diskusijas pie mums nav pieprasīts žanrs. Paskatieties, kads zems līmenis bija mēģinājumam imitēt diskusiju tā sauktajā krievu kanālā! Vai arī tie ir diezgan bezatbildīgi to cilvēku paziņojumi, kuri pieņem lēmumus bez jebkādas analīzes, lai tikai kaut ko pateiktu. Dīvaini, ka viens valdības ministrs var teikt, ka ir “par” šo kanālu, bet cits ministrs saka “pret”. Uz šo diskusiju nebija uzaicināts neviens no mūsu kanāla.” (Ž)
“Politiski izdevīga lēmuma pieņemšana ir bieži vien svarīgāka par problēmas atrisināšanu. Bet tā dara visi.” (S)
Zinātnieki vērš uzmanību uz to, ka šī problemātika ir iekļauta varas diskursā, kas liek etniskās minoritātes uztvert vienkāršoti kā nediferencētu sociālo objektu, kuru nepārtraukti vajag disciplinēt. Taču vienlaicīgi tiek lietoti jau pārsvarā izveidoti viedokļi un vērtējumi, kurus nevajag analizēt:
“/Tēmas/ minēšanas biežums ir diezgan liels, lai gan vairums spriedumu ir jāklasificē kā viedokļi un nevis analīze. Visnopietnākās problēmas nacionālo minoritāšu apspriešanā Latvijas publiskajā telpā, manuprāt, ir šādas: unifikācija, objektivizācija un instrumentalizācija. Respektīvi, nacionālās minoritātes publiskajā telpā bieži tiek apspriestas “no augšas”, no varas pozīcijas, kā monolīta grupa, kuru var vadīt, lai sasniegtu noteiktus mērķus (un nevis kā daudzveidīga cilvēku apvienība ar savām interesēm un mērķiem).” (Z)
Kāds respondents, kopumā piekrītot tam, ka MIL mazāk uzmanības pievērš etnisko minoritāšu problemātikai, tomēr uzsver, ka kopīgais iemesls tam ir “krievu kopienas” intelektuālo resursu zemā sociāli profesionālā diferenciācija. Šīs pārmaiņas noveda pie tā, ka daudzi 1990. gados par “krievu jautājumiem” aktīvi rakstošie žurnālisti kļuva par Saeimas deputātiem, kas paredz izmaiņas viņu publiskajā uzvedībā:
“Es piekrītu tam, ka tie cilvēki, kuri 1990. gados aktīvi rakstīja, tagad ir aizgājuši politikā. Viņi saprot, ka pateikts vārds var viņiem dārgi maksāt. Varbūt viņi saprot, ka dažreiz vajag paklusēt... Šī diskusija tomēr ir, lai gan tā ir piesaistīta politiskajai darba kārtībai (referendums, Satversmes preambula utt.).” (Ž),
Līdzīgus uzskatus pauda arī cits eksperts, viens no “LKS” vadītājiem. Viņš nosauca vairākus strukturālo izmaiņu iemeslus “krievu kopienas” publiskās dzīves institucionalizācijā kopš 1980. gadu beigām, kas radīja diskusiju samazināšanos par etniskajām minoritātēm MIL krievu valodā Latvijā. Viņaprāt, ir mainījusies pašu šo MIL loma. Ja no 1980. gadu beigām tie kopumā bija brīvi no politisko partiju ietekmes un varēja sabiedrībai piedāvāt savu darba kārtību, tad kopš 1990. gadu beigām viņu ekonomiskie resursi samazinājās. Vienlaicīgi MIL krievu valodā izjuta vajadzību veicināt solidaritāti krievu kopienas iekšienē, tai skaitā arī ar krievu politiķiem. Vēl krievu vidē samazinājās arī latviešu liberāļu ietekme. Tālāk daudzi zināmi žurnālisti aizgāja politikā. Tas, no vienas puses, radīja krievu iedzīvotāju konsolidāciju attiecībā uz etnisko mazākumtautību skolu reformu no 1990. gadu beigām līdz 2000. gadu vidum, no otras puses, samazināja no “krievu” politisko partiju ietekmes neatkarīgu diskusiju iespējas. 2000. gados visvairāk Latvijas krievus sāka ietekmēt nevis Latvijas prese krievu valodā, bet Krievijas MIL. (IS)
Tās diskusiju platformas, kuras Latvijā tiek piedāvātas krievu valodā, ekspertus neapmierina, jo ir orientētas uz izklaidi, anonīmu komentāru iespējām, kas nonivelē jebkura viedokļa, gan kvalificēta, gan nekvalificēta, vērtību. Kaitē MIL medijiem arī to komercializācija. Mediju pakalpojumu tirgus Latvijā ir ierobežots, kas neļauj izveidot masu informācijas līdzekļus, kuri specializētos politisko diskusiju jomā. Vislielākā krievu MIL problēma ir ļoti nenozīmīgie pašas sabiedrības resursi, kas nespēj piedāvāt pietiekamu speciālistu daudzumu etnopolitikas jautājumos. (IS, VS, VS)
Īpaša interese respondentiem ir saistīta ar etnisko minoritāšu problēmu apspriešanu internetā. Viens no publicistiem, kuram ir ļoti daudz rakstu par “krievu jautājumiem”, ir kritisks pret pašu šādas apspriešanas modeli, kurā, viņaprāt, interneta komentāros vērtīgas idejas noslīkst informatīvā trokšņa jūrā - “agresīvais vairākums izspiež domājošo mazākumu”. (Ž)
Īpaši kritisks attiecībā uz etnisko minoritāšu problēmu atspoguļojumu medijos ir viens no sabiedriskās organizācijas, kura sadarbojas ar “LKS”, līderiem. Kaut arī sabiedrībā pasūtījums pēc šādām diskusijām ir, piemēram, Latvijas Sabiedrisko organizāciju padomes ietvaros, tomēr viņa materiāli nenonāk MIL. Turklāt viņš uzskata, ka šādu diskusiju MIL nav tāpēc, ka uz to vadību ierēdņi izdara spiedienu (NVO).
ETNISKO MINORITĀŠU KOLEKTĪVĀS IDENTITĀTES AKTUALIZĀCIJA
KĀ Šo GRUPU PROBLEMĀTIKAS APSPRIEŠANAS PAMATS
Vajadzība pēc etnisko minoritāšu problemātikas apspriešanas izpaudās to ekspertu izteikumos, kuri par svarīgu uzskatīja izdalīt tieši šo grupu identitāšu kolektīvo raksturu, un, pirmkārt, Latvijas krievu iedzīvotāju kolektīvo etnisko identitāti. Pārsvarā tas ir raksturīgi partiju “LKS” un “Zarja” pārstāvjiem, kuru politiskajās programmās šādas identitātes aizsardzība tiek uzskatīta par prioritāru uzdevumu. Tajā pašā laikā “Saskaņa”, kas etnisko minoritāšu identitāšu interpretācijā ir orientēta uz individuālistiski liberālo tradīciju, kopumā ir vienaldzīga pret to etnisko kolektīvo komponentu un pret šīs tēmas publisku apspriedi. Tomēr “Saskaņai” nav raksturīgi pamatot savu liberālo pozīciju publiskajā telpā. Acīmredzot tā izpaužas “Saskaņas” idejisko nostādņu vājums, jo netiek uzskatīts par vajadzīgu pārliecināt krievu iedzīvotājus par liberāli individuālistisko pieejas lietderību attiecībā uz etnisko minoritāšu identitātēm. Šo idejisko vakuumu publiskajā diskursā “Saskaņa” jau izjuta tad, kad 2014. gada parlamenta vēlēšanās tā zaudēja Latvijas krievu pilsoņu daļas atbalstu.
Eksperti, kuri pārstāvēja “LKS” un partiju “Zarja”, visbiežāk izteicas par Latvijas krievu identitātes kolektīvā fenomena problēmām, izdalot šo identitāti no visa citu etnisko minoritāšu identitāšu spektra. Šie eksperti uzskata, ka Latvijas krievu iedzīvotāju kolektīvajai etniskajai identitātei ir lielāka nozīme, salīdzinot ar kopējo nacionāli pilsonisko identitāti, un tā varētu apvienot gan latviešus, gan arī etniskas minoritātes. Vēl jo vairāk, eksperti uzskata par svarīgu atzīt “divkopienu” faktu Latvijā:
“Man nepatīk termins “nacionālā minoritāte” tāpēc, ka Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem ir problēmas. Latvija ir divkopienu valsts un otrajai kopienai ir problēmas.” (Ž)
Tie eksperti, kuri organizē un aktīvi piedalās dažādās sabiedriskajās un politiskajās akcijās, kurās tiek akcentēta krievu etniskās minoritātes identitāte, krievu kolektīvās etniskās identitātes problēmu Latvijā uzskata par aktuālu:
“Latvijas krievu problēma, manuprāt, nekur nav pazudusi. Gluži otrādi, problēma ar katru gadu kļūst arvien asāka. Galu galā bija referendums, kas nodemonstrēja, ka šī problemātika nekur nav aizgājusi.” (PP)
Lai gan tas nebūt nenozīmē, ka etnisko minoritāšu problemātiku vajadzētu apspriest tiešā latviešu un krievu dialogā. Respondents atzīst, ka pozīciju precizēšanai nav nekādas nozīmes, jo tās jau tāpat visiem ir labi zināmas:
“Šķiet, ka problemātika ir sevi izsmēlusi tajā nozīmē, ka viss ir kļuvis saprotams. Man šķiet, ka man jau pašam būtu neinteresanti rakstīt kaut kādus analītiskus rakstus par šo tēmu. Taču dažreiz es rakstu Krievijas MIL.” (PP)
Viens no ekspertiem, kurš ilgu laiku bija Saeimas deputāts no “Saskaņas” partijas, nebūt neizslēdz iespēju atzīt Latvijas krievu iedzīvotāju kolektīvo identitāti, lai gan viņš par pilnīgi saprātīgu atzīst “Saskaņas” līniju neakcentēt šo jautājumu. Viņš arī atzinās, ka avīzē “Vesti segodņa”, kuras redkolēģijas sastāvā viņš ir, par šo jautājumu ir izveidojies konsenss:
“Pie mums avīzē ir konsenss par atsevišķiem jautājumiem. Krievi ir nācija, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, tā ir valsti veidojoša nācija, kura ne mazums ir devusi kopējam katlam. Nav labi padomju laikus novelt tikai uz krievu pleciem.” (IS)
Eksperts, kurš nav “Saskaņas” funkcionārs, tomēr par pragmatiski pareizu uzskata šīs partijas pozīciju, kas ir spējīga piedāvāt jaunajiem Latvijas krieviem inkorporācijas ceļu Latvijas sabiedrībā, neakcentējot savu krievu kolektīvo identitāti:
“Ušakova figūra ir ļoti nozīmīga. Viņam tiek izrādīts atbalsts un pat mīlestība vienaudžu, aptuveni trīsdesmitpiecgadīgu cilvēku vidū. Viņš asociējas ar pragmatismu. Jaunā paaudze pragmatismu ļoti novērtē. Vēl pirms kāda laika kādu laiku atpakaļ nemaz nebija iespējams, ka pašvaldības vadītājs varētu būt krievvalodīgais. Cilvēki saprot, ka, nonākot Saskaņas kodolā, var iegūt to, kā dēļ iet politikā. Un šajā nozīmē “Krievu savienība” būs lūzers. Te “Saskaņas” etnopolitika sniedz savus augļus ... atsevišķām personībām. Taču tā nav vērsta uz kopienu kā tādu. Lai gan kopienas nemaz nav. Šajā ziņā tas, ka viņi izvēlējās individuālismu un nevis kolektīvo identitāti, bija pareizi.” (Ž)
PARTIJAS “SASKAŅA” LOMA ETNISKO MINORITĀŠU
PROBLEMĀTIKAS ATSPOGUĻOŠANĀ PUBLISKAJĀ TELPĀ
Eksperti no politiķu vides, salīdzinājumā ar zinātniekiem un žurnālistiem, izrādījās daudz jutīgāki attiecībā uz jautājumu par “Saskaņas” lomu etnisko minoritāšu identitātes problēmu akcentēšanā. Īpaši tas attiecas uz politiķiem no “LKS”, kuri vairākos pēdējos sasaukumos netika pārstāvēti Saeimā un kuri ir partijas “Saskaņa” konkurenti, kā arī no partijas “Zarja”. Eksperts, kurš ļoti aktīvi darbojas Latvijas krievu iedzīvotāju politiskajā dzīvē jau kopš 1990. gadiem, uzskata, ka i990. gados diskusijas par etnisko minoritāšu problēmām stimulēja divu partiju cīņa, kuras orientējās uz etnisko minoritāšu balsīm - “PCTVL” un “Tautas Saskaņas partija”. Šīm partijām bija dažādas etnopolitiskās platformas un tās abas bija pārstāvētas Saeimā. Taču mūsdienu Latvijas krievu dzīvē nozīmīgais politiskas spēks “Saskaņa”, nejūtot konkurenci starp saviem vēlētājiem, būtiski samazināja interesi par Latvijas etnisko minoritāšu problēmām un ar tām saistītajiem sociāli ekonomiskajiem, politiskajiem un kultūras jautājumiem. (IS)
Daudzi eksperti šo partiju, lai arī tā pastāvīgi ir parlamentārajā opozīcijā, tomēr uzskata par etnisko minoritāšu visveiksmīgāko politiskās integrācijas piemeru dažos varas segmentos. Piemēram, avīzes “Vesti segodņa” pārstāvis laikrakstā šādi komentēja partijas “Saskaņa” dominēšanu politiskajā pozīcijā:
“Mēs drīzāk pielāgojamies lasītāju pieprasījumam. Es piekrītu, ka “Saskaņai” ir izšķiroša ietekme saistībā ar mūsu avīzes tematiku. To nosaka jau fakts, ka mūsu avīzes ziņu veidotāji ir “Saskaņas” cilvēki, politiķi (no Rīgas Domes un Saeimas), kuri arī pieņem lēmumus. Kam lai mēs vēl lūdzam komentāru, ja etnopolitikā rodas iniciatīvas? ... Un kādi procesi noris Latvijas krievu kopienā? No tās 1% nobalsoja par “Latvijas krievu savienību”, bet visas pārējās balsis atdeva Saskaņai. Būtu “mākslīgi”, ja pie mums materiāli par “Krievu savienību” un “Saskaņu” būtu 50 uz 50.” (VS)
Eksperti no “LKS” atzīst, ka “Saskaņa” ir noteikts varas resurss, kas ļauj šai partijai iejaukties Latvijas krievu iedzīvotāju politiskās identitātes konstruēšanā:
“Ētiskajiem jautājumiem izveidojās instrumentāls raksturs. Tas pārvērtās par līdzekli, ar kuru kontrolēt vēlētāju. Pašlaik vairs netiek runāts par politikas un vēlētāju mijiedarbību, bet gan par milzīgas cilvēku masas trulu, primitīvu kontroli ar MIL palīdzību. Dabiski, ka tāds darbības veids kā intelektuāls strīds vairs nav pieprasīts.” (IS)
Viens no Saeimas deputātiem uzskata, ka krievu valodā rakstošo laikrakstu redakcionālā politika balstās to izdevēju personīgajos aizspriedumos. Tādēļ daži krievu sabiedriskie darbinieki vai politiķi nevar publicēt rakstus šajos izdevumos, lai paustu savu viedokli. (S)
Vairākums respondentu uzsvēra, ka partijas “Saskaņa” ideoloģiskajā diskursā un politiskajā darbībā netiek minēts pats jēdziens “etniskā minoritāte”, netiek apspriestas etnisko minoritāšu specifiskās problēmas. Respondenti uzskata, ka “Saskaņas” politiskās līnijas izmaiņas ir saistītas ar daudz dziļākas integrācijas īpatnībām Latvijas politiskajā sistēmā salīdzinājumā ar citām “krievu” partijām. Paši “Saskaņas” pārstāvji uzskata par partijai svarīgu beigt pozicionēt sevi sabiedrības acīs tikai kā (“etniska jautājuma partiju”) un pievērsties plašākām ekonomiskām un sociālām problēmām. Tomēr partija saglabā uzticību etnisko minoritāšu problēmu risināšanā. Turklāt “Saskaņa” vada galvaspilsētas Domi, kas koriģē tās pozīciju etnisko minoritāšu tēmas aktualizācijā:
“Tomēr tas nekādā ziņā nenozīmē, ka mēs atteicāmies no sākotnējām nostādnēm saistībā ar etnisko minoritāšu problēmām. Un mēs nekad nedevām iemeslu uzskatīt, ka mēs esam atteikušies no šiem programmas uzstādījumiem... Piecu gadu laikā mēs nevaram izmantot opozīcijas partijas labumus. Latvijas galvaspilsētā mēs esam pie varas.” (S)
Cilvēktiesību aktīvists, kurš darbojas “Saskaņas” valdē, uzskata, ka šīs partijas pozīcija ir mēģināt risināt etniskos jautājumus, atrisinot sociālos. Eksperts atzīst, ka tieši šeit meklējama šīs partijas pašreizējās taktikas īpatnība. (C) Viens no bijušajiem Saeimas deputātiem no partijas “Saskaņa” uz¬skata, ka etnopolitikas jautājumu izslēgšana no programmas “4000 zīmes” ir tieksme iegūt latviešu vēlētāju atbalstu. Vienlaicīgi ir svarīgi neveicināt starpetnisko spriedzi visai sarežģītās ģeopolitiskās situācijas apstākļos - saistībā ar attiecībām starp Rietumiem un Krieviju. Tomēr viņš ir pārliecināts, ka krievu vēlētājs jebkuros apstākļos atbalstīs Saskaņu. (IS)
Daudzi eksperti šādu taktiku uzskata par nereālistisku. Sabiedrībā ļoti pazīstamais publicists, kurš jau kopš 1990. gadu sākuma specializējas “krievu jautājumos”, uzskata, ka “virsetniskas” politiskas partijas izveidošana Latvijā praktiski nav iespējama, jo etniskais sadalījums ir nostiprinājis divkopienu principu. Tāpēc “Saskaņas” mēģinājumi orientēties uz latviešu elektorātu izskatās utopiski. Tādējādi šīs partijas funkcionāri, pēc respondenta domām, ir koncentrējušies nevis uz etnisko minoritāšu problēmām, bet risina savas privātās problēmas:
“Mana attieksme pret partiju “Saskaņa” ir kritiska tāpēc, ka man tā šķiet konjunktūra. Tā, balstoties uz krievu vēlētāju balsīm, grib veidot politiku, kuras mērķis ir nokļūšana pie varas. Tāpēc, ka viņi ir gatavi būt pie varas uz jebkuriem nosacījumiem. “Saskaņa” orientējas uz latviešu balsīm, kas ir bezperspektīvi. Tādā sadalītā sabiedrībā kā Latvijā ideja izveidot pārnacionālu partiju ir lemta neveiksmei. Kopumā jau viņi paši tam netic. Viņi ir koncentrējušies uz Rīgas vadību, uz Rīgas biznesa projektiem. Un piedalīšanās Saeimā ir tikai Rīgas problemātikas piedeva.” (Ž)
Daži respondenti uzskata, ka “Saskaņa” izmanto etnisko resursu atkarībā no tā, cik lielā mērā tas ir pieprasīts pašu etnisko minoritāšu vidē. Viens no pētniekiem domā, ka pašās etniskajās minoritātēs nemaz nav vērojama tāda interese, tāpēc arī šī partija nestimulē diskusijas par viņu problēmām. Tādēļ šīs problemātikas atspoguļojums presē un elektorāta izdevumos ir diezgan paviršs:
“Bet dziļas analīzes nav tāpēc, ka nav vietējās krievvalodīgās publikas (kura pie mums tiecas pēc vienkāršota šīs problemātikas redzējuma - “mēs” pret “viņiem”) intereses. Tāds vienkāršots redzējums ir raksturīgs gan krieviem, gan arī latviešiem.” (Z)
Ideoloģiski “Saskaņas” pozīcija tiek raksturota kā virsetniskais sociāldemokrātisms. Šīs partijas ideoloģijai nav vajadzības akcentēt etnisko minoritāšu problemātiku, pat ja visas latviešu partijas tādā vai citādā līmenī uzsver savu vēlētāju identitāti. (IS) Tomēr atkal nav saprotams, kāpēc “Saskaņa” saistībā ar savu sociāldemokrātisko tēlu distancējas no sava etniskās identitātes komponenta uzsvēršanas, lai gan latviešu sociāldemokrātiem tuvie spēki aktīvi izmanto etnisko resursu. Redzams, ka diezgan liela krievu sabiedrisko un politisko darbinieku daļa etnisko minoritāšu identitātes izvēli nemaz nesaista ar universālo cilvēktiesību izpausmi.
2012. GADA REFERENDUMA LOMA
ETNISKO MINORITĀŠU PROBLEMĀTIKAS AKTUALIZĀCIJĀ
Daudzi respondenti, neatkarīgi no partijas piederības, uzskata, ka vissvarīgākais faktors, kas bloķē diskusijas par etnisko mazākumtautību identitāti, ir 2012. gadā notikušais referendums par likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”, kas paredzēja piešķirt krievu valodai otras valsts valodas statusu. Eksperti par šo referendumu izteica dažādu partiju pozīcijas, kuras ir orientētas uz krievu un krievvalodīgo vēlētāju. Lai gan nebija dzirdams skaidri argumentēts viedoklis par partijas “Saskaņa” pozīciju, izņemot dažus tās pazīstamākos pārstāvjus, ieskaitot Rīgas mēru N. Ušakovu, ne šī referenduma norises laikā, ne arī iznākumu paziņošanas un sabiedriskās rezonanses laikā. Tomēr tas bija ļoti svarīgi, jo visa iepriekšējā “Saskaņas” politiskā darbība bija saistīta ar krievu valodas kā etniskās minoritātes valodas propagandu, aicinot ratificēt Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību utt. Taču referenduma prasības attiecībā uz krievu valodu tālu pārsniedza prasības šai valodai piešķirt etniskās minoritātes valodas statusu. Tas, ka “Saskaņa” kā lielākā par¬tija, kura pārstāv Latvijas krievu pilsoņus, nesniedza skaidri argumentētu pozīciju par 20i2. gada referendumu, veicināja ideoloģizētas attieksmes pastiprināšanos sabiedrības apziņā pret etnisko minoritāšu identitātēm. Viens no ievērojamākajiem Saeimas deputātiem no partijas “Saskaņa”, kas ilgu laiku ir rakstījis par etnopolitikas jautājumiem, atzina šīs partijas pozīcijas vājumu saistībā ar referendumu:
“Šūpot laivu ir slikti. Piemēram, šis valodas referendums... Situācijas ar referendumu attīstījās tīri pēc piāra likumiem. [..] /tur/ mūsu pozīcija bija diezgan vāja, bet konsekventa. Skaidrs, ka virzīt nacionālo mazākumtautību valodu ideju nevarēja tikpat veiksmīgi kā divu valsts valodu ideju. Tomēr mūsu konsekventā pozīcija ir - nacionālo mazākumtautību valodas vajag atzīt. Vispārējās konvencijas par minoritāšu aizsardzību labojumus vajag atsaukt.” (S)
Šajā situācijā respondenti paši norāda uz praktiski pilnīgu racionālu priekšlikumu trūkumu, lai turpmāk varētu veidot konstruktīvu etnisko minoritāšu problemātikas apspriešanu ar latviešiem:
“Par problēmām ir jārunā tad, kad zini, ko darīt. Es uzskatu, ka pēc referenduma krievu kopienā ir radusies noteikta idejiskā krīze attiecībā uz to, kā darboties tālāk... Pēc referenduma diskusijas par krievu valodu kā mazākumtautības valodu nav iespējamas.” (C)
Viens no šī referenduma organizatoriem atzinās, ka ideja piešķirt krievu valodai valsts valodas statusu radās kā iespējamais faktors, kas veicinātu krievu iedzīvotāju plašu politisko mobilizāciju protesta kustībai. Šim ekspertam tika uzdots jautājums, kāpēc netika likts uzsvars uz “mazākumtautības” valodas statusa problemātiku, kas ir paredzēts Vispārējā konvencijā par nacionālo minoritāšu aizsardzību:
“Jau pašā sākumā nebija nekādu ilūziju, ka aritmētika neļaus uzvarēt ne vienā, ne otrā gadījumā. Jo vienkāršāka ir pozīcija, jo vieglāk ir mobilizēt savējos... Ja Jūs man jautātu toreiz, es daudz kaismīgāk aizstāvētu savu pozīciju, bet tagad varbūt arī Jums ir taisnība. Es toreiz nedomāju, ka process noritēs tik ātri.” (PP)
SECINĀJUMI
Var izšķirt šādus objektīvus faktorus, kas, pēc ekspertu domām, visvairāk ietekmē tematikas esamību un dziļumu saistībā ar etniskajām minoritātēm tajā Latvijas publiskajā telpā, kura funkcionē krievu valodā:
Pirmkārt, tā ir Latvijas etnopolitikas objektīvā evolūcija kopš 1991. gada, kura arvien vairāk integrējas Eiropas etnisko identitāšu modeļos kā vispārnacionālās identitātes izpausme un vēlme minimizēt etnonacionālā vairākuma un etnisko minoritāšu identitāšu konflikta potenciālu, izmantojot liberālās demokrātijas principus. Starp šī modeļa vissvarīgākajiem principiem minēts reprezentatīvās demokrātijas princips, ar kura palīdzību varētu reāli pakāpeniski risināt ar etniskajām minoritātēm saistītās problēmas. Šī virziena piekritēji etnisko minoritāšu problemātikas publiskās apspriešanas nepieciešamību saista tikai un vienīgi ar reālām šo iedzīvotāju grupu identitāšu statusa paaugstināšanas iespējām. Diskusiju vērtību par etnisko minoritāšu problēmām pašu par sevi šie eksperti noliedz.
Otrkārt, tā ir pašu Latvijas etnisko minoritāšu politiskā un idejiskā evolūcija, un vispirms tie ir krievu iedzīvotāji. Pašlaik acīmredzami ir iezīmējušās tādas šīs evolūcijas pazīmes kā lielākās krievvalodīgo iedzīvotāju daļas orientācija uz multikultūras demokrātijas liberālajām vērtībām, kas paredz etnisko minoritāšu identitāšu fiksāciju kā vienu no personības identitātes izpausmēm un ko aizstāv mūsdienu Eiropas likumdošana kā vienu no universālajām cilvēktiesībām. Tāda ideoloģija no visiem “mazākumtautību” politiskajiem spēkiem vispilnīgāk izpaudās “Saskaņas” ideoloģijā. Šī partija no divām uz krievvalodīgajiem vēlētājiem orientētajām partijām izrādījās spējīgāka integrēties dažos Latvijas politiskās sistēmas segmentos. Vienlaicīgi Latvijas krievu iedzīvotājiem aktuālas kļūst viņu kolektīvās etniskās identitātes vērtības (2012. gada referenduma ideju atbalsts, plaša 9. maija svētku atzīmēšana utt.), uz kuru orientējas partijas “LKS” un “Zarja”. Pieprasījums pēc kolektīvās identitātes nostiprināšanas krievu iedzīvotājiem izpaužas arī Eiroparlamenta vēlēšanās, kur jau vairākkārt par deputātu tiek ievēlēta T. Ždanoka - viena no partijas “LKS” vadītājām. “LKS” un partijas “Zarja” pārstāvji kopumā vairāk ir vērsti uz diskusijām par plašāku etnisko minoritāšu problēmu spektru nekā tas izpaužas “Saskaņas” pārstāvju darbībā.
Treškārt, tas ir no iepriekš teiktā izrietošais visspilgtākais faktors - etnisko minoritāšu identitātes politiskā institucionalizācija, galvenokārt Latvijas krievu pilsoņu pārstāvētajā “Saskaņa”. Šī partija faktiski monopolizēja iespēju paust krievu pilsoņu intereses nacionālajā līmenī, tā ietekmē daļu no krievu valodā funkcionējošo Latvijas MIL. Latvijā pastāv partiju norobežošanās krievu pilsoņu vidū un arī starp ekspertiem bija vērojams dažāds “Saskaņas” spēju novērtējums, ietverot savu “varas resursa” izmantošanu, ietekmējot savus vēlētājus, dažus MIL un sabiedriskās organizācijas, kuras orientējas galvenokārt uz etniskajām minoritātēm, kā arī reprezentatīvās demokrātijas mehānismu izmatošanu, lai paustu un aizstāvētu Latvijas krievu minoritātes identitāti.
Tomēr uz dažiem svarīgiem jautājumiem, kas skar Latvijas etniskas minoritātes, politiskajiem spēki, kuri uzstājas šo grupu vārdā, nav snieguši pietiekami skaidras atbildes. Piemēram, vai ir vērts apstāties pie vienotas vajadzīgas politiskās nācijas izpratnes, ja no tās politiskās dzīves diskusijām tiek izņemta tēma par etnisko minoritāšu specifiskajām interesēm? Vai var paļauties uz etnisko minoritāšu identitātes saglabāšanas liberālo principu praktizētajām formām, ja neņemt vērā šo identitāšu kolektīvās etnokultūras sastāvdaļas? Visi šie jautājumi ir veidojušies liberālās paradigmas ietvaros par Latvijas sabiedrības daudzetniskuma izpratni, un tieši šīs paradigmas ietvaros vajadzētu orientēties uz šo jautājumu publisko apspriešanu un risinājumu.
Vēres:
1 Latvijas Republikas Satversme. www.likumi.lv (6.09.20i4); Izglītības likums. www.liku- mi.lv (6.09.2014); Valsts valodas likums. www.likumi.lv (6.09.20i4)
2 The Universal Declaration of Human Rights. (20i6) http://www.un.org/en/universal- declaration-human-rights/; Declaration on the Rights of Persons Belonging to National or Ethnic, Religious and Linguistic Minorities. (i992) http://www.ohchr.org/Documents/Issues/Minorities/ Booklet_Minorities_ English.pdf; UNESCO World Report Investing in Cultural Diversity and Intercultural Dialogue. (2009) http://unesdoc.unesco.org/images/00i8/001847/i84755e.pdf.; Framework Convention for the Protection of National Minorities. (20i6) http://conventions. coe.int/Treaty/en/ Treaties/html/ i57.htm (6.03.20i6)
3 Benhabib S. The Claims of Culture. Equality and Diversity in the Global Era. Princeton, Oxford: Princeton University Press, 2002, p. viii-ix, 8-i0; Хабермас Ю. Вовлечение другого. Очерки политической теории. СПб: Наука, 200i, c.11i9-120.
4 Хабермас Ю. Публичное пространство и политическая публичность. Биографические корни двух мыслительных мотивов. Между натурализмом и религией. Философские статьи. Москва: Весь мир, 2011, c. 20; Арендт Х. Vita Activa, или О деятельной жизни. СПб: Алетейя, 2000, c. 211-215; Воронов В.В. Взаимосвязь демографической, этнической, социальной политики в регионах России. Власть, 2015, № i2, p. 28-36.
5 Volkovs V. Etnisko minoritāšu identitātes jēdziens socioloģijā: teorētiskās paradigmas un Latvijas zinātnieku viedokļi. LU raksti 808. sējums. Socioloģija. Rīga: Latvijas Universitāte, 2015, 6.-17. lpp.; Volkovs V. Etnisko minoritāšu identitāšu pētījumu tradīcijas socioloģijā. Akadēmiskā Dzīve. 51. rakstu krājums, 2015, Rīga, Latvijas Universitāte, 105.-113. lpp.; Volkov V., Kurczewski J. The Latvians, Russians and Poles of Present-Day Daugavpils: Integration, Acculturation and Historic Reconciliation. Rīga: Zinātne, 2013.
6 Partija “Vienotība”. URL: sv2014.cvk.lv (22.07.2015); Centriskās partijas Latvijas Zemnieku Savienības Programma. URL: www.lzs.lv (22.07.2015); Plašā Programma. www.nacionalaapvieniba.lv (22.07.2015); “No sirds Latvijai” programma. www. nosirds-latvijai.lv (22.07.2015); Latvijas Reģionu Apvienība. Priekšvēlēšanu programma. www. sv2014.cvk.lv (22.07.2015); “Saskaņa”. Sociāldemokrātiskā partija “Saskaņa” http://www.saskana.info/sakums/ (22.07.2015)
7 “Saskaņa” sociāldemokrātiskā partija. www.sv2014.cvk.lv (22.07.2015.).
8 Хабермас Ю. Вовлечение другого. Очерки политической теории. СПб: Наука, 2001, c. 92.
