Kalistrata Žakova Rīgas arhīvs

Kovaļčuka Svetlana. K. Žakova Rīgas arhīvs. //  Reliģiski-filozofiski raksti. Rīga, LU FSI, 2005. № 9. 78.-99. lpp.

“Vieni dēvēja mani par taisnības meklētāju, citi –
par avantūristu, trešie — par politisko darbinieku,
visveiklāko un visizmanīgāko, ceturtie — par
nelaimīgu, piektie — par prātu zaudējušo... Starp citu,
cilvēks nevar zināt ne savas pasaulē nākšanas cēloni,
ne arī savas eksistences mērķi. Esamības mezglojumu
šķetinājumi nav mūsu rokās, mēs redzam tikai to, kā
lielās dzīves kamols tinas vaļā.”

K. Žakovs. "Cauri dzīves grūtībām"

“Visa mana dzīve ir ciešanas, bēdas, taču nekas nevar līdzināties pēdējos gados pārciestajam.” Tie ir vārdi no Sanktpēterburgas Psihoneiroloģiskā institūta profesora Kalistrata Žakova (1866—1926) vēstules. Pēdējie deviņi viņa dzīves gadi bija cieši saistīti ar Baltiju. Latvijas Valsts vēstures arhīvā esošie “Limitiskās filozofijas biedrības Latvijā” dokumenti palīdz iepazīties ar K. Žakova dzīvi Latvijā. Šajā arhīva fondā ir K. Žakova darbi, lekciju oriģinālpieraksti, vēstules.

Kārtējo reizi gatavojot rakstu par dzejnieku, rakstnieku, etnogrāfu, filozofu K. Žakovu, negribētos pārstāstīt jau iepriekš rakstīto par viņu, t.i., visās detaļās atklāt viņa filozofisko uzskatu būtību. Par to jau ir rakstīts ne mazums. Pazīstamais krievu kultūras vēstures pētnieks J. Abizovs ir sastādījis plašu Latvijā publicēto K. Žakova darbu sarakstu; pētnieks S. Belokoņs aprakstījis K.Žakova dzīves lappuses Kijevā; šī raksta autorei publikācijās vairākkārt nācies analizēt profesora filozofiskos uzskatus.[1] Šoreiz rakstīt mani mudināja vēlme noskaidrot vidi, kurā dzīvoja Žakovs: visus gadus, kurus liktenis bija vēlējis viņam pavadīt Rīgā, viņš mita starp latviešiem. Šie deviņi Latvijā pavadītie gadi bija piesātināti ar dramatiskiem notikumiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Žakova straujais, dumpīgais, nevaldāmais raksturs neļāva viņam meklēt zelta vidusceļu. Viņš vienmēr izjuta dzīvi kā lielu traģēdiju, pats veidoja to kā traģēdiju un arī nodzīvoja savu vienīgo, Visaugstākā dāvāto dzīvi kā traģēdiju. Pirmoreiz par to viņš rakstīja 1912. Var uzdot daudzus jautājumusgadā romānā “Cauri dzīves grūtībām”. “Rakstnieka sirdskvēle”, vēlēšanās un neiespējamība nodarboties ar astronomiju, cenšanās skaidri, bez pretrunām formulēt savas filozofiskās teorijas — limitisma (jeb, citiem vārdiem sakot, bezgalīgi maza matemātiskā lieluma) pamatprincipus un beidzot — neiespējamība palīdzēt saviem ciltsbrāļiem – komiešiem,[2] — lūk, kas bija K. Žakova dzīves traģisma pamatā. Viņš atzina: “Šīs traģēdijas mani nospiež.”[3]

Dzīve tālumā no dzimtenes vēl vairāk kāpināja šo traģismu: pirmsrevolūcijas Krievija bija zudusi uz visiem laikiem, ilgas pēc tās sajaucās ar politiski dzēlīgiem, dažbrīd pat iznīcinošiem jauno (padomju) Krievijas realitāšu vērtējumiem. Šīm ilgām pievienojās kauns un sāpes par Pēterburgā atstāto ģimeni un neprasme veidot noturīgas attiecības ar jauno dzīvesbiedri. Neiespējamība izteikt sevi profesijas jomā citvalodas vidē, neiespējamība nevis teorijā, bet gan praksē iemiesot bezgalīgi maza lieluma filozofijas idejas. Nožēlojama, bēdīga dzīve, gandrīz nabadzīga eksistēšana un neārstējama slimība darīja šo ainu vēl traģiskāku.

Un vēl kas, — Latvijā, kā man liekas, Kalistrats Žakovs nokļuva avantūristisku gadījumu centrā, kļūdams par to “varoni” un upuri. Šajā notikumu virknē bija daudz kas: viņa rokrakstu nozagšana, divu savstarpēji naidīgu biedrību radīšana limitisma filozofijas vai bezgalīgi maza lieluma filozofijas izpētei,[4] kaut kādas noslēpumainības aizplīvurotais Žakova testaments, zārka ar profesora mirstīgajām atliekām nozagšana no Rīgas Pokrova kapsētas, projekti radīt Kurzemē diženu Žakova vārdā nosauktu dievnamu. 2000. gada augusta beigās man negaidīti piezvanīja sveši cilvēki no Liepājas, piedāvājot pirkt Žakova oriģinālrokrakstus par vairākiem tūkstošiem dolāru, — tā bija kā liecība par to tālo gadu avantūras piesātinātiem notikumiem.

Lūk, dažas līnijas “komiešu tīrradņa”, kā Žakovu dēvēja preses izdevumos, biogrāfijā. Viņam tik tiešām piemita daudzi talanti, to dēļ viņš spēja apgūt daudzas zinātnes un valodas. Viņš piedzima zemnieku daudzbērnu ģimenē nomaļā Davponas ciemā Vologdas guberņā. Jaunais Žakovs, kas sapņoja par mācīta vīra gaišo likteni, daudz kur apguva gudrības. Cik gan mācību iestāžu nācās apmeklēt, līdz 30 gadu vecumā viņš beidzot ieguva ilgoto gatavības apliecību, kas pavēra kāroto ceļu uz universitāti. Sākumā — kopš 1896. gada tā bija svētā kņaza Vladimira universitāte Kijevā, šeit Žakovs ilgi sāpīgi tirdīja sevi, kam dot studijās priekšroku — filozofijai, astronomijai, matemātikai vai bioloģijai. Taču mīlestība pret filozofiju izrādījās stiprāka un tādēļ 1899. gadā viņš sāka studēt Pēterburgas universitātē.

Iestādamies universitātē, Žakovs ieguva dvēseles līdzsvaru, varbūt tikai šķietamu, taču 1917. gada pavasarī to visu izjauca Žakova aizraušanās ar Alīdu Karolīnu Priedi. Līdz tam stabilitātes izjūtu nodrošināja ģimene: dzīvesbiedre Glafīra (dzimusi Nikolajevska), meita Jevgenija un dēls Vadims.[5] Un sen tīkotās studijas Kijevas un Pēterburgas universitātē papildināja Žakova iekšējo harmoniju. Pēc universitātes beigšanas bija lekciju lasīšana vidējās mācību iestādēs, zinātnisko darbu aizstāvēšana, beidzot, no 1907. gada — profesūra Pēterburgas Psihoneiroloģiskajā institūtā, kur viņš kļuva par studentu mīluli. Žakova personībā bija kaut kas tāds, kas viņa talanta cienītājus pārsteidza, valdzināja un saistīja līdz sirds dziļumiem, — un kā gan ne: Vologdas nostūra ciemā dzīvojošās zemnieku ģimenes vienpadsmitais bērns bija kļuvis par profesoru galvaspilsētā! Viņš tiecās gūt tiesības, nē, prasīja cienīt viņa tiesības būt pašam. Pirmsrevolūcijas mutuļojošā laikā tas droši vien aizrāva jaunatni — studentu biedrība iespieda un izplatīja sava iecienītā profesora filozofijas grāmatas. Arī latviešu studenti, kuri mācījās Pēterburgas Psihoneiroloģiskajā institūtā, sniedza savu artavu profesora Žakova ideju izplatīšanā — Žakova nelielais darbs “Kas ir filozofija?” 1914. gadā iznāca tulkojumā latviešu valodā.

Jau 19. gadsimta deviņdesmito gadu vidū Žakovu pārņēma “pa pusei neprāts”. Šo savdabīgo “kaiti” viņš pats nodēvēja kā neizdziedināmu, nepārvaramu, “nelaimīgu kaisli uz rakstniecību un fantazēšanu”.[6] Šī aizrautība sniedza arī augļus: tie ir filozofiskie darbi “Robežas jēdziens matemātikā” (1905. g.), “Evolūcijas princips gnozeoloģijā, metafizikā un morālē” (1906. g.), “Hipotēze, tās daba un loma zinātnē un filozofijā” (1915. g.) un beidzot, literārie sacerējumi, no tiem galvenais ir saistošais autobiogrāfiskais romāns “Cauri dzīves grūtībām”. Pirmā pasaules kara priekšvakarā lasītāji Krievijā atzinīgi uzņēma šo romānu. Kalistrats Žakovs bija arī kaismīgs ceļotājs, kurš krustām šķērsām bija apbraukājis Krievijas impērijas plašumus un Japānu. Ceļojumos gūtie iespaidi pārtapuši ne tikai literāros sacerējumos — stāstos, pasakās, poēmās, biļinās, dzejoļos, bet iemiesojušies arī zinātniskā darbā — 1901. gadā par komiešiem veltītu etnoloģisku aprakstu Krievijas ģeogrāfijas biedrība piešķīra Žakovam lielo sudraba medaļu.

Dziļās jūtas pret Alīdu Priedi, ierašanās Vidzemē 1917. gada pavasarī, sarežģītās Žakova attiecības ar A. Priedes vecākiem, ko vēl vairāk pastiprināja 1917. gada oktobra notikumi, pilsoņu karš, klaidošana pa Baltijas pilsētām, trūkums, nospiedošā neizdziedināmā slimība. Petrograda, Pleskava, Jurjeva, Valka ir galvenās pilsētas, kurās Žakovs dzīvoja no 1917. gada pavasara līdz 1921. gada rudenim, kad viņš beidzot apmetās uz dzīvi Rīgā. No 1917. gada decembra līdz 1919. gada jūnija vidum Žakovs dzīvoja Pleskavā — šo periodu sīkāk aprakstījis Pleskavā dzīvojošais matemātikas skolotājs Emīls Grosvalds, kurš kļuva par Žakova draugu līdz viņa mūža beigām.[7] 1919. gada jūnijā sākās tā saucamais Jurjevas (Tartu) periods Žakova dzīvē. Šeit viņš divus semestrus lasīja lekcijas loģikā un gnozeoloģijā universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes studentiem.[8] Arī E. Grosvalds ieradās Jurjevas universitātē, apmeklēja šeit lekcijas un filozofijas svētdienas studijas. Taču mācību gada beigās sākās jukas, nesaprašanās ar universitātes vadību. Žakovs aizbrauca uz Rīgu, cerot kļūt par Latvijas Universitātes profesoru. 1920. gada 16. jūlijā Latvijas Universitātes 41. auditorijā viņš nolasīja “pārbaudes lekciju”. Šīs lekcijas teksts tiek glabāts arhīvā, tas nodrukāts arī Žakova darbu krājumā.[9] Ak vai, Žakova lekcija neradīja klausītājos pietiekami labu iespaidu. Septembrī fakultātes vadība oficiāli paziņoja Žakovam atteikumu — ļaut viņam ieņemt profesora vietu.[10]

Var uzdot daudzus jautājumus – kāpēc Žakovam atteica profesūru Latvijas Universitātē? Krievu emigranti taču šeit sekmīgi lasīja lekcijas tiesību, medicīnas, literatūras studiju kursos. Varbūt tā bija Žakova nespēja iedzīvoties jaunajos apstākļos, mainīties un piemēroties, iekļauties jaunā zinātniskā vidē? Varbūt viņš lepni pauda savas tiesības būt sev pašam? Neatlaidību un iecirtību, ar kādu viņš pieteikto lekciju vietā lasīja lekcijas limitisma filozofijā vai bezgalīgi mazo lielumu filozofijā, Tartu un Rīgā uzņēma naidīgi. Ja Pēterburgas Psihoneiroloģiskā institūta rektors akadēmiķis V. Behterevs, zinādams Žakova ietiepīgo raksturu, viņam teica: “Neuzspied studentiem savu limitisko filozofiju!”, bet Žakovs vienalga to darīja un viņam piedeva, tad universitātē Tartu un Rīgā to neļāva viņam lasīt.

Diemžēl Latvija un Igaunija nekļuva par zemēm, no kurām Žakova vārds 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigās atgriezās Krievijā — kā zinātnisks un filozofisks atklājums. Tolaik Krievijā atgriezās Pitirima Sorokina vārds, viņš “atgriezās” dzimtenē kā amerikāņu socioloģijas klasiķis; P. Sorokins arī ir dzimis komiešu novadā, līdz 1914. gadam viņš iespieda Rīgā savas “pieckapeiku” brošūras par socioloģijas jautājumiem.[11] Krievijā atgriezās arī Ļeva Karsavina vārds, viņš bija kļuvis par lietuviešu filozofiskās domas klasiķi. Šādā nostādnē pret Žakovu nav vainojama tik daudz Igaunijas un Latvijas zinātnieku sabiedrība, cik paša Žakova nespēja dzīves nogalē pārliecināt daudzus savus klausītājus par to, ka viņa filozofijai ir daudz lielāka izziņas vērtība nekā viņa tik nemīlētā I. Kanta filozofijai.

Kas īsti Žakova filozofiskajos uzskatos radīja neuzticēšanos un piesardzību? Pirmkārt, Žakova kritiskā attieksme pret I. Kanta gnozeoloģiskajām idejām. Jaunībā Kalistrats Žakovs pat iedzēra sublimāta šķīdumu, jo nevarēja samierināties ar Kanta “lietu sevī”. Otrkārt, profesors vienmēr uzsvēra, ka visa vēsturiski filozofiskā procesa loģika ir stingri pakļauta vienam mērķim — apliecināt diferenciālrēķinu filozofiju jeb bezgalīgi maza lieluma filozofiju, jeb (Žakova) limitisma filozofiju. Ar viņu nediskutēja, nestrīdējās, jo jau iepriekš zināja, ka šādam dialogam nebūs augļu. Treškārt, Žakovs, iedams pa Frānsisa Bēkona iemīto taku, cīnījās par natūrfilozofijas mūsdienu versijas radīšanu, balstoties uz mūsdienu dabaszinātņu (fizikas, bioloģijas, matemātikas, astronomijas) atziņām. Iespējams, ka Žakova paziņojumu ekstravagance par metafizikas — kā visvienības, “visuma pilnīgas hipotēzes” — radīšanu nepalielināja viņa piekritēju skaitu. Turklāt viņš publiski paziņoja par “jauna, evolūcijas, irreliģiozas reliģijas” laikmeta sākšanos.[12] Beidzot, kristīgā, dzīvā Dieva, Trīsvienības vietā Žakovs faktiski “iecēla” pasaules potenciālu — bezgalīgi mazu skaitli (cifir).[13] Visums viņa izpratnē kļuva par ne ar rokām darinātu dievnamu un par svētbilžu sienu tajā kalpoja zvaigžņotā debess. Iespējams, ka savā nāves stundā viņš tomēr nožēloja savu atkrišanu no pareizticības tradīcijām. Ne jau velti Žakovu apstāvēja arhibīskaps Jānis (Pommers), kuru Pareizticīgā baznīca atzinusi par svēto.

Jā, Žakovs cieta neveiksmi Latvijas Universitātē. Kā liecina arhīva lietu dokumenti, Žakova neveiksmi universitātes sienās zināmā mērā morāli kompensēja limitisma filozofijas biedrības dibināšanas iniciatoru grupa E. Grosvalda vadībā. Mīlestība pret filozofiju un matemātiku, tuvība uzskatos par politiskajām pārmaiņām Krievijā, par dažādu nacionālo grupu likteņiem — tas viss tuvināja Žakovu un Grosvaldu. Iniciatoru grupas pirmās sapulces protokolā rakstīts, ka apspriede notikusi 1920. gada 10. septembrī bijušās Lomonosova ģimnāzijas telpās (Rīgā, Raiņa bulvārī 29).[14] Sapulcē piedalījās 31 dalībnieks, ieskaitot arī pašu K. Žakovu. Ar nelielu ziņojumu par limitisma filozofiju uzstājās E. Grosvalds, viņš arī pamatoja nepieciešamību dibināt biedrību. Pēc E. Grosvalda domām, par biedrības mērķiem jāizvirza šādas atziņas: 1. limitisma filozofijas studēšana; 2. šīs mācības izplatīšana tautas masās; 3. limitistu pulciņu radīšana visās pasaules pilsētās labestīgu cilvēku apvienošanai; 4. zinātnes un reliģijas, inteliģences un tautas apvienošana; 5. jaunas morālās rases izveidošana. Biedrības mērķu grandiozitāte īstenībā vienoja tikai nelielu Žakova cienītāju pulciņu, viņiem, kā rakstīts laikrakstā, pret Žakovu patiešām bija “bezgalīga cieņa, kas līdzinājās viņa mācības iecelšanai kulta rangā”.[15] Tikai 1921. gada beigās izdevās Rīgas apgabaltiesas administratīvajā nodaļā reģistrēt biedrību un apstiprināt tās statūtus. Biedrība iesāka rosīgu darbību tikai 1923. gada februārī.

1920. gada septembrī pēc Limitiskās filozofijas biedrības dibināšanas sapulces K. Žakovs aizbrauca no Rīgas. Kopš 1921. gada sākuma viņš apmetās uz dzīvi Valkā — tās Igaunijas daļā. Redakcijas komisijas locekļi vēlāk, 1929. gadā rakstīja Žakova rakstu krājuma priekšvārdā: “Žakovam dzīves nogalē nācās ciest trūkumu. Dzīvoja viņš tolaik bēniņos un viņam nedaudz palīdzēja vietējā garnizona igauņu virsnieki, kuri interesējās par limitisma idejām un K. Žakova vadībā studēja to. Taču dzīve bija grūta visādā ziņā.”[16]

Vēlreiz pievērsīšos K. Žakova vēstulei, kuras rindas citēju šā raksta sākumā: “Visa mana dzīve ir ciešanas, bēdas, taču nekas nevar līdzināties pēdējos gados pārciestajam.” Tās ir rindiņas no 1921. gada 14. septembrī no Valkas sūtītās Žakova vēstules (Valkā viņš dzīvoja Puškina ielā 13). Vēstule adresēta laikraksta “Pēdējās Ziņas” redakcijai. Tālāk Žakovs rakstīja: “Es uzskatu savu dzīvi par jau likvidētu. Man ir 55 gadi. Esmu vecs un slims. Neizsakāmas ilgas žņaudz manu sirdi, jo viss ir gājis bojā kopā ar Dzimteni. Nezinādams, cik ilgi vēl vilksies manas dienas, pavelku svītru — savām dienām un domām. Visu dzīvi domāju par filozofiju un attīstīju daudzpusīgu pasaulizpratni ar gudro pirmiespēju pamatā (limitismu). Taču ar to neesmu nevienu izglābis. Ja daudzcienījamā avīze uzskatīs, ka atcerēties manu dzīvi būtu kādam derīgi, tādā gadījumā es nosūtu īsu biogrāfiju (..) un savulaik izdoto manu grāmatu uzskaitījumu. Ja redakcija uzskatīs par vajadzīgu publicēt manu biogrāfiju un izdoto grāmatu uzskaitījumu, būtu vēlams to darīt 1. oktobrī. Visu to es daru aiz cieņas pret laikrakstu un pēc manu draugu un skolnieku vēlmes.”

1921.—1922. gadu mijā ap Žakovu sāka aktīvi rosīties viņa bijušais students no Psihoneiroloģiskā institūta Ernests Barons, par kuru diemžēl vēsturē palikusi slikta slava. Pēc 1921. gada 2. jūlijā izsniegtās pases redzams, ka E. Barons dzimis Tukuma apriņķa Šlokenbekas pagastā, pēc tautības — latvietis, pēc ticības viņš piederēja evaņģēliski luteriskajai baznīcai, bija precējies, bērnu nebija.[17] Bet ailē “nodarbošanās” rakstīts, ka E. Barons ir filozofs, profesors. Taču — kur, kad un par kādiem nopelniem E. Barons ieguvis profesora titulu, tā vēsturē ir neatminēta mīkla, lai arī E. Barons apgalvoja, ka esot beidzis divas fakultātes — matemātikas un filozofijas nozarē — vienu — Krievijā, bet otru — Rietumeiropā.[18] Šeit minētā viņa pase izdota saskaņā ar karagūstekņu un bēgļu nometnes vadības izsniegto dokumentu. Vēl varu piebilst: E. Barona pasi es pirmoreiz paņēmu rokās 2004. gada 20. jūlijā, bet dienu vēlāk — 21. jūlijā pagāja 115 gadu kopš viņa dzimšanas. Iespējams, ka arī tas notika ar E. Barona "līdzdalību".

E. Barons iekārtoja profesoru K. Žakovu darbā Latvijas Izglītības ministrijas pārziņā esošajā mācību iestādē — Rīgas Angļu pedagoģiskajā koledžā (Raiņa bulvārī 29). 1921. gada decembrī K. Žakovam piedāvāja lasīt lekcijas loģikā un indiešu filozofijā (starp citu, tās tika aizstātas ar lekcijām angļu literatūrā). Diemžēl Barona labie nodomi netika īstenoti paša Žakova dēļ. Lūk, ko 1922. gada 28. februāra vēstulē rakstīja koledžas vadītājs Augusts Reinholds: “.. koledža ir spiesta Jums paziņot, ka klausītāju trūkuma dēļ profesora Žakova lekcijas ir jāpārtrauc. Galvenie iemesli klausītāju atplūšanai no prof. Žakova lekcijām ir šādi: 1. Klausītājiem bija solīts lekciju cikls par ievērojamākiem tipiem pasaules literatūrā un vispirmā vietā par angļu [literatūru] — Hamletu, Makbetu, karali Līru utt., bet apsolīto lekciju vietā Žakovs cēla priekšā savus paša sacerējumus; 2. Lekcijas par loģiku ir pārāk teorētiskas un klausītājiem pilnīgi nesaprotamas.”[19]

Vēl vairāk, E. Barons, izmantodams savu ietekmi uz Žakovu, paziņoja, ka tiek dibināta “Limitiskās Filosofijas Akadēmija”. Sākumā akadēmijas birojs atradās Skolas ielas 38. nama 12. dzīvoklī, kur kopš 1922. gada 10. februāra bija pierakstīts pats E. Barons. Viņš apgalvoja, ka tieši 1922. gada 10. februārī izglītības ministrs Dauge esot apstiprinājis akadēmijas statūtus.[20] Bet Suvorova ielā 36 rīdziniekiem par 20 rubļiem (studentiem un skolēniem — par 10 rubļiem) tika piedāvātas Žakova lekcijas par filozofijas un dabaszinātņu problēmām. E. Barons tāpat auklēja ideju, ņemot par pamatu “Limitiskās Filosofijas Akadēmiju”, izveidot vairāku mācību iestāžu – Filozofijas institūta, Poēzijas institūta, Esperanto institūta — tīklu. Taču ienākums no lekcijām bija ļoti niecīgs.[21] Vai E. Barons darīja to visu tikai aiz lielas mīlestības un cieņas pret Žakovu? Atbildēt pozitīvi uz šo jautājumu diemžēl nevar. Redzams, ka viņš vienmēr iedzīvojās no visa kā un no visiem.[22]

Praktiski visu 1922. gadu Žakovs atradās Barona savdabīgā “gūstā”. Savu izmisīgi bēdīgo stāvokli Žakovs ir aprakstījis 1922. gada 28. maijā E. Grosvaldam adresētajā vēstulē: “Mana dzīve kļūst ar katru dienu grūtāka. Kopš 1922. gada janvāra man kabatā nav bijis un joprojām nav neviena graša. Tādēļ gribu spert dažus pašdarbīgus soļus.

Gribu aizbraukt uz Mītavu un nolasīt tur divas vai trīs lekcijas, lai dabūtu naudu. Jūs man aizdosiet ceļa naudu līdz Mītavai un palīdzēsiet iesēsties vagonā.

Aizejiet pie ministra Dauges un pastāstiet par manu bezizejas un nabadzīgo stāvokli, varbūt viņš piešķirs man kaut kādu skolotāja (vai nu matemātikas, vai literatūras) vietu.

Mans stāvoklis ir šausmīgs. Man nav ne aploksnes, ne marku, ne naudas, nevaru ne ar vienu sarakstīties. Ienāciet pie manis, tiklīdz Jums būs iespējams. K. Žakovs.”

Diezin vai Žakovs spēra šos soļus: drīz vien E. Barons aizveda Žakovu uz sava tēva lauku mājām “Mucenieki” Tukuma apkārtnē, šeit Žakovs dzīvoja līdz 1922. gada novembrim. Viss vai gandrīz viss, ko Žakovs uzrakstīja, dzīvodams “Muceniekos”, palika E. Barona rokās.[23] Vēl vairāk, Barons izvilināja Žakovam rakstisku testamentu, saskaņā ar kuru Barons vēl Žakova dzīves laikā kļuva par viņa pēcteci, par visu limitistu (biedrības un ordeņa) galvu.[24] Starp citu, šī nelaimīgā testamenta atcelšana notika 1923. gada 6. janvārī, — arhīvā ir saglabājies arī šis dokuments.

1922. gada jūlijā E. Barons brauca uz Valku (tas atzīmēts viņa pasē).[25] Redzams, ka kaut kādā nolūkā viņam bija vajadzīgs satikt Alīdu. Varbūt, lai psiholoģiski iespaidotu jauno sievieti, kura audzināja divas nepilngadīgās Žakova meitas: Raidu (1918—1996) un Jeļenu (1920—1986). Varbūt tādēļ, lai dabūtu pēc iespējas vairāk Žakova rokrakstu, ar kuriem E. Barons varētu iedzīvoties vai arī kurus varētu pasludināt par savējiem…

“Limitiskās filozofijas biedrība Latvijā”, kas bija radīta pēc E. Grosvalda iniciatīvas, kā jau iepriekš minēts šajā rakstā, sāka savu darbību 1923. gada februāra sākumā. Tad arī aizsākās regulāras Žakova lekcijas, kas turpinājās līdz 1925. gada 17. decembrim.[26] Spriežot pēc dokumentiem, lekcijas bija organizētas rūpīgi: arhīvā glabājas burtnīcas, kurās ierakstīta katras lekcijas tēma, nolasīšanas laiks un ienākumi par to. Ja lekcija tika nolasīta otrreiz, tas obligāti tika ierakstīts burtnīcā. Gandrīz trīs gadus, būdams nedziedināmi slims, bezgalīgi ilgodamies pēc zaudētās Dzimtenes, profesors Žakovs nenogurstoši lasīja lekcijas rīdziniekiem. Daļa šo lekciju, to uzmetumi rokrakstā vai mašīnraksta variantā, ir saglabājusies Latvijas Valsts vēstures arhīva fondā. Lūk, tikai daži Žakova lekciju nosaukumi: “Par izziņu”, “Dabas balsis”, “Maza, bet sevi par lielu ieskatoša cilvēka dienasgrāmata”, “Nākotnes reliģija”, “Cilvēces ideāli”, “Dzīves noslēpumi un mūslaiku zinātnes par cilvēku”, “Indijas gudrība un Eiropas zinātnes”, “Limitisma posmi”, “Mūsdienu cilvēka dzīve”.

Arhīva fondā “Limitiskās filozofijas biedrība Latvijā” tiek glabātas K. Žakova rakstītās pasakas, tām vajadzētu pievērst vērīga, zinātkāra, ieinteresēta filologa skatījumu. Lūk, daži šo pasaku nosaukumi: “Likuda jeb sieviešu valstība”, “Divi brāļi”, “Sarkanā pils”, “Tumšā nakts”, “Mazais Grigorijs”, “Pēc ziemas saulgriežiem”, “Tirānija”.

E. Barons nesamierinājās ar to, ka 1923. gada priekšvakarā Žakovu “pārņēma” E. Grosvalds un viņa vadītā biedrība, un viņš savdabīgi atmaksāja par zaudējumu, 1924. gadā izdodams limitisma filozofijai veltītu žurnālu ar samākslotu nosaukumu “Lāčplēsis-Limitists”. Šajā “majestātiskajā kampaņā” iznāca tikai viens vienīgs šī žurnāla numurs. E. Barons tik tiešām bija centies — šajā izdevumā Žakovs bija attēlots kā filozofs, stāstnieks, dzejnieks un pats Barons uzstājās kā profesora Žakova filozofisko ideju tulkotājs un skaidrotājs. Uzaicinājumu piedalīties šajā izdevumā bija pieņēmuši akadēmiķis V. Behterevs, dzejnieki Rainis,[27] Aspazija, V. Eglītis, žurnālu greznoja mākslinieka V. Avotiņa gleznu reprodukcijas.

Protams, “Limitiskās filozofijas biedrības” organizētās lekcijas noteikti palīdzēja Žakovam. Taču ienākumi par tām diemžēl bija nestabils materiāls balsts. Citēšu rindas no 1925. gada 31. oktobrī rakstītās Žakova vēstules E. Grosvaldam: “Lūdzu, nedomājiet, ka manas lietas noris spīdoši!

1. Oktobrī par dzīvokli nav maksāts ne grasis. Saimnieki skatās tik greizi, ka mēs neiedrošināmies parādīties viņiem acīs. Nāksies man mitināties pagrabā.

2. (..) man ir parādi..

3. Lekcijas apmeklē maz tautas. (..) Saņēmu par lekcijām 300 rubļu. Atgriezos mājās tik tikko dzīvs.

4. Kāds ir mans stāvoklis? Ar limitismu pilnīgi nekas neizdodas nevienā gadījumā.

5. Paziņojumi universitātē par kursiem, nav apmeklētāju: it kā rektors neesot atļāvis. Un nav kas aizbilstu rektoram vārdu limitisma aizstāvībai. No garlaicības mirstu vai nost. Kaut vai dodies pie velniem, uz deputātu padomi (t.i., strādnieku, zaldātu un zemnieku deputātu padome. — Tulk.), uz kurieni mani sauc. Iet aizvien sliktāk un sliktāk. K. Žakovs.”[28]

Arhīva fondā, kas veidots, neievērojot stingru hronoloģisko secību, saglabājusies Žakova grūti salasāma vēstule E. Grosvalda dzīvesbiedrei Dagmārai. Uz šīs vēstules ir atzīme “Pēdējā vēstule”. Varbūt, ka tā tik tiešām ir K. Žakova pēdējā vēstule, kas kā vienmēr ir rakstīta viņa iecienītajā tēžu formā.

“Mīļotā Dagmāra Vladislavovna! (..)

2. Man ir šķebinoši dzīvot Rīgā, man ir skumji dzīvot pie Jums. Sevišķi es baidos no svētdienām, tad jautājumi plosa mani visu dienu. (..)

6. Raujos uz Igauniju ar sirdi un miesu. (..)

14. Latvijā es pilnīgi ne par ko neinteresējos.

15. Man ir viss vienalga, vai mani saprot vai ne.”

Tādējādi pirms savas nāves 1926. gada janvārī Žakovs bija ne tikai starp “Limitiskās Filozofijas Akadēmiju” un “Limitiskās filosofijas biedrību Latvijā”, bet viņš bija arī starp Alīdu Priedi, Ernestu Baronu un Mariju Zariņu, Emīlu Grosvaldu.

K. Žakovs nomira 1926. gada 20. janvārī Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. Viņu ārstēja, cenšoties atvieglināt fiziskās ciešanas, slavenais ārsts, Latvijas Universitātes profesors V. Kļimenko. 22. janvārī slimnīcas kapelā K. Žakova mirstīgās atliekas guldīja zārkā, 24. janvārī to pārveda uz Kristus Dzimšanas katedrāli. Eminence Jānis (Pommers) vadīja dvēseles aizlūguma liturģiju.[29] Rīgas Pokrova kapsētā tajā ziemas dienā sapulcējās daudzi rīdzinieki. E.Grosvalds pie aizgājēja kapa teica dziļi izjustu runu. Tajā, starp citu, bija arī šādi vārdi: “Tavu ideju lielums ir tas, ka Tu apvienoji visas cilvēces zināšanu nozares reliģijas, filozofijas un zinātnes virzienā. Šo vienību Tu panāci Dieva Pirmpotenciāla personā — no viņa viss izriet, tas ir, pie viņa viss arī atgriežas.”[30]

Dažas dienas pēc bērēm atgadījās kaut kas neticams, kas satrauca ne tikai rīdziniekus vien. Ernests Barons — lielais izdomājumu, viltojumu un sīku melu meistars — izraka zārku ar K. Žakova mirstīgajām atliekām un izveda to no kapsētas. Pēc izdarītā viņš daiļrunīgi un pārliecinoši apgalvoja avīžniekiem, ka tikai viņš, Ernests Barons, ir īstenais Žakova mantinieks un ka viņam ir aizgājēja testaments.[31] Kaut arī, kā mēs zinām, šo testamentu diez vai bija apstiprinājis notārs un ka Žakovs to vienpusīgi atcēla 1923. gada janvārī. Piemēram, laikraksta “Segodņa” žurnālistam E. Barons tēlaini stāstīja par Žakovu, viņa testamentu un par sevi pašu,[32] steidzās pastāstīt arī par “Limitiskās Filosofijas Akadēmiju”. Viņš apgalvoja, ka 1926. gada janvāra sākumā akadēmija atradās Rīgā, Matīsa ielā 11/13, 34./35. dzīvoklī; šajās telpās esot bibliotēka (šeit un turpmāk raksta autores izcēlums. — S.K.), ir daudzi tūkstoši retu grāmatu, galvenokārt filozofiska satura izdevumi, muzejs, kur, starp citu, savākti K. Žakova rokraksti un visi viņa iespieddarbi, un mākslas salons, kur dažkārt notiek savā jaunradē limitisma garam tuvu stāvošo Latvijas mākslinieku gleznu izstādes. (..) Barons apgalvo, ka Žakovs iecēlis viņu par vispasaules limitisma vadītāju un ka Žakova apbedīšana notiks saskaņā ar aizgājēja gribu. (..) Zārks tiks novietots īpašā mauzolejā.[33] Šo mauzoleju bija paredzēts ierīkot gleznainā Kurzemes stūrī — Dundagas apkārtnē.

Saprotams, ka E. Barons tā arī nevarēja parādīt policijai, Marijai Zariņai, E. Grosvaldam, Rīgas sabiedrības pārstāvjiem noslēpumaino testamentu. Iespējams, ka Barons, radīdams skandālu un lielu satraukumu ap zārka izrakšanu no kapa aiz iegansta, lai iebalzamētu profesora Žakova mirstīgās atliekas, cerēja iegūt sev nelielu kapitālu. Taču rīdzinieku ziedošanas vēlme nebija sevišķi dāsna. Tādēļ Latvijas Universitātes profesors A. Starkovs tikai daļēji iebalzamēja Žakova ķermeni. Profesora Žakova otrreizējās bēres notika 1926. gada 15. februārī. Protohierejs Nikolajs Makedonskis pavadīja zārku uz Pokrova kapsētu.[34]

Pēc šī piedauzīgā notikuma par E. Baronu no jauna runāja 1930. gadā: martā laikraksta “Segodņa večerom” 58. numurā bija publicēts raksts “”Profesora” Barona divas lietas” — tagad viņš dēvēja sevi par biedrības priekšsēdētāju cīņai pret tuberkulozi un no kādas personas viņš bija paņēmis kā ķīlu 600 latus, apsolīdams sameklēt izdevīgu vietu. E. Barons iemanījās, tēlodams “juridiski filozofiskās akadēmijas” vadītāju, paņemt veikalā uz nomaksu rakstāmmašīnu. Tā paša gada rudenī viņš iegādājās malku, maksādams ar fiktīvu vekseli, iegādājās arī govi, tās bijušajam īpašniekam iešķiebdams fiktīvu maksājuma dokumentu. Par šiem nodarījumiem pseidoprofesors iekūlās cietumā. Kā atceras vēsturnieks Marģers Vestermanis, kas pazina E. Baronu padomju laikā, — viņa pieticīgā vasarnīca Bulduros bija piekrauta ar rokrakstiem, pilnīgi iespējams, ka tur bija arī Žakova rokraksti. Vēl sirmā vecumā Ernests Barons saglabāja vīrišķīgo pievilcību, neatvairāma dāmu drauga šarmu, tāpat kā jaunībā palikdams afērists un avantūrists.

E. Grosvalds iepazinās ar K. Žakovu viņa dzīves laikā Pleskavā. E. Grosvalda tēvs Jānis Grosvalds, kura saknes bija Siguldā, ilgus gadus dzīvoja Pleskavā. J. Grosvalds saudzīgi izturējās pret savām nacionālajām un reliģiskajām tradīcijām — viņš bija Pleskavas latviešu biedrības dibinātājs, bija latviešu luterāņu draudzes pērminderis.[35] Pleskavā 1875. gada 4. februārī piedzima Emīls Grosvalds. Viņa dzīve bija cieši saistīta ar Pleskavu līdz piespiedu bēgšanai no pilsētas 1919. gada 25. augustā, kad boļševiku uzbrukuma dēļ Pleskavu atstāja ģenerāļa Judeniča komandētā ziemeļrietumu armija. Pleskavā E. Grosvalds beidza vīriešu ģimnāzijas pilnu kursu, ilgus gadus viņš pārvaldīja tēva atstātās dzirnavas. Pēterburgas universitātes diplomu viņam neizdevās saņemt, lai gan 1896.—1903. gadā Fizikas un matemātikas fakultātē viņš bija noklausījies dažādus lekciju kursus. Tas deva viņam tiesības mācīt matemātiku 1913.—1919. gadā Pleskavas tirdzniecības skolā. Viņš mācīja matemātiku un fiziku arī Rīgas pilsētas arodskolā.[36] Pleskavā Žakovs ar savām lekcijām palīdzēja E. Grosvaldam risināt viņa mokošos pasaules uzskata jautājumus. Viņa personā profesors Žakovs ieguva uzticamu draugu.

Arhīva lietā “Limitiskās filozofijas biedrība Latvijā” ir plašs stāstījums par Žakova slimību un nāvi, par viņa bērēm, zārka nozagšanu no Pokrova kapsētas, par to, ka 1926. gada 5. martā — 40. dienā pēc Žakova nāves tika noturēts dvēseles aizlūgums un sarīkots piemiņas vakars. 1926. gada 3. decembrī tika pieņemts lēmums izdot profesora Žakova rakstus.[37] Īstenojot šo “Limitiskās filozofijas biedrības Latvijā” priekšlikumu, 1929. gadā tika izdots Žakova darbu sējums, kas jau sen ir kļuvis par bibliogrāfisku retumu. Pateicoties E. Grosvalda, M. Zariņas un citu biedrības locekļu pūlēm, tika sagādāta nauda grāmatas “Limitisms. Zinātņu, filozofiju un reliģiju vienība” izdošanai. Līdzekļus piešķīra Latvijas Kultūras fonds. Grāmata iznāca K. Žakova dzimšanas dienā 1929. gada 1. oktobrī. To dāvināja daudziem garīdzniecības, krievu un latviešu inteliģences pārstāvjiem, visiem, kuri juta līdzi K. Žakova liktenim.[38]

Marija Zariņa (1878—1955) ienāca Žakova dzīvē, droši vien, 1923. gada sākumā un rūpējās par profesoru līdz pašai viņa nāvei. Viņa bija “Limitiskās filozofijas biedrības Latvijā” sekretāre, E. Grosvalda palīdze. Arhīva fondā atrodami daudzi profesora Žakova teksti, kuros viņš velta šai sievietei aizkustinošus vārdus: “manam gādīgajam sargeņģelim Marijai Jakovļevnai”, “šī lekcija veltīta uzticamākajam draugam manai Marijai Jakovļevnai. Visas viņai veltītās lekcijas ir viņas īpašums”. Tieši Marijai Zariņai — Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 57/59, 23. dzīvoklī — 1926. gada 10. februārī no Ļeņingradas atsūtīja telegrammu Žakova dēls Vadims. Žakova dēls sirsnīgi lūdza Latvijas varas iestādes nekavējoties iejaukties esošajā situācijā, atstādināt E. Baronu un atstāt aizgājēju mantinieces un testamenta izpildītājas Marijas Zariņas rīcībā.[39] Kā atcerējās Žakova vecākā meita Raida Timuka, Alīda Žakova veda meitas uz šo pašu adresi, lai tās varētu tikties ar tēvu: profesors iznāca no istabas, sāka runāt un mīļi glaudīja meiteņu galviņas, taču ienākt pāri slieksnim viņas netika lūgtas.

Starp citu, E. Barona pasē ierakstītas dažādos gados reģistrētas adreses. Viena no tām ir Nikolaja (Valdemāra) ielā 57/59, dzīvoklis 23. K. Žakovs, liekas, šajā dzīvoklī sāka dzīvot 1922./1923. gadu mijā, nedaudz vēlāk viņam pievienojās arī Marija Zariņa. Interesanti, vai arī šajā lietā ir pielikta E. Barona roka?

Diemžēl M. Zariņas radiniekiem nav nekādu ziņu par viņas izglītību, nav saglabājies arī viņas arhīvs. Nav zināms, kā viņa dzīvoja, ar ko nodarbojās Rīgā un ārpus tās. Viņa, tāpat kā visa Zariņu ģimene, bija pareizticīgā. Mārim Zariņam — pazīstamā komponista un rakstnieka Marģera Zariņa dēlam — ir saglabājušās tikai fotogrāfijas. Tajās redzama arī Marija – Marģera Zariņa tēva māsa. Ir zināms, ka viņa slikti satika ar tuviniekiem un savus pēdējos dzīves gadus vadīja veco ļaužu pansionātā Cēsīs. Viņa ir apglabāta vietējā kapsētā. Diezin, vai kāds atradīs viņas kapa vietu.

Agrāk par citiem no dzīves aizgāja visjaunākā no Žakova tuviniekiem – viņa otrā sieva Alīda Karolīna Priede-Žakova, atstādama piecus bērnus. 1941. gada jūlijā viņa mira no nedziedināmas kaites Paula Stradiņa slimnīcā, no tādas pašas slimības mira arī K. Žakovs. Vecākās meitas Raida un Jeļena apglabāja viņu Rīgā, Pokrova kapsētā netālu no viņas bijušā vīra kapa. Uz viņas kapa līdz pat šai dienai redzami ziedi.[40]

Arhīva dokumentos ir Alīdas Priedes iesniegums un pagaidu pases.[41] 1929. gada rudenī datētajā iesniegumā A. Priede lūdza Rīgas prefektu izsniegt pagaidu pasi uz vienu mēnesi, jo viņa gaida saņemam Igaunijas (kur viņa ir dzimusi) pasi. Iesniegumā viņa norāda, ka agrāk dokumentos viņas uzvārds bijis Žakova. Pases datos norādīts, ka viņa ir dzimusi 1893. gada 18. janvārī Kageru (vai Kagaervi) pagastā.[42] Par viņas ģimeni ir zināms ļoti maz. Viņa ļoti atturīgi, ar sarūgtinājumu atcerējās dzimtās mājas, vecākajām meitām stāstīja tikai dažas nianses par savu liktenīgo mīlestību pret K. Žakovu. Zināms tikai tas, ka Alīdas vecāku ģimene bija turīga. Tajā vienādi labi prata latviešu un igauņu valodu. Alīda bez šīm valodām prata vēl arī krievu un vācu valodu, vēlāk iemācījās arī poļu un čehu valodu. Iespējams, ka vecāki saskatīja savā meitā stingro patriarhālo un nacionālo tradīciju cienīgu mantinieci. Varbūt, pēc tēva Jāņa Priedes uzskatiem, bija plānotas izdevīgas precības. Vai tas bija tā vai citādi, bet vecāku cerības tika pārsvītrotas: Alīda Karolīna, izlasījusi Žakova biogrāfisko romānu “Cauri dzīves grūtībām”, tā aizrāvās ar romāna autora personību, ka viņa nolēma doties uz Pēterburgu. 1916. gada rudenī viņa jau bija Psihoneiroloģiskā institūta studente, kura vēlējās dzirdēt un redzēt savu elku. Bez šaubām, Alīdai — spēcīgai, mērķtiecīgai, viengabalainai personībai — piemita tādas rakstura īpašības kā straujums, romantisms, emocionalitāte. Taču kur ir trauslā, gandrīz nesaskatāmā šķautne starp mērķtiecību, neatlaidību, spītību un egocentrismu?

Lūk, rindas no Ļ. Žakovas vēstules: “Tēvs bija pret meitas Alīdas lēmumu un liedza viņai materiālo atbalstu. Profesors Žakovs tolaik bija vēlētā postenī, viņš palīdzēja viņai un piedāvāja kļūt par mājskolotāju viņa bērniem. Banāls trijstūris, ģimene izjuka.”[43]

Kad Alīda Karolīna iepazīstināja tēvu ar sevis izvēlēto — piecdesmitdivgadīgo bārdaino profesoru no Pēterburgas, vecāku svētība laulībai kategoriski tika liegta. Taču Alīda Karolīna klausīja tikai sev un savai sirdij. Cik ilgi turpinājās Kalistrata un Alīdas laulības saites, kāpēc izjuka viņu ģimene? Kur un kad viņi salaulājās, vai līgava pārgāja pareizticībā, vai arī viņu laulība tika vienkārši reģistrēta atbilstošā laicīgā iestādē? Vai Žakova vecums, tautība bija cēlonis, kāpēc Alīda kategoriski sarāva attiecības ar saviem vecākiem? Kāpēc Alīdas ģimene pat pēc viņas šķiršanās no Žakova atgrūda viņu no sevis ar divām mazulītēm uz rokām, liedzot viņai mantojumu un atbalstu? Vai tik tiešām viņas “noziegums” pret ģimeni, nostāšanās pret vecāku gribu nebija piedodams?[44] Tie ir jautājumi, uz kuriem mūsdienās neviens vairs nevar atbildēt. Arī pati Alīda Karolīna ļoti maz stāstīja savām vecākajām meitām Raidai un Jeļenai par sava likteņa niansēm.

Kā izriet no dokumentiem — jau 1922. gada vasarā E. Barons apmeklēja Alīdu Karolīnu, kura tolaik dzīvoja Igaunijā. E. Barons uzturēja sakarus ar Alīdu gan Žakova dzīves laikā, gan arī pēc viņa nāves. Par šo uzmanības pievēršanu izteiksmīgi liecina K. Žakova 1924. gada 15. janvārī rakstītā vēstule: “Rīga. Dārgā Alīda! Divas lietas nedari! 1. Nepārdod zemi. 2. Netici Ernestam Baronam. Viņš vienmēr piemāna. Skūpstu savus dārgos bērnus, Raidu un Jeļenu. Sūtīšu gan naudu, gan lekcijas, cik būs manos spēkos. Tētis K. Žakovs. Adrese: Igaunija. Valka. Pasta kastīte Araka. Alīdai Žakovai.”[45]

1926. gada martā — pēc K. Žakova nāves Alīda Priede-Žakova dzemdēja meitu Līzu. Tā nebija Žakova meita. Visiem saviem pēc Žakova nāves dzimušajiem bērniem Alīda deva uzvārdu Priede, bet ailē “tēva vārds” meitenēm Līzai (dzim. 1926. gadā) un Mārai (piedzima 1928. gadā) un dēlam Jānim (1929—1944) ierakstīja vārdu Kalistrats.

Laikrakstā “Slovo” 1926. gada septembrī publicēts šāds paziņojums: “Profesora K. Žakova atraitnei A. Priedes-Žakovas kundzei ir smaga nieru slimība. Līdzekļu iztikai nav nekādu. Atraitnei ir trīs mazgadīgi bērni. Vienīgais cilvēks, kas līdz šim palīdzējis Priedei-Žakovai, ir Ernests Barons. Profesora atraitne lūdz Latvijas valdību, krievu biedrību palīdzēt viņai šajā ārkārtīgi grūtajā stāvoklī. Viņas adrese: Buļļi, Lielā ielā 3.”[46] E. Barons atradās viņai kaut kur līdzās arī turpmākajos gados. Te atnāca ciemos, atnesa konfektes, te ļāva bērniem pavadīt vasaru pieticīgā mājiņā Bulduros, blakus mājai, kurā dzīvoja viņš pats.

Ar ko nodarbojās, kā dzīvoja Alīda Karolīna? Viņas ģimenes ienākumu avots bija lekciju lasīšana, limitisma filozofijas ideju popularizēšana. Viņa lasīja lekcijas daudzās vietās Latvijā, bet 1928. gadā, būdama lekciju turnejā Slovakijas galvaspilsētā Brno, viņa dzemdēja meitu Māru. 1929. gadā saņemtajā pagaidu pasē rakstīts, ka viņas nodarbošanās ir bibliotekāre, bet viņas adrese ir Rīgā, Valdemāra ielā 16, 11. dzīvoklī.[47] Kādu laiku viņa ar bērniem dzīvoja Siguldā, mēģināja atvērt maizes ceptuvi, taču viņas un biznesa partnera nepraktiskums noveda šo pasākumu līdz bankrotam. Viņa konsultēja studentus filozofijā, palīdzēja viņiem sagatavoties eksāmeniem valodās, kā arī nodarbojās ar tulkošanu.

Kā atceras Alīdas Karolīnas jaunākā meita Māra Priede — māte, kuru viņa dievināja, bieži nebija mājās, brauca uz kaut kurieni. Raida vienmēr pildīja vecākās pienākumus. Par mātes iedotajiem minimālajiem līdzekļiem Raida prata gatavot ēdienus no kāpostiem un ikdienā ierasto miežu biezputru. Atgriežoties mājās, skumjajā ikdienas realitātē — koka mājā Viesturdārzā vai vēlāk — pieticīgajā divistabu dzīvoklītī piektajā stāvā Eksporta ielā 3 — , Alīda Karolīna turēja rokās brīnumainu boa no strausa spalvām vai kristāla vāzi. Viņai neienāca prātā, ka viņas pieciem bērniem nav, piemēram, pat apavu.

Daudziem bērniem reāli bija māte, Alīda turpretī bija līdzīga fejai. Reiz viņa pavadīja vasaru Kurzemē — Ancē ģenerāļa Kaņepa atstātajā mājā, kur, kā runāja apkārtējie, mājoja spoki. Tuvumā dzīvoja zalkši, visur auga gara zāle. Kad lauku sētā kaimiņos viņi pirka pienu, tūlīt pat tika nolikta bļodiņa ar pienu arī zalkšiem. Alīda, tērpusies kaut kādā dīvainā ģērbā, rītos bieži vienatnē pastaigājās pa mežu. Reiz viņa paņēma līdzi arī mazo Māru, kurai bija pavēlēts klusu, netrokšņojot iet aiz Alīdas, netraucēt meža klusumu un putnu dziedāšanu, mežā meitene pēkšņi saklausīja dzejas rindas sev nesaprotamā valodā. Starp citu, Māras Priedes atmiņā saglabājušies arī citi laimīgi, bet reti mātes sabiedrībā pavadīti brīži, viņa atceras arī ilgus un viņai nesaprotamus dievkalpojumus Rīgas Kristus Dzimšanas katedrālē, ciemošanos pie Aspazijas.

Alīdas Karolīnas biežo prombūtni no ģimenes pavarda, viņas neprasmi saimniekot aizstāja viņas vecākās meitas Raida un Jeļena. Līdzko Žakova meitas bija paaugušās, Alīda Karolīna sūtīja viņas vasaras darbos uz laukiem. Bet, atgriezusies mājās, Raida uzņēmās mātes pienākumus un gādāja par mazākajiem, izklaidēja viņus. Māras Priedes atmiņā Raida ir palikusi kā cilvēks ar plašu sirdi un trauksmīgu temperamentu, kurā saimnieciskums, mājas izjūtas radīšana savijās ar izšķērdību un nepraktiskumu. Raidu saistīja literatūra par netradicionālās medicīnas, baltās un melnās maģijas, astronomijas un astroloģijas jautājumiem. 1990. gada decembrī es vienīgo reizi tikos ar Raidu Timuku (dz. Priede), viņa atstāja neizdzēšamu iespaidu, pārsteigdama mani ar savu neparastumu un apbrīnojamu portretisku līdzību ar profesoru Žakovu.

Jeļena, kurai bija, kā saka, zelta rokas, mātes prombūtnes laikā pildīja tēva lomu. Viņai bija talanti būt gan par šuvēju, gan par kurpnieku — viņa apšuva un apāva visus bērnus ģimenē. Nebūdama inženiere, viņa izstrādāja projektus savu radinieku mājām – līdz šai dienai dažādās vietās Latvijā redzami seši dzīvē realizēti viņas izstrādātie arhitektūras projekti. Jeļena palikusi atmiņā kā stingrs, principiāls cilvēks, kas savas augstāko izglītību ieguvušās jaunākās māsas pārsteidza ar plašu redzesloku, ar dziļu, analītisku prātu. Ģimenes padomē viņai vienmēr bijis pēdējais, izšķirošais vārds. Pēc Otrā pasaules kara Stelpē Jeļena Priede strādāja patērētāju biedrībā un vadīja kravas automašīnu, droši vien būdama viena no pirmajām sievietēm kravas automašīnu vadītājām. Par pirmo Stelpē saņemto algu viņa nopirka kurpes savai jaunākajai māsai. Ilgus gadus Rīgā, Ganību dambja un Rankas ielas krustojumā, bija redzama Jeļenas Priede veidotā mozaīka, kurā bija attēlota kravas automašīna.

Alīda Karolīna neievēroja, ignorēja, neatbalstīja savu vecāko meitu acīmredzamos talantus. Māte, būdama pārņemta ar sevi, savām problēmām un pārdzīvojumiem, neattīstīja savu vecāko meitu spējas, nenodarbojās ar viņu izglītošanu. Starp citu, arī viņas jaunākie bērni pirms kara ieguva tikai pamatizglītību. Alīda Karolīna it kā visu laiku skandinātu rindas no Vecās Derības Mācītāja Sālamana grāmatas pirmās nodaļas: "Jo kur ir daudz gudrības, tur ir daudz nepatikšanu, un ar atziņas pieaugšanu vairojas arī vilšanās." Pēc Alīdas Karolīnas nāves Raida un Jeļena faktiski ziedoja savu dzīvi, lai jaunākās māsas varētu izglītoties, kā varēja — palīdzēja un atbalstīja viņas. Līza beidza Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu. Māra, kuras pirmie teātra priekšstati veidojās no Raidas meistarīgi sarīkotajām mājas izrādēm, pabeidza Dailes teātra otro studiju, viņa kļuva par Latvijā pazīstamu teātra pedagoģi, par bērnu teātru režisori inscenētāju un grāmatu autori.

Atrazdamās jau nāves gultā, zinādama, ka drīz atstās savus bērnus vienus šajā pasaulē, Alīda Karolīna uzrakstīja viņiem nelielu garīgo testamentu. Tajā viņa lūdza bērnus, kad tie būs pieauguši, dzīvot atsevišķi citam no cita, lai nebojātu savas attiecības; nekad nesaistīt savu dzīvi ar veci; nekad nekoķetēt ar politiskajām partijām. Raida Timuka visu mūžu saudzīgi glabāja šo mātes novēlējumu. Pēdējos savas dzīves gados viņa bija piesaistīta pie gultas. Gultā pie sevis Raida glabāja lādīti. Tajā bija visdārgākās lietas, kuras bija palikušas pēc mātes un tēva aiziešanas. No šīm lietām Raida nevēlējās šķirties pat ne mirkli.

1927. gada janvārī — gadu pēc K. Žakova aiziešanas no šīs dzīves — notika viņa piemiņas vakars, pēc diviem gadiem, pateicoties E. Grosvalda un M. Zariņas pūlēm, iznāca K. Žakova rakstu krājums. Taču, gadiem ejot, K. Žakova vārds iegūla aizmirstībā — Latvijas augsnē neieauga viņa filozofiskās idejas. Atdzīvināt, vēl jo vairāk — attīstīt un turpināt limitisma filozofijas idejas nespēja neviens, nevienam Žakova piekritējam nepiemita tāds personības valdzinājums, neparasts temperaments, tāds zināšanu plašums un dziļums, mākslinieciskās iztēles spēks. 20. gadsimta otrajā pusē Latvijā K. Žakova vārdu zināja, ak vai, tikai neliels speciālistu loks. Tādēļ pareizs bija lēmums, ka 1990. gada decembrī pēc Komi Republikas valdības un K. Žakova dēla Vadima meitas Ļubovas Žakovas lūguma meita Raida Timuka piekrita tēva pīšļu pārapbedīšanai. Profesors K. Žakovs atgriezās savā Dzimtenē, pie savas tautas, zirjāņu (komiešu agrākais nosaukums) kultūras kontekstā, viņa tā mīlētās bargās ziemeļu dabas klēpī. Viņa meita Raida tolaik bija jau nopietni slima. Nelaiķa zārka ekshumācijā Pokrova kapsētā Rīgā bija klāt, profesora pīšļus uz dzimteni pavadīja, Siktivkarā daudzās tikšanās un beidzot trešajā apbedīšanas ceremonijā piedalījās profesora meitas Raidas meita — arī vārdā Raida Skreija — un Alīdas Priedes jaunākā meita Māra Priede. Pateicoties Māras kundzei, kas laipni iedeva manā rīcībā savu todienu dienasgrāmatu un publikācijas Komi laikrakstos, es uzzināju 1990. gada decembra notikumu norišu detaļas, uzzināju, kā “pasaules lielās pasakas mazais varonis”, kā par sevi bieži izteicās K. Žakovs, atgriezās mājās.[48]

Tekstu latviskoja Arta Jāne

*Šī raksta autore pateicas Mārai Priedei un Mārim Zariņam par sniegto informāciju un fotogrāfijām.

[1]Ковальчук С. Н. «Взыскуя Истину...» Из истории русской религиозной, философской и общественно-политической мысли в Латвии: Ю. Ф. Самарин, Е. В. Чешихин, К. Ф. Жаков, А. В. Вейдеман. (Середина ХIX в. — середина ХХ в.) — Рига: FSI, 1998. — С. 100—114; Kovaļčuka S. Kalistrats Žakovs: “Pasaule ir vienota, un patiesība ir viena” // Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A. — 1999. — 53. sēj., 4./5./6. (603./604./605.) nr. — 74.—78. lpp.; Каллистрат Фалалеевич Жаков, Алида Жакова-Приеде // Покровское кладбище. Слава и забвение: Сборник статей / Сост. С. Видякина, С. Ковальчук. — Рига: MultiCentrs, 2004. — C. 193-195; Белоконь С. Зырянский Фауст // Даугава. — 1988, № 5. — С. 112—124; Абызов Ю. И. Русское печатное слово в Латвии 1917—1944: Био-библиографический справочник. – Stanford, 1990. — T. 2. — C. 72—74 (раздел посвящен К. Ф. Жакову). “Gintera rādītājā” — norādīti K. Žakova raksti latviešu valodā laikrakstos “Latvijas Sargs”, “Strādnieku Avīze”, žurnālā “Lāčplēsis-Limitists” 1924. un 1925. gadā.

[2] Жаков К. Ф. Сквозь строй жизни. — С.-Пб.: издание М. К. Костина, 1912. — Часть 1. — С. 152-153.

[3] Turpat.

[4] Limits (latīniski — limes, limitis) — robeža; tātad matemātiskās robežas filozofija, bezgalīgi maza lieluma vai diferenciālrēķinu filozofija.

[5] Man bija tas gods sarakstīties ar K. Žakova mazmeitu — Ļubovu Žakovu. 1990. gada 14. decembra vēstulē viņa pastāstīja par savas vecmāmiņas Glafīras likteni. “Viņa nomira bada nāvē pirmajā Ļeņingradas blokādes ziemā. Ģimenē bija divi bērni. Meita Jevgenija (dzim. 1901. gadā) un dēls Vadims, mans tēvs (dzimis 1903. gadā). Šai ģimenei nav citu dzīvu pēcteču, kā vien izņemot mani un manus daudzos bērnus un mazbērnus. Jevgenijai bija dēls Anatolijs Luņevs, 1943. gadā viņš krita varoņa nāvē kaujās pie Orlas. Vadims Žakovs, inženieris Ļeņingradā, gāja bojā 1937. gadā, pēc nāves — 1956. gadā reabilitēts nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Es izaugu mātes māsas ģimenē. Neviens vairs nav dzīvs.” Māksliniece Ļubova Žakova dzīvo Jaroslavļā (Krievijā). Viņas vīrs Ļevs, stājoties laulībā, pieņēma uzvārdu Žakovs. Savā laikā bioloģijas zinātņu doktors Ļevs Žakovs vadīja Zooloģijas un citoloģijas katedru Jaroslavļas Valsts universitātē.

[6] Жаков К. Ф. Сквозь строй жизни. — С.-Пб.: издание М. К. Костина, 1912. — Часть 1. — С. 41.

[7] E. Grosvalds rakstīja: “Par limitisma vispārīgo spēku man drīzi vien nācās pārliecināties profesora lekcijās augstākajā matemātikā, kuras viņš sāka lasīt 1918. gada janvāra beigās. Auditorija bija: Pleskavas Sieviešu ģimnāzijas 5. un 6. klases ģimnāzistes, viens jurists, mana sieva un es. Man personiski šīs lekcijas bija atklājums. Jautājumi, kuri vairāk nekā 20 gadus interesēja mani matemātikā un kuri radās, man vēl studentam esot, un atbildes uz kuriem es veltīgi meklēju pie matemātikas profesoriem, šie jautājumi kļuva man saprotami no limitisma viedokļa jau pirmajās lekcijās. Taču mani visvairāk izbrīnīja fakts, ka ģimnāzistes, kuras parasti “klibo” matemātikā, sāka saprast profesoru Žakovu, turklāt augstākajā matemātikā. (..) Profesors Žakovs līdzīgi Prometejam, kas nozaga no debesīm svēto uguni un atnesa to uz Zemi, nocēla matemātiku no neaizsniedzamiem augstumiem un ielika to jaunavu izpratnē. (..) Kad Pleskavā valdīja vācieši, boļševiki un pēc tam ziemeļrietumu armija, Žakovs reti uzstājās publiski. Pie mums Pleskavas komercskolā izveidojās intīms klausītāju pulciņš, kura dalībniekiem profesors parasti nolasīja vienu lekciju nedēļā. Tas notika laikā no 1918. gada 24. februāra, kad Pleskavā ienāca vācieši, līdz 1919. gada jūlija vidum, kad profesors no ziemeļrietumu armijas ieņemtās Pleskavas aizbrauca uz Jurjevu Igaunijā.

[8] Kā norāda doktors T. Šors, par Žakova atrašanos Igaunijā liecina Igaunijas Vēstures arhīvā esošais viņa fonds 1433, kurā ir septiņas lietas par laiku no 1917. gada līdz 1921. gadam. Skat.: Шор. Т. Личные фонды русских деятелей в эстонских архивохранилищах // Балтийский архив. Русская культура в Прибалтике. — Таллинн: Авенариус, 1995. — С. 7—25.

[9] К. Ф. Жаков. Лимитизм. Единство наук, философий и религий. — Рига: Limitiskās filosofijas biedrības Latvijā izdevums, 1929.

[10] Šajā lietā atrodas Latvijas Universitātes atteikums Žakovam, nenorādot atteikuma iemeslus; “Latvijas augstskola, Lingvistikas un filozofijas fakultāte, 1920. gada 17. septembrī, Nr. 152. Žakova kungam. Atbildot uz Jūsu 1920. gada 22. jūnija lūgumu par filozofijas profesūras piešķiršanu Jums Latvijas Universitātē, šīs universitātes Lingvistikas un filozofijas fakultātei ir gods jums paziņot, ka fakultāte, tās sēdē 1920. gada 2. septembrī, izskatot Jūsu lūgumu, neatrada iespēju to apmierināt. Pagaidu dekāns J. Endzelīns.”

[11] Сорокин П. Человек. Цивилизация. Общество. — М.: Политиздат, 1992. — С. 8.

[12] Жаков К. Ф. Сквозь строй жизни. — С.-Пб.: издание М. К. Костина, 1912. — Часть 1. — С. 99.

[13] Ковальчук С. Н. Взыскуя Истину... — С. 108—109.

[14] Interesanti norādīt, ka vairākums biedrības locekļu bija latvieši.

[15] Проф. К. Ф. Жаков. Некролог. // Сегодня. — 1926. — № 17.

[16] Жаков К. Ф. Лимитизм. Единство наук, философий и религий. — C. 22.

[17] LVVA, f. 2996, apr. 2, lieta 7335.

[18] Что говорит Э. Барон о своих отношениях к проф. Жакову // Сегодня. — 1926. — № 25.

[19] LVVA, f. 1826, apr. 1, lieta 725, l. 9.

[20] Проф. К. Ф. Жаков и лимитисты // Сегодня. — 1926. — № 28.

[21] Жаков К. Ф. Лимитизм. Единство наук, философий и религий. — С 22—23.

[22] Ernesta Barona kriminālās izdarības konstatējamas 20. gadsimta 20.—30. gadu laikrakstu publikācijās. Skat. plašāk: Абызов Ю. И. Русское печатное слово в Латвии 1917—1944: Био-библиографический справочник. — Stanford, 1990. — T. 2. — C. 72—74. Lai gan šī sadaļa ir veltīta Žakovam, tajā norādīti arī raksti, kuros atspoguļota E. Barona kriminālā rīcība jau pēc Žakova nāves.

[23] Жаков К. Ф. Лимитизм. Единство наук, философий и религий. — С. 23.

[24] Laikraksta “Slovo” 67. numurā rakstā “E. Barons par Žakova līķa apgānīšanu” pēc E. Barona vārdiem minēti viņa skolotāja Žakova testamenta paragrāfi. Nosauksim dažus no tiem: 1. Prof. Žakovs uzdeva Baronam būt par “Limitiskās Filosofijas Akadēmijas” vadītāju pēc viņa nāves. 2. Uzdeva Baronam sasaukt visu pasaules limitistu konferenci. 3. Uzdeva būt par viņa divdesmitgadīgā dēla Vadima audzinātāju. 4. Uzdeva Baronam apglabāt skolotāju vienā no pakalniem pie lauku mājām “Mucenieki” vai netālu no Dundagas. 5. Novēlējumā Žakovs lūdza apglabāt viņam līdzās arī Baronu. 6. K. Žakova dzimšanas dienu — 1. oktobri — pēc jaunā stila — pasludināt par visu limitistu svētkiem. 7. Žakova autobiogrāfiskais romāns “Cauri dzīves grūtībām” tika pasludināts par limitistu evaņģēliju. Testamenta beigās Žakovs svētīja Baronu ar vārdiem: “Lai Kristus un Amakrišna pavada E. Baronu viņa lielajā darbā uz Zemes!”

[25] LVVA, f. 2996, apr. 2, lieta 7335.

[26] LVVA, f. 1826, apr. 1, lieta 720, l. 28. Šajā lapā ierakstīti biedrības locekļi un viņu iemaksāto biedru naudu summas. Pavisam minēti 27 uzvārdi, viņu skaitā arī: Emīls un Dagmāra Grosvaldi, Otīlija un Ernests Štammeri, Mārtiņš Buclers, Valdemārs Priede, Vilis Zāgers, Reinholds Rezevskis, Ļubova Teikmane, Elizabete Dikmane, Dmitrijs Sotkins, Pēteris Šlessers u.c.

[27] Žurnāla “Karogs” 1973. gada 7. numurā A. Mikuševs publicēja rakstu “Komi un Latvijas literārie sakari”. Tajā viņš apgalvoja, ka Raini un Žakovu vienoja spēcīga draudzība. 8. septembrī laikrakstā “Literatūra un Māksla” viņam atbildēja Biruta Gudriķe ar rakstu “Vai jauns Raiņa draugs?”. Autore kliedēja mītu par viņu draudzību, bet pārliecinoši apgalvoja, ka dzejnieks bijis ieinteresēts, lai latviski tiktu atdzejota poēma “Biarmija”, kā arī apstiprināja faktu, ka 1923. gada februārī Rainis iepazinies ar Ernestu Baronu.

[28] LVVA, f. 1826, apr. 1, lieta 728, l. 91.

[29] Из зырянских лесов к профессорской кафедре. Памяти русского самородка проф. К. Ф. Жакова // Слово. — 1926. — № 58.

[30] LVVA, f. 1826, apr. 1, lieta 727, l. 98.

[31] Skat.: Слово. — 1926. — № 67, 68.

[32] Проф. К. Ф. Жаков и лимитисты // Сегодня. — 1926. — № 28.

[33] Turpat.

[34] Вторичные похороны проф. К. Жакова // Слово. — 1926. — № 77.

[35] LVVA, f. 1826, apr. 1, lieta 728, l. 69.

[36] Izglītības ministrijas fondā ir E. Grosvalda personiskā lieta. Skat.: LVVA, f. 1632, apr. 1, lieta 7162.

[37] LVVA, f. 1826, apr. 1, lieta 720, l. 29, 30, 34, 35, 41.

[38] LVVA, f. 1826, apr. 1, lieta 729. Šī lieta ir neliela grāmatiņa, tajā ir ziņas par tirāžu: 1929. gada oktobrī tipogrāfijā “Atmoda” iespiesti 356 eksemplāri, 1929. gada decembrī – vēl 279 grāmatas. Minēts, ka grāmatas pārdotas a/s “Valters un Rapa” veikalā. Nosauktas personas, kurām grāmata dāvināta. Starp viņiem — V. Sinaiskis, t. Nikolajs Makedonskis, t. Joanns Jansons, t. Kirils Zaics, filozofs Pauls Jurevičs.

[39] LVVA, f. 1826, apr. 1, lieta 728, l. 114.

[40] Māras Priedes dienasgrāmata: “1991. g. 2. jūnijs. — Mūsu mammas kapu kopiņas Pokrova kapos vairs nav. Nolīdzināts. Visapkārt viens vienīgs salauztu krustu un kapakmeņu lauks. Izveidojam jaunu kapiņu. Apliekam ar šūnakmeņiem. Apstādām bergēnijām, stīgojošām zvaigznītēm (ēnu puķi). Tems nes akmeņus, zemi. Pičs palīdz.”

[41] LVVA, f. 2996, apr. 15, lieta 24517.

[42] Datums norādīts pēc jaunā stila. Pēc vecā stila — 1893. g. 5. janvāris.

[43] Ļ. Žakovas 1990. gada 14. decembra vēstule S. Kovaļčukai.

[44] Kā pastāstīja Alīdas jaunākā meita Māra Priede — Alīdas māte mirusi salīdzinoši agri. Visu Alīdas tēva zemi, māju mantoja viņas brālis, kuru kopā ar ģimeni padomju vara izsūtīja uz Sibīriju, brālis tur arī nomira. Alīdas vecāku māja Igaunijā nav saglabājusies.

[45] LVVA, f. 1826, apr. 1, lieta 727, l. 62.

[46] Слово. — 1926. — № 277.

[47] Turpat.

[48] Сизов М. Позднее возвращение // Молодежь Севера. — 1990. — 21 декабря. — № 152; Борисевич Т. Возвращение... (В Сыктывкаре состоялось перезахоронение праха Каллистрата Жакова) // Красное знамя. — 21 декабря 1990. - № 293.