Sākumlapa > Tēmas > Personas
Vladimirs Jansons

Vladimirs Jansons

Vladimirs Jansons (1899. g. 18. jūlijā Rīgā, Krievijas impērijā  – 1987. g. 17. jūnijā Rīgā, Latvijas PSR) – mitroforais (ar mitru apbalvotais) protoijerejs (virspriesteris). 

Vladimirs Jansons ir dzimis pareizticīgo latviešu ģimenē. Viņš ir Latvijā pazīstamā pareizticīgā mācītāja Jāņa Jansona (1878-1954) brāļa dēls.

1914. gadā Vladimirs absolvējis Rīgas Garīgo skolu un vienu gadu mācījies Rīgas  Garīgajā seminārā. Kopš 1915. gada viņš mācījies Pleskavas Garīgajā seminārā, kuru absolvējis 1917. gadā.

1919. gadā V. Jansons atgriezās Latvijā, viņš ticis mobilizēts Latvijas armijā.  No 1922. līdz 1926. gadam viņš dzīvojis un strādājis laukos, vecāku saimniecībā.   

No 1926. gada līdz slēgšanai 1936. gadā viņš strādājis par lietvedi un bibliotekāru Rīgas Pareizticīgajā Garīgajā seminārā. 1930. gadu pirmajā pusē viņš pasniedzis šajā seminārā, vadījis latviešu un sengrieķu valodu pasniegšanu, kā arī pasniedzis Latvijas vēsturi un ģeogrāfiju.  

1928.-1936. gadā Vladimirs Jansons studējis Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, no 1937. līdz 1940. gadam – LU Teoloģijas fakultātes Pareizticīgajā nodaļā. Bez tam viņš pasniedzis Ticības Mācību dažādās Rīgas mācību iestādēs.  

No 1941. gada līdz 1942. gada vasarai V. Jansons – Eparhiālās pārvaldes Eksarha padomes loceklis. Pēc tam viņš atkal strādājis par skolotāju. No 1945. gada augusta līdz 1947. gada janvārim viņš kalpojis par psalmotāju  Rīgas Katedrālē.

1947. gada janvārī Vladimirs Jansons ticis iesvētīts par diakonu, bet pēc divām dienām – par pareizticīgo priesteri. Pēc tam viņš ticis iecelts par Cesvaines apriņķa Kārzdabas baznīcas virspriesteri, kā arī kalpojis par mācītāju Jaunjelgavas, Jersikas un Lielvārdes pareizticīgo dievnamos. Viņš bijis Valmieras Baznīcas apriņķa blagočinnijs (jeb prāvests). 1948.–1949. gadā tēvs Vladimirs kalpojis arī par otro mācītāju Rīgas Sv. Ņevas  Aleksandra un Sv. Jāņa baznīcās. Kopš tā brīža, kad kļuva par priesteri, V. Jansons bijis Eparhiālās padomes loceklis un referents latviešu pareizticīgo draudžu lietās.

1951. gada 13. jūlijā tēvs Vladimirs tika arestēts, inkriminējot viņam pretpadomju darbību. Soda izciešanas termiņu viņš pavadījis Komi APSR. 1955. gadā, pēc tā saucamās “Hruščova” amnestijas, atlaists mājās.  

Pēc atbrīvošanas tēvs Vladimirs no 1959. gada jūnija bijis Ērgļu Baznīcas apriņķa blagočinnijs, bet kopš 1960. gada jūnija – Valmieras Baznīcas apriņķa. No 1959. gada līdz 1960. gadu vidum viņš kalpojis par virspriesteri Rīgas Debesbraukšanas baznīcā, no 1969. līdz 1984. gadam - Rīgas Svētās Trijādības katedrālē. 

Tēvs Vladimirs Jansons miris 1987. gada 17. jūnijā, apbedīts Jāņa kapos Rīgā.

Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

Infornācijas avoti:

1)  Священник Голиков Андрей и Фомин Сергей. Кровью убеленные: Мученики и исповедники Северо-Западной России и Прибалтики (1940-1955). Москва: Паломник, 1999. 186.-187. lpp.;

2) Цоя С. Рижская православная духовная семинария в межвоенные годы (1926-1936). Grāmatā: Латвийский православный хронограф. Вып. I. Прот. Олег Пелевин (red.). Рига: Синод Латвийской православной церкви, 2015. 39., 41., 70. lpp

 

Ilustrācijas tēmai