Sākumlapa > Tēmas > Personas
Bīskaps Serafims

Bīskaps Serafims

Serafims(1818. gadā  Maskava – 1891.gada 11.janvārī Samarā) – Rīgas un Jelgavas bīskaps (1874–1877).

Bīskaps Serafims (Semjons Protopopovs) dzimis 1818. gadā Maskavā garīdznieka ģimenē. Beidzis Maskavas Garīgo semināru un 1844. gadā – Maskavas Garīgo akadēmiju, strādāja par pasniedzēju Kazaņas Garīgajā akadēmijā. 1847. gadā viņš pieņēma mūka kārtu, 1852. gadā iecelts arhimandrīta amatā. 1854. gadā nozīmēts par Kazaņas Garīgās akadēmijas inspektoru. 1855. gadā Serafimu pārcēla Simbirskas Garīgā semināra rektora amatā, bet no 1856. gada viņš bija Tveras Garīgā semināra rektors.

1857. gadā Serafims kļuva par Tveras Otroča klostera priekšnieku, no 1866. gada viņš bija Staraja Rusas bīskaps, Novgorodas eparhijas vikārs, no 1869. gada Smoļenskas un Dorogobužas bīskaps.

No 1874. gada 20. oktobra līdz 1877. gada 9. decembrim pārvaldīja Rīgas eparhiju.

Serafims lieliski prata senās valodas (senebreju, sengrieķu un latīņu), kā arī vācu un franču valodas. Kā pasniedzējs, mācību iestāžu un eparhiju vadītājs Serafims izcēlās ar stingrību. Taču attiecībās ar cilvēkiem viņš bija labsirdīgs un atsaucīgs. Bīskapa dzīvesveids bija askētisks.

Vadot Rīgas eparhiju, Serafims nebija aktīvas misionāriskās darbības piekritējs citu reliģisko konfesiju pārstāvju vidū. Viņš uzskatīja, ka pareizticībā cilvēkiem jāpāriet pašiem bez ārējās ietekmes. Kā cilvēks, kurš daudzus gadus bijis pasniedzējs garīgās mācību iestādēs, viņš centās panākt baznīcas klēra izglītības līmeņa paaugstināšanu. Iesvētīšanai garīdzniecībā Serafims rūpīgi atlasīja tam cienīgus cilvēkus, priekšroku dodot tiem, kuriem bija laba izglītība. Tā rezultātā bīskapa Serafima kalpošanas laikā eparhijā ievērojami pieauga priesteru skaits ar augstāko garīgo izglītību.

Bīskaps Serafims veicināja bibliotēku organizēšanu pie baznīcām. Uz viņa atrašanās laika beigām Baltijā pie eparhijas dievnamiem jau bija izveidotas 123 baznīcu un septiņas prāvestību bibliotēkas. Bīskaps Sv. Sinodē panāca līdzekļu piešķiršanu jaunas ēkas celtniecībai Rīgas Garīgajam semināram. Viņš tāpat centās panākt līdzekļu izdalīšanu Rīgas Garīgās skolas jaunas ēkas celtniecībai. Tieši Serafima bīskapiskās kalpošanas laikā Rīgā sākās jaunās Kristus Piedzimšanas katedrāles būvniecība.

1875. un 1876. gadā bīskaps divreiz apceļoja visus eparhijas dievnamus.

1877. gada beigās Serafims tika pārcelts Samaras un Stavropoles bīskapa amatā.

Bīskaps Serafims miris 1891. gada 11. janvārī, apbedīts Samaras Aleksandra Ņevska katedrālē.

 

Informācijas avoti:

1) Гаврилин А.В. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. Рига, Филокалия, 1999. С. 264.;

2) Pommers A. Pareizticība Latvijā. Vēstures apcerējumi. – Rīga, 2015, 79.–84. lpp.;

3) Сахаров С.П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836-1936). Популярно – исторический очерк. Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. С. 27-30.

 

Sergejs Coja

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis