Olga Soloveja

Olga Soloveja (dzimusi Univera; 1914. g. 1. jūlijā Rīgā, Krievijas impērijā – 2008. g. 22. novembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – vēsturniece, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja filiāles – Doma muzeja ilggadēja zinātniskā līdzstrādniece

Olga piedzima Rīgā inteliģences ģimenē: tēvs bija kasieris bankā, māte – skolotāja. Jau bērnībā Olga bija ļoti nopietna. Gadiem ejot, aizvien redzamākas kļuva viņai raksturīgās sakāpinātas pienākuma un atbildības jūtas attieksmē ne tikai pret sevi, bet arī pret apkārtējiem. Jūtama ietekme uz viņas rakstura veidošanos bija skolai – L. Tailovas privātģimnāzijai.

1933. gadā Olga Univera iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas akultātes Vēstures nodaļā. Taču pēc gada studijas nācās pārtraukt, jo  ekonomiskās krīzes dēļ tēvs zaudēja darbu un Olgai nācās materiāli atbalstīt ģimeni. Tikai 1936. gadā viņa atjaunoja studijas universitātē. 1938. gadā O. Univera piedalījās Rīgas pilsētas vēstures muzeja veiktajos arheoloģiskajos izrakumos; Rīgā tie bija pirmie lielie arheoloģiskie izrakumi. Pēc šo darbu beigām muzeja direktors Rauls Šnore piedāvāja O. Univerai zinātniskā līdzstrādnieka vietu. Viņa ar prieku pieņēma šo piedāvājumu.

Olgas Univeras pasauluzskats, uzvedības manieres un stils lielā mērā izveidojās krievu studenšu korporācijas “Sororitas Tatiana” gaisotnē.

1941. gadā O. Univera sekmīgi nokārtoja  valsts eksāmenus, taču nepaspēja saņemt augstskolas beigšanas diplomu. Viņu apmeloja kāda “draudzene” un 1941. gada 14. jūnijā viņu izsūtīja uz Sibīriju, uz Soļikamsku, viņai piesprieda 10 gadus labošanas darbus. Nometnē viņa atradās līdz 1947. gadam, kad sakarā ar Oktobra revolūcijas 30. gadadienu notika amnestija. Pēc tam sekoja izsūtījums – 10 gadus viņai vajadzēja strādāt par darba un darba algas inženieri “Tjumeņļes” kombinātā,  Tjumeņas apgabalā. 1959. gadā Olga kopā ar vīru savulaik represēto Naumu Soloveju un dēlu Nikolaju atgriezās Rīgā.

1961.–1962. gadā Olga Soloveja atkal piedalījās arheoloģiskajos izrakumos. 1962. gadā viņu pieņēma darbā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja filiālē – Doma muzejā par zinātnisko līdzstrādnieci. Šeit viņa strādāja līdz pat aiziešanai pensijā 1993. gadā. Muzeja vadība un  kolēģi augstu vērtēja Olgas Solovejas strādīgumu, viņas zināšanas, eleganto valodu, komunikabilitāti, lieliskās svešvalodu – franču, angļu un vācu – zināšanas, muzeja apmeklētājus-ārzemniekus viņai parasti nācās iepazīstināt ar muzeja ekspozīciju.

Studenšu korporācijā “Sororitas Tatiana” tika augstu vērtētas stingras uzvedības normas, principialitāte, personiskā pievilcība. Olga Soloveja daudz ko bija aizguvusi no korporācijas dibinātājām un pirmajām tās dalībniecēm. Būdama oldermane, viņa bija stingra un prasīga, taču taisnīga; kļūdama par seniori, viņa baudīja pārējo korporācijas locekļu cieņu un bija autoritāte. Viņai nācās vadīt korporāciju sarežģītā laikā – pēc Ulmaņa izdarītā apvērsuma.

1990. gadā O. Soloveja aktīvi piedalījās korporācijas “Sororitas Tatiana” darbības atjaunošanā un nepārtrauca šo sadarbību līdz pat savai aiziešanai no dzīves. Ar savu attieksmi viņa bija paraugs jaunajām korporācijas loceklēm.

                                                                                                        Tatjana Pāvele