Sākumlapa > Tēmas > Personas
Marija Zakke

Marija Zakke

Marija Zakke, dzimusi Tabuļska (27.03.1927, Rīga – 16.04.2007, Rīga) -  mākslas zinātniece, ilggadēja Rīgas Aizrobežu mākslas muzeja līdzstrādniece Rīgā.  

Marija Tabuļska dzimusi Rīgā un nodzīvojusi te visu mūžu. Viņa bija otrā meita vidēji pārtikušā ģimenē, kas saglabāja vēsturē aizgājušās krievu muižniecības dzīvesveida garīgās dzīves pamatus.

Marijas māte Vera Safonova (1898 – 1980) cēlusies no Orlas guberņas, kur pagāja viņas bērnības un jaunības gadi. Vasarās meitene parasti dzīvoja Rīgas jūrmalā pie savas mātes māsas, atvaļinātā Kurzemes gubernatora (1891 – 1905) Dmitrija Sverbejeva sievas. Par pastāvīgu rīdzinieci viņa kļuva no 1920. gada un nodzīvoja tur visu savu atlikušo mūžu.

Tēvs Pāvels Tabuļskis (1893 – 1959), dzimis Kurskā, gatavojās militārista karjerai. Pilsoņu kara laikā Brīvprātīgās armijas sastāvā viņš caur Krimu nokļuva Turcijā, no kurienes 1923. gada sākumā pārbrauca uz Rīgu pie savas līgavas Veras Safonovas. Šajā gadā Bolderājas pareizticīgo baznīcā viņi salaulājās. Pārvarot grūtības, ko radīja piemērošanās jaunajiem dzīves apstākļiem, Pāvelam Tabuļskim izdevās iegūt inženiera elektriķa diplomu vienā no Parīzes krievu privātajām augstskolām (mācoties neklātienē) un nostrādāt šai profesijā gan ražošanā, gan tehnikumā par pasniedzēju.

Marijas bērnībā izjuta patiesu ģimenes siltumu, mīlestību, savstarpējās rūpes un atbildības sajūtu citam pret citu. Viņas skolas gadi sakrita ar vairākām Latvijai liktenīgām politiskām pārmaiņām. Naivajam „mājas” bērnam nebija viegli pierast pie notikumiem, kas ietekmēja arī mācību procesa saturu un garu. 1934. gadā viņa iestājās Rīgas 13. pamatskolā. Pirmoreiz pamatu zem kājām sašķobīja 1940. gads. Proti, ierasto mācību gada sākuma dievkalpojumu nomainīja „svinīgā ierinda”, klasē svētbilžu vietā pie sienas piekāra Staļina portretu, skolēnu tērpus „salaulāja” ar sarkano pionieru kaklautu. Tas notika pamatskolas izlaiduma klasē. Pēc tam, vācu okupācijas laikā, Marija mācījās krievu ģimnāzijā, kas pēc kara tika pārveidota par 10. vidusskolu. 1947. gadā viņa saņēma vidusskolas atestātu un iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes mākslas vēstures nodaļā. Studijas, izglītošanās pēdējais posms, beidzās 1952. gadā ar diplomdarba „Vēsturiskais žanrs Repina gleznās” aizstāvēšanu. Tajā pavasarī viņa apprecējās ar Igoru Zakki.

Marija Zakke sāka strādāt jau studiju laikā, sākot karjeru no zemākā pakāpiena – kā laborante Mākslas akadēmijā. Nākošā darbavieta, kurai viņa veltīja gandrīz 47 sava mūža gadus, bija Latvijas PSR Aizrobežu Mākslas muzejs (laika gaitā muzeja nosaukums vairakkārt mainīts). Sākumā (1952 – 1963) viņa bija muzeja zinātniskā līdzstrādniece, pēc tam (1963 – 1979) Austrumu mākslas un Lietišķās mākslas nodaļu vadītāja (1979 – 1997). Būdama Mākslas akadēmijas ārštata lektore, viņa studentiem lasīja lekciju kursu par Austrumu tautu mākslas vēsturi (1961 – 1980).

Var šķist, ka darbs ar gadsimtu putekļu pārklātiem priekšmetiem un lietām ir miera un nesteidzīgas rutīnas piemērs. Patiesībā tas nekad nav padarāms, prasa milzīgu fizisko un garīgo spēku patēriņu, aizrauj cilvēku ārpus’ laikam un telpai, vienmēr un visur stāv blakus. Darba saturu veidoja dažāda rakstura sastāvdaļas: uzglabājamo kolekciju zinātniskie apraksti, to kataloģizācija, jaunu eksponātu iepirkšana un pētījumi, muzeja ekskursiju vadīšana, tematisko izstāžu rīkošana un attiecīgu katalogu izdošana, preses publikāciju un informatīvo bukletu sagatavošana. Visdarbietilpīgākā, uzskatāmākā un visiem pamanāmā šī kompleksa daļa bija izstāžu sagatavošana un atklāšana. Vērienīgākās no tām, kuru organizācijā aktīvi piedalījās Marija Zakke, bija mēbeļu izstāde par periodu no Viduslaikiem līdz mūsdienām; Nikolaja un Svjatoslava Rērihu gleznu izstāde; „Dānijas un Zviedrijas porcelāns un stikls”, eksotisko Ķīnas vēdekļu izstāde. Diemžēl izstādēs ieguldītajam milzu darbam ir īss mūžs. Iespaidi paliek tikai vērīgāko skatītāju sirdīs, skopajās preses piezīmēs, lakoniskajos katalogos. Taču tāds bija muzejnieku liktenis un iespējas totalitārā režīma apstākļos. Un tomēr Marija Zakke, nebūdama PSKP biedre, pūlējās paplašināt šīs robežas.

Veicot Meisenes porcelāna detalizētu izpēti, viņai izdevās nodibināt konsultatīvus sakarus, bet pēc tam arī (ar PSRS Kultūras ministrijas palīdzību) ilglaicīgu praktisku sadarbību ar 1710. gadā izveidoto Meisenes Porcelāna manufaktūru. Aktīva sadarbība iesākās 1978. gadā un turpinājās vairāk nekā desmit gadus. Tolaik kādas nelielas padomju republikas tiešie kontakti ar ārvalstīm bija neordināra parādība. Pirmo spīdošo izstādi „Eiropas vecākās porcelāna manufaktūras šedevri” (no Manufaktūras un muzeja kolekcijas) atklāja Rīgas pils Velvju zālēs, kur tolaik atradās Aizrobežu mākslas muzejs. Uz atklāšanu bija ieradušies Meisenes Manufaktūras direktors, VDR konsuls Latvijā, republikas un muzeja vadība.

10 gadu laikā notika astoņas apmaiņas izstādes – četras Meisenē un četras Rīgā. Meisene izrādīja porcelānu, savukārt Rīga iepazīstināja Meiseni ar Latvijas lietišķās mākslas darbiem – dzintara rotas lietām, mini gobelēniem un daudziem citiem Latvijai raksturīgiem izstrādājumiem. Pēdējā Meisenes izstāde Rīgā notika 1994. gadā. Tās atklāšanā Manufaktūras arhivāriuss Jirgens Šērers uzdāvināja muzejam ekskluzīvu sniegbaltu porcelāna lādīti, kas tika izgatavota ar mērķi - atbalstīt  Meisenes vecpilsētas atjaunošanu. Ar laiku sadraudzība pieklusa, ja neskaita J. Šērera epizodisku palīdzību Meisenes porcelāna ekspozīcijas sagatavošanā jaunajās muzeja telpās „Rīgas biržā”.

Ciešie kontakti ar Meisenes Manufaktūru muzejam deva iespēju iepirkt eksponātus, kuru trūka rīdzinieku Meisenes porcelāna kolekcijā, tādējādi ļaujot izsekot šī lietišķās mākslas veida attīstībai triju gadsimtu garumā.

Līdzās daudzajām Marijas Zakkes publikācijām par „meiseniešiem” un citām izstādēm, noteikti jāuzteic viņas iesaistīšanās 1991. gadā krāšņi izdotā zinātniskā kataloga sagatavošanā, kas bija domāts Leipcigas muzejā „Grasi” sarīkotajai Manufaktūras mūsdienu mākslinieku izstādei. Viņas spalvai tajā pieder apraksti par septiņiem darbiem, kas glabājas Rīgas muzejā.  

1997. gadā Marija Zakke aizgāja pensijā. Taču sakarus ar kolēģiem viņa uzturēja līdz mūža galam. 2007. gada 16. aprīli, tieši trīs nedēļas pēc tam, kā bija atzīmējusi savu astoņdesmito dzimšanas dienu, M. Zakke mira. Apglabāta Rīgā, Pleskodāles kapos.

Pateicoties Marijas Zakkes ilggadējam darbam muzejā, aktīvai iesaistei tā darbībā, viņa kļuvusi par muzeja leģendu. Viņa ne vien godprātīgi veica savus tiešos pienākumus, bet nereti izvēlējās vēl augstākus mērķus, ko konsekventi īstenoja. Šo rakstura īpašību dēļ viņa bija iemantojusi nedalītu autoritāti muzejnieku vidē. Informāciju par Marijas Zakkes darbu mākslas vēstures laukā glabā divi iespiedizdevumi:

-  Enciklopēdiskais krājums «Māksla un arhitektūra», 4. sējums, 92. lpp., autore Aija Brīvniece, 2003; un

- Ilustrētais rakstu krājums «Mākslas muzejs Rīgas Birža»  - Muzeja vēsture – 115. lpp., autore Daiga Upeniece, 2012.

Marijas Zakkes mīlestība pret muzeju dāvāja viņai kolēģu sirds siltumu un aizkustinošu uzmanību.

 

                                                                      Igors Zakke      

Ilustrācijas tēmai