Ludmila Pavlova

Ludmila Pavlova (dzim. Morozova; 1939. g. 16. jūlijā Ozjoros, Maskavas apgabalā, Krievijas PFSR) – ekonomiste. 

Par sevi un savu ģimeni 

Es esmu dzimusi 1939. gada 16. jūlijā Maskavas apgabala Ozjoru pilsētā. Astoņus gadus, ieskaitot četrus kara gadus, esmu dzīvojusi kopā ar savu vecomāti Marinu Jakovļevu (dzim. Siņicinu) Kratovas ciematā (Maskavas apgabals). Otrā pasaules kara laikā mani vecāki piedalījušies kaujas darbībās. 1944. gadā mana māte - Valentīna Morozova (dzim. Jakovļeva) pēc ievainojuma izrakstījusies no kara hospitāļa un kādā no Maskavas metro stacijām satikusi savu bērnības draugu Alekseju Sedouhovu, kurš viņu bija neprātīgi mīlējis. Uzzinādams, ka viņas dzīvesbiedrs – Mihails Morozovs (mans tēvs) – ir kritis karā, Aleksejs pametis savu ģimeni un pārbraucis dzīvot pie mums uz Kratovas ciematu. 1948. gadā Aleksejs Sedouhovs absolvējis Kara Akadēmiju un tika norīkots uz Rīgu - uz Baltijas Kara apgabala Štābu. Tā es 1948. gadā nonācu Latvijā. 1957. gadā es absolvēju Rīgas 10. vidusskolu, pēc tam – Medicīnas institūta divarpus gadu kursu. 27 gadu laikā esmu strādājusi Latvijas Celtniecības ministrijas sistēmā, bet pēdējos 19 gadus – celtniecības kompānijā “Lat-Holding”.

1960. gadā es apprecējos ar Oļegu Pavlovu (1933–1999). Mēs iepazināmies pie draugiem Lieldienu svētdienā. Es atvēru viņam dzīvokļa durvis un savu sirdi. Kopā mēs saskanīgi nodzīvojām 39 gadus.

Mūsu bērni: meita Jeļena (dz.1961. g.), piedzimusi Rīgā, absolvējusi Rīgas 10. vidusskolu (mums bija viena klases audzinātāja: Ņina Basova). Pēc tam Jeļena absolvējusi Paula Stradiņa Klīniskās slimnīcas 2. Medicīnas skolu un Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāti. 26 gadus viņa strādā Tiesas Medicīnas ekspertīzē.

Dēls Sergejs (dz.1973. g.). Viņš absolvējis Rīgas 42. vidusskolu, pēc tam – Jūrskolu Rīgā, strādājis par šoferi celtniecības kompānijā “Lat-Holding”.

Mūsu mazmeitas: Marina (dz.1984. g.), absolvējusi Purvciema ģimnāziju un paralēli – Maskavas Ekonomikas un statistikas institūta koledžu, pēc tam - Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāti.

Mazmeita Anna mācās skolā Lielbritānijā.

Mazmeita Vera (dz. 2007. g.) apmeklē bērnudārzu.

Visiem maniem bērniem un mazmeitām ir Latvijas Republikas pilsonība vectēva un tēva līnijā. Es esmu nodzīvojusi Latvijā 62 gadus, darba stāžs man ir 50 gadi (ieskaitot studiju gadus institūtā), taču man nācās iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtā.

Mana māte: Valentīna Jakovļeva (pēc apprecēšanās – Morozova; otrajā laulībā – Sedouhova). Viņa ir dzimusi 1915. gadā Pēterpilī/ Petrogradā, Krievijas impērijā. Sakarā ar to, ka mans vectēvs - Konstantīns Jakovļevs bija saslimis ar tuberkulozi, ģimene pārcēlusies uz Maskavas apgabala Ozjoru pilsētu. 1930. gadā vectēvs nomiris, atstādams bez materiālā atbalsta sievu-mājsaimnieci un 7 bērnus, kuru vidū mana māte bija pati vecākā: viņai bija 15 gadi. Ģimene cietusi no bada un naudas trūkuma, pat maize un cukurs bija liegti. Vecāmāte un māte pelnījušas iztiku, mazgājot veļu veļas mazgatavā. Tomēr mana māte bija izturējusi šo sūro dzīves eksāmenu: viņa absolvējusi septiņgadīgo skolu, pēc tam - Strādnieku fakultāti un Fizkultūras tehnikumu Malahovkas ciematā, Piemaskavā, kļūdama par sporta instruktori. Pateicoties sportam, mani vecāki arī bija iepazinušies. 

Mans tēvs: Mihails Morozovs ir dzimis 1916. gadā Tulā, Krievijas impērijā. Viņš bija sporta meistars slēpošanā. Sākoties Otrajam pasaules karam, 1941. gadā viņš tika iesaukts aktīvajā militārajā dienestā, dienējis kara slēpotāju mobīlajā vienībā. Tajā pašā 1941. gadā gadā viņš bija pazudis bez vēsts.

Mana vecvecāmāte: Jekaterina Siņicina un mans vecvectēvs: Pahoms Siņicins visu savu mūžu dzīvojuši Sanktpēterburgā. Pahoms Siņicins bija Sanktpēterburgas Vissvētās Dievmātes Kazaņas ikonas katedrāles vecākais. Viņiem bija četras meitas: Jeļizaveta, Aleksandra, Tatjana un Marina (mana vecāmāte). 

Mana vecvecāmāte: Helēna Oago (pēc apprecēšanās – Jakovļeva) pēc tautības bija igauniete. Vecvectēvs: Romāns Jakovļevs ir dzimis un izaudzis Sanktpēterburgā. Viņi salaulājušies 1883. gadā, dzīvojuši Sanktpēterburgā (no 1914. līdz 1924. gadam – Petrograda). 1919. gadā viņi kopā ar saslimušo dēlu Konstantīnu Jakovļevu pārcēlušies uz Ozjoru pilsētu. Viņiem bija divas meitas: Aleksandra un Zinaīda, un divi dēli: Pāvels un Konstantīns (mans vecaistēvs ). 

Mans dzīvesbiedrs: Oļegs Pavlovs ir dzimis 1933. gadā Rīgā, Latvijas Republikā. Viņš bija vienīgais dēls Veras un Arkādija Pavlovu ģimenē. 1950. gadā Oļegs absolvējis Rīgas 64. septiņgadīgo skolu Mežaparkā. No 1951. līdz 1953. gadam viņš dienējis obligātajā militārajā dienestā padomju armijā Rīgā – Sporta klubā, jo tajos laikos jau bija sasniedzis panākumus riteņbraukšanas sportā. Viņš trenējies pie izcilā latviešu riteņbraucēja un riteņbraukšanas trenera Harija Japiņa (1930–2021). Oļegs Pavlovs bija Latvijas šosejas riteņbraucēju izlases sastāvā.

Savas darba gaitas Oļegs uzsācis ļoti agri – 1949. gadā. Viņš strādājis par elektriķi tekstilkombinātā “Boļševička”, pēc tam - par šūšanas iekārtu remonta mehāniķi ražošanas apvienībā “Rīgas apģērbs”. Viņam ļoti patika ceļot, un tādēļ viņš no 1965. līdz 1972. gadam kā elektriķis kuģojis jūrā ar tankeriem: “Talsi”, “Baldone”, “Eižens Bergs” u.c. Pabeigdams jūras epopeju, Oļegs Pavlovs turpinājis ceļot, apbraukājot gandrīz vai visu toreizējo Padomju Savienību. Viņam ļoti patika motocikli un automobiļi. Viņš braucis ar motocikliem “Harley-Davidson”, “Java-350”, bet 1961. gadā mūsu ģimene bija iegādājusies automašīnu “Volga”, un ar to mēs pastāvīgi kaut kur devāmies ceļā: uz Karpatiem, Kaukāzu, Maskavu, Ļeņingradu (tagad - Sanktpēterburga) un citur.

Oļegs Pavlovs ļoti mīlējis suņus un tie atbildējuši viņam ar pretmīlu. Mūsu mājās nekad nebija mazāk par diviem suņiem. Oļegs bija pieticīgs, draudzīgs un ļoti inteliģents cilvēks. Viņš bija izpildījis vīrieša misiju: uzcēlis māju, iestādījis kokus, uzaudzinājis dēlu un meitu. Visu to viņš bija darījis ar lielu mīlestību. Oļegs agri aizgājis aizsaulē – 66 gadu vecumā, 1999. gadā. Taču mūsu ģimene saglabājusi viņu gaišā piemiņā un joprojām mīl.

Oļega Pavlova (1933–1999) ģimene 

Mans vīratēvs: Arkādijs Pavlovs ir dzimis 1903. gadā Rīgā, Latvijas Republikā. Pirmskara Latvijā viņš bija slavens futbolists, no 1924. līdz 1933. gadam viņš spēlējis Latvijas futbola izlasē un valsts izlases sastāvā piedalījies VIII Vasaras Olimpiskajās spēlēs Parīzē 1924. gadā. Pēc Otrā pasaules kara beigām Arkādijs Pavlovs strādājis par Mangaļu naftas bāzes direktoru, bet pēdējos mūža gadus - par grāmatvedi zvejnieku artelī “Carnikava”. Viņš ir miris 1960. gadā Rīgā. 

Mana vīramāte: Vera Popkova (pēc apprecēšanās – Pavlova) ir dzimusi 1909. gadā Rīgā. Viņa absolvējusi Jelgavas Izglītības biedrības ģimnāziju pieaugušajiem. 1931. gadā Vera Popkova apprecējās ar Arkādiju Pavlovu. 1933. gadā viņiem piedzimis dēls Oļegs (mans nākamais vīrs). Līdz 1940. gadam Vera Pavlova strādājusi par telefonisti Britu kompānijā “The Shell Company of Latvia, Ltd”. Kopš 14 gadu vecuma viņa dziedājusi korī, bet kopš 1929. gada – krievu dziedāšanas biedrības “Bajan” korī. Pēc Otrā pasaules kara beigām Vera Pavlova dziedājusi Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāles korī, bet pēc katedrāles slēgšanas 1963. gadā – Dubultu Sv. Apustuļiem pielīdzinātā lielkņaza Vladimira baznīcas korī (Jūrmalā). 

Mana vīratēva (Arkādija Pavlova) vecāki: Sergejs Pavlovs un Pavla Pavlova (meitas uzvārds - Pjuvī). Sergejam Pavlovam tās bija otrās laulības. Viņa pirmā sieva Akuļina bija nomirusi, atstādama viņam četrus bērnus. 1909. gadā Pavla adoptējusi Sergeja bērnus no pirmās laulības: Annu, Olgu, Nadeždu un Vjačeslavu. 1903. gadā dzīvesbiedriem Pavlai un Sergejam Pavloviem piedzimis dēls Arkādijs (1903–1960). 

Manas vīramātes (Veras Pavlovas) vecāki: Jekaterina un Ivans Popkovi. 1904. gadā viņi pārcēlušies dzīvot uz Rīgu no Roslavļas, Smoļenskas guberņā. Pārcelšanās iemesls bija tas, ka Ivans Popkovs tika norīkots darbam Dzelzceļu departamentā. Popkovu ģimenē bija dzimuši trīs bērni: Vera (1909–1993), Lidija (1914–1993) un Ivans (1922–1986) . 

Gandrīz visi mūsu radinieki pēc nāves tika apbedīti Latvijā: seši nelaiķi Torņakalna kapsētā, divi – Pokrova kapsētā un 11 – Sarkandaugavas kapos Rīgā.

Tā nu sanāca, ka savus bērnus un mazbērnus mēs nosaucām par godu dārgiem tuviniekiem. Meita Jeļena tika nosaukta par godu manai vecvecaimātei igaunietei (Heleni Oago). Dēls Sergejs – par godu vecvectēvam Sergejam Pavlovam. Mazmeita Marina tika nosaukta par godu manai vecaimātei Marinai Jakovļevai (dzim. Siņicinai). Mazmeita Anna - par godu savai otrās pakāpes vecaimātei – Annai Pavlovai. Mazmeita Vera tika nosaukta par godu vecaimātei Verai Pavlovai.

Ludmila Pavlova, 2010. gadā

Fotogrāfijas un dokumenti no veco rīdzinieku Pavlovu un Popkovu ģimeņu arhīviem

Arkādija Pavlova – viena no labākajiem pirmskara Latvijas futbolistiem – fotoalbums