Loborži - literātu un gleznotāju pajumte Latgalē

Loborži - literātu un gleznotāju pajumte Latgalē

Loborži – literātu un mākslinieku pajumte Latgalē. – Vērēmu pagasts Rēzeknes novadā.

Daudzu gadu laikā šīs vietas Latgalē (Austrumlatvijā) savai radošai nošķirtībai no pasaules bija izvēlējušies dzejnieki, rakstnieki un mākslinieki. To veicinājusi arī pati šīs senās zemes daba: gleznaini pakalni un zilie ezeri, nelielas lauku sētas un skaistas muižas, garīgā miera un klusuma vara. Radošo personu vidū par īpaši godātu tika uzskatīta Loboržu muiža (arī Lobvoržu, Labvāržu, Loberžu muiža), kas atrodas desmit kilometru attālumā uz ziemeļrietumiem no Rēzeknes, starp diviem nelieliem ezeriem.

19. gadsimtā šī muiža piederēja pazīstamajam krievu literātam Aleksandram Žemčužņikovam. Viņa tēvs – Mihails Žemčužņikovs, artilērijas apakšpulkvedis, kopš 1840. gada – senators, cēlies no senas Orlas guberņas muižnieku dzimtas. Dēli – Aleksejs (1821-1908), Aleksandrs (1826-1896) un Vladimirs (1830-1884) Žemčužņikovi – bija brālēni pazīstamam krievu dzejniekam un rakstniekam, grāfam Aleksejam Tolstojam (1817-1875) (Mūsdienu lasītājiem daudz vairāk pazīstams ir krievu rakstnieks Aleksejs Tolstojs [1883-1945], kurš ir viņa vārda un uzvārda brālis – tulkot. piez.). Minētais dzejnieks un rakstnieks, grāfs Aleksejs Tolstojs vairākkārt viesojies Loboržu muižā pie saviem tuviem radiniekiem, kā arī viesojies citā Latgales muižā – Runtortā, kas atradās netālu no Ludzas (toreiz – Lucina).

Pagājušā gadsimta 20.–30. gados šeit viesojušies Rīgas laikraksta “Segodņa” un citu krievu periodisko izdevumu rakstnieki un žurnālisti: Sergejs Minclovs (1870-1933), Jurijs Gaļičs (Georgijs Gončarenko; 1877-1940), V. Ostuževs un citi, kas bija krāšņi aprakstījuši šīs vietas.

Piemēram, V. Ostuževs 1925. gadā par šo muižu atsaucās tā: “.. Paraugkārtībā ir saglabāta Žemčužņikovu mājas bibliotēka. Grāmatas tajā ir piemeklētas ar ļoti lielu lietpratību un rūpību – bibliotēkā ir gandrīz vai izsmeļošs pašu izcilāko izdevumu krājums, kuri grāmatu tirgū parādījušies pusotra gadsimta laikā, kopš ir tapusi mūsu daiļliteratūra.”

Aleksandrs Žemčužņikovs ir dzimis Orlas guberņas Pavlovkas miestā, pēc tam tika audzināts Carskoje Selo Aleksandra kadetu korpusā. 1848. gadā viņš iestājās un pēc diviem gadiem ar izcilību absolvēja Pēterburgas Universitātes Juridisko fakultāti. A. Žemčužņikovs bijis īpašo uzdevumu ierēdnis Satiksmes ministrijā, revidents Finanšu ministrijā, Pleskavas vicegubernators un Viļņas civilais gubernators. Neskatoties uz aizņemtību, visu savu brīvo laiku Aleksandrs pavadījis Loboržu muižā. Pēc demisijas viņš apmetās šeit uz dzīvi un divdesmit gadus bija Vitebskas guberņas Rēzeknes apriņķa goda miertiesnesis.

Atmosfēra, kas valdījusi Loboržu muižā, bija visai rosīga un jautra, šurp bieži braukuši viesi no Sanktpēterburgas, tika spēlētas mājas teātra izrādes. Pats Aleksandrs Žemčužņikovs bija lielisks aktieris, viņa atveidotie personāži patika publikai un, pēc slavenu krievu aktieru un teātra mīļu, tādu kā Mihails Ščepkins (1788-1863), Provs Sadovskis (1818-1872) un Ivans Gorbunovs (1831-1896) atsauksmēm, bija visnotaļ uzslavas vērti.

Žemčužņikovu ģimenei patika kādu izjokot, izspēlēt jokus, ģimenes locekļi rakstījuši fabulas, sacerējuši uzjautrinošas ainiņas. Piemēram, Aleksandrs Žemčužņikovs kopā ar brāli Alekseju uzrakstījuši opusus “Konduktors un tarantuls” («Кондуктор и тарантул»), “Gārnis un vieglie atsperu rati” («Цапля и беговые дрожки»), kas vēlāk tika iekļauti slavenā literāta Kozmas Prutkova kopotos rakstos. Šo literāro tēlu – dzejnieku un valsts Palātas, kur tiek likta prove uz zelta un sudraba lietām, direktoru – bija radījuši paši brāļi Žemčužņikovi, radoši sadarbojoties ar jau minēto dzejnieku un rakstnieku Alekseju Tolstoju.

19. gadsimta vidū Aleksejs Tolstojs un brāļi Žemčužņikovi sacerējuši dzejoļus, kuros jautri izsmēja romantiskās dzejas štampus. Apkopojot savus parodiju dzejoļus, viņi nolēmuši tos izdot ar vārdu, kāds bija viņu sulainim. 1854. gadā krievu dzejnieka un publicista Nikolaja Ņekrasova (1821-1878) vadītā žurnāla “Laikabiedrs”/«Современник» lappusēs pirmo reizi bija parādījies Kozma Prutkovs. Jaunais autors ieguvis savu ierēdņa-dzejnieka seju un savu biogrāfiju. Lasītājiem kļuva zināmi viņa senču un pēcteču vārdi, viņa dienesta un literārās darbības fakti. Spēle turpinājusies līdz pat 1863. gadam, kad žurnāls publicējis sēru ziņu par Kozmas Prutkova nāvi.

Vecākais no brāļiem – Aleksejs Žemčužņikovs mācījies kopā ar pazīstamo krievu dzejnieku un publicistu slavofīlu Ivanu Aksakovu (1823-1886), strādājis augstākajos ierēdņu amatos Senātā un Tieslietu ministrijā. Atstājot valsts dienestu, viņš aizrāvās ar literāro darbību. Rakstīja dzeju, drāmas, komēdijas.Viņš bija cieši saistīts ar krievu brīvdomātāja un sabiedriskā darbinieka Mihaila Petraševska (1821-1866) loku, bija pazīstams ar slaveno rakstnieku-satīriķi Mihailu Saltikovu-Ščedrinu (1826-1889), dzejnieku un prozaiķi Alekseju Pleščejevu (1825-1893), dzejnieku Ļevu Meju (1822-1862). Gan ģimenes lietās, gan “Kozmas Prutkova” tēla tapšanā viņam bija visnozīmīgākais ieguldījums, turklāt viņš nodzīvojis ilgāku mūžu, nekā viņa jaunākie brāļi.

Pavisam nedaudz atšķiras jaunākā brāļa – Vladimira Žemčužņikova, arī ierēdņa un, protams, literāta – liktenis. Vai nu tikai ar to, ka viņam patika ceļot – pa Ēģipti, Tuvajiem Austrumiem – un ar to, ka ilgu laiku viņš dzīvojis ārzemēs. Viņš ir miris 1884. gada 18. novembrī Francijā, apbedīts Nicā. Bet “Kozma Prutkovs” arī viņam ir daudz ar ko parādā. Vladimirs Žemčužņikovs viesojies pie saviem radiniekiem muižā, kā arī pie viņu kaimiņiem. 1896. gada 30. aprīlī Loboržu muižā aizgājis no dzīves vidējais brālis – Aleksandrs Žemčužņikovs, viņš tika apglabāts Loboržos.

19. gadsimta vidū un beigās šajās vietās bija vairāki lieli ciemi un muižas. Taču cilvēkus, kuri braukuši uz šejieni, īpaši vilinājušas divas muižas – Loborži un Runtorta. Pirmajā muižā bija brīnišķīga literārā vide, mājas teātris, lieliska bibliotēka, skaists dārzs. Otrā muiža bija slavena ar savu zirgaudzētavu, lielo pienotavu, brīnišķīgo augļu dārzu un minerālūdens avotu.

20. gadsimta pirmajā pusē, starpkaru laikposmā, Loboržu muižas saimniece bija Marija Voščiņina, iepriekšējā saimnieka un literāta Aleksandra Žemčužņikova meita, kura turklāt bija arī attāla radiniece pasaulslavenajam krievu dzejniekam Aleksandram Puškinam (1799-1837). Vasaras laikā viņa labprāt izīrēja istabas māksliniekiem.

Šeit bieži apmetās krievu izcelsmes Latvijas gleznotāji – Sergejs Vinogradovs (1869-1938) un Nikolajs Bogdanovs-Beļskis (1868-1945). Netālu, Žogotas miestā vasarā dzīvoja mākslinieks Konstantīns Visockis (1864-1938). Pie gleznotājiem bieži ciemojušies viesi no Rīgas– rakstnieki, žurnālisti, mākslas studiju apmeklētāji.

Loboržu muižu un tās apkārtni savās gleznās iemūžinājis mākslinieks Sergejs Vinogradovs. Viņš arī uzrakstīja par šeit pavadītajām vasaras dienām un par tikšanos ar krievu rakstnieku un pareizticīgo domātāju Ivanu Šmeļovu (1873-1950) :“Kas par krāsām visur tagad, kāda sajūsma pārņem dvēseli! Kā gribas dzīvot, gribas visu aprakstīt. Dzīvot un rakstīt! Un pēkšņi starp šādiem iespaidiem vēl milzīgāks prieks – neaizmirstamā tikšanās: Loboržos uz vairākām stundām ieradās diženais meistars, izcilākais vārda mākslinieks Ivans Šmeļovs. Tā man bija laime.”

Tajā ierašanās reizē Ivans Šmeļovs uzdāvināja S. Vinogradovam savu grāmatu “Svētceļojums”/«Богомолье», kurā ierakstījis šādus vārdus:“Mīļajam mūsu dzimtā vārda mākslas brālim, dzimtās dabas krāsu dziedonim Sergejam Vinogradovam – sirsnīgs sveiciens pirmajā tikšanās reizē Loboržu muižā. Iv. Šmeļovs.”

Muižas celtnes nav saglabājušās. Muižkungu mājas drupas liecina, ka kādreiz tās arhitektūrā dominēja klasiskās formas. Tā bija vienstāva mūra ēka ar augstu cokolu, kuras garā fasāde centrā tika akcentēta ar divstāvu rizalītu, bet pie galvenās ieejas bija koka piebūve.

1940. gadā muižā tika izvietota pamatskola, pēc tam tajā ierīkoja komunālos dzīvokļus. Ilgstoši celtne netika remontēta, un šobrīd ēkai ir nodrupis jumts, tai nav logu un durvju. Iesāktie restaurācijas darbi nav pabeigti. Muiža ir arhitektūras piemineklis, valsts reģistrācijas numurs 5853.

 

Anatolijs Rakitjanskis

Muižkungu mājas drupas Loboržu muižā. Foto no arhīva.

Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710–2010). – Рига, 2010.

Informācijas avoti:

1. Полевой Н.П. История русской словесности. Т 3. – Санкт-Петербург, 1900.

2. Русские писатели, 1800-1917. Биографический словарь. Т.2. – Москва, 1992.

3. Виноградов С. Прежняя Москва. Сост. и автор статьи Н.И. Лапидус. – Рига, 2001.

4. Остужев В. Два имения. – «Русский день», 1925.