Sākumlapa > Tēmas > Personas
Metropolīts Kornīlijs (Popovs)

Metropolīts Kornīlijs (Popovs)

Metropolīts Kornīlijs  (laicīgais vārds – Konstantīns Popovs; 1874. g. 7./19. augustā Vologdas guberņā, Krievijas impērijā – 1966. g. 27. oktobrī Gorkijā /Ņižņijnovgorodā, KPFSR) – Rīgas eparhijas pārvaldnieks 1945.–1947. gadā.
Nākamais metropolīts Kornīlijs ir dzimis Vologdas guberņas Grjazovecas apriņķa Ņikoļskoje sādžā, ierēdņu ģimenē.
1894. gadā Konstantīns Popovs absolvējis Vologdas Garīgo semināru. 1896. gadā viņu iesvētīja par pareizticīgo mācītāju (jeb priesteri). 1897. gadā viņš kļuvis atraitnis.
No 1902. līdz 1906. gadam K. Popovs mācījies Kazaņas Garīgajā seminārā. Pēc tam viņš kalpojis Jaroslavļas eparhijā. 1909. gada 12. septembrī viņš tika iesvētīts par mūku, 1912. gadā iecelts arhimandrīta kārtā. 1915. gada 5. jūnijā Kornīlijs kļuvis par Ribinskas bīskapu, Jaroslavļas eparhijas vikāru.
1921. gadā Maskavas Patriarhs Tihons iecēlis Kornīliju par Sumu bīskapu, Harkovas eparhijas vikāru.
No 1922. gada Kornīlijs (Popovs) iekļāvās “atjaunotās baznīcas” šķeltnieciskā kustībā. 1923. gadā viņš tika iecelts par “atjaunotās baznīcas” arhibīskapu.
1935. gadā  Iekšlietu Tautas komisariāta (NKVD) represīvie orgāni arestējuši viņu un piesprieduši viņam piecus gadus labošanas darbu nometnēs.  
1943. gada 4. decembrī Kornīlijs nožēlojis grēku par šķeltniecības atbalstīšanu, viņu uzņēmuši Maskavas Patriarhijā un viņš tika iecelts par Sumu un Ahtirkas bīskapu. 1945. gada februārī Kornīlijs iecelts arhibīskapa kārtā, šā gada 13. aprīlī  viņš tika iecelts par Viļņas un Lietuvas arhibīskapu.
1945.–1947. gadā Kornīlijs uz laiku tika nozīmēts arī par Rīgas eparhijas valdnieku.
Pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijas Pareizticīgās Baznīcas un draudžu dzīvē notikušas lielas pārmaiņas. Padomju vara nostiprinājās uz ilgu laiku, ar to nācās samierināties un dzīvot pēc tās noteiktiem likumiem. Baznīcas draudzes reģistrācijai bija nepieciešams, lai tajā būtu ne mazāk par 20 cilvēkiem, ikdienišķajā dzīvē to sauca par “baznīcas divdesmitnieku”.
Valsts bezdievīgā vara uzspieda iedzīvotājiem negatīvu attieksmi pret pareizticību un, protams, pret reliģiju kopumā. Par lielu triecienu pareizticībai kļuva pēckara represijas, no kurām cieta vairāki Latvijas pareizticīgie garīdznieki. Ieslodzījumu pārdzīvojušie atgriezās Latvijā tikai piecdesmito gadu otrajā pusē. Eparhijā ilgu laiku trūka pieredzējušu kulta kalpu. Daļa garīdzniecības vēl 1944. gadā bija emigrējusi uz Rietumiem, daudzi no viņiem nekad vairs neatgriezās Latvijā. Pēc Otrā pasaules kara Latvijā valdījuši posts un nabadzība. Šādos nelabvēlīgos apstākļos ārkārtīgi grūti bija sakārtot baznīcas dzīvi.
Lietuvā arhibīskaps Kornīlijs nodarbojies ar Viļņas klostera Svētā Gara katedrāles atjaunošanu; arī Latvijā viņš savu iespēju robežās veicinājis karā cietušo baznīcu atjaunošanu, meklējis līdzekļus remontdarbiem, kā arī iesvētījis jaunus garīdzniekus u.c.
1948. gadā Kornīlijs (Popovs) tika iecelts par Gorkijas un Arzamasas arhibīskapu. Kopš 1955. gada viņš - metropolīts. 1961. gadā viņš aizgājis pensijā. Savas dzīves nogali Kornīlijs pavadījis Gorkijā (patlaban - Ņižņijnovgorodā), kur arī nomiris 1966. gada 27. oktobrī.

 Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

Informācijas avoti:

  1. Латвийская Православная Церковь 1988–2008 г.г. Рига: Издание Синода Латвийской  Православной церкви, 2009. 14. lpp.;
  2. Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь во время правления игумении Тавифы (Дмитрук). Рига: Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь, 2013. 19.–20. lpp.;
  3. Воспоминания архитектора В.М. Шервинского // Православие в Балтии. № 3(12), 2015. 158.–162. lpp.;
  4. Izmantoti arī vairāki citi papildu dati no interneta resursiem.