Vissvētās Dievmātes ikonas “Visu sērojošo Prieks” baznīca Ilzeskalnā (Kuļņevā)

Vissvētās Dievmātes ikonas “Visu sērojošo Prieks” baznīca. – Ilzeskalns, Ilzeskalna pagasts, Rēzeknes novads.

Ilzeskalns (latgal.: Iļžukolns) ir ciems Rēzeknes novada Ilzeskalna pagastā. Apdzīvotā vieta atrodas Aiviekstes pietekas - Ičas upes labajā krastā, 254 kilometru attālumā no Rīgas. Ciems izveidojies ap bijušās Ilzenbergas muižas centru un Kuļņevas ciemu.

Vissvētās Dievmātes ikonas “Visu sērojošo Prieks” pareizticīgo baznīcu 1832. gadā uzcēlis Ilzenbergas muižas īpašnieks Mihails Kuļņevs, kā ģimenes kapliču. Pēc tam Mihails Kuļņevs vērsies pie imperatora Nikolaja I ar lūgumu pārnest sava brāļa, 1812. gada 20. jūlijā kaujā ar Napoleona karaspēku varonīgi kritušā ģenerālmajora Jakova Kuļņeva mirstīgās atliekas un pārapbedīt tās viņa dzimtas baznīcā. Imperators devis atļauju un 1832. gadā notikusi karā kritušā varoņa pārapbedīšana.

Akmens baznīcas ēka, kas uzcelta 1832. gadā, arhitektoniski ir risinātā vēlīnā klasicisma stilā. Sakrālai celtnei ir taisnstūra forma un tā būvēta pēc seno baziliku parauga. Kulta ēka, kuras izmēri ir 18 x 10 x 14 metri, ir celta no bruģakmeņiem un apdarināta ar dekoratīvu iespiedumu apmetumu. Galvenās ieejas portāla portiks, kuru augšā nosedz trīsstūrveida frontons, balstās uz divām baltām Toskānas ordera kolonnām.

1868. gadā virs portika tika izbūvēts senkrievu stilā risināts zvanu tornis, kas vainagots ar sīpolveida jumolu. Zvanu torņa sienas noslēdzas ar zakomarām (zakomara ir senkrievu arhitektūrai raksturīga ēkas ārējās sienas augšējā pusaploces daļa, kas noslēdz tai piegulošo cilindrisko velvi un atkārto tās liekto līniju – tulk. piez.). Otrs ieejas portāls dievnamā ir izveidots pusapaļās altārdaļas pusē, tās velves balstās uz četrām baltām Toskānas ordera kolonnām. Virs altārdaļas slejas liela apjoma pussfēras formas kupols, kas vainagots ar sīpolveida jumolu un krustu.

Būvējot baznīcas ēku, labajā un kreisajā pusē tika izveidoti lieli pusapaļi sānu izvirzījumi nišu veidā. Labajā nišā tika apbedīts ģenerālmajors Jakovs Kuļņevs, kreisajā – 1837. gadā apbedīta Mihaila Kuļņeva dzīvesbiedre Nadežda Eleonora. Virs viņu kapavietām, kuras atrodas zem grīdas, tika novietoti divi vienādi balti pieminekļi sarkofāgu veidolā. Vēlāk, 1892. gadā virs J. Kuļņeva kapavietas, tika uzstādīts jauns granīta piemineklis, aiz kura izvietota svētā apustuļa Jēkaba (kritušā varoņa Debesu aizbildņa) ikona. Dievnama labajā pusē, nenonākot līdz nišai, ir apbedīts Mihails Kuļņevs. Baznīcas kreisajā pusē apbedīts arī M. Kuļņeva mazdēls Nikolajs, kurš miris zīdaiņa vecumā.

Altāris baznīcas interjerā ir veidots visā joma platumā. Ikonostass ir darināts antīka portika veidolā un rotāts ar korintiskā ordera kolonnām. Dievnamā ir izvietotas 19. gadsimtā gleznotās ikonas, to vidū arī šādas svētbildes: “Kristus Valdnieks” un “Kristus ar draudzi”. Iekštelpu sienas dekorētas ar korintiskā ordera pilastriem (pseidokolonnām). Baznīcā glabājas Kuļņevu dzimtas relikvija – Dievmātes tēls ar uzrakstu otrajā pusē: “1733. gadā Vasīlijs Kuļņevs devis svētību savam dēlam Pēterim viņa desmitajā dzimšanas gadā.” Pēteris Kuļņevs – Ludzas pilsētas galva, bija Jēkaba un Mihaila Kuļņevu tēvs.

Sākotnēji baznīca-kapliča Ilzeskalnā tika pierakstīta Ņiporovas draudzes baznīcai, kas atradusies 24 kilometru attālumā no Ilzenbergas muižas. Taču 1837. gadā, laika zoba sagrauzta un stipri novecojusi, Ņiporovas baznīca tika slēgta, un 1841. gadā tās klēru pārcēla kalpot uz Ilzeskalna dievnamu, kas 1844. gadā ieguva draudzes baznīcas statusu. Ilzeskalna draudze apvienoja vairāku pagastu pareizticīgos ļaudis. Sākumā, 1845. gadā tajā bija 594 ticīgie, pēc tam draudzes locekļu skaits pieaudzis: 1875. gadā bija 841 draudzes loceklis, 1908. gadā – 1212 un 1938. gadā – 1561.

1899. gadā Ilzenbergas/ Ilzeskalna baznīca ieguvusi Kulņevas goda nosaukumu. Sagaidot simtgadi kopš Jakova Kuļņeva varonīgās bojāejas, dievnamā tika veikts vērienīgs remonts piecu tūkstošu rubļu apmērā. Labajā pusē pie baznīcas galvenās ieejas portāla bija uzstādīta melna marmora piemiņas plāksne ar uzrakstu:“Zem šā dievnama velvēm atdusas 1812. gada Tēvijas kara neaizmirstamā varoņa ģenerālmajora Jakova Kuļņeva pīšļi, kurš ir kritis Kļasticu kaujā 1812. gada 20. jūlijā. 1830. gadā Sivošinā pie Kļasticiem, pēc ķeizara Nikolaja I pavēles, tika uzstādīts piemineklis ģenerālim Kuļņevam viņa varonīgās nāves vietā, bet 1832. gadā viņa mirstīgās atliekas no turienes pārnestas uz viņa pašreizējās atdusas vietu.”

Ilzeskalna baznīca laimīgā kārtā pārdzīvojusi divus pasaules karus, taču 1987. gadā sakrālajā celtnē iespēris zibens un izcēlies ugunsgrēks, kas pilnībā iznīcinājis interjera rotājumu, nodedzis arī jumta segums. Nelielie remontdarbi problēmu neatrisināja, bija nepieciešama vērienīga rekonstrukcija, kas 2011. gadā, sagaidot 200. gadadienu kopš Jakova Kuļņeva varonīgās bojāejas, tika veikta par ārvalstu labdaru līdzekļiem.

2012. gada 29. jūlijā Daugavpils un Rēzeknes bīskaps Aleksandrs (Matrjoņins) veica Ilzeskalna baznīcas iesvētīšanu par godu Vissvētās Dievmātes ikonai “Visu sērojošo Prieks”. Ceremonijas laikā Daugavpils vikariāta vajadzībām tika iesvētīti arī antiminsi, kuros ieliktas Latvijas svētā – svētmocekļa Rīgas Jāņa (Pommera; 1876-1934) svēto pīšļu daļiņas (antiminss ir bīskapa iesvētīta altārgalda sega, uz kuras attēlotas Kristus ciešanu, guldīšanas kapā ainas un kurā iešūta kāda svēto vai mocekļu relikviju daļiņa – tulkot. piez.).

2019. gada 6. novembrī Ilzeskalna baznīcā notika jauno zvanu iesvētīšanas ceremonija. Par Djadkovsku un Petrovsku ģimeņu līdzekļiem tika iegādāti jauni zvani ieplaisājušo vietā. Iesvētīšanu veicis Rēzeknes baznīcas apriņķa prāvests, kurš līdztekus ir arī Ilzeskalna Vissvētās Dievmātes ikonas “Visu sērojošo Prieks” dievnama pārzinis, virspriesteris Viktors Teplovs. Patlaban draudze nav liela, taču uz svētkiem pulcējas daudz dievlūdzēju.

Ilzeskalna pareizticīgo baznīca ir valsts nozīmes aizsargājamais kultūras piemineklis.

2024. gads

Draudzē un baznīcā kalpojuši šādi garīdznieki:

No 1832. līdz 1838. gadam – t. Afanāsijs Luzgins (? -?).

No 1838. līdz 1848. gadam – t. Andrejs Obrazskis (? -?).

No 1848. līdz 1853. gadam – t. Joanns Kušņevs (? -?).

No 1854. līdz 1860. gadam – t. Pjotrs Kazanskis (? -?).

No 1860. līdz 1865. gadam – t. Ksenofonts Odincovs (1839. -?).

No 1865. līdz 1894. gadam – t. Joanns Ščerbinskis (1833. -?).

No 1894. līdz 1927. gadam – t. Nikolajs Sļiborskis (1859. -?).

No 1927. līdz 1940. gadam – t. Arsēnijs Sļesarenko (1892-1940).

No 1949. gada un no 1962. līdz 1985. gadam – t. Mihails Šeršņevs (1910-1986).