Bīskaps Filarets II (Filaretovs)

Filarets  II (1824, Voroņežas guberņā, Krievijas impērijā – 1882. g. 23. februārī Rīgā, Krievijas impērijā) – Rīgas un Jelgavas bīskaps (1877-1882).

Mihails Filaretovs (tāds bija nākamā bīskapa laicīgais vārds) ir dzimis 1824. gadā Voroņežas guberņas Korotojakskas apriņķa Boršovas sādžā. Viņa tēvs Prokopijs Filaretovs bija diakons.  Mihails Filaretovs absolvēja Voroņežas Garīgo semināru, pēc tam, 1851. gadā – Kijevas Garīgo akadēmiju, kurā pēc absolvēšanas arī sāka strādāt par pasniedzēju. Turpat viņš arī tika iesvētīts par mūku, saņemdams garīgo vārdu – Filarets. Vēlāk viņš tika iecelts par arhimandrītu. 1860. gadā  Filarets kļuva par Kijevas Garīgās akadēmijas rektoru.  

1874. gada 26. martā  Filarets tika iesvētīts par Umaņas bīskapu, par Kijevas Metropolijas otro vikāru, bet 1877. gada decembrī viņš tika pārcelts uz Rīgas katedru.  

Filaretam II bija raksturīgs neparasti nelokāms gribasspēks, viņš nekad nevienam nekautrējās teikt taisnību. Valdniekam piemita arī milzīgas darba spējas. No agra rīta līdz pat vēlam vakaram  viņš nodarbojās ar lietām. Bīskapa nama durvis praktiski vienmēr bija atvērtas apmeklētājiem.

Garīdznieku vidū viņš izpelnījās stingra garīgā gana slavu. Valdnieks pieprasīja, lai mācītāji, pirmām kārtām, piekoptu tikumīgu dzīves veidu, kas kalpotu par piemēru draudzes locekļiem un celtu garīdznieku autoritāti viņu vidū. Mācītāju nolaidīgums un nevīžība noveda pie tā, ka  Valdnieks uzlika tiem stingrus sodus. Rezultātā viņam izdevās panākt to, ka eparhijas garīdzniecība kļuva par disciplinētu spēku. Visi cītīgi strādāja Baznīcas un baznīcu draudžu labā. Pie tam Valdniekam piemita vienkāršība un sirsnība saskarsmē ar apkārtējiem cilvēkiem.

Kalpodams Rīgā, Filarets II turpinājis jaunās Kristus Piedzimšanas katedrāles būvniecību. Valdnieks modri sekoja tam, kā norisinās mācību un audzināšanas darbs Rīgas Garīgajās mācību iestādēs. Šā mērķa vadīts, viņš bieži tās apmeklēja. Kā viņā priekšgājējs, Valdnieks Serafims, Filarets II rūpējās par to, lai Rīgas Garīgajā seminārā un Garīgajā skolā tiktu pieaicināti kvalificēti pedagoģiskie kadri. Šim nolūkam viņš panāca gada algas palielināšanu pasniedzējiem un, pateicoties tam, talantīgie pasniedzēji, kuri līdz šim nebija apmierināti ar zemu atalgojumu, vairs nemeklēja sev kādu citu vietu un turpināja strādāt šajās mācību iestādēs.  

Pēc Filareta lūguma, 1878. gadā tika palielināts valsts stipendiju skaits Rīgas Garīgajā seminārā,  kas ļāva uzņemt šajā mācību iestādē daudz lielāku skaitu vietējās nabadzīgās zemniecības pārstāvju.  

1879. gadā tika pabeigta jaunas ēkas būvniecība Rīgas Garīgajam semināram, un šī mācību iestāde pārcēlās  plašajās un ērtajās telpās. Valdnieks daudz ievērības pievērsa arī semināra bibliotēkai, kas tika organizēta pēc viņa plāna. Daudz vērtīgu grāmatu viņš bija dāvinājis tai no savas personīgās bibliotēkas.  

Pateicoties Filareta II centieniem, kopš 1881. gada bērnus no latviešu un igauņu ģimenēm, kuri mācījās seminārā, atbrīvoja no nodokļu maksas un klaušu izciešanas (kas bija ļoti svarīgi, jo tolaik pastāvēja prakse uz diezgan ilgu laiku atsaukt dažus audzēkņus no mācībām un piespiest viņus strādāt smagu fizisku darbu).

Pēc Rīgas un Mītavas bīskapa Filareta II iniciatīvas, visās eparhijas draudzēs tika izveidotas  draudžu aizgādnības padomes, par kuru galveno uzdevumu, pirmām kārtām, kļuva rūpes par skolu stāvokli. Pēc luterāņu parauga, Filarets ieviesa lauku baznīcu praksē obligātu draudzes locekļu katehizāciju 16 gadu vecumā, kuras gaitā jaunieši, mācītāja vadībā, mācīja ticības un tikumības pamatus. Valdnieks visādi atbalstīja tautas vispārējās dziedāšanas ieviešanu dievnamos, obligāti iesaistot šajā norisē pareizticīgo skolu skolotājus un audzēkņus.  

Bīskaps veicināja Ilūkstes klostera atdzimšanu. Pirms tam šis klosteris tika uzskatīts par viduvēju un tur bija maz mūku. 1880. gada Filarets vērsās Vissv. Sinodē ar lūgumu pārveidot to par sieviešu klosteri, lai atvērtu tajā sieviešu sešgadīgo garīgo skolu. Valdnieka lūgums tika apmierināts.  

Jaunas kardinālas pārmaiņas cara politikā, kas bija īstenota Baltijas guberņās, notika laikos, kad Krievijas Impērijā pie varas nāca imperators Aleksandrs III (1881-1994).

Diemžēl Rīgas un Mītavas bīskaps Filarets II (Filaretovs) pēkšņā nāvē mira 1882. gada 23. februārī. Viņam tā arī nebija lemts nodzīvot līdz šīm jaunajām politiskajām vēsmām.

Bīskaps Filarets tika apbedīts Rīgas Svēto Pētera un Pāvila katedrālē.  

Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

Informācijas avoti:  

1) Гаврилин А.В. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. Рига, Филокалия, 1999. 264.-272., 286. lpp.; 

2) Поммер А. Православие в Латвии. Исторический очерк. Рига: Тип. И. Люкстиня, 1931. 64.-70. lpp.;

3) Сахаров С.П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836-1936). Популярно – исторический очерк. Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937. 30.-33. lpp.;

4) Tika izmantoti arī daži citi papildu materiāli no interneta resursiem.