Arhibīskaps Nikolajs (Leismans)

Nikolajs (Leismans; 1862. g. 23. septembrī Viljandi apriņķī, Vidzemes guberņā, Krievijas impērijā – 1947. g. 27. aprīlī Penujas ciemā, Igaunijas PSR) – Pečoru arhibīskaps, Tallinas vikārs.

Nākamais arhibīskaps Nikolajs (Leismans) ir dzimis 1862. gada 23. septembrī (pēc citām ziņām - 5./17. oktobrī) igauņu ģimenē. Viņa tēvs – Andrejs Leismans bija skolotājs Vidzemes guberņas Viljandi apriņķa Lustiverā. Nikolajs Leismans absolvējis Rīgas Garīgo skolu, pēc tam 1883. gadā – Rīgas Garīgo semināru un 1887. gadā – Sanktpēterburgas Garīgo akadēmiju.

1887. gada 14. septembrī bīskaps Arsēnijs (Brjancevs, 1839–1914) iesvētījis Nikolaju Leismanu par priesteri. Tēvs Nikolajs tika norīkots kalpot uz Pādremās Svētās Trijādības pareizticīgo baznīcu (mūsdienās – Pērnavas apriņķis, Igaunijā). 1888. gadā t. Nikolajs tika pārcelts uz Hāpsalas Svētā Ņevas Aleksandra baznīcu (tolaik Hāpsalas pilsēta atradusās Igaunijas guberņā).

1896. gadā t. Nikolajs Leismans sāka kalpot Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē un no 1900. gada bija šīs katedrāles pārziņa vietnieks un atslēgu glabātājs. No 1896. līdz 1899. gadam viņš bija Rīgas pilsētas baznīcu prāvests (jeb blagočinnijs). No 1897. līdz 1899. gadam t. Nikolajs bija Ilūkstes eparhiālās Garīgās sieviešu skolas padomes loceklis.

No 1897. gada t. Nikolajs Leismans bija Rīgas Garīgās konsistorijas loceklis. Viņš ieņēmis arī virkni citu amatu: Rīgas eparhijas garīdzniecības Palīgkapitāla valdes priekšsēdētājs, Pētera un Pāvila Pareizticīgo brālības kasieris, Reliģiski izglītojošās biedrības padomes loceklis u.c.

No 1901. gada t. Nikolajs Leismans – virspriesteris. Viņš strādāja arī par Ticības mācības skolotāju vairākās mācību iestādēs.

Garīdznieks Nikolajs Leismans bija arī vairāku grāmatu autors. 1893. gadā Rīgā klajā nāca viņa grāmata “История православия в Прибалтийском крае”/ “Pareizticības vēsture Baltijas novadā”; 1908. gadā tika izdots viņa darbs “Судьбы православия в Лифляндии с 40-х до 80-х годов XIX столетия”/ “Pareizticības likteņi Vidzemē no 19. gadsimta 40. līdz 80. gadiem”.

Virspriestera Nikolaja Leismana darbība tika novērtēta ar vairākiem Baznīcas un valsts apbalvojumiem: Svētā Vladimira 4. šķiras ordeni, Romanovu nama 300 gadu jubilejas piemiņas sudraba medaļu u.c.

1914. gadā pēc paša lūguma t. Nikolajs Leismans tika atbrīvots no eparhijas dienesta un norīkots par imperatora Nikolaja I Rīgas ģimnāzijas Ticības mācības pasniedzēju.

No 1917. līdz 1921. gadam t. Nikolajs Leismans atradās evakuācijā Ukrainā. Pēc tam viņš atgriezās Igaunijā, kur līdz 1933. gadam kalpoja par priesteri dažādās pareizticīgo draudzēs.

1933. gada 2. aprīlī virspriesteris Nikolajs Leismans tika hirotonizēts par Pečoru bīskapu, Tallinas vikāru un iecelts par Pečoru Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas vīriešu klostera priekšnieku. Tajā pašā gadā klostera paspārnē Virsgans nodibinājis Garīgo semināru, kurā pats arī pasniedza daudzus mācību priekšmetus.

1935. gada 20. jūlijā Virsgans Nikolajs (Leismans) tika iesvētīts par arhibīskapu.

Pēc Rīgas un Latvijas arhibīskapa Jāņa (Pommera) noslepkavošanas 1934. gadā un līdz 1936. gada sākumam, kad tika ievēlēts jauns arhierejs, Pečoru arhibīskaps Nikolajs (Leismans) veicis hirotonijas garīgajās kārtās arī Latvijas Pareizticīgajā Baznīcā (LPB).

1940. gadā, pēc tam, kad Padomju Savienība anektējusi un okupējusi Baltijas valstis, arhibīskaps Nikolajs (Leismans) devās pelnītā atpūtā. Otrā pasaules kara un vācu okupācijas gados Nikolajs (Leismans) Viļņas un Lietuvas metropolīta, Latvijas un Igaunijas eksarha Sergija (Voskresenska, 1897–1944) uzdevumā kādu laiku bija Tallinas eparhijas lietu pārvaldnieks.

Arhibīskaps Nikolajs (Leismans) ir miris 1947. gada 27. aprīlī Penujas ciemā Igaunijā (tagad – Viljandi apriņķis) un apbedīts šā ciema Visu Svēto baznīcā. Sakarā ar to, ka vēlāk baznīcu slēdza, 1979. gadā Virsgana pīšļus pārapbedīja Penujas kapsētā.

Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Юбилей // Рижские епархиальные ведомости, 1912, № 17, с. 545;

2) Проводы прот. Н. А. Лейсмана // Рижские епархиальные ведомости, 1914, № 22, с. 651–652;

3) Andreja Goļikova sniegtā informācija.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis