Sākumlapa > Tēmas > Personas
Arhibīskaps Nikolajs (Leismanis)

Arhibīskaps Nikolajs (Leismanis)

Nikolajs (Leismans; 1862.g. 23.septembrī Vidzemes guberņas Viljandu apr. – 27.04.1947. g.27.aprīlī Penuja ciemā, Igaunijā) – Pečoru arhibīskaps.

Nikolajs Leismans dzimis 1862. gada 23. septembrī (pēc citām ziņām 5.(17.) oktobrī igauņu ģimenē. Viņa tēvs bija skolotājs Vidzemes guberņas Viljandu apriņķa Lustiverā. N. Leismans beidzis Rīgas Garīgo skolu, pēc tam 1883. gadā – Rīgas Garīgo semināru, bet 1887. gadā – Sanktpēterburgas Garīgo akadēmiju.

1887. gada 14. septembrī bīskaps Arsēnijs (Brjancevs, 1839–1914) iesvētīja N. Leismanu par garīdznieku un nosūtīja kalpot uz Padenormas (Pādremā) baznīcu (mūsdienās – Pērnavas apr. Igaunijā). 1888. gadā viņu pārcēla uz Hāpsalas baznīcu Igaunijā. 1896. gadā N. Leismans sāka kalpot Rīgas katedrālē un no 1900. gada bija tās pārvaldnieka vietnieks un atslēgu glabātājs. No 1896. līdz 1899. gadam viņš ieņēma Rīgas baznīcu prāvesta amatu un no 1897. līdz 1899. gadam bija Ilūkstes eparhiālās sieviešu garīgās skolas padomes loceklis. No 1897. gada N. Leismans bija Rīgas Garīgās konsistorijas loceklis. Viņš ieņēma arī virkni citu amatu: Rīgas eparhijas garīdzniecības palīgkapitāla valdes priekšsēdētājs, Pētera un Pāvila brālības kasieris, Reliģiski izglītojošās biedrības padomes loceklis u.c. No 1901. gada N. Leismans bija virspriesteris. Viņš strādāja arī par ticības mācības skolotāju vairākās mācību iestādēs.

N. Leismans bija arī vairāku grāmatu autors. 1893. gadā Rīgā klajā nāca viņa grāmata „История православия в Прибалтийском крае” („Pareizticības vēsture Baltijas novadā”), bet 1908. gadā tika izdots darbs „Судьбы православия в Лифляндии с 40-х до 80-х годов XIX столетия” („Pareizticības likteņi Vidzemē no XIX gadsimta 40. līdz 80. gadiem”).

N. Leismana darbība tika novērtēta ar vairākiem baznīcas un valsts apbalvojumiem: Sv. Vladimira 4. šķiras ordeni, Romanovu nama 300 gadu jubilejas piemiņas sudraba medaļu u.c.

1914. gadā pēc paša lūguma N. Leismanu atbrīvoja no eparhijas dienesta un iecēla par Imperatora Nikolaja I Rīgas ģimnāzijas ticības mācības skolotāju.

No 1917. līdz 1921. gadam N. Leismans atradās evakuācijā Ukrainā. Pēc tam viņš atgriezās Igaunijā, kur līdz 1933. gadam kalpoja par garīdznieku dažādās draudzēs.

1933. gada 2. aprīlī N. Leismanu iesvētīja par Pečoru bīskapu un Tallinas vikāru un iecēla Pečoru klostera priekšnieka amatā. Tajā pašā gadā viņš pie klostera nodibināja Garīgo semināru, kurā pats arī pasniedza daudzus mācību priekšmetus. 1935. gada 20. jūlijā viņu iesvētīja par arhibīskapu.

Pēc virsgana Jāņa (Pommera) slepkavības 1934. gadā līdz jauna arhiereja ievēlēšanai 1936. gada sākumā arhibīskaps Nikolajs veica iesvētīšanu garīgos amatos arī Latvijas Pareizticīgajā Baznīcā.

Pēc Igaunijas pievienošanas PSRS 1940. gadā arhibīskaps Nikolajs devās pelnītā atpūtā. Otrā pasaules kara un vācu okupācijas gados Viļņas un Lietuvas metropolīta, Latvijas un Igaunijas eksarha Sergija (Voskresenska, 1897–1944) uzdevumā viņš kādu laiku ieņēma Tallinas eparhijas lietu pārvaldnieka amatu.

Arhibīskaps Nikolajs (Leismans) miris 1947. gada 27. aprīlī Penujas ciemā Igaunijā (mūsdienās – Viljandu apr.) un apbedīts šī ciema Visu Svēto baznīcā. Sakarā ar šīs baznīcas slēgšanu viņa pīšļus 1979. gadā pārapbedīja Penujas kapsētā.

 

Informācijas avoti:

1) Юбилей // Рижские епархиальные ведомости, 1912, № 17, с. 545;

2) Проводы прот. Н. А. Лейсмана // Рижские епархиальные ведомости, 1914, № 22, с. 651-652;

3) Andreja Goļikova sniegtā informācija.

 

Sergejs Coja

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis