Sākumlapa > Tēmas > Personas
Aleksandrs Borovskis

Aleksandrs Borovskis

Aleksandrs Borovskis (6./19.03.1889.,Jelgavā (Mītavā)* pēc citiem datiem – 1892.**  27.04.1968., Vabenā, Masačūsetsas štatā, ASV) – izcils pianists un pedagogs.

Aleksandrs Borovskis ir dzimis Mītavā (Jelgavā), un 1892. gadā nokristīts Mītavas sv. Simeona un Annas baznīcā, par ko liecina izziņa-izraksts par viņa dzimšanu un kristībām šajā baznīcā, ko pats Borovskis iesniedza, iestājoties Sanktpēterburgas Konservatorijā. Tomēr uzziņu grāmatās tiek norādīts cits datums, daudz agrāks, ko, iespējams, kādu iemeslu dēļ pats mūziķis bija minējis, noformējot kārtējo pasi. Drīzumā pēc dēla piedzimšanas Borovsku ģimene pārcēlās  dzīvot uz Libavu (Liepāju). Aleksandrs mācījās Libavas Nikolaja ģimnāzijā, ko ar izcilību absolvēja 1907. gadā.

Spēlēt klavieres jauniņais Aleksandrs sākumā mācījās mājās – mātes vadībā, kas bija Maskavas profesora Vasīlija Safonova mācekle. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas viņš iestājās Sanktpēterburgas Konservatorijā, kur studēja profesores A. Jesipovas klasē. Lieliski izpildot mūzikas priekšnesumus izlaiduma eksāmenā, viņš 1912. gadā saņēma diplomu ar izcilību, mazo zelta medaļu un A. Rubinšteina prēmiju – flīģeli. Paralēli studijām Konservatorijā, viņš studēja Sanktpēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē, ko arī absolvēja ar izcilību.

Vēlāk, dažu turpmāko gadu laikā, mūziķis koncertējot veica veselu virkni ilgstošu braucienu pa Krieviju. Pēc šiem koncertiem viņš arī guva klausītāju atzinību ka spīdošs pianists izpildītājs. No 1915. līdz 1920. gadam A. Borovskis dzīvoja un strādāja Maskavā, ieņemdams profesora amatu Maskavas Konservatorijā.  

Pēc Krievijas Impērijas sabrukuma jaunajam, veiksmīgajam mūziķim, kas bija gaišu cerību pārņemts, kļuva neiespējami grūti pieņemt jauno dzīves veidu un izmainījušos darba kārtību Konservatorijā. Viņam, kā daudziem citiem mākslas darbiniekiem, šķita, ka viņš kā mūziķis nav pietiekami pieprasīts. Tādēļ A. Borovskis, izmantodams iespēju iegūt Latvijas pilsonību (pēc dzimšanas fakta šīs valsts teritorijā), 1920. gadā aizbrauca no Padomju Krievijas un pārcēlās dzīvot uz Latviju.

Tomēr dzimtenē – Latvijā skatuves mākslinieks uzturējās visai neilgu laiku, un vēlāk arī apmeklēja to tikai šad tad, jo viņš tūdaļ pat izmantoja perspektīvas, kas pavērās viņam, un koncertēja pa visu pasauli, jo trīsdesmitgadīgam Borovskim pietika spēka gan pastāvīgi ceļot, gan pastāvīgi papildināt savu repertuāru un, pats galvenais, – lielu, saturīgu un stilistiski daudzveidīgu koncertprogrammu izcilai izpildei. Mūziķa popularitāte aizvien pieauga, viņš piedalījās koncertturnejās visā Eiropā, uzstājoties Anglijā, Vācijā, Holandē, Itālijā, Francijā, Skandināvijas un Baltijas valstīs. Kopš 1922. gada mūziķis regulāri koncertēja arī pa ASV pilsētām; veica dažas turnejas pa Dienvidamerikas valstīm. Vairākkārt viņš bija viesizrādēs arī PSRS: pirmoreiz – 1927. gadā, bet 1933. gadā viņa viesturneja pa daudzām šīs valsts pilsētām turpinājās 3 mēnešus. Publika atzinīgi, ar milzīgu iedvesmu uzņēma mūziķi, pēc viņa paša vārdiem, koncertā, kas notika Ļeņingradā, viņš pēc publikas vēlēšanās atkārtoti muzicēja 10 reizes.  

Tomēr arī par savu dzimteni A. Borovskis nekad neaizmirsa: 1922. - 1940. gadu laikā viņš ik gadu rīkoja koncertus (no viena līdz trim koncertiem gadā) Rīgā un Liepājā, allaž pulcējot pārpildītas zāles, uzstājoties gan Konservatorijā, gan Melngalvju Namā, gan Nacionālajā operā Rīgā, gan Pēterpils viesnīcas zālē Liepājā. Mūziķis demonstrēja soloprogrammas, kā arī piedalījās simfoniskajos koncertos. Bieži viņš izpildīja kamermūzikas skaņdarbus (tostarp, Rīgā 1932. gada jūlijā viņš kopā ar Latvijas Konservatorijas stīgu kvartetu  piedalījās Johannesa Brāmsa kvarteta klavierēm sol minorā, 25. skaņd. izpildīšanā.).

Kopš 1940. gada Aleksandrs Borovskis pastāvīgi dzīvoja ASV. Regulāri uzstājās koncertos, veica daudz ierakstus skaņuplatēs, bet pēc 15 gadiem (kopš 1956. gada) sāka nodarboties ar mūzikas pasniedzēja darbību, iegūdams profesora amatu Bostonas Universitātē.

Kā mūziķim izpildītājam A. Borovskim bija ārkārtīgi plašs repertuārs, kas sastāvēja no dažādu laikmetu un valstu komponistu dažāda stila skaņdarbiem. Parasti pēc lielu koncertprogrammu izpildīšanas viņš dāsni atkārtoti pēc publikas vēlēšanās izpildīja papildu skaņdarbus. Viņš izpildīja J. S. Baha, V. A. Mocarta, L. Bēthovena, I. Stravinska, F. Šopēna, F. Lista, F. Buzoni, A. Skarlati, A. Ļadova, K. Debisī, N. Rimska-Korsakova, S. Prokofjeva, M. de Faljas, Ī. Albenisa un daudzu citu komponistu skaņdarbus. Pēc paša A. Borovska atzinuma, no dabas viņam piemita lieliska vizuālā atmiņa, kas ļāva mūziķim no galvas, bez notīm izpildīt neiedomājamu skaitu skaņdarbu. Tomēr klausītājiem svarīgāk bija tas, ka mūziķis reprezentēja saturiski dziļi pārdomātus un pēc izpildīšanas stila harmoniskus skaņdarbus.

Ilgstoši darbojoties kā  pianists, A. Borovskis uzstājās gan solokoncertos, gan simfoniskajos koncertos, kurus vadīja ievērojamākie pasaules diriģenti, to skaitā, S. Kusevickis, E. Klaibergs, L. Stokovskis, S. Barbioli, G. Vuda.

 Bet Latvijas laikraksti īpaši jūsmīgi rakstīja, piemēram, par to, kā 1925. gadā Rīgā A. Borovskis bija izpildījis F. Lista klavierkoncertu diriģenta Emīla Kupera vadībā un 1936. gadā Rīgas jūrmalā, Dzintaros - P. Čaikovska Pirmo klavierkoncertu diriģenta Teodora Reitera vadībā.  

Neskatoties uz koncertiem piesātinātu darba grafiku, Aleksandrs Borovskis atrada laiku tam, lai uzstātos ar publiskām lekcijām-koncertiem par mūziku, tai skaitā, arī Rīgā: viņš lasīja lekcijas par atsevišķu komponistu – J. S. Baha, F. Šopēna, F. Lista, I. Stravinska – daiļradi; lasīja pārskata lekcijas, lekcijas-pētījumus. Piemēram, Rīgā viņš uzstājās ar oriģinālu lekciju «Līdzība un kontrasti starp 18. un 20. gadsimta mūziku». Lekciju tēzes pianists allaž papildus ilustrēja, spēlējot klavieres – gan atskaņojot atsevišķus skaņdarbu fragmentus, gan skaņdarbus pilnībā. Šī A. Borovska darbība, īstenojot tautas izglītošanas misiju, bija ārkārtīgi svarīga, jo, pamatojoties uz nospēlētajiem, dziļi izjustajiem un pārdomātajiem skaņdarbiem, viņš bija izdarījis ļoti svarīgus secinājumus par izpildīto mūziku un labi izprotamā formā izklāstīja savas pārdomas publikai. Šādas savas uzstāšanās Rīgā viņš centās rīkot salīdzinoši nelielajā Rīgas Jūlija Majevska mūzikas privātskolas zālē (šī skola kādreiz atradās Lāčplēša ielā).

Aleksandra Borovska izpildījums atšķīrās ar lielu temperamentu un plašu virtuozitāti, pianistam piemita lieliski izkopta klavierspēles tehnika, viņam bija raksturīga radoša spēja pārliecināt klausītāju par savas muzikālās interpretācijas pareizību. Pianists nekad nebija baidījies eksperimentēt, meklēdams precīzu muzikālā materiāla interpretāciju. Droši vien tādēļ kādā no recenzijām Rīgas kritiķis S. Rozovskis šādi raksturoja pianistu: «А. Borovskis ir liela mēroga meistars.»

Mūziķa Aleksandra Borovska personība, viņa sniegtie koncerti, kā arī viņa lekcijas-koncerti neapšaubāmi tieši ietekmēja klausītāju muzikālās gaumes izkopšanu un dažādu muzikālo stilu izpratni. Pianista izpildījums allaž guva gan viņam uzticīgo klausītāju atzinību, gan skarbo kritiķu atzinību. Citēšu fragmentus no recenzijām:

 

 «Borovska izpildītājmāksla līdzinās vētrai un ofensīvai. Lieliskie kāpinājumi, grandiozie kontrasti, monumentalitāte, spēcīgi dramatiskie akcenti, piesātinātu toņu krāsas – šādas ir pazīmes, kas izceļ šā pianista-stiprinieka klavierspēli. Borovskis pilnībā ir mūsdienu klavierspēlēs jauno iespēju meklējumu, kas ceļas no Buzoni, varā. Klavieres, kuras viņš spēlē, skan gan kā varenas ērģeles, gan kā orķestris.» (Solomons Rozovskis. Laikraksts  «Segodņa», 24. 03. 1922. g.)

«Visumā Borovska koncerts bija muzikāls notikums, kas uz ilgu laiku paliks atmiņā. Labākais pierādījums tam bija vienprātīga publikas sajūsma, kas tika izteikta ovācijās.” (Andrejs Zadonskis. Laikraksts «Segodņa», 14. 10. 1925. g.)

 «Borovskim piemita pārsteidzoša tehnika: viņa klavierspēle atšķīrās ar kristālskaidru izpildījumu, ar milzīgu gradācijas dinamiku; viņš spēlēja, it kā būtu nervu satricinājuma pārņemts, bet tas vienmēr bija skrupulozi pārdomāts...» (Pīts Sanbrons, ASV, 1968. g.)

 

Literatūra:

Музыкальная энциклопедия, Москва, 1973, т.1, 538. lpp.*;

С/Пб  историч. архив, Фонд 361, (консерватория), описание 1, дело 410**;

Газета «Эхо», (Литва), 1926 г. 47, 230;

„Jaunākās ziņas”, 1926, Nr. 46, 27. febr., J. Zālītis. A. Borovska klaviervakars.;

Rigasche Post”, 1936, 19. 07.

«Сегодня вечером», 1936, № 159, 16. 06.;  

 

Marina Mihaileca,

Rīgā, 2012. gada 4. maijā.

Ilustrācijas tēmai