Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca Ventspilī

Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca Ventspilī

Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca. – Ventspils, Plosta iela 10.

1897. gada 2. martā pēc imperatora Nikolaja II Visaugstākās pavēles tika izdots ukazs par tirdzniecības ostas Ventspilī (Vindavā) un Maskavas–Ventspils dzelzceļa līnijas būvniecību. Sakarā ar būvdarbu izvēršanos pilsētas iedzīvotāju skaits ievērojami pieauga. Vienīgā pareizticīgo Visu Svēto baznīca, kas atradās senlaicīgajā Livonijas ordeņa pilī, jau sen vairs nespēja uzņemt visus pareizticīgās draudzes locekļus, kuri vēlējās piedalīties dievkalpojumos. Tāpēc jaunas baznīcas un klēra ēku celtniecībai 1888. gadā tika piešķirts zemesgabals no Sarkanmuižas (Rothofas) kroņa muižas Ventas upes kreisajā krastā.

1897. gada sākumā Virsgans Arsēnijs (Brjancevs, 1839–1914) deva svētību dievnama būvniecībai Ventspilī pēc tiem pašiem plāniem un rasējumiem, kā tika celta Sv. Isidora baznīca Valkā (tagad Valgas pilsētas daļa, Igaunija), kurā bija iespējams pulcēties 700 cilvēkiem. Šo projektu izstrādāja eparhijas arhitekts Vladimirs Lunskis (1862–1920). Divus gadus vēlāk, 1899. gada 29. jūnijā notika svinīga pamatakmens likšana dievnamam, ko nolēma nosaukt Svētītāja Nikolaja vārdā. Jaunbūvējamās baznīcas draudzes locekļi savā lūgumrakstā bija uzsvēruši sekojošo: „Vindava ir jūras pilsēta, bet Svētais Nikolajs – jūrnieku aizbildnis un aizstāvis... Pazemīgi lūdzam nosaukt dievnamu Svētā Nikolaja vārdā...”. Virsgans Agafangels (1854–1928), kurš Rīgas katedrā bija nomainījis bīskapu Arsēniju, šo lūgumu uzklausīja. Saskaņā ar noslēgto līgumu, būvuzņēmējs Fjodors Āboliņš apņēmās uzbūvēt baznīcu un nodot to garīgajam resoram ne vēlāk par 1901. gada 1. septembri.

XX gadsimta sākumā Ventspilī bija vērojamas milzīgas pārmaiņas. Pirmkārt, pateicoties ostas izbūvei, pilsēta sāka attīstīties un paplašināties – parādījās jauni kvartāli un rajoni. Otrkārt, pateicoties piejūras klimatam, pilsēta tika atzīta par piemērotu vietu, lai šeit būvētu sanatoriju ar tuberkulozi slimo bērnu ārstēšanai. Sanatorijas pirmā paviljona būvniecība tika pabeigta 1900. gada sākumā un uz tā iesvētīšanu Ventspilī ieradās tēvs Kronštates Jānis (Ioans, 1829–1908). Līdztekus tam viņš veica aizlūgumu pie jaunizbūvējamās tirdzniecības ostas elevatora un iesvētīja pamatakmens likšanu kādai iestādei. Ļaudis visur sekoja iemīļotajam garīgajam tēvam, vēlēdamies saņemt viņa svētību vai lai arī tikai pieskartos visu cienītā garīdznieka tērpam. Uzzinājis, ka pilsētā tiek būvēta jauna baznīca, tēvs Jānis ziedoja tai 200 rubļus un izteica norādījumus par ikonu (svētbilžu) izvēli baznīcas fasādes izrotāšanai.

1901. gada 20. jūlijā bizantiskā stila dievnama celtniecība tika pabeigta. Kopējie būvdarbu izdevumi bija 23 000 rubļu apmērā. Baznīcas izdaiļošanai tika pasūtīti Sanktpēterburgā krusti un apzeltīti ar griezumiem rotāti Ķēniņa vārti senkrievu stilā. Inženieris Aleksandrs Frolovs izstrādāja ikonostasa (svētbilžu sienas) projektu un mozaīkā izveidoja Svētītāja Nikolaja tēlu, kas tika uzstādīts virs ieejas durvīm. Grīdas tika izliktas ar daudzkrāsainām plāksnītēm, bet spraišļotos griestus virs altāra izgreznoja ar apzeltīta kristāla zvaigznītēm uz tumšzila fona. Lielajos sānu logos tika ielikti krāsaini stikli, bet altāra – matēti. Dievnama iesvētīšanu 1901. gada 2. septembrī veica Rīgas un Jelgavas bīskaps Agafangels, līdzkalpojot daudziem garīdzniekiem. Pilsētas dzīvē tas bija ievērojams notikums, uz kuru ieradās milzīgs viesu skaits, to vidū arī pilsētas galva un Ventspils ostas priekšnieks.

Pēc Svētītāja Nikolaja dievnama uzcelšanas tajā notika krievu tautības iedzīvotājiem paredzēti dievkalpojumi, bet pils baznīcā sāka darboties patstāvīga latviešu pareizticīgā draudze. Abas baznīcas pastāvēja līdz Pirmajam pasaules karam. 1915. gadā Krievijas armijas augstākā pavēlniecība pieprasīja veikt Baltijas guberņu iedzīvotāju evakuāciju uz valsts iekšējiem apvidiem. Ventspilī no 29 000 cilvēku palika tikai trīs tūkstoši. Svētītāja Nikolaja baznīca bija pamesta bez uzraudzības, tāpēc tie nedaudzie draudzes locekļi, kuri 1918. gada beigās atgriezās pilsētā, ieraudzīja bēdīgu ainu: jumtā izsisti caurumi, griesti vietumis nogāzušies, grīda salauzta, durvis izlauztas, logi izsisti, iekšpusē pilnīgs tukšums – nevienas ikonas, pat ne ikonostasā, nevienas baznīcas grāmatas. Dzīvi bija jāsāk pilnīgi no jauna.

Pareizticīgā baznīca pilī vairs netika atvērta, bet Svētītāja Nikolaja dievnams, kam 1918. gadā bija tikai 17 gadu, atgādināja vārgu sirmgalvi, kuram nepieciešama nekavējoša palīdzība.

Taču, neraugoties uz ļaužu nabadzību, baznīca pakāpeniski tika sakārtota. Otrā pasaules kara sākumā Jelgavas iecirkņa prāvests tēvs Pēteris Gredzens (1887–1942), kurš ar revīzijas komisiju bija ieradies Ventspilī, rakstīja: „Baznīca no iekšpuses rūpīgi izremontēta, cits remonts nav nepieciešams... Daudz izdarīts dievnama izrotāšanai.” Taču tad nāca jaunas nelaimes: Otrais pasaules karš, bet pēc tā padomju varas dīvainās izdarības, kad baznīcas zaudēja zemesīpašumus. Vēl vairāk, visus baznīcu kustamos un nekustamos īpašumus pasludināja par „tautas īpašumu”, par kuru lietošanu draudzei bija jāmaksā nodoklis. Ateisma trakošanas laikā 60. gadu pirmajā pusē tika slēgts vairāk kā 40 pareizticīgo dievnamu.

Par laimi, Ventspils izbēga no šāda smaga likteņa, un Svētītāja Nikolaja dievnams darbojas līdz pat šim laikam. Pateicoties tagadējā garīdznieka tēva Vadima Demčenko pūliņiem, veikts baznīcas fasādes remonts. Par nākamo etapu būtu jākļūst interjera restaurācijai.

Dievnamā kalpojuši šādi garīdznieki:

no 1901. līdz 1906. gadam – tēvs Vasilijs Aļakritskis;

no 1906. līdz 1915. gadam – tēvs Ioans Žuravskis;

no 1920. līdz 1922. gadam – tēvs Andrejs Stiprais;

1922. gadā – tēvs Vladimirs Lietaviets (arī Lietavietis);

no 1922. līdz 1937. gadam – tēvs Aleksandrs Blokmans (arī Blokmanis);

no 1937. līdz 1941. gadam – tēvs Georgijs Tailovs;

no 1941. līdz 1942. gadam – tēvs Jānis Garklāvs;

no 1943. līdz 1945. gadam – tēvs Konstantīns Sokolovs;

no 1945. līdz 1946. gadam – tēvs Vasīlijs (Vilis) Gerhards;

no 1946. līdz 1947. gadam – tēvs Sergijs Pokrovskis;

no 1947. līdz 1951. gadam – tēvs Vladimirs Blāzma;

no 1952. līdz 1953. gadam – tēvs Aleksandrs Sergejevs;

no 1954. līdz 1958. gadam – baznīcas pārziņa nav, draudzi apkalpo garīdznieki no Rīgas;

1958. gadā – tēvs Boriss Deņisovs;

no 1959. līdz 1963. gadam – tēvs Vladimirs Parfenovičs;

no 1963. līdz 1968. gadam – tēvs Nikolajs Steimakovs;

no 1969. līdz 1971. gadam – tēvs Sergijs Kostarevs;

no 1971. līdz 1973. gadam – tēvs Vladimirs Dranko;

no 1973. līdz 1993. gadam – tēvs Meletijs Podgurskis;

no 1993. līdz 2006. gadam – tēvs Vitālijs Krapivins;

no 2006. līdz 2008. gadam – tēvs Sergijs Riženkovs;

no 2008. gada līdz mūsdienām – tēvs Vadims Demčenko;

no 2011. gada – otrais garīdznieks tēvs Gļebs Filatovs.

 

Jeļena Balunova-Kuļeveca,

2021. gads.

 

Informācijas avots:

Е. Балунова-Кулевец. «История православия в г. Вентспилсе», 2016. 

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis