Nikolajs Ivanovs

Nikolajs Ivanovs (1937. gada 5. februārī Višķu ciemā, Daugavpils apriņķī, Latvijas Republikā – 2015. gada 30. augustā Rīgā, Latvijas Republikā) – profesors, inženierzinātņu doktors (Dr. sc. Ing.) un no 2006. līdz 2015. gadam Rīgas Grebenščikova Garīgās skolas rektors.

Nikolajs Ivanovs ir dzimis Latgalē – reģionā, kas vēsturisku iemeslu un ģeogrāfiskās atrašanās dēļ kopš 17. gadsimta bija kļuvis par patvērumu dzimtenē vajātajiem vecticībniekiem. Ivanovi bija zemnieki-vecticībnieku, kas dziļi iesakņojušies Vecticībnieku Pomoras Baznīcas tradīcijās. Nikolaja Ivanova vectēvs un vecvectēvs bija vecticībnieku garīgie tēvi (jeb garīgie vadītāji) un vienlaikus ļoti strādīgi un izturīgi zemnieki. Nikolaja Ivanova tēvs – Timofejs Ionovičs (1898–1992) mantoja vecvectēva uzņēmējdarbības prasmes un aizraušanos ar tehnoloģisko progresu, viņš bija viens no pirmajiem reģionā, kas ieguva traktoru un kuļmašīnu. Nikolaja māte - Stepanīda Ivanovna (dzim. Jakovļeva; 1906–1975) veltīja sevi ģimenei un četru dēlu audzināšanai.

No 1943. līdz 1947. gadam Nikolajs Ivanovs mācījās Višķu pamatskolā, pēc tam turpināja mācības Biķernieku vidusskolā (Daugavpils rajonā). 1954. gadā viņš iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē. Studiju gadi bija piepildīti ar mācībām, praktisko apmācību, iesaistīšanos sabiedriskajā dzīvē un neskarto zemju apguves romantiku Kazahstānā, kur Nikolajs Ivanovs satika savu mūža sievu – Svetlanu.

1959. gadā Nikolajs Ivanovs ar izcilību absolvēja LLA. Kā jauns speciālists viņš sāka strādāt lauksaimniecības tehnikas uzņēmumos. Nikolaja zinātkārais prāts un slāpes pēc jaunām zināšanām pamudināja viņu turpināt izglītību LLA maģistrantūrā Jelgavā, kur viņš tika uzņemts 1962. gadā.

1968. gadā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā N. Ivanovs aizstāvēja disertāciju tēmā: "Traktoru pārnesumu hidraulisko sūkņu darbspējas pētījums" un ieguva tehnisko zinātņu kandidāta grādu.

1969. gads iezīmēja jauna posma sākumu Nikolaja Ivanova dzīvē: viņš pārgāja pasniedzēja darbā jaunizveidotajā Starpnozaru Tautsaimniecības speciālistu tālākizglītības institūtā Latvijas PSR Ministru Padomē, kur sāka iedziļināties tautsaimniecības vadības teorijā. Viņš bija Tautsaimniecības vadības fakultātes dekāns un arī vadīja Automatizācijas, Mašīnbūves tehnoloģiju un Vadības teorijas katedras.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas iepriekšminētais institūts tika pārveidots par Latvijas Valsts Tautsaimniecības vadītāju un speciālistu institūtu (LVTVSI). Šā institūta ietvaros darbojās Rīgas Vadības augstskola (RAMS), kuru vadīja Nikolajs Ivanovs.

1991. gadā Latvijas Valsts Tautsaimniecības vadītāju un speciālistu institūta Padome piešķīra Nikolajam Ivanovam profesora akadēmisko grādu specialitātē "Uzņēmējdarbības vadība un ekonomika".

1993. gadā N. Ivanova disertācija tika nostrificēta, un tās autoram tika piešķirts inženierzinātņu doktora akadēmiskais grāds (Dr. sc. ing.).

20. gadsimta 90. gados Nikolajs Ivanovs pievērsās starptautiskajai pieredzei, stažējoties vadošajos pētniecības centros visā pasaulē. 1991. gadā viņš absolvēja sertificēto mārketinga, vadības un finanšu programmu Vartonas Biznesa skolā Pensilvānijas Universitātē (ASV). Turpmākajos gados, īstenojot Eiropas publiskās pārvaldes reformas programmu EU-Phare, Nikolajs Ivanovs pabeidza intensīvus politiskās analīzes un mācību metodoloģijas kursus Dānijas Valsts administrēšanas skolā Bornholmā.

Atgriežoties Rīgā, kā sertificēts starptautiskais treneris un vadības profesors, Nikolajs Ivanovs līdz 2001. gadam vadīja Rīgas Vadības augstskolu (RAMS) un strādāja par viesprofesoru Rīgas Tehniskās universitātes Vadības institūtā un Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē. Nikolajs Ivanovs lasīja lekcijas arī Latvijas Valsts administrācijas skolā. Viņš bija Tirdzniecības un rūpniecības kameras eksperts, oficiālais eksperts Latvijas Rūpniecības uzņēmumu asociācijā un Latvijas Televīzijas populārā izglītojošā raidījuma "Biznesa ABC" scenāriju līzautors.

1999. gadā Nikolajam Ivanovam tika piešķirts akadēmiķa grāds Starptautiskajā Aukstuma akadēmijā.

Nikolaja Ivanova autoritāti Latvijas uzņēmēju aprindās vēl vairāk nostiprināja citi statusi. Viņš bija inovāciju firmas "DOMAS BALTICUM Inovāciju kompānija" prezidents. Vairākus gadus N. Ivanovs veltīja arī darbam nacionālā biznesa žurnāla "Karjera" redakcijas kolēģijā.

2000. gadā Latvijas Biogrāfiskās enciklopēdijas redaktori piešķīra Nikolajam Ivanovam Goda rakstu un iekļāva viņa vārdu biznesa enciklopēdijā "Kas ir Kas Latvijā".

2000. gadu vidū Nikolajs Ivanovs nolēma strauji mainīt savu dzīvi, atklājot sevī tieksmi pievērsties garīgajai dzīvei. Bija pienācis laiks veltīt sevi vecticībnieku kopienai un senču ticībai. Tobrīd Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīca (LVPB) saskārās ar nopietnu izaicinājumu: vecākā garīgo tēvu paaudze aizgāja mūžībā, un bija ļoti nepieciešams jauns, izglītots personāls, kas spētu saglabāt senču tradīcijas globalizācijas kontekstā.

2006. gadā Rīgas Grebenščikova Vecticībnieku kopienā tika izveidota (savā ziņā atjaunota) Rīgas Grebenščikova Garīgā skola.Tās pirmais rektors bija Nikolajs Ivanovs. Viņa iecelšana šajā amatā bija uzskatāma par vēsturiska pagrieziena punktu atjaunotajai vecticībnieku izglītības sistēmai. Nikolajs Ivanovs savu plašo pasniedzēja, vadītāja, četrdesmit gadu ilgo pieredzi izglītības jomā realizēja arī atjaunotajā Garīgajā skolā.

Nikolaja Ivanova dzīve ir unikāls padomju inženierijas, pragmatiskas vadības un dziļu garīgo sakņu savienojums. Viņa dzīve kļuva par kvalitatīvu daudzu zinātnisko spēju iemiesojumu.

Nikolajs Ivanovs apvienoja stingra zinātnieka autoritāti ar dziļu vecticībnieku dievbijību, kas ļāva Rīgas Grebenščikova Garīgajai skolai uzturēt cieņpilnu un taisnīgu dialogu ar laicīgajām varas iestādēm. N. Ivanovs kļuva par Latvijas Vecticībnieku biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieku un mēnešraksta "Pomorskij Vestņik" galvenā redaktora vietnieku. Šajā mēnešrakstā, sākot ar 1993. gadu, viņš regulāri publicēja zinātniskus un izglītojošus rakstus.

Savas vadības zināšanas viņš pielietoja Baznīcas vēstures analīzē, uzstājoties starptautiskajās vecticībnieku konferencēs ar unikāliem referātiem par Latvijas ilggadējo iedzīvotāju ekonomiskajām un biznesa tradīcijām.

2011. gadā Rīgas dome pasniedza Nikolajam Ivanovam Atzinības rakstu, ko parakstīja toreizējie pilsētas mērs Nils Ušakovs un vicemērs Andris Ameriks, ar šādu uzrakstu: “Par tradicionālo ģimenes vērtību nostiprināšanu un ilglaicīgu ieguldījumu sabiedrības saliedēšanā un saticības veicināšanā.”

Nikolajs Ivanovs aizgājis mūžībā 2015. gada 30. augustā Rīgā, un ir apglabāts Matīsa kapos.

Nikolaju Ivanovu atceras kā cilvēku ar milzīgu radošo enerģiju un sirsnību. Dažādos dzīves posmos viņš palika uzticīgs savai ģimenei, zemei un ticībai, pierādot, ka tieši uz šiem pamatiem tika izbūvēta viņa patiesā dzīve .

Ģimene:

Laulātā dzīvesbiedre – Svetlana Jevgeņija m. Ivanova (dzim. Staruhina; 1935–1998) – filoloģijas doktore, asociētā profesore.

Dēls – Andrejs Ivanovs (dzimis 1958. gadā) – fotogrāfs un dzejnieks.

Meita – Aļona Ivanova-Ovsepjana (dzimusi 1963. gadā) – ģimenes arhīva glabātāja, filozofe.

Brāļi: Jevgeņijs (1925–1987) – speciālā transporta vadītājs; Dmitrijs (1927–2002) – skolotājs; Fjodors (dzimis 1938. gadā) – mehānikas inženieris.

***

Nikolaja Ivanova dēls Andrejs iemūžināja sava tēva tēlu piemiņas bareljefā. Ivanovu laulātā pāra atdusas vietā ir uzstādīti divi pieminekļi:

Svetlanai Ivanovai – ar latīņu uzrakstu "VITA INGENUA" (kas nozīmē "Cēla dzīve" vai "Cienīga dzīve").

Nikolajam Ivanovam – «Блаже́ни миротво́рцы: я́ко ті́и сы́нове Бо́жiи нареку́тся» (kas nozīmē "Svētīgi miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva dēliem").