Muhinu nams Rīgā

Šajā Rīgas namā, kas atrodas Vilhelma Purvīša ielā 23 (bijusī Turgeņeva iela), turīgu Rīgas tirgotāju ģimenē ir dzimusi izcilā tēlniece un monumentāliste Vera Muhina (1889–1953), kura šeit ir pavadījusi savus pirmos bērnības gadus.

Vilhelma Purvīša iela 23 (bijusī Turgeņeva iela)

A. Bedenko foto

Vecā koka mājā, kas atrodas netālu no Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcas, 1889. gada 19. jūnijā (1. jūlijā – pēc jaunā stila) Rīgas pazīstamo tirgotāju ģimenē ir dzimusi Vera Muhina.

Nākamās pasaulslavenās tēlnieces tēvs – lieltirgotājs Ignatijs Muhins turpinājis ģimenes uzņēmējdarbību, veiksmīgi tirgojot (tostarp ar ārzemēm) ar liniem, kaņepājiem, kokmateriāliem un sveķiem. Rīgā Muhinu ģimenei piederēja īres nami Maskavas forštatē, viesnīca un restorāns, kokzāģētava Sarkandaugavā, trīsstāvu noliktavas (spīķeri) Daugavas upes krastā pie tirgus un daudz zemesgabalu pilsētas centrā. Veras Muhinas otrās pakāpes vectēvs bijis Rīgas godpilsonis, viņa vārds ir ierakstīts Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas pareizticīgo baznīcas ziedotāju sarakstā. Veras tēvs daudzus gadus arī bija šīs baznīcas vecākais.

Turgeņeva ielas namā Vera Muhina nodzīvojusi apmēram trīs gadus. Meitenei šeit tika ierādīta atsevišķa istaba, aiz kuras loga šalkojusi kastaņkoka lapotne. Viņas māte – Nadežda Muhina (dzimusi Mjude) mirusi no tuberkulozes, būdama ļoti jauna, kad Verai vēl nebija apritējuši divi gadi. Noraizējies par bērnu veselību, tēvs aizvedis Veru un viņas vecāko māsu Mariju no lietainās Baltijas vispirms uz muižu netālu no Mogiļevas pilsētas (tagad Baltkrievija), bet pēc tam uz dienvidiem - uz Feodosiju (Krima).

Jau no pirmajām ģimnāzijas klasēm Vera Muhina nodarbojās ar zīmēšanu un gleznošanu. Viņas tēvs, kurš reizēm arī pats pievērsās glezniecībai, agri bija pamanījis savas meitas dotības. Sākumā viņš piespieda meitu kopēt armēņu izcelsmes slavenā gleznotāja marīnista Ivana Aivazovska darbus, bet pēc tam nolīga pasniedzēju, kurš mācījis viņu zīmēt ne tikai ar zīmuli un ogli, bet arī zīmēt skices, ņemot par paraugu skulpturālās kompozīcijas.

Šajā namā, kas atrodas bijusī Turgeņeva ielā, Vera Muhina pavadījusi tikai savus agrīnās bērnības gadus, taču šī māja ir ievērojama arī ar to, ka tā bija savam laikam tipiska Rīgas krievu tirgotāju dinastijas “ģimenes ligzda”. Arhitektoniski ēka ir tipisks Rīgas koka ampīra stila paraugs, kas bija raksturīgs pilsētas priekšpilsētu apbūvei pēc 1812. gada ugunsgrēka laikiem.

Savas dzīves laikā tēlnice Vera Muhina radījusi daudzus brīnišķīgus monumentālos un stājskulptūrālos tēlus, kā arī glezniecības darbus. Viņa ir pirmā, kas veidojusi tērauda skulpturālos tēlus un tas kļuvis par atsevišķu tēlotājmākslas virzienu. Slavu un plašu atpazīstamību V. Muhinai nesis 24 metrus augstais nerūsējošā tērauda monuments “Strādnieks un kolhozniece”, kas vainagojis bijušās Padomju Savienības paviljonu Pasaules izstādē Parīzē 1937. gadā (paviljona projekta autors – arhitekts Boriss Jonafans). Vēlāk šis monuments tika pārvests uz Maskavu un ieņēmis vietu netālu no Vissavienības Tautsaimniecības sasniegumu izstādes ziemeļu ieejas. Kopš 1947. gada šis tēls ir kinostudijas “Mosfiļm” emblēma. Taču piemineklis Maskavā tikai daļēji atveido Parīzes monumentu, jo transportējot to izjauktā veidā, daži fragmenti tika zaudēti, jaunās tērauda loksnes ir biezākas, bet tā pjedestāls ir trīs reizes zemāks. Lai nogādātu monumentu uz Parīzi, 75 tonnu smagais piemineklis tika sagriezts 65 daļās un ievietots 28 vagonos. Milzīgais monuments, kas tika uzstādīts virs paviljona, guvis plašu ievērību. Francijā tika pārdots milzīgs skaits suvenīru – pelnu trauku, cigarešu etviju, tintnīcu ar “Strādnieka un kolhoznieces” tēlu. Pilsētas varas iestādes pat piedāvāja iegādāties skulptūrālo tēlu no PSRS, bet saņēma atteikumu.

Francijas galvaspilsēta nebija sveša izcilajai krievu tēlniecei. Pirmo reizi Vera Muhina ieradās Parīzē 1912. gadā. Šeit viņai tika veiktas vairākas plastiskās operācijas, novēršot sejas traumas sekas; šeit, pēc studijām krievu mākslinieku Konstantīna Juona un Ivana Dudina glezniecības studijā, viņa divus gadus mācījās pie izcilā franču tēlnieka Ogista Rodēna skolnieka – tēlnieka monumentālista Emīla Burdēla Parīzes“Grand Chaumière” akadēmijā.

Latvijas galvaspilsētu viņai bija iespēja apmeklēt divreiz – 1937. gadā kopā ar dēlu Vsevolodu Zamkovu, atgriežoties no Parīzes izstādes, un 1945. gadā – kad viņa tika uzaicināta kā eksperte Brīvības pieminekļa, kuru bija paredzēts nojaukt, mākslinieciskajam novērtējumam. Pretēji komunistiskās partijas funkcionāru viedoklim, PSRS Tautas māksliniece un pieckārtējā Staļina prēmijas laureāte Vera Muhina paudusi savu atšķirīgu viedokli, aizstāvot Brīvības pieminekļa mākslinicisko vērtību, kas arī noteica tā turpmāko likteni. (Taču šo versiju neapstiprina dokumenti. –Red. piez.)

Otrā pasaules kara un pēckara laikposmā Vera Muhina bija izveidojusi skulpturālo portretu galeriju: pulkveža Barija Jusupova, balerīnas Gaļinas Ulanovas, ķirurga Nikolaja Burdenko un radoši strādāja pie pieminekļa slavenajam krievu komponistam Pēterim Čaikovskim Maskavā. Tēlniece daudz un auglīgi strādājusi, atrodot jaunas savu ideju plastiskās izpausmes formas. Tā, 1947. gadā izstādē Krievu muzejā viņa demonstrēja zinātnieka Nikolaja Kačalova skulpturālo portretu, kas izliets no matēta zilā stikla. Šajā muzejā, kā arī Tretjakova galerijā ir visplašākās tēlnieces skulpturālo darbu kolekcijas.

Vera Muhina ir mirusi 1953. gada 6. oktobrī pēc nopietnas sirds slimības un tika apglabāta Novodevičjes kapsētā Maskavā.

Pagājušā gadsimta 30. gados pēc Muhina-vecākā nāves viņa nekustamos īpašumus Latvijā, saskaņā ar likumu, bija jāmanto viņa meitām. Tomēr Vera Muhina, kura jau tā vairākas reizes bija cietusi par savu “neproletāriešu” izcelsmi, no nekustamā īpašuma atteicās. Nams bijusī Turgeņeva ielā Rīgā, tāpat kā viņas tēva otrais īpašums, nonāca pie viņas māsas Marijas Muhinas. Par to liecina “Rīgas ielu un zemesgabalu saraksts 1939. gadam”, kur parādās viņas vārds kā ēkas īpašnieces. 1940. gada februārī nams tika nacionalizēts un nodots Baltijas Dzelzceļa īpašumā. 1989. gadā Dzelzceļa pārvaldes inženieris (kura birojs atradās Muhinu namā) Viktors Grecovs pēc savas iniciatīvas sāka vākt materiālus slavenās tēlnieces topošajam muzejam. Kopš tā laika bija paveikts daudz: atvērta piemiņas istaba, izveidota sabiedriskā organizācija “Tēlnieces Veras Muhinas fonds” un izveidota Interneta vietne.

2007. gadā ēka Turgeņeva ielā 23 tika iekļauta valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā kā vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Sešus mēnešus pirms šā lēmuma Muhinu namu bija iegādājusies firma “Euro-auto”, Francijas “Renault” oficiālais dīleris. Jaunie īpašnieki daļēji atjaunināja namu, mainot tā ārējo veidolu.

Pēc vietējās krievu sabiedrības iniciatīvas, tika veikts pētījums, kura gaitā tika noskaidrots, ka par Muhinu nama uzbūves datumu nav jāuzskata 1876. gadu, bet gan laikaposmu tūlīt pēc 1812. gada ugunsgrēka. Saskaņā ar vadošā Latvijas koka arhitektūras eksperta Pētera Blūma atzinumu, ēka lielā mērā ir saglabājusi savu sākotnējo veidolu un interjera detaļas.Vietējā krievu sabiedrība lūdza Pieminekļu aizsardzības inspekciju atzīt šo namu par valsts nozīmes kultūras pieminekli un atvērt šeit slavenās tēlnieces muzeju. Bija priekšlikumi izveidot un izvietot šeit krievu-latviešu kultūras centru, kas tiktu nosaukts Veras Muhinas vārdā. Taču pagaidām ēkas turpmākais liktenis joprojām nav skaidrs.

Oļegs Puhļaks

Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710–2010). – Рига, 2010.

P. S. Pēc Viktora Grecova (1945–2014) nāves Veras Muhinas piemiņas istaba tika likvidēta.

Saīsināts un papildināts tulkojums no krievu valodas

Informācijas avoti:

1. Воронова О.И. Вера Игнатьевна Мухина. Серия «Жизнь в искусстве». – Москва, 1976.

2. Пухляк О.Н. Сто русских портретов в истории Латвии». – Рига, 2008. 220. lpp.

3. Ватолин И. Не допустить глумления над памятью Веры Мухиной. – Газета «Час», 25. 05.2006.

4. Ватолин И. Вера Мухина обиделась бы... – Газета «Час», 10.01.2007.