Fjodors Strahovičs

Fjodors Strahovičs (1849. g. 13. februārī –?) –  skolotājs, Baltijas skolotāju semināra direktors (1888–1909), Volmāras/ Valmieras skolotāju semināra direktors (1909–1914), Tērbatas/ Jurjevas/ Tartu Skolotāju institūta direktors (1914–1919). 

Fjodors Strahovičs ir dzimis 1849. gadā (saskaņā ar www.geni.com datiem – 1849. g. 13. februārī; pēc citiem datiem – 1851. gadā) pareizticīgo priestera t. Stepana Strahoviča daudzbērnu ģimenē. Fjodors studējis Sanktpēterburgas Garīgajā akadēmijā, ko absolvējis 1874. gadā, iegūdams teoloģijas kandidāta grādu. 

No 1874. gada jūlija Fjodors Strahovičs uzsāka savu pedagoģisko un audzināšanas darbību. Pirms norīkošanas darbā uz Baltijas novadu viņš strādājis par skolotāju Mogiļevas Garīgajā seminārā. 

1877. gadā Fjodors Strahovičs tika norīkots strādāt par vēstures un ģeogrāfijas skolotāju Baltijas skolotāju seminārā Rīgā. Papildus pedagoģiskajai darbībai viņš aktīvi piedalījies arī vietējās krievu sabiedrības darbībā, lasot referātus, piedaloties literāri muzikālajos vakaros u.c.

1878./ 79. mācību gadā F. Strahovičs pasniedzis dabas vēsturi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāzijā. Vēlāk viņš strādājis par štata audzinātāju Baltijas skolotāju seminārā, 1885. gada augustā tika norīkots par krievu valodas skolotāju tajā pašā seminārā.

Pēc Baltijas skolotāju semināra iepriekšējā direktora, valsts padomnieka Maksimova nāves, 1888. gada oktobrī par pagaidu direktoru tika iecelts F. Strahovičs. Oficiāla iecelšana un apstiprināšana amatā notikusi 1889. gada augustā. 

Papildus tam Fjodors Strahovičs bija Baltijas Pareizticīgo brālības loceklis un šīs brālības komitejas loceklis. Darbības laikā Goldingenā/ Kuldīgā, uz kurieni 1886. gadā no Rīgas tika pārcēlts Baltijas skolotāju seminārs, viņš bija arī Baltijas Pareizticīgo brālības vietējās nodaļas priekšsēdētājs. Viņš organizējis kultūras pasākumus, kuros vietējie iedzīvotāji iepazinās ar krievu tautas kultūru. Viens no šādiem pasākumiem bija “Puškinam veltītās svinības Goldingenā”, kas notika 1896. gadā. 

Baltijas skolotāju seminārs bija valsts iestāde un tas bija pazīstams arī ārpus Baltijas guberņām. Mācības seminārā notikušas krievu valodā, neņemot vērā semināristu nacionālo sastāvu. Semināra uzdevums bija sagatavot skolotājus pamatskolām un baznīcu draudžu skolām. Atkarībā no krievu valodas prasmes pakāpes kursanti tika sadalīti divās grupās: 1) kursanti, kuri bija spējīgi uzreiz noklausīties lekcijas krievu valodā; un 2) kursanti, pasniedzot kuriem, bija nepieciešams papildu lietot arī latviešu valodu. 

Baltijas skolotāju semināra pasniedzēji vadījās no tādas pašas juridiskās un metodiskās bāzes, uz kuras pamata darbojās semināri Krievijas impērijas iekšzemes guberņās, taču ņemot vērā vietējos apstākļus. Papildus 1870. gada "Nolikumam par skolotāju semināriem" Izglītības ministrija bija izstrādājusi "Instrukciju skolotāju semināriem" (apstiprināta 1875. gadā) ar iknedēļas stundu tabulām un aptuveno mācību programmu. No 1894. gada audzēkņi, kas nebija piederīgi pareizticīgajai konfesijai, tika atbrīvoti no pienākuma apgūt baznīcslāvu valodu, taču tās vietā tika pievienota papildu mācību stunda krievu valodas apguvei. Ticības mācības stundas vadījuši attiecīgo konfesiju pasniedzēji.

No 1898. gada pēc Rīgas mācību apgabala kuratora rīkojuma tika palielināts stundu skaits dabaszinību, fizikas un sekulārās dziedāšanas stundām. 1899. gadā tika ieviestas īpašas programmas vietējo valodu apguvei.

Goldingenas/ Kuldīgas periodā Fjodors Strahovičs vairākkārt tika atkārtoti ievēlēts par goda miertiesnesi Vindavas/ Ventspils - Goldingenas/ Kuldīgas apriņķī. Viņš tika ievēlēts arī par Kuldīgas Vissvētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo baznīcas vecāko. 

1905. gada revolūcijas laikposmā Baltijas skolotāju semināra kursanti bija piedalījušies streikos, pieprasot mācību kārtības reorganizāciju u. c. Taču pateicoties Fjodora Strahoviča pūlēm, konflikts tika atrisināts bez žandarmu iesaistes, tomēr daži kursanti tika izslēgti no mācību iestādes. 

1909. gadā Fjodors Strahovičs tika iecelts par Volmāras/ Valmieras skolotāju semināra direktoru, kurā pasniegšana arī notika krievu valodā. Saglabājušās dažu vietējo kursantu atmiņas un saskaņā ar tām, Strahoviča vadītajā seminārā “tika ieviesta politiskā uzraudzība un kazarmu disciplīna”. 

F. Strahoviča darbības aktīva kritika skaidri redzama dažos 1910.–1911. gada latviešu un vācu laikrakstos. 

Volmāras/ Valmieras skolotāju seminārā pārsvarā mācījušies vienkāršo ļaužu ģimeņu pārstāvji, daudzus no kuriem bija stipri ietekmējušas revolucionārās vai arī nacionālās Atmodas idejas, kas bija pretrunā ar direktora politiskajām nostādnēm. 

Semināra dažādu grupu kursanti vērtējusi F. Strahoviča darbību atšķirīgi. Daļa kursantu kritizēja viņu par pārmērīgu stingrību un prasībām strikti ievērot noteikto “veco” kārtību. Kursanti, kas pieturējušies pie kreisajiem uzskatiem, direktoru raksturoja kā reakcionāru. Daļa kursantu uzskatīja F. Strahoviču par rusifikācijas aizstāvi. Taču bija arī tādi, kas viņu atbalstījuši. 

Volmāras/ Valmieras skolotāju seminārā Fjodors Strahovičs strādājis līdz 1914. gadam, pēc tam viņš tika iecelts direktora amatā Jurjevas/ Tartu Skolotāju institūtā, kas tika atvērts 1914. gada 1. jūlijā.  

Pirmā pasaules kara laikā Jurjevas/ Tartu Skolotāju institūts turpinājis darbību līdz 1917. gadam, kad, tuvojoties frontes līnijai, institūts bija spiests evakuēties uz Hersonu. Tomēr sakarā ar  politiskajiem satricinājumiem institūta darbība bija ierobežota, un vēlāk tas tika reorganizēts par Hersonas Pedagoģijas institūtu. Ir informācija, ka Fjodors Strahovičs varēja palikt institūta direktora amatā līdz 1919. gadam.  

Turpmākais Fjodora Strahoviča liktenis nav zināms. 

Apbalvojumi:

Fjodors Strahovičs bija saņēmis virkni augstu valsts apbalvojumu, starp tiem: Sv. Staņislava 1., 2. un 3. pakāpes ordenis; Sv. Annas 2. pakāpes ordenis; Sv. Vladimira 4. pakāpes ordenis u. c.

Informācijas avoti: