J.G.Eižena reliģiskie uzskati

Roberts Vipers

Savas nemiera pilnās dzīves pēdējos gados Eižens, kas bija spiests atstāt savu otro dzimteni, kur viņš kā mācītājs bija darbojies vairāk kā 30 gadus, laida klajā divas nelielas reliģiska satura grāmatiņas: (1) Das Christenthum nach der gesunden Vernunft und der Bibel, Riga 1777, un (2) Das thātige Christentum, Mitau 1777.

Man nav zināms, vai savā laikā teologi bija piegriezuši šiem Eižena darbiem vērību un vai mūsdienu teoloģijas pār­stāvji tiem piešķir kādu nozīmi. Bet vēsturniekam tie katrā ziņā loti interesanti, vispirms jau tādēļ, ka dod jaunu vielu Eižena spilgtā, spēcīgā intellekta un viņa spēju raksturošanai, un ari tādēļ, ka iepazīstina ar reliģiskiem uzskatiem, pie kā­diem pieturējās viens no visprogresīvākiem apgaismības laik­meta darbiniekiem.

 

I.

 

Otras grāmatiņas priekšvārdā Eižens cenšas izskaidrot, kā radusies pirmā no minētajām grāmatiņām. Savos centie­nos izprast kristīgās ticības filozofisko jēgu un lielumu viņš sajūt sevi „it kā stāvam pie Jēkaba trepju zemākām pakāpēm: nebija nekādu šaubu, ka ar savu augšgalu tās pieslienas kaut kam, kas paliek noslēpts cilvēka skatam, un vēl bezgalīgi daudz kā vajaga, lai šīs dievišķās kapenes kļūtu cilvēka sa­prašanai pieejamas. Lūk kur gudrais kristietis mācās būt pie­ticīgs un apzināties savu nespēku. Tā taču ir ari visās citās zinātnēs, ja mēs tās pētījam īsti kā zinātnes. Es ilgus gadus pārdomāju savu darbu un, izteikdams savas domas, gribēju izpildīt savu pienākumu pret cilvēkiem, pret saviem tuvinie­kiem..., bet mans grūtais amats un citi apstākli nedeva tik daudz brīva laika manai galvai, lai es varētu sagatavot savu darbu iespiešanai. Tā tas turpinājās, kamēr es nenoliku savus amata pienākumus, lai aizietu no visiem uztraukumiem; es ieguvu brīvu laiku; braucot cauri uz Poliju, es atdevu Rīgā Hartknocham savu darbu, un tagad, spriežot pēc pēdējām zi­nām, tas tikko nācis klajā."

Tā kā otra, apmēros mazākā grāmatiņa, kas iespiesta Jel­gavā tai laikā, kad Eižens atradās Kurzemes hercoga dienestā, ir pirmās saīsinājums, tad mēs varam aprobežoties ar Rīgas izdevuma iztirzājumu. Šeit reliģijas jautājums traktēts Eiže­nam parastā smalkā stilā un pēc skaidra plāna iedalīts vairā­kās tēzēs, kas iztirzātas stingri loģiskā secībā. Tāpat kā tai pašā laikā klajā laistajā Filantropā, kur apskatīts agrārais jautājums, arī šeit, reliģiskā traktātā, mēs atkal redzam Eiže­nu tādu, kādu mēs viņu pazinām agrākos darbos, piem., apce­rējumā Lehrbegriff der drei Staatsverfassungen. Apbrīnojami apdāvināts bija šis cilvēks: kādai tik nozarei viņš piegriezās — agrāriem, sociāliem vai reliģiskiem jautājumiem, tautas me­dicīnai vai konservu pagatavošanas paņēmieniem, visur viņš vai nu pats atrada jaunus oriģinālus ceļus, vai arī prata uz­tvert citu ierosinātās jaunākās progresīvākās idejas. Visur viņam palīdzēja viņa dzīvā iztēle, kas piešķīra spilgtumu viņa izteiktajiem uzskatiem; visur izpaudās viņa asais racionālais intellekts, viņa paidagoģiskās dāvanas, spējas skaidri, siste­mātiski izteikt savas domas.

Vispirms pievērš sev uzmanību grāmatiņas virsraksts: „Kristietība saskaņā ar veselo prātu un bībeli". Pirmajā vietā demonstratīvi izvirzīts prāts, otrā — atklāsme. Tas ir apgais­motāja, kristīgā deista darbs, ko Eižens arī nemēģina slēpt. Otrās grāmatiņas priekšvārdā viņš atzīstas, ka pirmā rakstīta polemikas garā. Bet polemizē viņš tieši ar tradicionālo pro­testantismu, ar Luteru un Kalvinu un — kas vēl svarīgāk — ar paulīnismu, ar lielākā apustuļa mācību. Protams, šīs teoloģijas autoritātes nav nosauktas vārdā, bet visas valdoša pro­testantisma mācības sakopotas ar nepārprotamu nosaukumu „unser Schulsystem, unsere Schulorthodoxie".

Eižens pārmet „skolas sistēmai", ka tā attālinājusies, no­virzījusies no bībeles. Tā sastingusi rutīnas formās, kļuvusi par „briesmīgu nezvēru" (das fürchterlichste Ungeheuer). Tā netiek līdz laika garam, un tādiēļ mūsu laikmetā aizvien lie­lāku uzvaru gūst jaunā pasaulīgā gudrība; kristietības preti­nieki, sastopoties ar tādu novecojušu institūtu, nonāk līdz ga­lējībām, atmet pašu bībeli; rezultātā — neticība, nihilisms (Alles wegwerfen). Tomēr, paldies Dievam, kristīgā baznīca sāk izstrādāt pretindi. Laicīgā vara rīkojas pareizi, neļaujot oficiālai baznīcai ķerties pie represijām; tā palīdz cīņā ar ne­ticību, izmantodama daudz labāku līdzekli — pieļaujot iecie­tību ticības lietās. Un lūk jau 20 gadus šīs jaunās noskaņas nomanāmas sabiedrības dzīvē. Paveras ceļš uz jaunu skaidru vienotu kristietību: „drīz izbeigsies visas reformācijas (sic!), reliģijas kari, šķelšanās un sektantu jūsmošanas (Schwärme-reyen)."

Skaidra sapratīga reliģija bij lemta tikai pirmajiem trim kristietības gadsimteņiem. Pēc tam 12 gadsimteņus tumsa pārklāja zemi un nomāca tautu apziņu. Tomēr arī pēdējos trīs gadsimteņus mēs esam spēruši tikai ļoti nedrošus soļus apgaismības un īstas Dieva atziņas virzienā. Eižens atgādina vajāšanas, kas bija jāpiedzīvo Johanam Arndam un Spēneram un vispār tiem krietniem reliģiskās domāšanas pārstāvjiem, kas bija mēģinājuši izrauties no dogmatikas žņaugiem. — Tā ir vienīgā vieta, kur Eižens min vārdā savus priekšgājējus — brīvās domas paudējus. Bet viņš īsti nesimpatizē piētismam, par kura nodibinātājiem uzskatāmi abi minētie teologi. Viņa pasaules uzskatam svešs viss mistiskais, sveša reliģiska jūs-mošana (Schwärmerey). Tas ir ļoti tuvs angļu racionālistis-kam deismam, lai gan Eižens neatsaucas ne uz vienu angli.

Otras grāmatiņas priekšvārdā Eižens saka: „es rūpīgi centos izmest no sava darba visu, kas var radīt aizdomas, ka es tiecos pēc jauninājumiem, un apcerēt tikai to, kas jau bija sena teoloģijā (uralte Theologie), kas izprotama tā, kā visos laikos, pat visdrūmākajos, to uztvēra krietnākie domātāji, rakstnieki, kas rūpējas par savu glābšanu, cilvēki, kas bija uzticīgi savai ticībai, darbam, tikumībai un taisnībai." Bet šais centienos atjaunot tīro pirmatnējo kristietību tomēr jāatsakās no veca konvencionālā teoloģijas stila, nevar vairs runāt Augustīna valoda.

Eižens nemaz negrib nodarboties ar dogmatu iztirzāšanu šī vārda parastajā nozīmē. Viņa uztverē kristietība vispār ir tikumība un morāle, dlogmatikai jābūt vienīgi mācībai par morāles principiem. Eižens uzstājas pret drūmo kristietību, pret tas jēdzieniem par Ādama liktenīgo grēkos krišanu, kas notiesāja visu cilvēci uz verdzību, ciešanām un nāvi, kas draudēja ar mūžīgām mocībām. Eižens nesaskata bībelē tā „kriminālā procesa", par kuru visu laiku runā ortodoksija. Bībelē nav velna; Adams nav nemaz ļaundaris; nekādas pa­dzīšanas no paradīzes nav bijis, cilvēks nemaz nebija zaudējis Dieva līdzības.

Eižens noteikti uzstājas pret luterisma un kalvīnisma pamattēzēm. Ortodoksā mācība, ka cilvēks var glābties vie­nīgi ar ticību, bez kādiem labiem darbiem, ka no laika gala pastāv sadalījums atpestītos un notiesātos, ka labos darbus, kas mums būtu jādara, mūsu vietā izdara Svētais Gars — visu to viņš dēvē par „nedabisku" (unnatürlich). Vai tas kāds brīnums, ka pasaule negrib nekā zināt par teoloģiju, ka ļaudis nododas pārdomām, sastop nepārvaramu grūtību kalnus un galu galā nonāk grūtsirdībā vai pat beidz ar pašnāvību? Vai tas kāds brīnums, ka pasaulnieki (Weltkinder) novēršas no pašas kristietības. Dievam par godu jāsaka, ka īstā bībeles mācība par atpestīšanu skan pavisam citādi, nekā to apgalvo ortodoksija.

Bībeles grāmatas sarakstītas dažādos laikos, dažādās vie­tās, un tās sacerējuši dažādi cilvēki. Bet šis apstāklis nav kavējis tām sastādīt vienu veselu. Ja visā bībelē nav neviena vārda, kas runātu pretim šim veselam, ja tai nav nekā, ko prāts nevarētu atzīt par pilnīgi saskanīgu ar jēdzienu par Dievību, par cilvēku un viņa dvēseles stāvokli, tad tai paradāma vis­dziļākā cienība un tā pelna, lai to izveidotu sakarīgā sistēmā. Savā darbā Eižens grib parādīt mūžīgi nemainīgo un vien­mēr panākumiem svētīto cilvēces tikumiskās audzināšanas dievišķo nodomu, attēlot to saskaņā ar prātu un bībeli. Ar pašu attēlojuma veidu, ar valodu un stilu Eižens grib novēr­sties no sistēmas, kas valdīja līdz tam, izvairīties no teoloģijā pieņemtiem mākslotiem vārdiem, izvairīties no metafiziskiem un pat no bībeles izteicieniem, lai runātu vienkāršā parastā valodā. — Visspēcīgai predestinācijai Eiļzens nostata pretī mācību par gribas brīvību. Cilvēks bija radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības, un tas jāsaprot tādā kārtā, ka viņam bija dotas pašpazīšanas un sevis pārveidošanas spējas. No šejie­nes izriet Eižena morāliskās teorijas galvenais secinājums, pamattēze: cilvēks pats ir savas atpestīšanas radītājs (Selbst­schöpfer seines Heils).

Eižens uzstājas pret Ādama un Ievas drūmo izraidīšanas ainu, kas sastopama „patarnieku bībelē (Pfaffen's Bibel)". Kā varēja ienākt prātā attēlot šos mīlos ļautiņus kā ļaunus noziedzniekus? Eižens domā, ka cilvēku radīšanas stāstā, viņu pirmajā tikumiskajā eksperimentā jau doti visi Dieva lielā audzināšanas nodoma pamatelementi. Vajag tikai pareizi izprast īpatnējo valodu, kādā runā Mozus savās grāmatās. Pats viņš dod šādu allēgorisku izskaidrojumu: Ādams, ko Dievs bija novietojis paradīzē, dzīvoja dabisku dzīvi; viņš nevarēja grēkot, jo vēl nebija tikumiskā likuma. Paša Dieva meistara rokas radītie pirmie cilvēki bija spēcīgākie un skais­tākie radījumi pasaulē; viņi bija apveltīti ar visskaidrāko prātu un atsaucīgāko sirdi. Viņi bija nevainīgi, jo viņiem piemita tikai dzīvnieciska daba. Viņi bija iecelti par visas radības valdniekiem, bet viņi nedrīkstēja kļūt augstprātīgi, vēlēties sev vēl lielākus labumus, nedrīkstēja tiekties pēc neatkarī­bas no Dieva: viņiem bija jāiemācās savaldīt sava dzīvnie­ciskā daba, lai sagatavotos mūžīgai dzīvošanai.

Tagad Dievs sper nākošo soli, viņš rada cilvēka garīgo dzīvi, izdod likumu; ja cilvēks pārkāps aizliegumu (baudīt no laba un ļauna atzīšanas koka), viņam draudēs nāve. Likumam ir paidagoģisks mērķis: ar aizlieguma pārkāpšanu cilvēks no­nāk līdz tikumiskai apziņai savā garīgā dzīvē; ja tikumisko jūtu attīstībā viņš pierādīs sevi par mūžīgas dzīves cienīgu, tad viņš atbrīvosies no savas miesas, ar kuru saistīts viņš iz­darīja tik lielu pārvērtību, un iegūs citu, pārveidotu miesu. Bet tā kā zemes miesa viņam dārga un mīļa — un tādai tai arī jābūt — tad piedraudējums ar nāvi par likuma pārkāpšanu radīja pirmajā cilvēkā šausmas.

Lai gan nevainīgie, viegli vadāmie cilvēki paklausīgi pie­ņēma Dieva likumu, tomēr viņu dzīve vēl nebija kļuvusi par īstu tikumisku dzīvi. Viņu tikumiskā apziņa varēja pamosties tikai pēc likuma pārkāpšanas, kā šīs pārkāpšanas rezultāts. No sava eudaimoniskā viedokļa, apstrīdot tradicionālā pro­testantisma drūmo reliģijas filozofiju, Eižens īpatnēji tulko pašu grēkos krišanas momentu. Tā sākas nevis ar Ādamu, kam tieši bija dots likums, bet ar Ievu, kas nebija dzirdējusi aizlieguma. Bet kas ir kārdinātāja čūska? Eižens noraida pa­rasto baznīcas izskaidrojumu, ka šī ļaunā dzīvnieka izskatā slēpjoties velns. Bībele nepiemin velna un nekā par to nezina. Čūska jāsaprot allēgoriski. Čūska taču nesaprot cilvēka va­lodu, īstenībā viņas nemaz nebija, tas ir tikai savdabīgs Mo­zus stāsta paņēmiens. Tas, kas dramatizēts sarunas veidā starp čūsku un Ievu, notika pašas Ievas sirdī un domās: čūs­kas izskatā sāka runāt Ievas dzīvnieciskā daba pretēji viņas garīgai apziņai. Kā viltīgākais un bīstamākais kustonis čūska uz mūžīgiem laikiem kļuvusi par riebīgāko kaislību iemieso­jumu. Kārdinātājas vārdus bija iedvesušas pašā Ievā mītošas ļaunas jūtas, tā bija viņas ļauno tieksmju balss.

Ādama grēkos krišana un vispār visa aina, kas norisinā­jās pie laba un ļauna atzīšanas koka, ir cilvēces turpmākās izturēšanās simbols: kamēr dzīvos cilvēki, tikmēr pastāvēs kārdinājumi un nožēlošana, cīņa starp dzīvnieciskām kaislī­bām un tikumisko apziņu. Pēc Eižena domām Dieva pareģo­jumu, ka nākotnē čūska varēs tikai ievainot savu pazudinā­tāju, kas tai sašķaida galvu, nevar attiecināt uz Kristu. Tāds izskaidrojums būtu bijis nevietā (unschicklich) jau tādēļ, ka Dieva Dēls pats bija klāt paradīzē kā Logoss. Nē, pareģojums jāattiecina uz pašiem cilvēkiem: tas ir viņiem teikts, ka cīņā ar čūsku viņi to varēs galīgi samīt, kamēr čūska spēj viņus tikai ievainot. Tas ir tikai cilvēka dzīvnieciskās un garīgās dabas sadursmes simbols. Dieva vārdi tikai iezīmē vienu posmu dievišķā cilvēces audzināšanas nodomā.

Pēc tam, kad cilvēki bija iebaudījuši aizliegto augli, vi­ņos pirmo reiz pamodās tikumiskās jūtas: viņi izjuta kaunu, negodu, viņus pārņēma bailes; Dievs bija modinājis viņos savas vainas apziņu. Viņa spriedums nav jāsaprot kā negro­zāma cilvēces nosodīšana uz mūžīgo pazušanu; viņa pēdējo, paradīzē pirmajiem cilvēkiem tieši teikto vārdu nozīme tā, ka dzīvnieciskās dabas pārspēšana grūtā neatlaidīgā cīņā pavērs cilvēkiem glābšanās izredzes. Tādā kārtā Dievs nosprauda cilvēka tālākas attīstības ceļus zemes virsū: ne velti viņš, teikdams šos pašus vārdus, pasludināja pirmos cilvēkus par cilvēces ciltstēviem.

Eižens negrib saskatīt smagu dramatismu pirmo cilvēku izraidīšanas ainā. Viss norisinājies pilnīgā saskaņā ar tiem augstiem audzināšanas mērķiem, kurus Dievs jau pašā sā­kumā bija ietvēris savos nodomos. Aplami domāt, ka Dievs bija vīlies savā pirmajā radījumā un ka viņš dusmās nolādēja cilvēka cilti un tādēļ izraidīja cilvēkus no paradīzes. Para­dīze bija piepildījusi savu uzdevumu, epizode paradīzē ne­bija nekāda kļūda, radītāja neizdevies mēģinājums. Izbeidzās bērnība, izbeidzās nevainība un līdz ar to neapzinīgais stā­voklis, dzīvnieciskais dzīves posms. Dievs izraidīja cilvēkus no paradīzes, lai viņi uzsāktu jaunu, darba pilnu dzīvi, kurā viņi varētu iegūt atpestīšanu ar varoņdarbiem savā tikumiskā dzīvē, cīņā ar savu zemisko daba

Eižens piešķir lielu nozīmi stāstam par t. s. Ādama grē­kos krišanu, tā pareizai izpratnei. Šeit pēc viņa domām mek­lējams atrisinājums cilvēcei nospraustā tikumiskās attīstības ceļa izskaidrojumam. Pie radīšanas cilvēkam bija dots prāts un nemirstīgs gars. Šīs iedzimtās īpašības bija vēl neizveidojies dīglis, ko cilvēkam vajadzēja sevī lolot un izveidot. „Lūk, tā arī bija pēc Dieva ģīmja un līdzības radītā cilvēka skaistākā īpašība, ka viņam bija dota iespēja kļūt par savas svētlaimības radītāju."

Gribas brīvība, apzinīga cīņa ar ļaunām tieksmēm, nožē­lošana kā pašpazīšana, kas palīdzēs turpmāk izvairīties no grēka, nepārtraukta un neatlaidīga darbība tikumiskās dzīves izkopšanā — lūk, Eižena teoloģijas centrālais motīvs. Viņam vienlīdzīgi tāļš kā katolicisms, tā arī protestantisms. Viņš nosoda liekulīgo „labu darbu svētumu (Werkheiligkeit)", bet tūlīt piemetina: „mūsu tukšā ticība (t. i. pasivitāte, paļaujo­ties predestinācijai) vēl ļaunāka." Pēc viņa domām vajadzīga tikai tikumiskā likuma pildīšana, dogmatiskiem smalkumiem cilvēka dzimuma glābšanā nav nekādas nozīmes. „Cīnoties ar aizspriedumu tumsu, mēs (t. i. protestanti) iekrītam citā galējībā: mūsu izdarītās pārveidības skar vienīgi reliģijas ārējo celtni, bet ne pašu atpestīšanas zinātni (Heilswissen­schaft), ko satur Bībele."

Eižens sevišķi uzsver savu vienaldzību pret konfesiju at­šķirībām. „Biezi es brīnījos par to, ka atradu godīgus, tais­nīgus cilvēkus katoļu zemēs un pareizticīgo starpā. Bet ta­gad es vairs par to nebrīnos pēc tam, kad sastapu tik tiku­mīgus cilvēkus starp pagāniem un muhamedāņiem. Tie visi ir cilvēki, no kuriem reliģija prasa praktiskus darbus. Svētie raksti prasa vēl vairāk; tie prasa ari sirdi, kas viegli un lab­prāt dara labus darbus." Šeit Eižens atkal ielaižas uzbru­kumā tradicionālam protestantismam. „Tiesa, — saka viņš — mūsu skolas sistēma cenšas modināt tādu sirdi ar atdzimšanu (Wiedergeburt); bet tai trūkst īsta jēdziena par ticību, tā nevar palīdzēt grūtās dzemdībās, un tādēļ, par cik tas atka­rājas no viņas, bērns nāk pasaulē nedzīvs."

Kristus ierašanās zemes virsū ir ļoti svarīgs moments cilvēku tieksmē pēc savas atpestīšanas. To nevar uztvert kā pasaules un cilvēku radīšanā izdarītās kļūdās izlabošanu. Kristus sūtīšana zemē jāapskata kā loceklis lielajā plānā, ko nospraudis aizmūžos neizprotamais (unbegreiflicher) Dievs. Eiženu nemaz neinteresē Kristus ierašanās dogmatiskais iz­skaidrojums. „Vai Jēzus no Nācaretes ir cilvēks, ko Dievs izvēlējies par savu dēlu un cilvēces galvu, vai ari Kristus ir dievišķa būtne Jēzus no Nācaretes personā, neizprotamā Dieva Jehovas dēls, kas tādā kārtā kļuvis par cilvēces galvu — vienalga — viņš ir aicināts, lai palīdzētu Dieva lielā no­doma izpildīšanā." „Bez īstā Dieva, bez Kristus, neviens cil­vēks nevar iegūt apmierinājuma. Kristū, manā brālī un Dievā, ir mans stiprākais balsts. Kristus uzņēmās uz sevi visas mūsu vainas pret viņu un pret mums pašiem un izpirka tās ar savām ciešanām. Bet viņa palīdzībai, kristietības dārgumam, būs spēks tikai tai gadījumā, ja mūsos pamodīsies tikumiskās jūtas, ja nostiprināsies un pieaugs mūsu aktīvā gara dzīve."

Iepazīstinājis pirmajā daļā (I Th. Das Lehrgebäude von dem Christenthume nach der gesunden Vernunft und der Bi­bel, 23.—102. 1p.) ar savu morāles teoriju, Eižens otrā dāļā (II Th. Das vernünftige und biblische Christenthum in seiner Thätigkeit, 103.—138. lp.) pāriet pie praktiskās aktīvās kristie­tības raksturojuma.

Mūsu dzīves uzdevums un mērķis izveidot sevī tikumisku personību, kļūt par godīgu (rechtschaffen) cilvēku. Godīgu­mam jāattīstās no prāta kā no dīgļa, kas mūsos iedēstīts pie radīšanas. Tas, kas balsta savu atpestīšanu uz ticību Dieva žēlastībai, ko cilvēks nav pelnījis, iet pavisam maldīgus ceļus, kuri novirza viņu no gala mērķa — no mūžīgas dzīvošanas iegūšanas. Tādā kārtā noraidījis tradicionālā protestantisma galveno tezi, Eižens brīdina no atgriešanās pie katolicisma, pie mācības par atpestīšanas iegūšanu ar labiem darbiem. „Bet vai man neteiks, ka, ja nepietiek ar Dieva neizdibināmo žēlastību vien, tad vajag centīgi darīt labus darbus un tais meklēt atpestīšanu? Nē, ari tas nebūs pareizi jeb, katrā ziņā, ar to nepietiks. Mūsu labie darbi lai nebūtu tikai pienākuma izdarīšana, tiem jāizriet no mūsu pārveidotās dabas, vajadzīgi nevis darbi, bet dvēseles satversme (Verfassung der Seele), cilvēka personības svētums (Heiligkeit der Person).

Likums uzlicis mums pienākumus, tomēr ne kā vergiem, bet ka bērniem un mantiniekiem. Līdz Kristus atnākšanai cilvēki pārdzīvoja it ka bērnību, paklausot Tēva dotajiem no­teikumiem; tagad, evaņģēlija apskaidroti, kā pieauguši, Viņi paši dod sev noteikumus. „Darbīgā kristietība" prasa patiesu īstu dvēseles stāvokli. Kristietim jāizveido sevī pastāvīgas īpašības, tikumiska pārliecība, savas tikumiskas stingrības apziņa. Nākotnes svetlaimību mēs ceļam kopējiem spēkiem; no tam izriet pienākumi pret mūsu brāļiem: taisnīgums, līdz­cietība, miermīlība, lēnprātība, pastāvīga gatavība palīdzēt citiem — lūk, tikumi, ar kuriem mums jāgreznojas.

Tikumiskā sevis veidošana nedrīkst izvērsties galējībās. No vienkārša taisna ceļa var novirzīties un iekrist grūtos, ne­patīkamos un bīstamos maldos. Pirmais maldu ceļš ir tas, ka cilvēki neļauj izaugt savai tikumiskai apziņai no sākotnēja dīgļa, bet veido savu dzīvi atsevišķos nesaistītos darbos, ga­balos. No tā jāizvairās: mūsu dvēseles dzīvē mums nav jā­padodas ieradumiem, tur nav vietas formālismam un ikdienai. Otrais maldu ceļš ir pārmērīga cenšanās, cilvēka jutekliskās dabas iznīcināšana, atsacīšanās no dabiskām tieksmēm. Kļūda šeit skaidri saskatāma. Askēts iedomājas sevi svētu, kļūst augstprātīgs, Dieva un cilvēku ienaidnieks. Bet mums jāap­valda savas miesas kārības vienīgi par tik, par cik tās var nomākt mūsu garu; nemaz nav jānokauj mūsu miesa, bet jā-mīlē šās pasaules dzīve. īstam kristietim neklājas būt drū­mam, izsamist un skumt, bēdāties par grēkiem; viņa dzīvei jābūt līksmai un gaišai. Tas nav pareizi un netīk Dievam, ja mēs atsacīsimies no pasaulīgiem labumiem, tad taču būs jā­pārtrauc pati zemes dzīve; nē, mums tikai jāierobežo mūsu tieksmes ar prātīgu mērenību un mērķi, lai mēs kļūstam cie­nījami pilsoņi kā tagadējā, tā arī nākamā dzīvē.

Kristieša centienos pacelt savu tikumību jāvalda prātam, mieram, līdzsvaram; tur nedrīkst būt nedz pasīva gļēvuma, nedz neveselīgas nervozitātes. „Taisnīgs cilvēks bauda šo dzīvi daudz vairāk, nekā tas, kura domas saistās tikai ar pa­saulīgo. Viņš vieglāk pārcieš nelaimes, likteņa sitienus; viss tas satriec tikai dzīvniecisko dabu, bet neskar viņa nemirstīgo garu." Pašaizliegšanos, labprātīgu nabadzību Eižens negrib uzskatīt par tikumu; cilvēka tiekšanos pēc pasaulīgas labklā­jības Eižens atzīst par pilnīgi pareizu.

Savdabīgi ir Eižena priekšstati par nāvi un aizkāpa dzīvi. Klusā provinces nomalē aizmirstais Eižens sekoja dabas zi­nātņu sasniegumiem. Viņa zināšanu alkstošais prāts kāri uz­tvēra atklājumus astronomijā un fizikā. Viņš bija pilnīgi pie­savinājies pasauļu plurālitātes sistēmu un kosmiskas gravitā­cijas teoriju, šīs mācības bija likušas stingru pamatu viņa pa­saules uzskatā. Viņu, acīm redzot, nodarbināja problēma — sa­mierināt reliģiju un zinātni. Tomēr jāatzīmē, ka viņa dabas filozofijas prātojumi dažreiz izvērtās visai dīvaini.

Viņš cenšas atvasināt brīnumus no vēl neizpētītiem dabas likumiem. „Stastos par brīnumiem mēs sastopam nesaskaņas ar to, ko uzskatām par dabas likumu... Bet nav ko steig­ties ar šo pretrunu izdaudzināšanu. Mūsu laikos daudzas pa­rādības pierāda matemātiski, kamēr senatnē tais saskatīja absurdu (offenbarer Widerspruch). Mūsu bērnu, vienkāršas tautas priekšā mēs ik dienas darām brīnumus. Daudz no tā, ko mēs pašlaik uztveram kā brīnumu, nākošās paaudzes va­rēs izskaidrot kā dabas parādības; tā arī uz priekšu attīstī­sies mūsu dabas pazīšana. Un vai ir tādi brīnumi, kas nav pieejami Dievam, kas savās rokās tur visus dabas spēkus? Atņemt svaru Enocha un Elijas ķermeņiem un dot tiem tādu uzbūvi, ka viņi varētu dzīvot pavisam retā atmosfērā, to ne­spēj cilvēks, bet Dievam tas ir iespējams."

Nāves, dvēseles nemirstības, aizkāpa dzīves parādības Eižens cenšas samierināt ar jaunatklātiem astronomijas un fizikas likumiem. Viņš iedomājas svētlaimīgai dzīvei lemto nāvi kā viņu ķermeņu pārveidību: no fiziskās iznīcīgās ma­tērijas viņi kļūs par garīgām nemirstīgām būtnēm, pašu par-nešanos paradīzes mājoklī viņš iedomājas kā pārveidotā cil­vēka radījuma pāreju citās debesu izplatījuma pasaulēs.

Saskaņā ar savu jauno prieka teoloģiju, Eižens noraida uz­skatu par netikumīgo cilvēku mūžīgo pazudināšanu. Uz jautājumu, vai grēcinieku notiesāšana būs mūžīga, viņš atbild: „es ar pārliecību sacīšu, Dievam par godu, — nē, nebūs, Dievs pavērs viņiem ceļu uz šķīstīšanos, Dievs negrib nevienu no­tiesāt, vēl jo mazāk uz mūžīgiem laikiem." Bet pēkšņi viņu pārsteidz kāda jauna ideja: ja atpestītie dzīvos svētlaimībā uz kādas citas planētas, kādēļ nevarētu eksistēt tāds debesu ķermenis, kur būtu sapulcināti visi notiesātie? „Izstumto pilnā pasaule! Kāds lāsts!" — Tā Eižens runā nodaļā „par notiesā­šanas jēgu un mērķi". Bet nākošajā nodaļā „par pasaules galu" Eižens papildina savu fantāziju ar ainu, kur tēlota dzīve starp zemi un debesīm. „Vai tas tiesa, ka mūsu nākošā dzīve sāksies uz citas planētas? Bet kādēļ lai mēs atstājam mūsu zemi, ko mēs esam tā iemīļojuši un kurā mēs esam ieguvuši visas mūsu zināšanas par Dieva pasauli? Kādēļ mēs nevarētu atdzimt uz šīs zemes? Kādēļ lai mēs nevarētu līdzīgi pirma­jiem cilvēkiem nodzīvot tūkstoš gadus; un kādēļ, vairs ne­mirstot, mēs tad nevarētu pāriet citās debesu sfērās? Un vai tad neizrādīsies, ka pareģojums par Kristus tūkstošgadu valstību zemes virsū pareizs!"

Nodaļā par „eņģeļiem" iztēle aizrauj viņu vēl tālāk. Mozus stāstu par pasaules radīšanu nemaz nevajag saprast burtiski kā ģeocentrisma apstiprinājumu. Bībeles stāstu var saprast ari tādā nozīmē, ka šī pasaule radusies no citas, ag­rākās. Bet tad var izteikt aizdomas, ka eņģeļi un velni (par kuriem bībele gan nerunā) ir svētlaimīgo un notiesāto dvē­seles, kas tiek pārnestas mūsu, cilvēku pasaulē no kādas citas pasaules. Velni, kas tik lielā skaitā bija parādījušies Kristus un apustuļu laikā, varbūt nav nekas cits kā tās notiesātās dvēseles, kas atkal sāka ilgoties pēc zemes, kad viņas dabūja zināt par brīnišķīgiem izdziedināšanas gadījumiem un citiem svētiem darbiem, ko bija pastrādājuši Pestītājs un viņa skol­nieki. Velni arī tagad var parādīties tādos samaitātos radīju­mos kā skopuļi, atriebīgi un nikni, cietsirdīgi, nežēlīgi, melīgi un netaisni cilvēki.

Šie dīvainie spriedumi par daimonu lomu kristietības vēs­turē liecina, ka, lai cik augsti Eižens vērtēja racionālo metodi, lai cik uzticējās veselajam prātam, tomēr viņam pietrūka drosmes pilnīgi noliegt pārdabisko, starp Dievu un cilvēci stā­vošo spēku darbības iespēju. „Mācība par gariem ir neskaidra, saka Eižens, ...prātīgam cilvēkam, kas savu acu priekša katru brīdi redz dabas noslēpumus, neklājas noraidīt ikvienu domu par gariem."

 

 

II.

 

Pēc iepazīšanās ar divām Eižena grāmatiņām, kas satur sevī racionālisma garā reformētās kristietības programmu, vēsturniekam radīsies vesela rinda jautājumu. Vispirms būtu interesanti noskaidrot, kādus elementus Eižena reliģiskā sis­tēmā var uzskatīt par oriģināliem, kādus par patapinātiem, kas pieder viņa paša domām un kas aizgūts no citiem avo­tiem? Tālāk — kas tie par avotiem un kāds visumā ir Eižena sakars ar XVIII gadsimteņa apgaismību, kādu vietu viņš ieņem šai kultūras kustībā? Beidzot vēsturnieks jautās: kādi bija Eižena mērķi, kad viņš laida klajā savus darbus par reliģijas tematiem, kādās sabiedrības aprindās Eižens bija nodomājis izplatīt savus uzskatus, kādu viņš pats iedomājās viņa izvir­zītās reformētās reliģijas sistēmas likteni?

Piegriežoties jautājumam par Eižena priekšgājējiem un iedvesmotājiem, mēs vispirms atzīmēsim, ka pats Eižens mums šo uzdevumu padarījis sevišķi grūtu. Nav nekādu šau­bu, ka viņš bija izlasījis ļoti daudlz un dažāda satura grāma­tas; tāpat nav šaubu, ka viņš sekoja savu laika biedru filozo­fiskiem un zinātniskas kritikas darbiem, gāja līdz savam laik­metam, nepalika pakaļ sava laika liberālākiem virzieniem. Bet nav iespējams precīzi noskaidrot, kādas bija viņa izlasītās grāmatas. Vai nu viņš taisīja sev kādus izrakstus, vai ari viņam bija laimīga atmiņa, bet viņa traktātos un apcerējumos nav nekādu citātu, nav autoru vārdu, nav no citiem rakstnie­kiem ņemto autentisko izteicienu, kas būtu ielikti pēdiņās. Eižena darbos nav nekā no tā, ko mēs dēvējam par atsauk­šanos uz avotiem, par jēlu vielu, illūstrācijām. Viņš ceļ priek­šā savus sižetus težu veidā, kas sakārtojas izveidotā sistēmā. Viņa sacerējumi ir noslēgti, nogludināti, konstruēti likumu kodeka veidā. Kā vēsturiska perspektīva, tā arī sava laika apstākli šai attēlojumā notušēti.

Atzīmējot visas grūtības, kas saistās ar mēģinājumu sa­meklēt Eižena reliģijas sistēmas avotus, es tomēr nekādā ziņā nedomāju, ka šis mēģinājums būtu bez kādām izredzēm. Tas, kas līdz ar mani atzīs, ka ir vērts rūpīgi izpētīt Eižena darbus, raugoties no viedokļa, kāds sakars tiem ar apgaismības laik­meta kulturālo kustību, bez šaubām atradīs analizēs veidus un sameklēs arī pavedienus, kas vieno ievērojamā, no Eiropas literārās republikas atrautā Vidzemes apgaismotāja darbus ar viņa priekšgājējiem un laika biedru darbiem. Pašlaik es gri­bētu dalīties ar tiem novērojumiem ko esmu paguvis iegūt, sevišķi neiedziļinoties Eižena reliģiskos traktātos. Bet vis­pirms man jāatgādina atziņa, ko kādreiz kultūrvēstures pa­rādību pareizai izpratnei bija izteicis ģeniālais Bilrots, sacī­dams: „was in einer Zeit Einer denkt, das denken Hunderte mit ihm"... Vēsturnieks no tā gūst šādu pamācību: kad viņš pie viena un tā paša laikmeta rakstniekiem, oratoriem un sprediķotajiem sastop lielu ideju līdzību, pat pilnīgu vienā­dību, viņam nevajag katrā ziņā domāt, ka viens patapinājis no otra, izrakstījis tādus un tādus vārdus un izteicienus; bieži šeit jāsastopas ar pilnīgi neatkarīgiem domu procesiem; domu biedri viens par otru nekā nebija zinājuši; viņi bija tikai viena laikmeta dēli, kas jūsmoja par vienām un tām pašām lietām, atrisināja vienas un tās pašas problēmas.

Piegriežoties Eižena teoloģisko ideju parādīšanās chro-noloģijai, man liekas, ka jāpiegriež vērība viņa paša vārdiem, ka par reliģijas jautājumiem viņš sācis uzcītīgi domāt gadus divdesmit pirms traktātu sarakstīšanas, t. i. 50-to gadu beigās. Šī autobiogrāfiskā atzīšanās loti svarīga Eižena pasaules uz­skata formācijas noskaidrošanai. No tā redzams, ka reformu domas, ko Eižens izteic divos 1777. g. darbos, neietilpst tai ideju kompleksā, ko Eižens bija mantojis universitātes studiju laikos un ar kurām bija ieradies Vidzemē. Ir starpība starp Eižena sociālo ideju attīstību un viņa reliģiskā pasaules uzskata attīstību. Pirmajā gadījumā Eiženu jauuz universitā­tes sola bija lielā mērā sagatavojušas kameralistu lekcijas; otrā — viņš, būdams jau brieduma gados, patstāvīgi izstrādā sev jaunu sistēmu. Eižena norādītais chronoloģijas dats — 50-to gadu beigas — liek mums atcerēties, ka tas bija tieši tas brīdis, kad jau varēja manīt apgaismotāju ietekmi uz mo-narchiju, kad romāņu zemēs sākās spiediens uz jezuītu ordeni, kad politikā pirmo reizi runāja par iecietību ticības lietās. Protams, tas nenozīmē, ka Eižens tikai tad sāka studēt litera­tūru par reliģijas jautājumiem. Bez šaubām, viņš labi pazina Volfa racionālistisko teoloģiju, vēl kopš studiju gadiem Jenas universitātē. Loti iespējams, ka uz šo pašu laiku attiecināma viņa pirmā iepazīšanās ar angļu deistiem un franču salonu filozofiju (Fontenelu, Voltēru u. c). Bet tikai tagad, 50-to gadu beigās, reformu idejas, ko sludināja dažādu Eiropas zemju deisms, kļūst Eiženam par asu neatlaidīgu problēmu, tikai tagad viņš izveido tās sistēmā un sprauž par savu uz­devumu propagandēt savu jauno „darbīgās kristietības" programmu. Šai ziņā Eiženam un citiem vācu apgaismības darbiniekiem ir kopējs liktenis. Vācijā racionālistiskā bībeles kritika, dogmatiskās teoloģijas atvietošana ar tikumisko filo­zofiju, mākslotas teoloģijas valodas ar vienkāršu, visiem sa­protamu valodu — viss tas ir jau vēlākas parādības nekā angļu deisms un franču voltēriānisms.

Eižena reliģiskos traktātos var saskatīt Berlīnes teoloģi­jas skolas (Spaldings, Saks), Volfa skolnieku un angļu deisma racionālistiskās metodes propagandistu ietekmi, bet ir arī sa­skaršanās ar radikālākiem virzieniem, kas pieslējās vairāk Spinozam un Beilam. Jāšaubās, vai tā ir vienkārša sagadīša­nās, ka Edelmanis nosauc bībeli par fürchterliches Götzen­bild, bet Eižens apzīmē oficiālo baznīcas mācību par fürchter­liches Ungeheuer. Lūk kur mēs varam runāt par tiešu patapinājumu.

Nosvēršanos uz radikālisma pusi ļoti labi raksturo šādi Eižena vārdi (Thätiges Christenthum, 84. lp.): „Es droši vien nebūšu vienīgais, kas sabiedriskā dzīvē spraudis sev par noteikumu: sargies no kalpotāja, kas pārāk daudz runā par savu uzticību, jo tieši tās viņam trūkst; viņam tā jārunā, jo par viņu nerunā viņa darbi. Es jau labāk uzticēšos atklātam bez­dievim, kuram vispār nekad nevar uzticēties, nekā tam, kas izkar dievbijības izkārtni; tie ir Jauni cilvēki, kas spējīgi pa­strādāt visbriesmīgākos noziegumus. Tam, kas jau ar netīru sirdsapziņu spējīgs slēpties aiz visusvētākā, nav vispār nekā svēta. Liekulis vienmēr cenšas pāri mēram, jo viņam katru acumirkli jābaidās, ka viņu var atklāt. Turpretī labai tikumī­gai sirdij nav vajadzīgs ārējais mirdzums; un ja jau tai va­rētu kaut ko pārmest, tad tikai pārāk lielu pieticību, kad nā­kas izteikties atklātībā.1'

Šis liekuļa un bezdievja sastatījums, kas nosveras par labu pēdējam, atgādina slavenos Beila paradoksus, kurš de­monstratīvi izvirzīja ateistu tikumību, salīdzinot ar reliģijas cīnītāju samaitātiem tikumiem... Jādomā, ka šādus skeptis­kās skolas dialektiskus uzbrukumus Eižens piesavinājās, se­kodams vācu progresīvai teoloģijai. Maz ticams, ka vientuļā tālā Vidzemes stūrī viņam bija sasniedzami pirmavoti, Beils, Spinoza un Tolends. Tikai jāpabrīnās, cik uzmanīgi Eižens lasīja savus vācu informētājus, kas viņu iepazīstināja ar progresīviem virzieniem teoloģijas zlinātnē, cik ļoti pareizi viņš lasot uztvēra bībeles kritikas un racionālistiskās filozofi­jas ievērojamāko pārstāvju pamatdomas.

Tomēr man jāpiezīmē, ka Eižena reliģiskajos uzskatos ir arī tādi elementi, kuri nav gājuši cauri vācu teoloģijas ūde­ņiem un kurus Eižens bija piesavinājies kaut kādā aplinkā ceļā. Piemēram, nav šaubu, ka Eižens cītīgi lasījis Bolingbroku un Voltēru. Kad viņš runā par to, ka pasaulnieki, pasaulīgā gudrība novēršas no kristietības tradicionālās baznīcas mācības drūmā rakstura dēļ, tad viņš domā tieši par šiem spožajiem salonu filozofijas pārstāvjiem. Slepenībā viņš jūsmo par indi-ferentistu asprātīgo kritiku; pret Voltēru viņš izjūt sevišķu simpātiju, vājību. Atgādināšu to vietu Filantropā, kur viņš zobodamies jautā muižniekam, ko tas darītu, ja starp viņa dzimtļaudīm atrastos kāds Voltērs, vai šādā gadījumā necenstos par katru cenu tikt vaļā no tāda gudra verga? Eiženam vispār patika satiriķi. Turpat, kur viņš brīdina muiž­nieku no lauku Voltēriem, viņš atrod zemniekos Juvenāla īpa­šības: jādomā, ka Eižens labprāt pārlasīja arī šāda stila kla­siskus autorus.

Sevišķi svarīga Eižena saskaršanās ar zināmiem kato­licisma virzieniem, kas bija novērojami no vācu protestantisma tālajā romāņu kultūras vidē. Šeit es domāju viņa neatlaidīgo gribas brīvības aizstāvēšanu pret predestināciju, viņa dedzīgo protestu pret to drūmo izskaidrojumu, kādu deva bībeles stās­tam par grēkos krišanu, viņa uzskatu par bezgrēcību paradīzē kā par pirmatnējo dabisko stāvokli, kad cilvēku vadīja vienīgi viņa dzīvnieciskās dabas instinkti, kad viņš bija brīvs no grēka, jo nebija likuma un nebija tikumiskās atbildības apziņas. Visā šai jēdzienu sistēmā skaidri atspoguļojas jezuītu reliģiskā psīcholoģija un socioloģija. Jezuīti vienmēr uzstājās pret fatālismu un predestināciju, atzīdami cilvēka gribas brīvību; je­zuītu zinātnieki un publicisti izstrādāja vēstures teoriju, ka cilvēce pasaules sākumā atradusies dabiskā stāvoklī. Jezuītu misionāri ar tādu pārliecību gāja pie pagāniem un mežoņiem; pārliecinādamies, ka tie ir dzirdīgi pret kristīgas ticības slu­dināšanu, jezuīti secināja, ka viņu priekšā ir ļaudis, kas dzīvo dabisku dzīvi, atrodoties paradīzes nevainībai līdzīgajā stā­voklī. Tā radās tā pirmatnējā cilvēka ideālizācija, tā ideja par bon sauvage, ko ar tādu spožumu un meistarību risināja amerikāņu korespondenti slavenajās Lettres édifiantes.

Es uzskatu par ļoti iespējamu, ka Eižens nevien lasīja, bet arī pētīja misionāru ziņojumus, kas nāca no jezuītu aprindām. Katrā ziņā viņu bija stipri ietekmējusi optimistiskā paidagô-ģija, viena no XVII un XVIII gs. jezuītu apgaismības litera­tūras spilgtākām īpatnībām. Jezuītu ietekmē viņš nonāca līdz savai formulai, ka cilvēks pats ir savas atpestīšanas radītājs, pie formulas, kas tik ļoti atšķīrās no protestantisma paulinis-kās tradīcijas.

Šai gadījumā būtu nepareizi apgalvot, ka Eižens izjuta sevišķas simpātijas pret katolicismu. Jezuītu darbā viņu aizrauj vienīgi jezuītu progresīvā tendence, tikai tās jezuītu mā­cības puses, kas bija ietekmējušas arī apgaismības filozofijas pārstāvjus. Vispār mums būtu jāsecina, ka Eižens piederēja pie progresīvākās vācu teologu grupas, tās, kurā mirdz Le-singa un Herdera vārdi. Lesings 12 gadus jaunāks par Eiženu, Herders — 27. Es atrodu Eižena rakstos tādus uzskatus un tādu domu gaitu, ar kuru viņš aizsteidzies priekšā abiem mi­nētajiem slavenajiem vācu apgaismotājiem. Radītāja gudrais paidagoģiskais nodoms, kas paredz dāvāt cilvēkam krietnu dabu, modināt viņā tikumiskās atbildības sajūtu un gribu pa­darīt pilnīgāku savu tikumisko personību — šī ideja, kas bija dziļi aizrāvusi Eiženu, ļoti tuva Lesinga pamattēzēm viņa ievērojamā apcerējumā Die Erziehung des Menschen-geschlechts, kas parādījās trīs gadus pēc Eižena darba Das Christenthum nach der gesunden Vernunft und Bibel.

Eižens saka: „Mūsu garam piemīt neapklusināmas slāpes pēc pilnības ... mēs iegūstam zināmu apmierinājumu tikai tad, kad mēs ceļam mūžībai. Uz šī ceļa mēs pastāvīgi kļūstam ba­gātāki, tādēļ ka mūsu krājums aizvien pieaug, jo pamatīgāk un ilgāk mēs ceļam. Mēs ceļam taisnīgumu un tikumību nā­kamai dzīvei, tas ir ikdienas pieaugums, ikdienas laimējums, un neviena atstātā pakāpe nav zaudējums, visas tās mūs ved aizvien tālāk uz augstākām pakāpēm."  Tādā kārtā cilvēka gara progresīvā attīstība, viņa tuvošanās mūžībai jau iziet svarīgas stadijas cilvēkam uzturoties zemes virsū; tālāk kā šī progresa turpinājums seko pārveidotās cilvēces pāreja citās pasaulēs. Šīm Eižena domām stipri tuvi izteicieni, ar kādiem noslēdzas Lesinga apcerējums par „cilvēka cilts audzināša­nu". „Kādēļ atsevišķa persona nevarētu parādīties uz šīs ze­mes vairāk kā vienu reizi? Kādēļ es nevarētu atgriezties uz zemes katru reizi, kad būšu spējīgs sasniegt jaunas zināšanas, jaunas spējas?... Varbūt ir pazaudēts pārāk daudz laika? Vai tiešām pazaudēts? Bet ko es varu palaist garām? Vai tad man nepieder mūžība?"

Uzskats, ka pārveidotā cilvēce var pārcelties uz citām planētām, tuvina Eiženu arī Herderam. Darbā Ideen zu einer Philosophie der Geschichte (1784) Herders, tāpat kā Eižens, centās samierināt zinātni ar reliģiju, pieskaņot reliģijas mo­rālās patiesības jaunām astronomijas un fizikas mācībām. Sa­skaņā ar lielā vispasaules progresa teoriju cilvēka fiziskās un tikumiskās dabas pilnīgākā izveidošanās ir viena no pasaules evolūcijas parādībām; cilvēka dzīve neizbeigsies uz mūsu planētas; apgarotais, pārveidotais cilvēks pārcelsies uz citām pasaulēm. Pie atvadīšanās no šīs zemes viņam pasacīs: „Tu esi baudījis daudz skaista uz šīs zemes un esi sasniedzis orga­nizāciju, kurā tu kā debesu dēls esi iemācījies skatīties sev apkārt un sev pāri. Atstāj to ar priecīgu prātu un svētī to, šos laukus, kur tu esi rotaļājies kā nemirstības bērns, šo skolu, kur tu esi audzis bēdās un priekos, lai sagatavotos savam brie­dumam."

Bez šaubām Herders tāpat kā Lesings nekad neiepazinās ar Tormas mācītāja reliģiskiem traktātiem. Bet vai tad mums, kas apskatām teorijas vēstures perspektīvā, nav redzams, ka domu par apskaidrotās cilvēces pārcelšanos uz citām pasau­lēm ir izteicis jau Eižens un turklāt vēl tai pašā domu saka­rībā, ko mēs vēlāk sastopam pie Herdera, t. i. ka pāreja de­besu sfērās ir tā paša procesa noslēgums, kas paredzēts cil­vēka garam pašā radīšanas sākumā.

Ko varētu teikt par Eižena tālākiem mērķiem? Kā viņš iedomājas sava reliģijas reformas priekšlikuma turpmāko lik­teni, no kā viņš varēja gaidīt ierosmi šādas reformas virzienā?

Praktiķim, kad runa bija par techniska rakstura lie­tām, par tautas medicīnu, baku potēšanu, dārzāju kaltēšanu, ideoloģisko programmu un projektu izplatīšanas jautājumā neskaidri viņam bija ceļi un līdzekļi, kā varētu tos realizēt. Kā varētu atvietot drūmo skolas ortodoksijas mācību ar dar­bīgās kristietības priecīgo reliģiju? Kur varētu meklēt adeptus, kas būtu ar mieru pieņemt jauno sistēmu, kas varētu uz­ņemties šādas reformas realizēšanu? Uz šiem jautājumiem Eižens neprastu atbildēt.

Viegli iedomāties, ka Eižens, dzīvodams provinces vien­tulībā, nevarēja pārrunāt reliģiskos tematus nedz ar saviem kollēgām, kas droši vien vairāk vai mazāk stingri turējās pie viņa tik asi nosodītās ortodoksijas, nedz ar muižniekiem, ku­rus arī varēja tikai uztraukt brīvdomātāja mācītāja hairētiskie ieskati. Par vienkāršo tautu nav ko runāt: vai tad maz bija iespējams mazizglītotiem zemniekiem, kas nekā nebija lasī­juši, uzreiz celt priekšā allēgorisku bībeles izskaidrojumu, piem., ģenēzes grāmatas stāstu par paradīzi, grēkos krišanu, kārdinātāju čūsku u. t. 1.? Eižens arī pats atzīst, ka tikai no­liekot savus amata pienākumus, viņš varējis stāties pie sava reformas projekta publicēšanas. Bet viņā, acīm redzot, jau sen dega karsta vēlēšanās paziņot atklātībai savas domas un sap­ņus par cilvēka prāta atbrīvošanu no drūmiem reliģiskiem aiz­spriedumiem, pārveidot reliģiju, lai audzinātu cilvēka gribu uz taisnību un tikumību, pasludināt priecīgas taisnīgas dzīves reli­ģiju, dzīves, kas vienīgā noved pie atpestīšanas, mūžīgas svēt-laimības. Pie kā tad viņš varēja tagad griezties, kad bija iz­rāvies brīvībā?

No saviem reliģiskiem traktātiem vienu viņš veltī viņa gaišībai Anspachas Baireutas markgrāfam, otru — viņas gaišī­bai firstienei Benignai Gotlībai, Kurzemes un Zemgales herco­gienei atraitnei. Kāds bija šo veltījumu mērķis? Acīm redzot Eižens rīkojās saskaņā ar priekšrakstu, ko vispār bija pieņē­muši apgaismotāju filozofi: ietekmēt pie varas esošos, valdītā­jus un valdniekus, atklāt viņiem prāta reliģijas patiesības un pamudināt viņus izdarīt attiecīgas reformas. Šis XVIII gs. vi­dus literatūras spīdekļu sapnis savukārt pamatojās uz to pašu tēvu jezuītu iedvesmotājiem fantastiskiem priekšstatiem par Ķīnu. Tur debesu impērijā iedomājās esam gudrus valdniekus, kas darbojas saskaņā ar zinātniekiem. Voltērs saka: „Kīnā valdniekam jābūt impērijas pirmajam filozofam, pirmajam sludinātājam; viņa edikti gandrīz vienmēr ir morāles pamā­cības un lekcijas."

Vai Eižens necerēja atrast mazos vācu potentātos, kam viņš veltīja savus darbus, gudrus aizstāvjus, kas uzņemsies pienākumu izplatīt tālāk viņa idejas? Ja viņš tā sprieda, tad tas ir tikai vēl viens pierādījums, cik maldīgi bija viņa uzskati par apkārtējo pasauli, cik tālu stāvēja viņa sapņojumi no reālās dzīves. 36 gadus Eižens bija pavadījis tālā provincē, bet domās viņš visu šo laiku dzīvoja rietumos, literārā repub­likā. Viņš rādās Austrumeiropas biezokņos nomaldījies brīv­domātājs mācītājs, kas līdzinās tiem franču salonu abbes mondains, ar kuriem neliedzās strīdēties pats Voltērs.

Viņa reliģiskam ideālam piemīt tie paši trūkumi, kas sa­skatāmi Vakareiropas deismā. Lai cik pievilcīga ir viņa dar­bīgās kristietības programma, viņa visu zemes prieku uzņē­mējas dzīves reliģija, salīdzinot ar protestantisma drūmo as­kēzi, — viņa padomos varam saredzēt zināmu pārspīlēta in­dividuālisma nokrāsu, gandrīz egoismu. Pārāk daudz uzma­nības tanī veltīts pašaudzināšanai, savas tikumiskās personī­bas izkopšanai, rūpēm par vienīgās dvēseles glābšanu, un ne­kas netiek runāts par ticīgo biedrošanās formām, par viņu so­ciāliem pienākumiem. Abos traktātos nav ne vārda par baz­nīcas un draudzes locekļu labdarības darbību, nav neviena līdzjūtības vārda nabagiem. „Darbigä kristietība" Eiženam ir pašpalīdzības vadonis, bet ne aicinājums uz kopējo sadarbību.

Tikumiskai paidagoģijai, ko ieteic Eižens, piemīt aristokratisma nokrāsa. Viņa pašaudzināšanas padomi paredz lielu intelliģenci, prāta attīstību tais cilvēkos, kam šie padomi do­māti, tie ignorē izglītības sākuma pakāpes. Viņa literārā ap-strādājuma ziņā spīdošie traktāti nevarēja kļūt par populārām, tautas grāmatām.


Prof. R. VIPERS. J. G. Eižena reliģiskie uzskati //Latvijas vēstures institūta žurnāls, Nr. 2 (6), 189. -210. lp.