Sakrālās mūra arhitektūras attistības problēmas Vidzemē 12. un 13.gs.

D.Puķīte

Izraksts no rakstu krājuma «Cēsu novada vēsture. Zinātniskas publikācijas. Cēsu vēstures muzeja materiāli. II sējums. - Cēsis, Cēsu muzeju apvienība, 1998. 167.-173.lpp.

 

Senkrievu valsts 

10. gadsimtā kā vienots veidojums  radās Senkrievu valsts. Kņazs Vladimirs, apzinoties reliģijas īpašo nozīmi vienotas valsts   saglabāšanā, centās apvienot vietējo cilšu dažados kultus vienota reliģiska formējuma.  Šādi mēģinājumi beidzās nesekmīgi. Tāpēc  viņš vērsās pie kaimiņzemes Bizantijas, lai  gatavā veidā pārņemtu kristīgo ticību un ar to saistīto literatūru, mākslu, arhitektūru. Bizantijas būvmeistaru vadībā 996. gadā Kijevā  pabeidza pirmo monumentālo mūra ansambli  Krievzemē ar centrālo Desjatinnajas baznīcu.  Kā celtniecības materiālus izmantoja ķieģeļus. Tie bija Bizantijai raksturīgie — plānie, plakanie (плинф), mūrēti kaļķu javā. Arībūvpaņēmienos un fasāžu apdarē dominēja Konstantinopoles tradīcijas: sienu mūrējumā katra  otrā ķieģeļu rinda bija izvirzīta. Šo nelīdzeno  virsmu bija viegli apmest ar kaļķu javu, kurai  pievienoja saberztu ķieģeļu putekļus (цемянка). Tā veidojās polihroma fasādes apdare.

11.gadsimtā plauka pilsētas. Strauji attīstījās amatniecība un tirdzniecība. Kriev­zeme kontrolēja tirdzniecības ceļus no Bal­tijas līdz Melnajai jūrai. Sākot ar 11. gs. vei­dojās vietējie celtniecības arteļi un attīstījās arhitektūras nacionālās īpatnības, kādas iz­paudās jau agrāk senkrievu koka celtniecībā: proporciju izjūta, silueta izpratne.  Mūra  arhitektūrā veidojās tie ideāli, kuri vēlāk no­veda pie spožās Novgorodas, Pleskavas, Polockas mākslas. Raksturīgas bija gludas, mo­numentālas sienu plaknes. Iespaidu panāca ar stingru loģisku konstruktīvu formu bez liekas omamentikas. Atšķirībā no Bizantijas, Kriev­zemē bija jāatrisina arī gluži citi, ar telpas iz­mantošanu saistīti uzdevumi — nācās kristīt lielas ļaužu masas. Tas noteica nepiecieša­mību pēc plašām telpām. Tā veidojās no Bi­zantijas atšķirīgs telpu plānojums. Atšķīrās ari materiālu izvēle — marmora kolonnu vietā bija šķērsgriezumā krustveida ķieģeļu balsta stabi, marmora grīdas seguma vietā sarkanā šīfera (сланец), kaļķakmens, keramikas grī­das plātnes. Summējoties vietējo apstākļu uzspiestajām prasībām, veidojās savdabīga Senkrievu arhitektūras skola.

12. gadsimtā sabruka vienotā Kijevas Krievzemes valsts. Šajā feodālās sadrumsta­lotības periodā veidojās atsevišķas kņazistes. Arhitektūras attīstība bija atkarīga no militāri politiskajām vai ari dinastiju sav­starpējām attiecībām. Mainījās pasūtītāji. Tie galvenokārt bija laicīgie tirgotāji, amatnieki, bajāri. Notika pāreja no vērienīgām, dinamiskām katedrālēm uz vienkāršām, la­koniskām formām, kompaktiem apjomiem.

 

Polockas un Pleskavas kņazistes

Tā kā Daugavas un Gaujas tirdznie­cības ceļi un daļa Vidzemes teritorijas 11. un 12. gadsimtā bija pakļauta Polockas un Ples­kavas kņazistēm, īsumā pievērsīsimies sa­biedriski politisko notikumu raksturojumam un sakrālās mūra arhitektūras attīstības pro­cesiem šajās zemēs.

Pēc tam, kad 11. gadsimta piecdesmi­tajos gados Kijevas meistari nobeidza Polockas Sofijas katedrāli, sākoties feodālās sa­drumstalotības procesiem, vērienīgā celtnie­cība apsīka. No Kijevas meistarus nevarēja pasūtīt, jo Polockas kņazs ar Kijevas kņazu  bija kara stāvoklī. Tāpēc Polockas, arī Pleskavas kņazistēs jau 11. gadsimtā veidojās savdabīga arhitektūras skola. Formējās klos­teri, kuros cēla nelielas baznīciņas. Ja Kijevā u.c. kā galveno būvmateriālu iz­mantoja ķieģeli, tad Polockā un Pleskavā — kaļķakmeni. Lai atmosfēras iedarbībā kaļķ­akmens nebojātos, fasādes apmeta ar kaļķu javu, kurai piejauca ķieģeļu putekļus, tā iegūstot sārtu nokrāsu. Šādā javā ar rievām iezīmēja kvadrus. Celtnes mūrēja čaulmūra tehnikā. Mūra ārpusi lika no kaļķakmens kvadriem, vidu pildot ar laukakmeņiem kaļķu javā . Plānojumā šīs baznīcas bija  vienkāršas - taisnstūrveida ar pusaploces ap­sīdām. Nelielajām baznīciņām interjeros izpa­lika balstu stabi.

Polockā bija sastopamas baznīcas, ku­ras neatbilda Krievzemes viduslaiku arhi­tektūrā pieņemtajām formām. Tā, piemēram, Beļičkas klosterī atklāja baznīcas pamatus (5,7 x5,1 m), kur A galā bija  viena pusaploces   apsīdaa, bet Z un D fasādēs arī pa pusaploces veidojumam (xpaм трихонка). Šāda tipa baznīcas bija izplatītas Balkānos. Kādā veidā tās kļuva pazīstamas tik tālu zie­meļos? Kopš 1139. gada Kijevas kņazisti pār­valdīja kņazs Vsevolods. Viņš Kijevā ieradās no Čerņigovas kopā ar savu celtniecības arteli un nodibināja draudzīgas attiecības ar Polockas kņazisti — tolaik ievērojamu tirdzniecības centru. Tieši Čerņigovas arhitektūrā bija sa­stopama Balkanu sakrālās arhitektūras ietek­me. Ņemot vērā iepriekšminētās vēsturiskās likumsakarības, šāds baznīcas plānojums (xpaм трихонка) nav jāuzskata par nejaušību. Polocakas un Pleskavas kņazistēs baznīcas savos apjomos bija līdzsvarotas, piezemētām formām, valdošās bija labi proporcionētas sie­nu plaknes. Interjerus plānoja tā, lai tie būtu aptverami no viena redzes punkta.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vietējo iedzīvotāju būvpaņēmieni un celtniecības materiāli tagadējā Vidzemes teritorijā 12. un 13. gadsimtā

 

Priekšstatu par vietējo cilšu celtniecī­bas tradīcijām sniedz arheologa A. Caunes pē­tījumi Vecrīgas teritorijā, arheologa J. Apaļa izrakumi Āraišu ezersalā, arheologu J. Graudoņa izrakumi Ikšķilē, Ē.Mugurēviča—Mār­tiņsalā u. c. Pētniecības materiāli atklāj visumā viendabīgu ainu: dzīvojamās ēkas bijušas apaļkoku guļbūves, pazīstamas arī nelielas stāvbūves.

Attēlā redzamā 12. gadsimta dzīvoja­mā ēka atsegta 1974.—1975. gada arheoloģiskajos izrakumos Vecrīgā pie Peldu un Ūdens ielas. Rekonstruētās ēkas iz­mēri pamattelpai ir 4,5 x 4,5 m, bet piebūvei   - 3 x 4,5 m. Apkurei izmatotas krāsnis — cepļi, krautas no akmeņiem un pārklātas ar māliem. Sastopami ari atklāti pavardi, kurus vei­do aplī likti akmeņi. Šāda aina pavērās tagadējā Vidzemes teritorijā brīdī, kad Rietumeiropā mūra arhitektūra virzījās uz gotiku, bet Austru­meiropā monumentālajā mūra arhitektūrā vei­dojās savdabīgas vietējās celtniecības skolas.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pareizticīgo mura baznīcas Vidzeme 12. un 13. gadsimtā 

Ikšķiles pirmā baznīca.

Līdz šim plašākā literatūrā iesakņojies uzskats, ka Ikšķiles baznīca ir gotlandiešu bū­vētā pirmā mūra celtne Baltijā. Jāpievienojas Ikšķiles senvietas arheoloģiskās un arhitek­toniskās izpētes autoriem J. Graudonim un G. Jansonam, ka rakstīto avotu nepilnība, kā arī arheoloģisko izrakumu rezultāti joprojām neatrisina ar Ikšķiles baznīcas celtniecību saistīto problēmu loku.46 1966. —1973. g. līdz dolomīta klintij attīrot 1879. gadā celtās baznīcas teritoriju, pilnībā atsedza līdz šim zinā­mās senās Ikšķiles baznīcas pamatus. Bez tam attaisnojās jau 1879. gadā izteiktā hipotēze, ka pirms šīs senceltnes ir pastāvējusi vēl kāda agrāk celta baznīca. Pētnieki šīs vissenākās baznīcas atsegtos pamatus saista ar Holšteinas pilsētas Zēgebergas augustīniešu klostera ga­rīdznieka Meinarda (dzīv. ap 1125.—1196. g.) darbību. Arheologs J.Graudonis min, ka “tā, domājams, bijusi Daugavā iebraucošo vācu tir­gotāju bāze”. Dažkārt kā pamatu šādam apgalvojumam citē Indriķa hronikā teikto: “...vācu tirgotāji, ko ar līviem saistīja drau­dzības saites, mēdza bieži, braukdami kuģos pa Daugavas upi, apmeklēt Līvzemi.” Vien­laicīgi jānorāda, ka pētnieki izsaka izbrīnu, kāpēc Indriķa hronikā Meinarda vārds līdz 1184. gadam netiek minēts, tāpat kā netiek minēta šī senākā baznīca. Acīmredzot tāpēc, ka tā nebūs bijusi saistāma ar Meinarda vai vācu misionāru darbību — vācu misionāriem kalpojošā hronista Indriķa pienākums bija izcelt Meinardu kā pirmo un vienīgo kristīgās ticības nesēju pagāniem lībiešiem.

Nozīmīgs ir uz 1184. gadu attiecinā­mais teksts Indriķa hronikā: “Dabūjis atļauju no Polockas kņaza Vladimira, kam līvi, kuri vēl bija pagāni, maksāja meslus, un reizē saņē­mis no viņa dāvanas, minētais priesteris dros­mīgi stājās pie Dievam tīkama darba, sludi­nādams līviem un uzceldams baznīcu Ikšķiles ciemā.” Kāpēc gan Meinards 1184. gadā pa­zemīgi lūdz atļauju Polockas kņazam sludināt kristīgo ticību Ikšķilē? Zināms, ka oficiālajos pāvesta dokumentos minēta Ikšķiles bīskapija Krievzemē. Grūti iedomāties, ka Meinards jau pirms 1184. gada patvarīgi būtu iedroši­nājies celt baznīcu Ikšķilē.

Atsegtie pamati liecina, ka baznīca pēc plāna bijusi taisnstūrvedīga ar pusaploces ap­sīdu. Tās rādiuss ir patuveni 2,6 m, joma pla­tums ap 7 m.53 Mūru biezums — 1,5 m. Garums nav konstatējams. 

Baznīca ar šādu plānojumu atrasta Vā­cijā vecajā Lībekā, uzbūvēta pils aizsargvalnī. Vācu zinātnieks R. Haupts norāda, ka šāds plānojums nav raksturīgs Vācijas baznīcām, bet gan uzskatāms par dāņu variantu. Šāds plānojums ir pazīstams Skandināvijā romānikas un vēlās gotikas (līdz 13. gs. sākumam) lauku baznīcām. Šāds plānojums ir rakstu­rīgs ari senās Krievzemes nelielajām baznī- ciņām. Arheologs J.Graudonis uzsver, ka vē­lākā Ikšķiles baznīca un pils ir mūrēta tikai no plienakmens plātnēm, bet šie senākie pamati — jaukta materiāla. Ārējā, apdares kārta, mūrēta no kaļķakmens kvadriem, vidu aizpildot ar laukakmeņiem kaļķu javā (čaul- mūris). Arhitekts G. Jansons raksta, ka mūrē­jums “liecina par profesionālu akmeņkaļu vai mūrnieku darbu.”57 Jānorāda, ka tieši šāds mūrējums bija raksturīgs Polockas kņazistes baznīcām jau 11. un 12. gadsimtā (atšķirībā no Kijevas kņazistes, kur izmantoja ķieģeļus).

Ņemot vērā vēsturisko situāciju, kā ari to, ka baznīcas pamatu plānojums, kā arī mū­rējuma tehnika nav pretrunā ar Polockas kņa­zistes būvtradīcijām, varam pieņemt, ka šo senāko Ikšķiles baznīcu varētu būt cēluši krie­vu būvmeistari. Zinot, ka krievu tirgotāji sa­vos atbalsta punktos cēla baznīcas galveno­kārt savām vajadzībām, šī Ikšķiles senākā baznīca varētu būt piederējusi Polockas tir­gotājiem. 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Aizkraukles baznīca 

Par baznīcu Aizkrauklē nav saglabā­jušās rakstītās liecības. Vienīgi Indriķa hro­nikā minēts, ka 1206. gada vēlā rudenī “Rīgas prāvests pēc arhibīskapa norādījuma ... sūtīja priesterus sludināt,” bet 1207. gadā “... bīs­kaps, priecādamies par līvu pievēršanu ticībai un kristīšanu, aizsūtīja priesterus ... gar Dau­gavu, un, kad tur bija uzceltas baznīcas, pries­teri tika iecelti savās draudzēs.” 

Bija zināms, ka senā Aizkraukles baz­nīca atradusies pie lībiešu pilskalna, 20 m at­tālumā no Daugavas krasta, 2,5 m augstā uz kalniņā. 1939. gadā arheologs P. Stepiņš vei­ca arheoloģisko un arhitektonisko izpēti. Novācot velēnas un būvgružus, pilnībā bija iespējams atsegt baznīcas pamatus, grīdas se­gumu, kā arī rietumu galā sienas, saglabājušās līdz 1,5 m, bet austrumu galā līdz 0,3 m augs­tumam. Baznīca pēc plāna ir taisnstūrveida 21,90 x12,05 m. Tai pieslēdzas puaploces apsīda, kurai izdalās precīzas 6 šķaut­nes. P.Stepiņš uzsver, ka “baznīca ir ļoti simetriska.” Tā mūrēta čaulmūra tehnikā: ārmalās likti kaļķakmens kvadri, bet vidus pildīts laukakmeņiem kaļķu javā. Sienas bi­jušas apmestas gan no iekšpuses, gan ārpuses. Pie apsīdas būvgružos atrasti sarkana apme­tuma gabali “laikam no šķautnēm.” P.Ste­piņš norāda, ka kāds logs apsīdas daļā ir bijis ar pusaploces augšējo daļu. Baznīcas grīda klāta ar taisnstūrveida kaļķakmens plātnēm. Baznīca, iespējams, degusi, jo atrasti pelni un ogles, kā arī, neskarot pirmatnējo plānojumu pārbūvētas sienas. Pēc pārbūves draudzes tel­pas logu augšējā daļa bijusi smailāka. Zināms, ka 1205. gadā Aizkraukles pils “ar Dieva žē­lastību ... bija nodedzināta.” Jādomā, ka šajā laikā būs cietusi arī baznīca. P. Stepiņš baz­nīcu tiecas datēt ar 1207. gadu saistībā ar Indriķa hronikā minētajiem faktiem par baz­nīcu celšanu gar Daugavas un Gaujas ūdens­ceļiem. Tomēr jājautā, kāpēc 1207. gadā, kad   Mārtiņsalā, Krimuldā, Liepupē, Rubenē baznīcas bija celtas no laukakmeņiem, steigā, zemākā tehniskā kvalitātē, plānojumā tuvas kvadrātam un drīzāk pielīdzināmas nelielām kapelām, Aizkrauklē celta gan plānojumā, gan kvalitātē tik atšķirīga baznīca. 

Baznīcas atrašanās vieta, plānojums, augstas profesionalitātes čaulmūris, sārtā ap­metuma gabali, rūpīgi apdarinātās kaļķak­mens grīdas plātnes, pusaploces logaila apsīdā ļauj pieskaitīt šo baznīcu Krievzemes būvar- teļu meistaru darbam. Ņemot vērā arī baznīcas novietojumu pie intensīvi apdzīvotas vietas, kura vienlaicīgi bija ari Daugavas tirdz­niecības ceļa atbalsta punkts, jāpieņem, ka šī varētu būt bijusi krievu tirgotāju pareizticīgo baznīca. Ja tā cietusi 1205. gadā, nodedzinot Aizkraukles pili, tad vēlāk to, acīmredzot, at­jaunoja vācieši, piemērojot savām vajadzī­bām. Uz to norāda vēlākās smailloka logu ailas, kapakmeņu atradumi u. c.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kokneses baznīca

Kokneses pils kā Kokneses feodālās kņazistes militārs, politisks un saimniecisks centrs pastāvējusi laikā no 10. —13. gs. sāku­mam. 1966. gadā, veicot izrakumus Kokneses pilī, arheologa A.Stubava vadībā, slānī, kurš datējams ar 12. gs. vidu un otro pusi, atsegts ovāls sienas mūrējums. Tā kā šim atsegumam pāri klājās vēlāk mūrētu celtņu konstrukcijas, iznīcinot kopējo pamatu apveidu, tad grūti spriest par šīs senākās celtnes plānojumu. Ar­heologs A. Stubavs norāda, ka “celtnes ieejas saglabājusies daļa ar akmens pakāpieniem un plāksnēm ievērojami atšķiras no Kokneses pa­rastajām koka dzīvojamām ēkām gan kons­trukcijas, gan tehnikas ziņā.” Atrasts ari dzelzs darbarīks, kurš piemērots dolomīta ak­meņu laušanai un apstrādāšanai. Celtnes tu­vumā atrastsari bronzas zvana apakšmalas fragments. Iepriekš minētais pieļauj iespēju, ka tas varētu būt Kokneses pareizticīgo baz­nīcas pamatu fragments. Izbrīnu var radīt pus­aploces veidojums baznīcas sānu sienā. To­mēr Polockas kņazistes sakrālajā arhitektūrā, šāds plānojums nav nejaušība.  

I. Grosvalds ir analizējis Kokneses mi­nētās senceltnes javas satāvu un konstatējis, ka izmantoti “stipri magnija kaļķi,” kuri iegūti, dedzinot vietējo izejmateriālu. Šajā celtnes fragmentā izmantota java, kur kaļķu    — smilšu masas attiecības ir 1:1,1. I. Gros­valds salīdzina šīs celtnes javas sastāvu ar Po­lockas 1044.—1066. g. celtās Sofijas kate­drāles javu, kuras sastāvā ir dolomītkaļķi un ķieģeļu smalkne attiecībās 1:1. Tomēr šīs at­šķirības nevar būt rādītāji, lai izdarītu būtiskus secinājumus. Zinot, ka Polocakas Sofijas ka­tedrāli cēla Kijevas arteļa būvmeistari, viņi pat Polockā bija spiesti piemēroties vietējiem  apstākļiem. Ja Kijevā kā būvmateriālu izman­toja ķieģeli, tad Poiockā — vietējo kaļķak­meni. Ņemot vērā to, ka Latvijas teritorijā ķie­ģeļu dedzināšana šajā laikā nebija izplatīta, ķieģeļu smalknes vietā izmantoja vietējos iz­ejmateriālus — smiltis un no vietējā dolomīta dedzinātos kaļķus.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Rīgas sv. Nikolaja brīnumdarītāja baznīca

Pilsētās, kuras bija saistītas ar galve­najiem tirdzniecības ceļiem starp rietumiem un austrumiem, krievu tirgotāji izveidoja sa­vas sētas ar baznīcām, dzīvojamām ēkām, preču noliktavām. Rakstītās, kā arī arheolo­ģiskās liecības par Rīgas “Krievu sētu” pētījis arheologs A. Caune. Rīgas pareizticīgo baz­nīca pirmo reizi rakstos minēta 1299. gadā, vēlākajos laikos minēta arī “krievu kapsēta”. Rīgas sv. Nikolaja baznīca bijusi pakļauta Polockas metropolītam. Par Šīs baznīcas plā­nojumu trūkst sīkāku ziņu. “Pēc 16. gs. ap­raksta Rīgas sv. Nikolaja baznīca bijusi mūra celtne ar velvētiem griestiem un dakstiņu jum­tu. Zvani bijuši novietoti tornī ar atsevišķu ieeju no ārpuses.” Pēdējo reizi baznīca doku­mentos minēta 1618. gadā. Sakarā ar blīvo apbūvi, izpētes darbi teritorijā starp Jēkaba un Aldaru ielām nav pieejami.

 

Cēsu pareizticīgo baznīca 

Cēsu vēsturiskās topogrāfijas prob­lēmas pētījušas vēstumieces M. Caune un R. Zandberga. 1295. gadā Rīgas parādnieku grāmatā minēti Krievu vārti (porta Ruthenorum). R. Zandberga izsaka domu, ka Cēsu Krievu baznīca varējusi pastāvēt jau pirmā vācu iebrukuma. Tomēr sīkākas ziņas par to nav saglabājušās. Vienīgi 1665. gada pilsē­tas nekustamo īpašumu sarakstā atzīmēts, ka no Krievu baznīcas atlikušas tikai sienas. Cēsu pilsētas 1693. gada plānā baznīca tomēr vēl atzīmēta un atradusies Katrīnas ielā, lau­kumā starp 86. un 89. gruntsgabalu. Šajā plā­nā redzams, ka tā bijusi taisnstūrveida ar pus­aploces apsīdu, orientēta A—R virzienā. Ieeja bijusi rietumu galā. Vēl 1789. gadā tagadējo L. Katrīnas ielas Nr.16.—18. māju pagalmā bijuši manāmi Krievu baznīcas pamatu fragmenti.

 

Cēsis. Pareizticīgo baznīca. 1693. gada plāns.

Secinājumi

Jāpieņem, ka 12., 13. gadsimtā Vidze­mes teritorijā atradušās pareizticīgo baznīcas, kuras veido noteiktu pieminekļu grupu ar kopīgām pazīmēm:  plānojumā tās bijušas nelielas taisn­stūrveida celtnes ar pusaploces apsīdām; izmantoti būvpaņēmieni, kādi raks­turīgi senās Krievzemes sakrālajā arhitektūrā;  kā liecina arheologu pētījumi,  tās drīzāk kalpojušas krievu tirgotāju vajadzībām, nevis kristīgās ticības sludināšanai vietējo vi­dū un to iesvētīšanai pareizticībā.