Nikolajs Ivanovs

Nikolajs Ivanovs (1937. g. 5. februārī Višķu ciemā, Daugavpils apriņķī, Latvijas Republikā – 2015. g. 30. augustā Rīgā, Latvijas Republikā) – profesors, inženierzinātņu doktors (Dr. sc. ing.), Rīgas Grebenščikova Garīgās skolas rektors no 2006. līdz 2015. gadam.

Nikolajs Ivanovs ir dzimis Latgalē – novadā, kas izsenis kalpojis par patvērumu vecticībniekiem, kuri tika vajāti savā dzimtenē. Ivanovi bija zemnieku-vecticībnieku dzimta, kas bija dziļi iesakņojusies Vecticībnieku Pomoras Baznīcas tradīcijās. Nikolaja vectēvs un vecvectēvs bija vecticībnieku garīgie tēvi (jeb garīgie vadītāji), vienlaikus strādīgi un turīgi zemnieki. Nikolaja tēvs – Timofejs Ivanovs (1898–1992), no saviem senčiem bija mantojis uzņēmēja ķērienu un interesi par tehniskajiem jauninājumiem – viņš bija viens no pirmajiem novadā, kas iegādājās traktoru un kuļmašīnu. Nikolaja māte - Stepanīda (dzim. Jakovļeva; 1906–1975), veltījusi sevi ģimenei un četru dēlu audzināšanai.

No 1943. līdz 1947. gadam Nikolajs mācījies Višķu pamatskolā, pēc tam - Biķernieku vidusskolā (Daugavpils rajons). 1954. gadā viņš iestājies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē. Studiju gadi bija piepildīti ar mācībām, praktiskām nodarbībām un aktīvu piedalīšanos sabiedriskās dzīves norisēs, kā arī ar darbu toreizējās Padomju Savienības neskartajās zemēs, kur Nikolajs bija iepazinies ar savu nākamo dzīvesbiedri.

1959. gadā Nikolajs Ivanovs ar izcilību absolvējis LLA, saņemot sarkano diplomu. Būdams jaunais speciālists, viņš strādājis uzņēmumos, kas saistīti ar lauksaimniecības tehniku. Taču zinātkārais prāts un vēlme apgūt jaunas zināšanas lika viņam turpināt izglītību aspirantūrā, kur viņš tika uzņemts 1962. gadā.

1968. gadā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Nikolajs Ivanovs aizstāvējis zinātņu kandidāta disertāciju tēmā: “Traktoru zobratu hidraulisko sūkņu darbspējas izpēte”, un viņam tika piešķirts tehnisko zinātņu kandidāta grāds.

1969. gads bija iezīmējis jaunu posmu Nikolaja Ivanova dzīvē – viņš sācis stradāt par pasniedzēju Starpnozaru Tautsaimniecības speciālistu kvalifikācijas celšanas institūtā, kas tikko bija izveidots LPSR Ministru Padomes paspārnē. Šajā institūtā, ieņemdams Tautsaimniecības vadības fakultātes dekāna amatu, viņš sāka padziļināti pētīt tautsaimniecības vadības teoriju. N. Ivanovs vadījis arī Automatizācijas, Mašīnbūves tehnoloģiju un Vadības teorijas katedras.

Pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas iepriekšminētais institūts tika pārveidots par Latvijas Tautsaimniecības vadītāju un specialistu valsts institūtu (LTVSVI). Šā institūta ietvaros darbojās Rīgas Augstākā menedžeru skola (RAMS), kuras vadītājs bija N. Ivanovs.

1991. gadā Latvijas Tautsaimniecības vadītāju un speciālistu valsts institūta Padome piešķīrusi Nikolajam Ivanovam profesora akadēmisko nosaukumu specialitātē “Uzņēmējdarbības vadība un ekonomika”.

1993. gadā N. Ivanova zinātņu kandidāta disertācija tika nostrificēta, un tās autoram piešķirts inženierzinātņu doktora grāds (Dr. sc. Ing.).

1990. gados Nikolajs Ivanovs bija apguvis starptautisko pieredzi, stažējoties pasaules vadošajos zinātniskajos centros. Piemēram, 1991. gadā Pensilvānijas Universitātes Vartona Biznesa skolā (ASV) viņš pabeidzis mārketinga, menedžmenta un finanšu sertificētu programmu. Turpmākajos gados Eiropas Savienības valsts pārvaldes reformu EU-Phare programmas ietvaros viņš mācījies politiskās analīzes un metodoloģijas intensīvajos kursos Dānijas Valsts administrēšanas skolā Bornholmas salā.

Atgriežoties Rīgā starptautiskā sertificētā trenera un menedžmenta profesora (professor of management) statusā, Nikolajs Ivanovs līdz 2001. gadam vadījis Rīgas Augstāko menedžeru skolu (RAMS), kā arī viesprofesora statusā darbojies Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Uzņēmējdarbības inženierijas un vadības institūtā (UIVI) un Latvijas Universitātes (LU) Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē. Līdzās tam N. Ivanovs lasījis lekcijas Latvijas Valsts administrācijas skolā. Viņš darbojies arī kā eksperts Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā (LTRK) un oficiālais eksperts Latvijas Rūpniecības uzņēmumu asociācijā.

N. Ivanovs bija Latvijas Televīzijas populārās izglītojošās programmas “Biznesa ABC” scenārija līdzautors. 1999. gadā viņam tika piešķirts Starptautiskās Aukstuma akadēmijas akadēmiķa goda nosaukums.

Nikolaja Ivanova autoritāti Latvijas biznesa vidē nostiprinājuši arī citi statusi. Tā, viņš ieņēmis inovatīvas konsaltinga kompānijas “DOMAS BALTICUM Inovation company” prezidenta amatu. Viņa nozīmīgo ieguldījumu jaunās biznesa elites veidošanā apliecinājis uzaicinājums pievienoties Latvijas biznesa žurnāla “Karjera” redakcijas kolēģijai.

2000. gadā Latvijas biogrāfiskās enciklopēdijas redakcija apbalvojusi Nikolaju Ivanovu ar Goda rakstu un iekļāvusi viņa vārdu enciklopēdiskā izdevumā “Kas ir Kas Latvijā”.

2000. gadu vidū Nikolajs Ivanovs bija pieņēmis lēmumu pilnībā atteikties no laicīgās administrēšanas. Viņa mūžā bija iestājies laikposms, kad radusies nepieciešamība izpildīt garīgo pienākumu attiecībā pret savu kopienu un senču ticību. Līdz tam brīdim Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīca bija saskārusies ar nopietnu izaicinājumu: vecākā garīgo tēvu paaudze aizgāja, un bija ļoti nepieciešami jauni, izglītoti garīdznieki, kas globalizācijas apstākļos spētu saglabāt senču tradīcijas.

2006. gadā Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienā – lielākajā Pomoras vecticībnieku garīgajā centrā — tika nodibināta Rīgas Grebenščikova Garīgā skola. Par tās pirmo rektoru kļuva Nikolajs Ivanovs. Viņa iecelšana šajā amatā bija vēsturisks notikums atdzimstošajai Pomoras vecticībnieku izglītībai. Visu savu kolosālo četrdesmit gadu pieredzi laicīgās izglītības jomā Nikolajs bija pārnesis sakrālā sfērā.

Nikolaja Ivanova dzīves ceļš ir unikāls ar to, ka tajā savijas padomju laiku tehniskā inženierija ar pragmatisko menedžmentu un dziļām garīgām saknēm. Viņa liktenis kļuva par drošu tiltu starp šīm, šķietami, pretējām pasaulēm.

Viņš apvienojis sevī strikta zinātnieka autoritāti un dziļu kristīgo pazemību, kas ļāvis Grebenščikova Garīgajai skolai uzturēt cieņpilnu un līdztiesīgu dialogu ar laicīgās varas pārstāvjiem.

N. Ivanovs kļuva par Latvijas Vecticībnieku biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieku un ikmēneša žurnāla «Поморский вестник»/ “Pomoras vēstnesis” galvenā redaktora vietnieku. Kopš 1993. gada šā žurnāla lappusēs viņš regulāri veicis zinātniski izglītojošu darbu. Savas zināšanas administrēšanas jomā viņš pielietojis Baznīcas vēstures analīzē, uzstādamies starptautiskās konferencēs ar unikāliem referātiem par vecticībnieku saimnieciskajām un uzņēmējdabības tradīcijām Latvijā.

2011. gadā Rīgas domē Nikolajam Ivanovam tika pasniegts Atzinības raksts, ko parakstījuši toreizējie pilsētas mērs Nils Ušakovs un vicemērs Andris Ameriks, ar formulējumu: “Par tradicionālo ģimenes vērtību stiprināšanu, ilgtermiņa ieguldījumu sabiedrības saliedēšanā un saskaņas veicināšanā.”

Nikolajs Ivanovs devies mūžībā 2015. gada 30. augustā Rīgā. Apbedīts Matīsa kapsētā blakus savai dzīvesbiedrei.

Nikolajs Ivanovs ir palicis līdzgaitnieku piemiņā kā cilvēks ar dāsnu radošo enerģiju un sirsnību. Pārdzīvojot dažādus sava mūža posmus, viņš palicis uzticīgs savai dzimtai, savai zemei un savai ticībai, pierādot, ka patiesā likteņa inženierija balstās uz šīm pamatvērtībām.

Ģimene:

Dzīvesbiedre – Svetlana Ivanova (dzim. Staruhina; 1935–1998) – filoloģijas doktore, docente.

Dēls – Andrejs Ivanovs ( dz. 1958. g.) – fotomākslinieks un dzejnieks.

Meita – Aļona Ivanova-Ovsepjana (dz. 1963. g.) – filozofe, ģimenes arhīva glabātāja

Brāļi: Jevgeņijs (1925–1987) – spectransporta vadītājs; Dmitrijs (1927– 2002) – skolotājs; Fjodors (dz. 1938. g.) – inženieris-mehāniķis.                                                

                                                           ***

Nikolaja Ivanova dēls – Andrejs iemūžinājis sava tēva tēlu piemiņas bareljefā. Dzīvesbiedru Ivanovu atdusas vietā ir uzstādīti divi pieminekļi:

Svetlanai Ivanovai piemineklī ir iekalts latīņu izteiciens “VITA INGENUA” (kas nozīmē “Nevainojama dzīve”);

Nikolajam Ivanovam – «Блаже́ни миротво́рцы: я́ко ті́и сы́нове Бо́жiи нареку́тся» (kas nozīmē “Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.”- citāts no Mateja Evaņģēlija 5:9).

Informācijas avots:

Nikolaja Ivanova personīgais arhīvs.