Ivans Rudenkovs

Ivans Rudenkovs (1887. g. 29. augustā Harkovā, Krievijas impērijā – 1950. g. 28. septembrī Rīgā, Latvijas PSR) – profesionālā leļļu-marionešu teātra radītājs Latvijā.

Ivans Rudenkovs ir beidzis Harkovas mūzikas un drāmas institūtu, bijis aktieris dažādos teātros Krievijā. Viņš bija Harkovas estrādes zvaigzne, spožs satīrisku stāstu autors un izpildītājs. Reiz 1920. gada pavasarī skulptora P. Džunkovska darbnīcā bija izgatavota lelle Petruška, kas visos radīja sajūsmu, īpaši pēc tam, kad to paņēma rokās aktieris-komiķis I. Rudenkovs. Tika nolemts organizēt leļļu teātri; kāda veida teātri – to nemaz neapsprieda: marionetes un tikai marionetes!, jo marionete skatītājiem ir redzama visā pilnībā, bet ne tā kā parastām lellem  ir redzamas tikai divas trešdaļas no auguma.

Tādējādi Harkova kļuva bagātāka  ar  mazpazīstamu mākslas veidu – Māksliniecisko marionešu teātri. I. Rudenkovs  lieliski izjuta lelli, nonākusi viņa rokās, tā tanī pašā mirklī atdzīvojās. Taču   drīz vien šāda veida teātrim radās ne mazums pretinieku. Sākās cīņa pret pasaku, lugas-pasakas  nerekomendēja iestudēt, jo tolaik uzskatīja, ka tās “apmiglo” bērnu prātu.  Tautas izglītības komisariāta komisija savās metodiskajās vēstulēs ieteica izņemt pasakas no audzināšanas procesa, pasludinot tās par kaitīgām. Teātri nācās slēgt.

Tāda nostāja rosināja I. Rudenkovu atstāt dzimteni. Sākumā viņš strādāja par aktieri un režisoru Berlīnes un Varšavas varietē teātros. 1922. gadā viņš atbrauca uz Rīgu. Galvenais viņa sapnis bija izveidot šeit marionešu teātri. Pieredze jau viņam bija,  šo leļļu teātra specifiku viņš bija mācījies arī Vācijā un Polijā; uz Rīgu viņš atbrauca kopā ar saviem draugiem-lellēm, viņam to bija ap simts. Tā, pateicoties talantam un neatlaidīgam darbam, 1923. gadā viņam izdevās Rīgā izveidot marionešu teātri.  Tas bija pirmais profesionālais leļļu teātris Latvijā, tas nebūt nebija sliktāks par šāda veida teātriem Eiropā. Režisors I. Rudenkovs sāka  strādāt  Ķēniņa (tagad Vāgnera) ielā 30. Pirmās izrādes bija politizētas un domātas pieaugušajiem. I. Rudenkovs centās iesaistīt savā programmā latviešu satīriķus Rutku Tēvu (īst. vārdā Arvedu Mihelsonu), L. Šanteklēru (īst. vārdā Mārtiņu Gaili) un citus. Sākumā attiecības ar jaunajiem kolēģiem īsti neveidojās; kritiķi A. Bērziņš un R. Kroders rakstīja, ka  aktieriem trūkst savstarpējās sapratnes. Taču bija programmas, kas skatītājos radīja apbrīnu. Rudenkova teātris sadarbībā ar populāro teātra darbinieku Kristapi Lindi spīdoši debitēja 1936. gada Lieldienās Krievu teātrī. Tā bija lieliska divu meistaru sadarbība. Visas teātra lelles ir kā dzīvi mazi cilvēciņi:  viņi dejo, dzied,  izspēlē veselas ainas, smaida un neļauj skatītājam garlaikoties.

Lūk, rindas no Latvijas Valsts leļļu teātra bijušā galvenā mākslinieka  P. Šēnhofa atmiņām par I. Rudenkovu: Lelles viņš gatavoja pats. Viņa lelle-marionete varēja atvērt acis, staigāt un nešļūkāt kājas, prata runāt. Dažreiz lellei bija 10–12 diedziņi, bija nepieciešams  liels profesionālisms, lai vadītu lelli-marioneti, un Rudenkovs to darīja spīdoši. Aiz kulisēm vienmēr bija neliels orķestris (pianīns, divas vijoles vai  vijole un ģitāra, aiz aizslietņa aktieri lasīja tekstu. Laiku pa laikam prese nežēlīgi kritizēja I. Rudenkovu, izsmēja viņa lelles,  daudzas no kurām bija izgatavojuši  augsti kvalificēti meistari Vācijā.  Arī pēc statusa viņš bija emigrants, pret kuru izturējās piesardzīgi, bet  māksliniekam tas bija divtik grūti. Turklāt izrādes notika krievu valodā. Bija jāmeklē citi ceļi uz skatītāju sirdīm. Jau trīsdesmitajos gados Rudenkova lelles  runāja latviešu, krievu un poļu valodā un ne tikai Rīgā. Viņu silti uzņēma arī Daugavpilī un Rēzeknē.

1924.–1926. gadā viņš aktīvi darbojās  uz bijušā kinoteātra Rīga “skatuves”, uzstājās varietē, kopā arī ar Aleksandru Vertinski.  Tā laika preses izdevumos var ieraudzīt Rudenkova izrāžu afišas,  rakstus par viņa iestudējumiem. 1935. gada oktobrī laikraksta “Сегодня” lappusēs ir paziņojums par  Rudenkova radīto ebreju leļļu teātri “Šalom Aleihem” un par viņa iestudējumu “Iza Krēmere, Menuhins un Al Džonsons”.

Pārliecinoši pieauga  I. Rudenkova varēšana,  viņa talantam radās pielūdzēji, par viņu runāja. 1941. gadā Latvijas PSR valdība pieņēma lēmumu atdot Rīgas pili bērniem. Tagad I. Rudenkovam bija skatuve un pateicīgi skatītāji. Kara laikā viņš strādāja divertismentā kopā ar citiem aktieriem, viņam bija atļauts uzstāties solovakaros un kopkoncertos kopā ar  N. Barabanovu, J. De Būru, M. Vedrinsku, V. Šahovski un citiem. 1942. gada sākumā Rīgas varietē teātrī “Fraskita” I. Rudenkovs veiksmīgi iestudēja programmu ar saviem tekstiem. Pēc kara padomju vara izturējās saudzīgi pret “nomaldu ceļus gājušajiem” aktieriem un dažiem, kā N. Barabanovam, I. Rudenkovam,  J. Jurovskim u.c., piešķīra LPSR un PSRS nopelniem bagāto vai tautas aktieru nosaukumu. 1944. gada beigās Rudenkova teātris uzsāka darbu Rīgas Pionieru pilī. 1944. gada 23. oktobrī teātris ieguva  Valsts leļļu-marionešu teātra statusu, I. Rudenkovs kļuva par tā oficiālu direktoru un māksliniecisko vadītāju. 1946. gadā apvienoja leļļu-marionešu teātri ar Leļļu teātri, kas toreiz jau strādāja ēkā Krišjāņa Barona ielā.

1947. gadā Ivanam Rudenkovam piešķīra Latvijas  PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukumu. Likās, mākslinieku gaida liels darbs, bet divu kolektīvu apvienošana  nesniedza pozitīvu iznākumu. I. Rudenkova lelles, tāpat kā pats režisors  tehniski “neiedzīvojās” jaunajā leļļu teātrī. 1950. gada 26. septembrī pēc ilgas un smagas slimības (aknu vēža) Ivans Rudenkovs nomira, viņš ir apglabāts  Pokrova kapos Rīgā.

Svetlana Vidjakina

Teksts sagatavots, izmantojot šādas publikācijas:

История театра кукол народов СССР.

Harkovā izdotais laikraksts  "Рабочая Украина" (1922–1923).

Intervija ar Leļļu teātra scenogrāfu  P. Šēnhovu.

Aldis Linē „Latvijas Leļļu teātra mākslas vēsture, zinātne” (2004).

Laikraksti: Слово, 1925 г. № 27  “О чем говорят в Риге”,  Сегодня, 1936, 18 апр., № 104, 24 марта;  Сегодня вечером, 1930, №  88, 16 апр., с. 3.

Сегодня вечером, 1936, 14,15 апреля (афиши программ варьете); 1935, 18 июля, № 240, с. 6, Сегодня вечером, 1928, № 95, с. 5;  Советская Латвия, 1950, 28 сент., № 230.

Борис Равдин.  На подмостках войны. -  Stanford, 2005.

Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas arhīvs.