Sākumlapa > Tēmas > Personas
Arhimandrīts Viktors (Mamontovs)

Arhimandrīts Viktors (Mamontovs)

Arhimandrīts Viktors (Mamontovs, 1938. gada 10. septembrī Amūras apg. - 2016. gada 8. novembrī Kārsavā) – Kārsavas sv. sirdsskaidrās Polockas Jefrosīnijas baznīcas virspriesteris.

Nākamais arhimandrīts ir dzimis Amūras apgabala Zejas rajona Novojampoles ciemā. Viņa tēvs Avraams (Ābrahams) Mamontovs (1899–1943) strādājis par skolas direktoru Piejūras novadā, Staļina laikos viņš tika represēts un miris Gulaga nometnē 1943. gadā. Māte – Vera Mamontova (1902–1993). Vecāki salaulājušies Blagoveščenskā, un viņu laulībā piedzimuši deviņi bērni.

No 1955. līdz 1960. gadam Viktors Mamontovs studējis Dienvidsahalīnas Pedagoģijas institūtā, specializējoties krievu valodā un literatūrā. Pēc institūta absolvēšanas viņš strādājis par skolotāju un vēlāk par direktoru lauku skolā. No 1962. līdz 1965. gadam V. Mamontovs mācījies Maskavas Valsts pedagoģijas institūta aspirantūrā. 1965. gadā viņš aizstāvējis disertāciju tēmā „A. Arbuzova dramaturģija” un ieguvis filoloģijas zinātņu kandidāta grādu. 

Vairākus gadus V. Mamontovs pasniedzis studentiem krievu literatūru, saņēmis docenta zinātnisko nosaukumu. Viņa karjera pēc tā laika mērauklām attīstījusies visai sekmīgi. Tomēr vēlme veltīt sevi kalpošanai Dievam izrādījās stiprāka, kaut gan tā laika atmosfēra nebūt nebija labvēlīga Viktora Mamontova izdarītajai izvēlei. 

1971. gadā Viktors Mamontovs pieņēmis kristību. Par viņa krustmāti kļuva Anastasija Cvetajeva (1894-1993, izcilās krievu dzejnieces Marinas Cvetajevas jaunākā māsa). Vēlāk arhimandrīts Viktors atcerējās: „..savas kristīgās dzīves pirmajos gados es sastapos ar daudziem cilvēkiem, kuri atstājuši uz mani lielu garīgo iespaidu. Tie bija stareci: arhimandrīts Kosma, arhimandrīts Tavrions, arhimandrīts Serafims, kā arī protojerejs Nikolajs Gurjanovs, arhimandrīts Zinovs, igumēne Varvara. Viņiem piemita garīgais starojums...”

Mūka ceļu, saņemdams sava garīgā tēva arhimandrīta Serafima (Tjapočkina) svētību, Viktors Mamontovs sācis Počajevas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas Lavrā (Počajeva, Ukraina). Kopš 1979. gada viņš bija paklausībnieks Počajevas Lavrā (klosterī), pildījis paklausības darbu prosforu ceptuvē, lasījis un dziedājis klirosā, piekalpojis altārī, izpildījis Garīgā Koncila sekretāra palīga pienākumus. Viktors Mamontovs tieši šeit vēlējās pieņemt mūka kārtu, bet viņam tika atteikts dzīves vietas pieraksts, tādējādi nebija likumīga pamata dzīvot klosterī. Tā radusies ideja par pārcelšanos uz Latviju.

Dievišķais nodoms atveda Viktoru Mamontovu uz Latviju, kur arī sākusies viņa kalpošana baznīcā. 1980. gada 13. februārī Rīgas sieviešu klostera Sirdsskaidrā Sarovas Serafima baznīcā Rīgas un Latvijas metropolīts Leonīds (Poļakovs, 1913-1990) uzņēmis Viktoru Mamontovu mūku kārtā. Tā paša gada rudenī viņš tika iesvētīts par diakonu, bet vēlāk par pareizticīgo priesteri (ijereju). Tēvs Viktors kalpojis Svētā lielkņaza Ņevas Aleksandra baznīcā Rīgā, pēc tam īsu laiku - svētītāja Nikolaja dievnamā Tukumā, bet kopš 1982. gada - Sirdsskaidrās Polockas Jefrosīnijas baznīcā Kārsavā un vēl trijās draudzēs: Goliševas, Pudinavas un Kvītaines. Metropolīta Leonīda (Poļakova) laikos arhimandrīts Viktors bija Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera garīdznieks – grēksūdžu pieņēmējs, garīgais tēvs. Neklātienē viņš mācījās Maskavas Garīgajā seminārā.

Arhimandrīts Viktors ir autors vairākām grāmatām un rakstiem, kas veltīti Krievu Pareizticīgās Baznīcas vēstures jautājumiem. Viena no pēdējām arhimandrīta Viktora  grāmatām ir „Таинство жизни” („Dzīvības noslēpums”). 

2011. gadā arhimandrīts Viktors veselības dēļ pārtraucis kalpošanu dievnamā un kļuvis par vientuļnieku (labrātīgi ieslēdzies cellē, lai tur pastāvīgi nodotos lūgšanai – tulk. piezīme). 

Arhimandrīts Viktors miris 2016. gada 8. novembrī.

 

                                                                                              Tatjana Feigmane

 Tulkoja: 

Arturs Žvinklis 

Dzintars Ērglis

Irēna Ase

Ilustrācijas tēmai