Sākumlapa > Tēmas > Personas
Antonijs Miduņeckis

Antonijs Miduņeckis

Antonijs Miduņeckis (1888. g. 10. janvārī Daugavpilī, Krievijas impeijā – 1955. g. 23. maijā Rīgā, Latvijas PSR) – Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas korists, dzejnieks-autodidakts. 

Antonijs Miduņeckis dzimis Daugavpilī, Vecajā Forštatē. Viņa tēvs Georgijs strādāja par namdari, bieži atradās izbraukumos, „strūdziniekos”. Būdams audzināts ticības garā, viņš vecumā ap 1930. gadu bija garīgais tēvs Ostrovās pie Borovkas. Antonija māte Makrina ilgus gadus nodarbojās ar tirdzniecību Daugavpilī. Viņa savā ziņā bija izcila sieviete, pazīstama kā vecticībnieku doktrināre, un bieži uzstājās debatēs par ticības jautājumiem. Viņu ļoti cienīja vientulībā dzīvojošais doktrinārs F. Korsaks, kurš uzstājās dikusijās ar misionāriem Daugavpils baznīcās.

Mazajam Antonijam viņa māte Makrina, izņemot baznīcas izglītību, nekādu citu nedeva, tāpēc viņš slepus mežā, kara poligonā mācījās lasīt un rakstīt laicīgā valodā, riskēdams par to saņemt sodu.

Pusmūžā Antonijam izveidojās noteikta slieksme uz literāro darbību, jo pēc sava dabas dotā talanta viņš jau sen bija pazīstams kā „dzejnieks-autodidakts”, kā pats arī sevi sauca. 1929.–1932. gadā viņš Daugavpilī izdeva ap 10 drukātu brošūru, to starpā „Картина с натуры. Из жизни двинчан” („Dabasskats. No daugavpiliešu dzīves”), „Застольный спич” („Galda runa”), „Рождественская елка” („Ziemassvētku egle”), „Раскрытие баптизма” („Baptisma atsegšana”), „Мое извинение. Посвящается пострадавшим от «Картины с натуры” („Mana atvainošanās. Veltīta no „Dabasskata” cietušajiem”) un citas.

A. Miduņecka sacerējumus nevar uzskatīt par augstvērtīgu literatūru, bet tie raisa interesi kā humoristisks, reizēm visai ass sava laika baznīcas un sabiedriskās dzīves atspoguļojums no autora puses. A. Miduņeckis vienmēr rakstīja dzejā un pat sarunās ģimenes lokā pieturējās savai humoristiskajai manierei un centās izteikt savas domas ar atskaņu palīdzību.

Vēlākajos gados viņš mēģināja iepazīties ar profesionāliem rakstniekiem, lai rakstītu jaunā garā. No šī laika viņa sacerējumiem pazīstami „Волхвы” („Zintnieki”), fabula „Кенгуру и Лев” („Ķengurs un Lauva”), „Гапон” („Gapons”) u.c. 30. gados A. Miduņecka dzejoļi tika publicēti dažādos periodiskajos izdevumos.

1932. g. A. Miduņeckis no Daugavpils ieradās Rīgā un iestājās Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienā, kurā bez pārtraukuma nokalpoja 23 gadus.

Pēc viņa dziedātāja un skolotāja profesijas A. Miduņecki pazina ļoti daudzi vecticībnieki dažādās Latvijas un Lietuvas kopienās, kurās viņš pa kārtai apmācīja nākamos rakstu lasītājus un dziedātājus baznīcas zinībās. Apmācot citus, Antonijs pats tik labi apguva baznīcslāvu valodu, ka daudzus kanonus, tropārus, katizmas, stundas [kopīgs dievkalpojums] un citus kalpojumus ar savu vājo redzi viņš skaitīja no galvas. Jebkuru psalmu un pantu no psalmu grāmatas, kā arī svētos pēc baznīcas kalendāra visās gada dienās ar pilniem to vārdiem viņš varēja nekļūdīgi nosaukt pēc atmiņas. Dievkalpojumus baznīcā un cellēs viņš nostāvēja pazemīgi un izturīgi.

Pēdējos piecus mūža gadus A. Miduņeckis vēl jutās labi, tomēr slimoja ar vispārēju arteriosklerozi. Savus ietaupījumus viņš neturēja aiz atslēgas, bet izdalīja tiem, kuriem tas bija sevišķi nepieciešams.

Antonijs Miduņeckis miris 1955. gada 23. maijā no asinsizplūduma smadzenēs 68 dzīves gadā.

Ilarions Ivanovs

Informācijas avoti:

Старообрядческий Церковный календарь на 1956 год. – Рига, с. 109-110.

50 лет со дня смерти старообрядческого поэта-самородка А.Г. Мидунецкого (1888-1955) – Поморский Вестник, 2005, № 17, с. 45.

Староверие Балтии и Польши. – Вильнюс: Aidai, 2005, c. 240.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis

Ilustrācijas tēmai