Viktors Kalnbērzs

Viktors Kalnbērzs (1928. g. 2. jūlijā Maskavā, Krievijas PFSR – 2021. g. 19. jūnijā, Rīgā, Latvijas Republikā) – izcils ārsts, ķirurgs ortopēds, akadēmiķis, Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas ZPI direktors (1959–1994). Apbalvots ar 3. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000. g.), PSRS Sociālistiskā Darba Varonis (1988. g.). Pasaulslavens zinātnieks, Latvijas ķirurģijas leģenda. 

Viktors Kalnbērzs ir dzimis ārstu ģimenē: tēvs – medicīnas ziņātnu doktors Konstantīns Kalnbērzs (08.08.1893–03.04.1960), māte – ārste Milda Kalnbērza (07.01.1895–02.07.1963) - pēc savas izcelsmes abi vecāki ir nākuši no zemnieku ģimenēm, kuras 20. gadsimta sākumā bija spiestas izceļot no Latvijas un apmesties uz dzīvi Krievijā. Vecāki sastapušies Urālos, pēc tam absolvējuši Maskavas Universitātes Medicīnas fakultāti un strādājuši par ārstiem. 1940. gadā un pēc Otrā pasaules kara, 1944. gadā Kalnbērzi atgriezušies Latvijā. Tēvs līdz pat mūža pēdējai dienai strādājis Rīgas Medicīnas institūtā, māte – vadījusi Ginekoloģijas nodaļu Rīgas 1. pilsētas slimnīcā.

1945. gadā Maskavā Viktors Kalnbērzs absolvējis vidusskolu ar zelta medaļu, pēc tam viņš studējis Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātē, kuru ar izcilību absolvējis 1951. gadā.

No 1951. līdz 1955. gadam Viktors Kalnbērzs strādājis par zinātnisko līdzstrādnieku Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas Zinātniski pētnieciskajā institūtā. 1959. gadā viņš iecelts par šā institūta direktoru un vadījis to līdz pat tā likvidācijai 1994. gadā un pārveidošanai par valsts Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu. Līdztekus tam V. Kalnbērzs strādājis Rīgas Medicīnas institūta (vēlāk – Latvijas Medicīnas akadēmija, Rīgas P. Stradiņa Universitāte) Hospitālās ķirurģijas katedrā – sākumā par asistentu (1955–1959), pēc tam Traumatoloģijas, ortopēdijas un karalauka ķirurģijas katedrā viņš ieņēmis docenta, profesora akadēmisko amatu un katedras vadītāja amatu (1960–1994).

1958. gadā Viktors Kalnbērzs sekmīgi aizstāvējis medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju, 1968. gadā – medicīnas zinātņu doktora disertāciju.

1969. gadā V. Kalnbērzs tika ievēlēts par PSRS Medicīnas akadēmijas (kopš 1992. g. – Krievijas Medicīnas akadēmija) korespondētājlocekli, 1988. gadā – par šīs akadēmijas akadēmiķi.

Kopš 1992. gada Viktors Kalnbērzs bija Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis. 1966. gadā viņam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā ārsta goda nosaukums; 1976. gadā – Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukums.

No 1962. līdz 1994. gadam viņš bija Latvijas Veselības ministrijas galvenais traumatologs-ortopēds.

1988. gadā par lieliem nopelniem medicīnas zinātnes attīstībā un zinātniskā personāla sagatavošanā Viktoram Kalnbērzam piešķirts PSRS Sociālistiskā Darba Varoņa goda nosaukums, 2000. gadā akadēmiķis tika apbalvots ar Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu 3. šķiras ordeni. Viņš bija PSRS Valsts prēmijas laureāts (1986. g.), LPSR Valsts prēmijas laureāts (1970. g.), akadēmiķa Paula Stradiņa prēmijas laureāts (2001. g.); 1978. un 1988. gadā saņēmis Latvijas Traumatologu un ortopēdu zinātniskās biedrības apbalvojumu – Sudraba un Zelta skalpeli, bez tam viņš tika apbalvots ar daudzām zinātnisko organizāciju prēmijām un daudzu valstu ordeņiem un medaļām. V. Kalnbērzs bija Latvijas valsts Nopelniem bagātais (emeritus) zinātnieks (1999. g.). 

Akadēmiķa Kalnbērza zinātniskie darbi tika veltīti dažādiem ķirurģijas jautājumiem – vispārējā ķirurģijā, traumatoloģijā un ortopēdijā, plastiskajā, rekonstruktīvajā un kosmētiskajā (jeb estētiskajā) ķirurģijā. Viņš bija piedāvājis distrakcijas-kompresijas aparātu efektīvas konstrukcijas, jaunus osteosintēzes fiksatoru veidus un oriģinālu veidu, kā atjaunot zaudētos rokas pirkstus. 

1970. gadā V. Kalnbērzs pirmais toreizējā Padomju Savienībā un piektais pasaulē bija veicis dzimuma maiņas operāciju (20 gadus šis fakts tika turēts noslēpumā); viņš bija izstrādājis falloprotezēšanas metodiku, kas sekmīgi tiek pielietota Lielbritānijā, ASV, Francijā, Vācijā, Zviedrijā un bijušās Padomju Savienības republikās. Izcilais ķirurgs bija operējis Lielbritānijas, Zviedrijas, Portugāles, Itālijas, Bulgārijas, Venecuēlas un Afganistānas, kā arī bijušo PSRS republiku slimnīcās un citur. 

Viktora Kalnbērza radītā traumatologu un ortopēdu zinātniski praktiskā skola bija iemantojusi atzinību ne tikai Latvijā un bijušās Padomju Savienības republikās, bet arī daudzās citās valstīs. Akadēmiķa vadībā tika sagatavotas un aizstāvētas 7 zinātņu doktora un 29 zinātņu kandidāta disertācijas.

Akadēmiķa Kalnbērza un viņa līdzstrādnieku izgudrotās locītavu un kaulu endoprotezēšanas konstrukcijas un plastiskās, rekonstruktīvās un kosmētiskās ķirurģijas ierīces, kā arī ieviestās ārstēšanas metodes ir aizsargātas ar autorapliecībām un daudzu valstu patentiem (Latvijas, ASV, Zviedrijas, Vācijas, Lielbritānijas, Francijas, Šveices, Japānas). V. Kalnbērzs bija 90 izgudrojumu, 27 patentu un vairāk nekā 280 zinātnisko darbu autors, tajā skaitā divu mācību grāmatu: “Ķirurģiskās slimības” (latviešu valodā, 1974. g.) un “Diferenciālā diagnostika un iecirkņa ārsta prakse”/«Дифференциальная диагностика и практика участкового врача» (1985. g.).

No 1969. līdz 1994. gadam Viktors Kalnbērzs bijis Latvijas Traumatologu un ortopēdu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs. Viņš bijis dažādu zinātnisko biedrību un asociāciju goda loceklis: Pasaules Ortopēdu asociācijas īstenais loceklis (1969. g.), Moldovas, Ukrainas Traumatologu un ortopēdu zinātnisko biedrību goda loceklis (1978., 1983. g.); Ziemeļamērikas Traumas ķirurgu asociācijas goda loceklis (1987. g.), Venecuēlas Ortopēdu asociācijas goda loceklis (1989. g.), Latvijas, Lietuvas, Krievijas Traumatologu un ortopēdu asociācijas goda loceklis (1997., 2000., 2002. g.); Latvijas Gūžas un ceļa locītāvas endoprotezēšanas asociācijas un Baltijas valstu Sejas-žokļu un plastiskās ķirurģijas asociācijas loceklis (1998., 2002. g) u.c.

Viktors Kalnbērzs bijis Rīgas pilsētas padomes deputāts (1963-1967), Rīgas domes (2005–2009) un piecu padomju Latvijas un neatkarīgās Latvijas parlamentu – LPSR Augstākās Padomes (1975–1990), Latvijas Republikas Augstākās Padomes (1990–1993), Latvijas Republikas 6. Saeimas (1995–1998) – deputāts.

Viņš bijis firmas “Kalnbērzs” (1991. g.) dibinātājs un veselības fonda “Kalnbērzs” prezidents (1992. gadā šis fonds ir reģistrēts ASV, 1993. g. – Latvijā, 1995. g. – Baltkrievijā un 1996. g. – Moldovā).

Vaļas brīžos Viktora Kalnbērza aizraušanās ir fotografēšana un videofilmu uzņemšana. Šī aizraušanās palīdzējusi saglabāt viņa dzīves un darba vēsturiskos brīžus, kas kļuvuši par unikāla muzeja pamatu, kuru viņš ir dibinājis savās mājās.

Akadēmiķis Kalnbērzs bijis četru kino-foto-video festivālu Rīgā (1974., 1976., 1980., 1986. g.) iniciators un organizators. 1974. gadā viņš saņēmis zelta medaļu un 1. pakāpes diplomu par kinofilmu, kuras tēma ir asinsvadu galu sašūsana kopā aksilārās artērijas bojājumu gadījumā; 1976. gadā saņēmis augstāko godalgu – Zelta svečturi - par filmu, kas stāsta par ķirurģisko kompresijas-distrakcijas aparātu un par mammoplastiku, un 1986. gadā – par filmu par gūžas locītavas endoprotezēšanu pēc Anatolija Gerčeva metodes; 1980. gadā – Sudraba svečturi par filmu, kas stāsta par kompresijas-distrakcijas osteosintēzes jaunajiem virzieniem. 

Ģimene: 

Dzīvesbiedre – Rita Kukaine (1922. g. 9. novemrī Petrogradā/ Pēterpilī, KPFSR – 2011. g. 29. janvārī Rīgā, Latvijas Republikā) – virusoloģe un imunoloģe, ārste, profesore, Latvijas ZA akadēmiķe, 2010. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu 4. šķiras ordeni, 1979. gadā kļuvusi PSRS Valsts prēmijas laureāte.

No 1951. līdz 1962. gadam Rita Kukaine bijusi LPSR ZA Mikrobioloģijas institūta direktora vietniece un no 1962. līdz 1992. gadam – šā institūta direktore; no 1952 līdz 1996. gadam – Integratīvās virusoloģijas laboratorijas vadītāja. R. Kukaines zinātniskie pamatpētījumi tika veltīti onkovīrusu morfoloģisko un bioķīmisko īpašību un organisma aizsardzības pret vīrusu infekciju dabisko mehānismu izpētei, kā arī interferona indukcijas iespējām. Ar viņas vārdu ir saistīti panākumi, kas gūti cīņā pret poliomielītu un ar dzīvās vakcīnas izveidi. 

Mediķu dinastija, kuras pamatlicēji ir Viktora Kalnbērza vecāki, turpinās jau trešajā un ceturtajā paaudzē. Trīs R. Kukaines un V. Kalnbērza bērni ir ārsti.

Dēls – Konstantīns Kalnbērzs (dz. 1950. g.) – traumatologs ortopēds, plastiskais ķirurgs, profesors, habilitēts medicīnas zinātņu doktors, Endoprotezēšanas centra vadītājs. 

Meita – Maija Kalnbērza (dz. 1953. g.) – ārste, medicīnas zinātņu doktore, kurai ir zinātniskie darbi mikrobioloģijas, virusoloģijas un asins pārliešanas jomā. 

Meita – Inga Millere (dz. 1959. g.) – psihoterapeite, medicīnas zinātņu doktore virusoloģijā, Rīgas P. Stradiņa Universitātes profesore un fakultātes dekāne. 

Viktoram Kalnbērzam ir piedzimušas piecas mazmeitas un viens mazdēls, četras mazmazmeitas un divi mazmazdēli.

***

Plašsaziņas līdzekļos par šo slaveno zinātnieku un ārstu, kas ir kļuvis par Latvijas ķirurģijas leģendu, ir publicēts ne mazums apcerējumu un rakstu.

1978. gadā Rīgas Kinostudijā tika uzņemta dokumentālā filma “Sāpes” (režisore Biruta Veldre, operators Ralfs Krūmiņš), kas stāsta par izcilo ķirurgu un viņa darbu.

2015. gadā par akadēmiķi, kas apbalvots ar Triju Zvaigžņu 3. šķiras ordeni, Viktoru Kalnbērzu tika uzņemta dokumentālā filma “VIP Ķirurgs” (režisore Brigita Eglīte, operators Dainis Juraga, “V.V.M. studija”).

Izcilā ķirurga personībai ir veltītas nodaļas grāmatās un ir uzrakstītas grāmatas par viņu:

“100 Latvijas personību”/ Teksta aut. un sast.: Pēteris Apinis. Rīga: Nacionālais apgāds, 2006, 227. lpp.;

А. Приедите. «Квадрат Виктора Калнберза»/ A. Priedīte. “Viktora Kalnbērza kvadrāts”. Rīga: Liesma, 1979. g.; 

Pēteris Apinis. “Viktors Kalnbērzs. Operējošs ķirurgs. 20. gadsimta otrā puse”. 2004, Rīga: Nacionālais apgāds, 303 lpp.

Akadēmiķis Viktors Kalnbērzs krievu valodā bija uzrakstījis un 2013. gadā izdevis grāmatu «Мое время»/ “Mans laiks”. Tas ir unikāls izdevumus, 544 grāmatas lappusēs ir ievietoti materiāli, kurus viņš bija krājis visu savu mūžu – par dzīvi un darbu, par paveiktajām unikālajām operācijām, par laiku, saviem skolotājiem, kolēģiem-ārstiem, atmiņas par tikšanās reizēm ar pazīstamajiem cilvēkiem – kosmonautiem, aktieriem, politiķiem. Grāmata ir dāsni ilustrēta ar fotoattēliem, kurus autors personīgi ir uzņēmis dažādos gados. 

Tekstu sagatavojusi Ērika Tjuņina

Informācijas avoti:

“100 Latvijas personību”/ Teksta aut. un sast.: Pēteris Apinis. – Rīga: Nacionālais apgāds, 2006, 227 lpp. ; 

В. Калнберз. «Мое время». (V. Kalnbērzs. «Mans laiks»). – Рига : Mеdicīnas apgāds, 2013, 544 lpp.;

Interneta avoti.