Latvijas Universitātes galvenā ēka

Latvijas Universitātes galvenā ēka

Latvijas Universitāte ir dibināta 1919. gadā. Augstākā mācību iestāde izveidota uz Rīgas Politehnikuma bāzes, kas darbojies no 1862. gada, bet 1896. gadā tika pārveidots par Rīgas Politehnisko institūtu.

Rīga, Raiņa bulvāris 19

 LU ēkas fasāde. A. Bedenko foto

Rīgas Politehniskā institūta ēkas pirmā korpusa būvniecība bija pabeigta 1869. gadā. Līdzekļi tika piešķirti daļēji no Krievijas impērijas valsts budžeta, kā arī daļēji no Rīgas Biržas komitejas. Finansiālu atbalstu snieguši arī privātie mecenāti.

Vācu izcelsmes Vidzemes arhitekts Gustavs Hilbigs (1827–1887), īstenojot projektu eklektisma arhitektūras stilā, vadījies no tā, ka mācību iestādes ēkai ir jāsimbolizē stabilitāte un pamatīgums. Viņam arī izdevās to panākt. Solīdā trīsstāvu ēka ar augšstāvā iebūvētiem šaurajiem arkveida logiem izceļas ar interesantu un izteiksmīgu ķieģeļu mūrējumu, tās fasādes ir apdarinātas dzelteniem ķieģeļiem ar vāpētiem ielaidumiem un ornamentālām frīzēm. Paaugstinātā ēkas centrālā daļa, kurai vertikālo akcentu piešķir observatorijas tornis un kupols, atveido atsevišķus atribūtus atbilstoši romāņu arhitektūras stila kanoniem. Arhitekts izrotājis ēkas fasādi ar Vidzemes, Kurzemes, Igaunijas, Sāremā salas ģerboņiem un ar deviņu studiju disciplīnu (fakultāšu) simboliem. Interesanti, ka ķieģeļus celtniecībai sākotnēji piegādājuši no Anglijas, un tikai pēc tam sākuši izmantot vietējos ķieģeļus.

Pēc četriem gadiem arhitekts Hilbigs uzprojektējis korpusu Merķeļa ielai paralēlajā pusē, bet 1883. –1885. gadā pēc viņa projekta atsevišķi stāvošas ēkas tika savienotas ar nedaudz agrāk uzbūvētu trešo korpusu, kas ir izvirzīts Inženieru ielā. Pabeigtu ārējo veidolu ēka ieguvusi 1909. gadā.

Sākotnēji pasniegšana šajā mācību iestādē notikusi tikai vācu valodā, pedagogu un studentu vidū dominēja vācieši. 1896. gadā Rīgas Politehnikums tika pārveidots par Rīgas Politehnisko institūtu. Tas ieguva valsts statusu un to sāka finansēt no Krievijas impērijas budžeta līdzekļiem.

Šeit studenti apguvuši inženierzinātnes, mehāniku, ķīmiju, uzņēmējdarbību, lauksaimniecības zinātni. Sākotnēji lielāko daļu pasniedzēju veidojuši no Rīgas Politehnikuma šeit pārnākušie vācieši. Starp tiem bija daudzi zinātniskajā vidē pazīstami vārdi: matemātiķis Pīrss Bols (1865–1921), raķešu konstruktors Frīdrihs Canders (1887–1933), inženieris Kārlis Vilhelms Riters (1847–1906), elektrotehniķis Engelberts Arnolds, biologs Teodors Buholcs (1872–1924), ķīmiķi Vilhelms Ostvalds (1853–1932) un Pauls Valdens (1865–1957).

Vēlāk šeit sāka strādat arī liela krievu pasniedzēju un pētnieku grupa: inženieri Vsevolods Keldišs (1878–1965), Erhards Bricke (1877–1953), ķīmiķis Pjotrs Budņikovs (1885–1968), elektrotehniķis Mihails Doļivo-Dobrovoļkis (1861/1862–1919), fiziķi Jakovs Sirkins (1894–1974) un Vladimirs Ļebedinskis (1868–1937), ķīmiķi Vladimirs Mostovičs (1880–1935) un Ivans Teļetovs (1878–1947). Par studiju valodu RPI kļuva krievu valoda. Attiecīgi arī krievvalodīgo studentu īpatsvars, kopskaitā, bija pieaudzis.

Tā laikposma absolventu vidū bija: nākamais Ivanovovozņesenskas Politehniskā institūta rektors Vjačeslavs Suškovs (1880–1951), rakstnieks Mihails Prišvins (1873–1954), biologs Hristofors (Hačaturs) Šapošņikovs (1872–1938).

1915. gadā, pirms vācu karaspēka ofensīvas Rīgas virzienā, augstskolu, kā arī citas piefrontes joslas mācību iestādes, evakuēja uz Krievijas impērijas centrālo daļu – uz Ivanovovozņesensku.

Ideja izveidot nacionālo universitāti, kur studijas notiktu latviešu valodā, jau sen virmojusi latviešu inteliģences aprindās. Tomēr īstenot sen loloto sapni izdevās tikai 1919. gadā. Šā gada 8. februārī Latvijas padomju valdības vadītājs Pēteris Stučka (1865–1932) un izglītības tautas komisārs Jānis Bērziņš-Ziemelis (1881–1938) parakstījuši dekrētu par Latvijas Augstskolas izveidi ar pasniegšanu latviešu valodā. Tomēr pilnvērtīgi uzsākt darbību šī Augstskola (no 1923. gada – Latvijas Universitāte) spēja tikai 1919. gada 28. septembrī, jau neatkarīgās Latvijas Republikas apstākļos.

1928. gadā Latvijas Universitātes ēkā pēc RPI absolventa, arhitekta Eižena Laubes (1880–1967) projekta tika pārbūvēta Mazā aula (Mazā aktu zāle). Vēl pēc gada pārbūvēja Senāta sēžu zāli, bet 1939. gadā ierīkoja arī jaunu vestibilu. 1930.–1936. gados pēc arhitekta Ernesta Štālberga (1883–1958) projekta ēkas iekšpagalmā tika uzbūvētas Lielā aula (Lielā aktu zāle) un palīgtelpas. Šī iecere izcēlās ar funkcionālisma un neoklasicisma arhitektūras elementu apvienojumu.

Šeit tika uzstādītas lieliskas ērģeles – trešās lielākās Latvijā. Tās (tāpat kā Rīgas Doma baznīcas ērģeles) izgatavojusi vācu privātā firma “E.F. Walcker & Co” no Ludvigsburgas. Šai firmai kopš 1780. gada bija dzimtas tradīcijas līdzīgu mūzikas instrumentu izgatavošanā. Ērģelēm bija 3922 stabules, kuru garums bija no 13 mm līdz 5 m, 59 pastāvīgie un 11 mainīgie reģistri, trīs klaviatūras (manuāļi) un kāju pedāļa (klaviatūra). 1967. gadā vācu firma “Hermann Eule” restaurējusi šo mūzikas instrumentu.

Augstākās mācību iestādes ēkas apsīdas fasādi sākotnēji rotāja alegoriskā kompozīcija “Latvija”, ko atveidojis tēlnieks Kārlis Zemdega (1894–1963).Tās centrā tēlnieks izvietojis sengrieķu gudrības dievieti Atēnu, sānos – latvju tautas eposa “Lāčplēsis” varoņus – Burtnieku un Laimdotu. Šiem tēliem no abām pusēm tēlnieks bija izvietojis jauniešus, kuri tiecas pēc zināšanām, un tos, kuri tās jau ir ieguvuši. Taču 1937. gadā šo kompozīciju demontēja, tās vietā greznojās Latvijas Republikas ģerbonis. Padomju okupācijas laikos tika piedāvāts atakal uzstādīt K. Zemdega veidoto figurālo tēlu, taču tēlnieks to nevēlējās darīt, un šajā vietā tika uzstādīts lielinieku partijas līdera Vladimira Ļeņina (Uļjanova; 1870-1924) skulpturālais tēls. 

Latvijas valstiskās neatkarības laikos Latvijas Universitātes Inženieru un Lauksaimniecības fakultātēm tika pievienotas Teoloģijas, Medicīnas, Bioloģijas un Ģeogrāfijas, Fizikas un Matemātikas fakultāte, kā arī dažas citas humanitārā virziena fakultātes. Pasniegšana lielākoties notika latviešu valodā, bet līdz 1935. gadam bija pieļauts pasniegt arī vācu un krievu valodā. Lekcijas šeit lasījuši daudzi pazīstami krievu zinātnieki: vēsturnieks Roberts Vipers (1859–1954), filologs Konstantīns Arabažins (1865–1929), mākslas zinātnieks Boriss Vipers (1888–1967), jurists Vasilijs Sinaiskis (1876–1949), politekonomijas speciālists Vladimirs Kosinskis (1864–1937), arhitekts un teātra mākslinieks Sergejs Antonovs (1884–1956), teologs Mihails Fedorovskis (1879–1959).

Pēc Latvijas aneksijas un piespiedu inkorporācijas PSRS sastāvā šo augstskolu sāka dēvēt par Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāti, un studijas šeit notikušas divās valodās – latviešu un krievu.

LVU strādājuši daudzi krievu pasniedzēji. Pazīstamākie no tiem: kibernētiķis Ivans Akuličs, fiziķis Anatolijs Truhins, ekonomisti Valērijs Praude un Georgs Libermans, juriste M. Jemeļjanova, filozofi Ivans Vedins un Valērijs Ņikiforovs, klasiskā filoloģe Lija Čerfase (1911–1992), vēsturnieki Maksims Duhanovs (1921–2001) un Aleksandra Rolova (1920–?), filologi Dmitrijs Ivļevs (1932–2009), Ļevs Sidjakovs (1932–2006), Boriss Infantjevs (1921–2009), matemātiķi Jurijs Klokovs un Nikolajs Ustinovs, sociologs Azijs Ivanovs, biologs Igors Puškarjovs.

Līdz 1988. gadam šajā augstskolā bija studējuši vairāk nekā 12,6 tūkstoši studentu. Pazīstamo padomju laiku LVU absolventu skaitā bija vairāki zinātnieki, kā arī daudzi pazīstamie žurnālisti un sabiedriskie darbinieki.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, divus gadus vēlāk augstākā mācību iestāde atguvusi savu vēsturisko nosaukumu – Latvijas Universitāte. Pakāpeniski šeit sāka pāriet uz studijām latviešu valodā. Pēc 2010. gada datiem, LU bija 13 fakultātes, kurās studēja vairāk nekā 23 tūkstoši studentu.

Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710–2010). – Рига, 2010.

Tekstā ir izdarīti daži grozījumi un ieviesti papildinājumi.

Informācijas avoti:

  •    Советская Латвия. Энциклопедия. Раздел наука. Рига, 1985.
  •    Гросвалд И.Я., Закис Ю.Р. Вклад преподавателей и выпускников Рижского  политехнического института в создание и развитие Латвийского государственного университета. Рига, 1987. Ч. 1. С. 25–29. 
  •    Latvijas valsts universitātes profesori. Rīga, LVU, 1989.
  •    Latvijas Universitate 75. Rīga, LU, 1994.
  •    Латвийский университет – Википедия
  •    Фейгмане Т. Русские в довоенной Латвии. Р.:БРИ, 2000.

Ilustrācijas tēmai