Krievi Latvijas saimnieciskajā dzīvē
Pirmās ziņas par baltu un austrumslāvu cilšu tirdznieciskajiem sakariem bijušas jau tālajā senatnē. Par to liecina daudzu arheoloģisko izrakumu dati.
Jauns sakaru posms iesākās, krustnešiem iekarojot tagadējās Latvijas teritoriju. Saskaņā ar Latviešu Indriķa hronikas ziņām 1210. gadā bija noslēgts pirmais tirdzniecības līgums starp Rīgas un Polockas tirgotājiem. Tirdzniecības sakari starp krievu un Livonijas tirgotājiem ir visai labi izpētīti un izgaismoti vēsturiskajā literatūrā. 1877. gadā “Tautas Izglītības Ministrijas Žurnālā” (Журнал Министерства Народного просвещения) bija publicēts vēsturnieka Mihaila Berežkova raksts “Par Rīgas tirdzniecības sakariem ar krievu pilsētām 13.–14. gadsimtā”. 1930. gadu sākumā Rīgā tika izdots rakstu krājums “Krievi Latvijā” (Русские в Латвии). Tajā īpašu interesi rada Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas vēstures skolotāja A. Pommera raksts. Tā autors, balstoties uz nule pieminēto M. Berežkova rakstu, cenšas izzināt Baltijas teritorijā krievu uzturētās tirdzniecības attīstību un nozīmi. Šajos abos rakstos teikts, ka 1229. gadā Rīga noslēgusi vēl vienu tirdzniecības līgumu ar Smoļensku. Saskaņā ar šo līgumu krievu tirgotājiem Rīgā varēja piederēt savas tirdzniecības sētas un baznīca. Starp mūsdienu vēsturniekiem, kuri vienā vai otrā pavērsienā rakstījuši par šo problemātiku, īpaši būtu jānosauc Andris Caune (sk. viņa grāmatu: A. Caune. …Pati Rīga ūdenī. Rīga: Zinātne, 1992, 166 lpp.). Vēstures pētnieks uzskata, ka jau 12. gadsimtā vietā, kur Rīdzenes upīte ietek Daugavā, bija izveidojusies tradicionāla tirdzniecības vieta, kur vasarā, navigācijas laikā, krievu tirgotāji pārdeva vasku un zvērādas vietējiem iedzīvotājiem un aizjūras tirgotājiem (sk. A. Caunes grāmatā 89. lappusi).
13. gadsimtā Rīga pārtapa par tirdzniecības centru, kas savienoja Austrumus un Rietumus. Krievu tirgotāji, īpaši no Polockas, Pleskavas un Smoļenskas, Rīgā bija bieži viesi. Viduslaiku dokumentos pēc tirgotāja vārda bija pieņemts ierakstīt viņa etnisko izcelsmi vai vietu, no kurienes viņš bija ieradies. Šajos pierakstos redzams, ka Rīgas tirdzniecisko sakaru ar krievu pilsētām visattālākā vieta bija Suzdaļa. Tirdzniecības līgumu pamatā bija vienlīdzības un savstarpējās cieņas principi. Tā kā tajos laikos ceļot bija ļoti sarežģīti, tirgotāji parasti uz ilgu laiku, bet dažkārt arī uz visu dzīvi apmetās uz dzīvi tālu no dzimtenes. Tā Livonijas teritorijā izveidojās krievu tirdzniecības sētas. Lielākā tirdzniecības sēta bija Rīgā, literatūrā to bieži dēvē par “krievu ciemu” (no nosaukuma lejasvācu valodā Dat Russche dorp). Visticamāk, ka krievu sēta šeit izveidojās laikā starp 1210. un 1229. gadu.
Par krievu tirgotāju klātbūtni Rīgā liecina arī ieraksti tā saucamajā Parādu grāmatā. Tā kā tolaik naudu apgrozībā lietoja reti, vācu tirgotāji pārdeva savas preces galvenokārt uz kredīta, un kredītdarījumi tika ierakstīti speciālā Parādu grāmatā. Līdz mūsdienām saglabājušies šādi ieraksti par laiku no 1286. līdz 1352. gadam. Pētnieks A. Caune, atsaucoties uz vācu vēsturnieku F. Beninghofenu, konstatē, ka Parādu grāmatā bija ierakstītas pavisam 1397 personas, starp ierakstiem 1175 ir vācu un 100 krievu vārdi. Parādnieku vārdu rakstīja latīniski, piemēram, Affrem, Demiter, Yachim, Timoske utt. Apliecinājumu, ka tie bija krievu vārdi, sniedz iekavās ierakstītā piebilde Ruthenus (latīniski – krievs). Tiem krievu tirgotājiem, kuri ieguva mājsaimnieka tiesības, piederēja īpašums ne tikai krievu tirdzniecības sētā, bet arī citviet pilsētā, piemēram, netālu no Melngalvju nama – Šķūņu, Peldu, Tirgoņu, Smilšu ielā. 13.–15. gadsimta vēsturiskajos dokumentos nav ieraugāmi kaut kādi būtiski konflikti starp dažādas etniskās izcelsmes iedzīvotājiem Rīgā.
Uz dzīvi Rīgā apmetušos krievu vairākums nodarbojās ar tirdzniecību. Par krievu faktora esamību pilsētas saimnieciskajā dzīvē liecina krievu mēru un svara sistēmu plaša izmantošana. Livonijas laikā Rīgā bija arī krievu amatnieki. Piemēram, 1291. gadā datētajos pierakstos minēti Joahims un Semjons – ādas izstrādājumu meistari; dokumentos minēts arī krievu pirtnieks Demass. Vēsturnieks A. Caune pieļauj domu, ka Rīgā tolaik krievu amatnieku skaits bija lielāks nekā minēts Parādu grāmatā. Kā redzams 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigās veiktajos arheoloģiskajos izrakumos iegūtajās liecībās – Rīgā jau 12. un 13. gadsimtu mijā rotaslietas gatavoja krievu meistars.
Un kur Rīgā atradās “krievu ciems”? – Starp mūsdienu Jēkaba, Smilšu, Aldara un Trokšņu ielām. “Ciemā” bija ne tikai dzīvojamās un saimniecības ēkas, bet arī Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja pareizticīgo baznīca, kas pirmo reizi minēta vēstures dokumentos 1299. gadā, un krievu kapsēta. Ārpilsētā krievu izcelsmes rīdzinieki nodarbojās ar dārzeņkopību. Šie fakti liecina, ka Latvijas teritorijā (īpaši Rīgā) krievi bija stabili iedzīvojušies jau Livonijas laikā. Turklāt krievu tirdzniecības sētas neradās militārās ekspansijas ceļā, bet gan abpusēji izdevīgu tirdzniecisku sakaru attīstības gaitā. Tiesa, krievu sētu uzplaukums zināmā mērā bija saistīts ar vispārīgām attiecībām starp Livoniju un krievu kņazistēm, vēlāk – Krievzemi. 16. gadsimta sākumā, saasinoties attiecībām starp Livoniju un Krievzemi, krievu sētās sākās panīkums. Jau 1548. gadā tika slēgta Svētā Nikolaja baznīca. 1558. gadā sākās Livonijas karš, kas galīgi sagrāva krievu tirdzniecību, “krievu ciems” Rīgā tika likvidēts. 1581. gadā Rīga atzina Polijas karaļa varu. 1582. gadā Stefans Batorijs, būdams Rīgā, uzdāvināja pilsētai visu Svētā Nikolaja baznīcas īpašumu. 1588. gadā tika likvidēta krievu kapsēta, tās teritorija tika atdota apbūvei. Ar laiku no zemes virsas pazuda arī Svētā Nikolaja baznīca (pēdējo reizi dokumentos baznīca minēta 1618. gadā). Sākoties “zviedru laikiem”, Gustavs II Ādolfs aizveda uz Zviedriju kā trofejas divas Svētā Nikolaja baznīcas svētbildes, tās līdz mūsdienām tiek glabātas Upsalas Universitātes bibliotēkā. “Zviedru laiki” tiek uzskatīti par nelabvēlīgiem krievu tirgotājiem un amatniekiem, kuru rindas jau tā bija kļuvušas krietni retākas. Taču nevar teikt, ka krievu tirdzniecība Rīgā tolaik būtu pilnīgi pārtraukta. Šo faktu apraksta viens no ievērojamākajiem padomju perioda vēsturniekiem Vasilijs Dorošenko savā monogrāfijā “Торговля и купечество Риги в 17 веке” (“Tirdzniecība un tirgotāju kārta Rīgā 17. gadsimtā”) (Rīga: Zinātne, 1985, 204.–209. lpp.). 17. gadsimta otrajā pusē likvidētās krievu tirdzniecības sētas vietā Rīgas piepilsētā Lastādijā top jauna krievu sēta. 18. gadsimtā šī priekšpilsēta plešas plašumā un 1784. gadā iegūst jaunu nosaukumu – Maskavas forštate, un kļūst par Rīgas krievu iedzīvotāju galveno apmešanās vietu.
17. gadsimts bija liktenīgs, lai veidotos pastāvīga krievu iedzīvotāju kopība bijušās Livonijas teritorijā. Ja agrāk krievu cilvēki, kas dzīvoja krievu tirdzniecības sētās, laika gaitā vai nu atstāja savas ierastās dzīvesvietas, vai arī saplūda ar vietējiem iedzīvotājiem, tad 17. gadsimta otrajā pusē Polijai piederošajās Latgales zemēs parādījās krievu vecticībnieki. Viņi ienāca arī Kurzemes hercogistes teritorijā. Hercogs Jēkabs atļāva krievu kolonistiem apmesties gar Daugavas (Dvinas) kreiso krastu. Daži vēsturnieki uzskata, ka vecticībnieki dibinājuši Jakobštati (Jēkabpili). Vecticībnieki veido vissenāko Latvijā iesakņojošos vietējo krievu iedzīvotāju slāni. Tieši no vecticībniekiem ir cēlušies daudzi vēlāk Latvijā pazīstami tirgotāju kārtas pārstāvji.
Jaunu posmu Latvijas saimnieciskajā dzīvē iezīmēja Baltijas zemju pakāpeniska iekļaušana Krievijas sastāvā. 1711. gadā cars Pēteris I atļāva krievu tirgotājiem un amatniekiem apmesties uz dzīvi Rīgā. Neņemot vērā Rīgas rātes pretdarbību, Rīgas priekšpilsētās viena pēc otras parādījās krievu sētas. Interesantas ziņas par šo laikposmu var izlasīt vēsturnieka Vasilija Dorošenko rakstā “Жители Старой Риги в 1786 году” (“Vecrīgas iedzīvotāji 1786. gadā”), kas pēc autora nāves publicēts rakstu krajumā “Baltijas Arhīvs” (“Балтийский архив”) 1999. gada 4. numurā. Zinātnieks nosauc datus, kuri liecina, ka 1766. gadā Rīgā vācieši bija 45,2%, latvieši – 36,9%, krievi – 10%, “poļi” (šeit iekļauti baltkrievi un, iespējams, arī latgalieši) – 7,9% no Rīgas iedzīvotājiem (9. lpp.). 1786. gadā “… Rīgā dzīvoja vairāk nekā ducis krievu tirgotāju, viņu vidū bija tādi lieltirgotāji kā Savins, Kurendins, Ļeļuhini u. c. Uzskaitījumā nosaukts tikai Frīdrihs (agrāk Fjodors) Savins, kurš bija paspējis pārvācoties, iegādāties māju un saņēmis birģera titulu. Pārējie tirgotāji netiek minēti. To var izskaidrot ar faktu, ka krievi, pat labus panākumus guvušie tirgotāji, dzīvoja aiz pilsētas nocietinājuma. – Tā skaidro V. Dorošenko (sk.: “Торговля и купечество Риги в 17 веке”, 32. lpp.). Viens no Vidzemes pievienošanas Krievijai nosacījumiem bija vietējās vācu muižniecības un tirgotāju kārtas privilēģiju saglabāšana. Rīgā nokļuvušajiem krievu tirgotājiem un amatniekiem nebija tādas pašas tiesības kā Rīgas pilsoņiem un viņi nevarēja kļūt par ģildes locekļiem, tas būtiski apgrūtināja viņu saimniecisko darbību. “Nepilsoņi” varēja pārdot preces tikai vairumtirdzniecībā un tikai “pilsoņiem”. Tāda viduslaiku iekārta nereti radīja kuriozus gadījumus un tā nepatika pat vācu tirgotājiem. Stāvoklis mainījās 1785. gadā, kad uz Rīgu tika attiecināts Krievijas impērijas vispārīgais pilsētu nolikums. Visiem pilsētas iedzīvotājiem, neatkarīgi no viņu nacionālās piederības, tika piešķirtas vienādas tiesības. Tas veicināja, ka Rīgā ieradās uzņēmīgi krievu cilvēki. Mācību grāmatā “Русские в Латвии со средневековья до конца 19 века” (Рига, 2003) Oļegs Puhļaks un Dmitrijs Borisovs raksta, ka 18. gadsimta beigās Rīgā bija ap 400 krievu tirgotāju ģimeņu, galvenokārt no Jaroslavļas, Tveras un Smoļenskas. Krievu tirgotājiem piederēja 92 veikali, kas bija izvietoti galvenokārt pie Kārļa vārtiem (tagad – 13. janvāra ielā). Tajā laikā radās arī pirmie krievu kuģīpašnieki. 18. gadsimta astoņdesmitajos gados krievu tirgotāji sāk dibināt manufaktūras (sk.: “Русские в Латвии…”, 96. lpp.). Nule minētās grāmatas autori nosauc krievu tirgotāju Semjonu Ļeļuhinu, kurš sāka ražot balzamu, Klīversalā uzcēla fabriku un savus ražojumus pārdeva Pēterburgā, Maskavā, Pleskavā, Jaroslavļā un vēl citās vietās (sk.: “Русские в Латвии…”, 97. lpp.). Lieliskas ilustrācijas par šo tēmu ir Johana Kristofa Broces zīmējumi, kuros ir atainoti arī dažādu sociālo slāņu rīdzinieki-krievi. Taču gadsimta beigās pār krievu uzņēmējiem atkal sabiezēja mākoņi. Cars Pāvels I atcēla 1785. gadā ieviestā pilsētu nolikuma darbību. Baltijas vācieši atguva iepriekšējās privilēģijas. Krievu tirgotāji nereti, lai saglabātu savu sociālo stāvokli, integrējās vācbaltiešu vidē, pārņēma vācu paražas un valodu, bērnus sūtīja vācu skolās (jāpiebilst, ka līdz 19. gadsimta vidum Rīgā darbojās tikai viena krievu skola – Katrīnas skola). Rīgā nevienu neizbrīnīja, ka cilvēks uzvārdā Nikolajevs, Trofimovs, Maksimovs nerunāja krieviski un uzskatīja sevi par vācieti. Parādījās vācu literāti un zinātnieki uzvārdā Andrejanovs, Arbuzovs u. tml. Jāteic, ka vāciska ietekme Rīgas krievu vidē bija jūtama pat līdz Pirmajam pasaules karam. Šādi recidīvi bija vērojami arī turpmākajā laikā, ieskaitot Otrā pasaules kara gadus.
Tomēr krievu skaits pakāpeniski palielinājās ne tikai Rīgā, bet arī visā Baltijas novadā. Krievu vidē Baltijā īpaši izcēlās vecticībnieki, kuri kopš 18. gadsimta vidus stabili iekārtojās uz dzīvi Rīgā. Lai arī vecticībniekiem bija savrups dzīvesveids, viņi aktīvi piedalījās saimnieciskajā dzīvē, piemēram, tirgotāji K. Hļebņikovs un A. Grebenščikovs bija īpaši zināmi kā ziedotāji.
Krievu strādniekus interesanti raksturojis Marģers Skujenieks savā darbā “Latvieši svešumā un citas tautas Latvijā” (Rīga: Valtera un Rapas akc. sab. izdevums, 1930, 140 lpp.). Viņš konstatēja, ka jau 19. gadsimta sākumā Latvijas teritorijā bija daudz krievu strādnieku. Viņu lielais vairums šeit uzturējās tikai uz laiku, jo bija dzimtcilvēki, kurus muižnieki sūtīja peļņā. Šie krievu strādnieki bija ieradušies no Pleskavas, Smoļenskas un Vitebskas guberņas, viņi bija galvenokārt mūrnieki un namdari, kuriem šeit bija laba slava. Dārzkopība, īpaši dārzeņkopība, faktiski bija krievu monopols, un vēl pavisam nesen Rīgā tikai krievi nodarbojās ar šo uzņēmējdarbības veidu. Kā sīktirgotājus un pārpircējus krievus varēja sastapt arī lauku apvidū, taču tur, izņemot Latgali, viņu skaits bija pavisam neliels (sk.: Latvieši svešumā un citas tautas Latvijā, 41. lpp.).
Krievu veikali bija populāri iedzīvotāju latviešu daļā. Jurijs Samarins savā darbā “Окраины России” (“Krievijas nomales”) sadaļā “Pareizticīgā latvieša piezīmes” citē pareizticīgā latvieša pārdomas, kurās starp citu lasāms : “Rīgā mēs visu pērkam pie krieviem. Viņu pārdotavās ir preces, kuras mums ir vajadzīgas… Krievu tirgotājam nevajag bučot roku, kā tas jāda vāciešu tirgotavās, un arī cepures nav jālauza. Lai gan krievu pārdotavās ir svētbilde un tās priekšā vienmēr deg uguns, taču saimnieks vienmēr aicina un lūdz ienākt, bet vācietis negrib pārdotavā iekšā laist. Krievu tirgotājs nosauc visus pārdošanai domātos priekšmetus, piedāvā, vai nevajag šo, vai šito… Bet vācietis ne par ko neteiks, kas tik viss viņam ir pārdodams, kaut vai divdesmit reižu jautāsi… Vienmēr pats stāv veikala durvīs… nepievērš nekādu uzmanību, ka latvietis stāv pie veikala…” (Sk.: Окраины России, 2. sējums, 66. lpp.)
Krievu uzņēmēji snieguši lielu ieguldījumu manufaktūru, bet vēlāk arī fabriku, attīstībā Latvijā. 19. gadsimta sākumā S. Djakonovs dibināja lielu ādas izstrādājumu manufaktūru. Plaši zināma bija arī V. Šeluhinam piederošā ādas darinājumu ražotne. 1825. gadā Sarkandaugavā brāļi Hļebņikovi nodibināja lielu kokapstrādes uzņēmumu. Taču, aizkavējoties pārejai uz mehānismu izmantošanu ražošanā, uzņēmums neizturēja konkurenci un 1850. gadā to slēdza. Ar sveču liešanu Rīgā nodarbojās grāfa Orlova bijušie dzimtcilvēki – brāļi Kurmanovi, N. Kozlovs un I. Bočagovs. Viena no senākām krievu firmām Rīgā “Brāļi Popovi” līdz pat 1940. gadam pārdeva metālizstrādājumus. Firma pārstrādāja metāllūžņus, bet 1850. gadā nodibināja arī vēl metāllietuvi.
Nikolaja I valdīšanas laikā krievu tirgotājiem uzcēla tirgotavu rindu, kas aizņēma visu kvartālu (1950. gados šinī vietā bija uzcelta Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka). Lielā loma linu eksportā Rīgā bija tirgotājiem I. Ļisicinam un J. Šeluhinam. Pirmo vietu labības eksportā ieņēma tirgotājs Buļakins, ar kaņepāju vairumtirdzniecību nodarbojies – tirgotāja Ignatija Muhina firma. Sabiedrībā plaši pazīstami bija tirgotāji Kamarini, Gusevi, Popovi, Osipovi, Tuzovi un vēl citi. Krievu uzņēmējiem piederēja arī daudzi traktieri, jo īpaši Maskavas priekšpilsētā.
1876.–1878. gadā, kad uz Baltijas guberņām tika attiecināts Krievijas pilsētu nolikums, Rīgā tika atcelti visi vecie kārtu un nacionālie ierobežojumi – tas veicināja krievu kapitāla pozīciju nostiprināšanos Baltijas tirgū.
Līdz pat 1940. gadam pati lielākā un pazīstamākā krievu firma bija Kuzņecovu porcelāna un fajansa izstrādājumu fabrika. Kuzņecovu fabrikas Rīgā vēsture atspoguļota Z. Konstanta un T. Poluikevičas monogrāfijā “Rīgas porcelāns un fajanss” (Rīga: Zinātne, 1984). Kuzņecovu uzņēmuma sākums ir 1812. gadā Piemaskavā. 1841. gadā Kuzņecovi daļu savu dzimtcilvēku-strādnieku pārcēla no apdzīvotās vietas Duļevas uz Rīgu un dibināja šeit vienu no savām fabrikām, kurā ražotā produkcija tiek augsti vērtēta vēl līdz šai dienai.
Kuzņecovu fabriku uzskatīja par vienu no “viskrieviskākajiem” uzņēmumiem Rīgā. Vēsturiski izveidojās tā, ka ne tikai fabrikas īpašnieki, bet arī tajā strādājošie, kuru vairākums šeit strādāja no paaudzes paaudzē, bija krievi.
Kopš 1887. gada Rīgā savus ražojumus piedāvāja tabakas izstrādājumu fabrika, kas piederēja karaīmu Maikaparu ģimenei.
Interesantas ziņas par Rīgas krievu tirgotājiem atrodamas Svetlanas Vidjakinas un Svetlanas Kovaļčukas sastādītajā grāmatā “Покровское кладбище. Слава и забвение” (“Pokrova kapsēta. Slava un aizmirstība”) (Rīga: Multicentrs, 2004, 312 lpp.). Šā raksta sakarībā īpaši nozīmīgs ir I. Žogotas uzrakstītais teksts “Русские купеческие фамилии” (“Krievu tirgotāju ģimenes”) grāmatas 99.–103. lappusē. Autore nosauc šādus uzvārdus: Aļihanovi, Bočagovi, Vorobjovi, Gusevi, Dolbežņevi, Kamarini, Kamkini, Kļimovi, Kuzubovi, Muhini, Ņesterovi, Okuņevi, Popovi, Šutovi, Bobrovi un vēl daudzi citi uzvārdi. (Viņi atdusas Pokrova kapsētā.)
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Rīga kļuva par vienu no lielākajiem rūpniecības centriem Krievijā. 1913. gadā, kā raksta vēsturnieks Arnolds Aizsilnieks savā grāmatā “Latvijas saimniecības vēsture 1914–1945” (Stokholma: Daugava, 1968, 983 lpp.), Rīgā bija 372 uzņēmumi. Pazīstamākie lielie uzņēmumi bija Vagonbūves rūpnīca “Fēnikss”, Krievu–Baltijas Vagonu rūpnīca, krievu un franču akciju sabiedrības fabrika “Provodņik”, Leitnera velosipēdu rūpnīca, Kuģubūves rūpnīca “Lange un dēls” u. c. Tajā laikā grūti runāt par krievu uzņēmumiem, par krievu kapitāla piedalīšanās pakāpi konkrētās rūpniecības nozarēs. Tolaik bija raksturīgs augsts ārzemju, īpaši vācu, kapitāla līmenis šejienes rūpniecībā. Izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, jūras ostas, caur kurām norisa Krievijas tirdzniecība ar Rietumiem, dzelzceļi, kuri saistīja lielos Baltijas uzņēmumus ar Krievijas tirgiem un izejvielu avotiem, lētais darbaspēks – visi šie apstākļi piesaistīja ārzemju kapitālu. Paaugstinoties muitas nodevai preču ievešanai Krievijā, ārzemju kapitāls sāka dibināt savus uzņēmumus Krievijas malienēs. Saskaņā ar vēsturnieka Jāņa Bērziņa monogrāfijā “Latvijas rūpniecības strādnieku dzīves līmenis 1900–1914” (Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1997, 207 lpp.) minētajiem skaitļiem redzams, ka 1908. gadā rūpniecībā Rīgā krievu strādnieki bija 14,58%, bet 1913. gadā viņu skaits pielielinājās līdz 24,84%, bet, lai gan kopīgais latviešu strādnieku skaits palielinājās, taču procentuāli, rēķinot pēc visa rūpniecības strādnieku daudzumu, tas samazinājās.
Pirmais pasaules karš radīja lielus zaudējumus Baltijas ekonomikai. 1915.–1916. gadā Baltijas rūpnieciskais potenciāls tika evakuēts uz Iekškrieviju un, sabrūkot Krievijas impērijai, izvestās vērtības netika reevakuētas atpakaļ uz Baltiju. Jaunās Latvijas valsts ekonomika nevarēja rēķināties ne ar izejvielu resursiem, ne ar Krievijas tirgu. Nemieru laikā daudzi kapitāli aizgāja zūdībā. Krievu skaits Latvijā, salīdzinot ar 1913. gadu, samazinājās vairāk nekā par simts tūkstošiem.
20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados krievi galvenokārt bija lauku iedzīvotāji: 72,2% krievu bija nodarbināti lauksaimniecībā. Šinī ziņā krievi apsteidza latviešus, no kuriem tikai 64,1% bija nodarbināti lauksaimniecībā. Taču pēc vienam zemes īpašniekam piederošās zemes daudzuma krievi krietni atpalika no latviešiem. 11,1% krievu iedzīvotāju strādāja rūpniecībā. Tirdzniecībā strādāja 2,6% krievu, transporta un sakaru nozarē – 3%, administratīvajā dienestā – 1,8%, izglītības, kultūras un brīvo profesiju sfērā – 1,6%, higiēnas un veselības aprūpē – 0,5%, par apkalpotājiem – 1,8%, citās profesijās – 5,4 procenti. (Sk.: M. Skujenieks. Latvijas statistikas atlass. Rīgā: Valsts statistiskā pārvalde, 1938, 19. lpp.)
Latvijas Pirmās republikas gados Rīgā ielākie krievu uzņēmumi bija: akciju sabiedrība M.S. Kuzņecovs, akciju sabiedrība “Brāļi Popovi”, zeķu un trikotāžas izstrādājumu fabrika “Brāļi Svetlanovi” (Katoļu ielā 42), L. Ivanova pirmā čaulīšu fabrika, 1788. gadā dibinātā "Brāļi Popovi" firma un 1808. gadā dibinātā akciju sabiedrība “Brāļi Kamarini”. Daugavpilī laba slava bija maizes ceptuvei “A. Mitrofanovs un dēls”. M. Didkovska izdevniecībā Rīgā izdotās grāmatas līdz šai dienai daudziem ir goda vietā grāmatplauktā. Plaši pazīstami bija krievu traktieri Maskavas forštatē, uz turieni speciāli brauca pusdienot nostalģiski noskaņotie krievu emigranti no Parīzes, Berlīnes un vēl citām vietām Eiropā. Iecienīti bija Mihaila Daškova kioski, viņam piederēja arī “Kolonāde” pašā Rīgas centrā.
1940. un 1941. gadā krievu uzņēmēju, tāpat kā visiem citiem piederošie īpašumi tika nacionalizēti. Bijušos īpašniekus vai nu deportēja uz Sibīriju, vai arī kara laikā viņi emigrēja uz Rietumiem. Deportēti tika Kuzņecovi, Kuzubovi, Semjonovi, Ņesterovi, Ņikiforovi, Bobrovi, Trofimovi un daudzi citi, kuri aktīvi bija iesaistījušies saimnieciskajā dzīvē Latvijā.
Tatjana Feigmane
