Bijusī Galvenā Pasta un telegrāfa ēka Rīgā

Bijusī Galvenā pasta ēka. – Aspazijas (Teātra) bulvāris 5.

Vēsturnieki uzskata, ka Rīgas publiskā pasta vēsture aizsākās 1632. gadā. Šai gadā, agrāk nekā citās Baltijas valstīs, šeit tika dibināta pasta stacija. Sākumā tas bija privātuzņēmums, kas sedza savus izdevumus un guva peļņu, saņemot maksu par saņemtajām vēstulēm un pasta sūtījumiem. Pasts saņēma arī dotācijas no galvaspilsētas Rātes. Savā pastāvēšanas laikā Rīgas pasts ne reizi vien mainīja adresi. Tā, 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā pasts atradās Vecpilsētā Kungu ielā 33. Pagājušā gadsimta sākumā Vidzemes guberņas galvaspilsēta ātri attīstījās un Rīgas pastam bija nepieciešamas daudz plašākas telpas. Krievijas Impērijas varas pārstāvji nolēma, ka šī problēma ir aktuāla un piešķīra jaunas ēkas celšanai tajos laikos visai prāvu summu – gandrīz pusmiljona rubļu no budžeta līdzekļiem.

Pastu nolēma būvēt pašā Rīgas centrā uz stūra, kur krustojas Suvorova (Krišjaņa Barona) iela un Teātra bulvāris (Aspazijas bulvāris). Būvdarbus izvērsa 1902. gada vasarā, bet 1904. gada rudenī telegrāfs izvietojās jaunajās telpās; nedaudz vēlāk – pasts. Ēka tika būvēta pēc Galvenās pasta un telegrāfa pārvaldes arhitekta civilinženiera L. Novikova projekta. Būvdarbu gaitu uzraudzīja Rīgas arhitekts J. Pfeifers, bet pēc viņa nāves – guberņas arhitekts Vladimirs Lunskis. Zīmīgi, ka ceļot ēku, tika ņemtas vērā ne tikai paša pasta dienesta intereses, bet arī personāla. Ēkā bija paredzētas telpas darbam ar korespondenci un sūtījumiem, kantora telpas, kā arī dzīvokļi darbiniekiem. Pagrabtelpā atradās Pasta un telegrāfa departamenta pārvales galvenā darbnīca. Tās speciālisti nodarbojās ar telefonu un telegrāfa aparātu, līnījiekārtu un pasta inventāra remontu.

Pēc būvdarbu nobeiguma ēka tika elektrificēta. To bija iespējams izdarīt pateicoties tam, ka nama pagrabā uzstādīja elektrostaciju, speciāli pasta vajadzībām. Tās uzbūvei iztērēja prāvu summu - 40 tūkstošus rubļu. Jaunajā ēkā bija daudz vairāk abonentu kastīšu, nekā vecajā – vairāk kā tūkstotis. 

Celtne bija funkcionāla, tās fasādi greznoja skulpturālie tēli un ornamenti. Pirms Pirmā Pasaules kara izdotajā fotoalbumā „Rīgas pilsēta” («Город Рига») Pasta un telegrāfa nams tika aprakstīts šādi : «Šo ēku varētu uzskatīt par vienu no visskaistākajām …Rīgā». Turpmākajos gados, dažādu iemeslu dēļ, ēkas fasāde tika stipri mainīta. Zeme Latvijas galvaspilsētas centrā kļuva arvien vērtīgāka, tādēļ 1929. gadā uzbūvēja vēl stāvus un ēka kļuva par piecstāvu. Nams kļuva ne tikai augstāks, bet arī garāks: tam piebūvēja klāt vēl divus korpusus. Kopš 1932. gada šeit atradās arī Rīgas Radiofons (radio apraide); pretī kanālam (no Radio ielas puses) uzbūvēja radiotorni.

1944. gadā pasta ēka cieta no ugunsgrēka un tika daļēji sagrauta. Pēc kara ēku izdevās atjaunot, tomēr restaurācija mainīja ēkas sākotnējo veidolu. Rezultātā ēkas arhitektūrā vērojami dažādi stili – 20. gadsimta sākuma vēlīnā eklēktika, 30. gadu neoklasicisms un pēckara «Staļina» ampīrs. Vēlāk pasts tika pārcelts uz Ļeņina (Brīvības) ielu 21. Vecā pasta ēka pārgāja Celtniecibas tehnikuma rīcībā, pēc tam Augstākās Kara Jūras zemūdens peldēšanas skolas, tad Krasta apsardzes artilērijas skolas un vēlāk maršala Birjuzova v.n. Augstākās Kara politiskās skolas rīcībā. Padomju armijas kara skolās apmācība notika krievu valodā, tajās mācījās jaunieši no visas bijušās PSRS teritorijas. 

Laikposmā, kad ēkā atradās dažādas kara skolas, šeit daudzkārt tika veikta interjera pārbūve: 1. un 2. stāva apjomos parādījās sporta zāle ar lieliem arkveida logiem, tika norobežotas un aprīkotas auditorijas, katedras, administrācijas telpas. 

70. gadu beigās ēka tika nodota Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes (patlaban – Ekonomikas un vadības fakultāte) rīcībā, kas pašlaik (2023. g.) šeit arī atrodas.

Aleksandrs Gurins

См.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). - Рига, 2010.

Informācijas avoti:

1. VKPAI Dokumentācijas centrs. Inventāra numurs 14661-2.

2. Pasta un telegrāfa ēka. – „Rīgas pilsēta” („Город Рига”). R. B.

3. Telegrāfa pārvietošana jaunajā ēkā (Переход телеграфа в новое здание.) –  „Rižskij vestņik”, 16.10.1904.