Pāvels Homskis

Pāvels Homskis (1925. g. 30. martā Maskavā, Krievijas PFSR – 2016. g. 6. septembrī Maskavā, KF) – teātra režisors, aktieris, Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1958. g.). Rīgas Krievu drāmas teātra aktieris (1948–1951) un galvenais režisors (1959–1961); Rīgas Jaunatnes teātra režisors (1951–1956) un galvenais režisors (1956–1959). 

Pāvels Homskis ir dzimis 1925. gada 30. martā Maskavā. Viņa tēvs – Osips Homskis (1892–1952) bija juriskonsults, māte – Berta Homska (dzim. Pevznere; 1895–1986) – tautas tiesnese; brālis –Isidors (Igors) Homskis (1932–2020) nākotnē kļuva par Krievijas kinorežisoru.

1947. gadā P. Homskis absolvēja Konstantīna Staņislavska Valsts operas un drāmas teātra studijas Drāmas režisoru nodaļu. Pēc tam – no 1948. līdz 1951. gadam Pāvels Homskis strādāja par aktieri Rīgas Krievu drāmas teātrī.

Kopš 1951. gada viņš kļuva par Rīgas Jaunatnes teātra (RJT) režisoru, bet no 1956. līdz 1959. gadam bija šā teātra galvenais režisors. Homska laikos uz Rīgas Jaunatnes teātra trupu bija atnākuši jauni un talantīgi M. Ščepkina Augstākās teātra skolas absolventi, un šis teātris kļuva populārs. Režisors Homskis bija iestudējis aktuālas, spīdošas izrādes, kurām piemita augsta scenogrāfijas kultūra.

Vadot Rīgas Jaunatnes teātra trupu, Pāvels Homskis vienlaikus – no 1953. līdz 1958. gadam –studēja A. Lunačarska Valsts teātra mākslas institūta (kriev. saīsin. – ГИТИС) Teātra zinātnes fakultātē. Radoši strādājot Rīgas Jaunatnes teātrī, Pāvels Homskis bija iestudējis 27 izrādes. Turklāt, sākot ar 1954. gada iestudējumu “Smiekli un asaras” pēc Sergeja Mihalkova pasakas motīviem, krievu režisors sāka strādāt arī ar Jaunatnes teātra latviešu trupu, iestudējot 11 izrādes. 

P. Homska nozīmīgākie iestudējumi Rīgas Jaunatnes teātrī:

Nikolaja Gogoļa poēmas “Mirušās dvēseles” dramatizējums;

Bernarda Šova luga “Velna māceklis”;

Čārlza Dikensa romāna “Mazā Dorita” dramatizējums;

Viljama Šekspīra traģēdija “Romeo un Džuljeta”;

Šarla de Kostēra romāna “Leģenda par Pūcesspieģeli” dramatizējums;

Viktora Igo romāna “Nožēlojamie” dramatizējums;

Borisa Gorbatova luga “Tēvu jaunība”;

Viktora Rozova komēdija “Laimīgu ceļu!”;

Jurija Oļešas garstāsta “Trīs resnvēderi” dramatizējums;

Viktora Rozova luga “Prieku meklējot”;

Ēriha Kestnera garstāsta “Emīls un Berlīnes zēni” dramatizējums u.c.

1959. gadā Pāvels Homskis atkal tika ielūgts strādāt Rīgas Krievu drāmas teātrī (tagad – M. Čehova Rīgas Krievu teātris), bet nu jau par galveno režisoru. Un viņa paveiktais radošais darbs lika skatuves mākslas cienītājiem sākt nopietni runāt par Rīgas Krievu drāmas teātri. “Homska sezonas” pirmais iestudējums Krievu drāmas teātrī bija krievu klasiķa Antona Čehova luga “Ķiršu dārzs”, pēc tam sekoja A. Arbuzova “Irkutskas stāsts”, J. Švarca “Kailais karalis” pēc H. K. Andersena pasaku motīviem un latviešu dramaturga G. Priedes lugas “Lai arī rudens” iestudējums.

P. Homska nozīmīgākie iestudējumi Rīgas Krievu drāmas teātrī:

Antona Čehova luga “Ķiršu dārzs”;

Alekseja Arbuzova drāma “Irkutskas stāsts”;

Mihaila Svetlova luga “20 gadus vēlāk”;

Pedro Kalderona komēdija “Ar mīlu nejoko”;

Aleksandra Šteina luga “Okeāns”;

Orlina Vasiļeva luga “Paradīze zemes virsū”;

Jevgeņija Švarca pasaku luga “Kailais karalis”;

Gunāra Priedes luga “Lai arī rudens” u.c.

1961. gada rudenī Pāvels Homskis pārgāja strādāt uz Ļeņingradas (tagad – Sanktpēterburga) Valsts drāmas teātri (tagad – teātris “Baltijskij dom”), kur viņš nostrādāja līdz pat 1965. gadam. Pēc tam viņš tika ielūgts strādāt par galveno režisoru Maskavas Jaunatnes teātrī. Kopš 1973. gada P. Homskis strādājis par režisoru Maskavas padomes (Mossoveta) teātrī, no 1985. līdz 2000. gadam viņš bija šā teātra galvenais režisors, kopš 2000. gada – teātra mākslinieciskais vadītājs.

Pāvels Homskis ir daudzu teātra festivālu dalībnieks un laureāts. Kā režisors viņš ir strādājis ne tikai Rīgas un Krievijas teātros, bet arī aizrobežu. Viņš iestudējis izrādes Parīzes “Lucernaire” teātrī – A. Čehova “Lācis” un “Bildinājums”, Fjodora Dostojevska romāna “Brāļi Karamazovi” dramatizējumu; Barselonas teātrī “Romea” – Mihaila Bulgakova lugu “Baltā gvarde”; Hartfordā (ASV) – izrādi “Čehova stāsti” u.c. 

Kopš 1969. gada P. Homskis vadījis aktieru kursus Krievijas Teātra mākslas akadēmijā, viņš bija akadēmijas Aktiermākslas katedras profesors.

Režisors P. Homskis – KPFSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1970. g.); KPFSR Tautas skatuves mākslinieks (1980. g.).

Pāvels Homskis bija KF Teātra darbinieku savienības Maskavas drāmas teātru režisoru sekcijas priekšsēdētājs un Maskavas valdības Kultūras komitejas Ekspertu padomes inovācijas projektu īstenošanas teātra mākslas jomā “Otkritaja scena” (“Atklātā skatuve”) loceklis.

Režisoram tika piešķirti šādi KF apbalvojumi: 1998. gadā – “Goda Ordenis” un “Tautu draudzības” ordenis; 2004. gadā – IV pakāpes ordenis “Par nopelniem Tēvijas priekšā”; Maskavas valdības Goda zīme “Par nevainojamu kalpošanu Maskavas pilsētai”; Sv. Ņevas Aleksandra ordeņa Zīme “Par darbiem un Tēviju”. 

Pāvels Homskis miris 91 gada vecumā 2016. gada 6. septembrī Maskavā. Atvadu ceremonija un apbedīšana notikusi 2016. gada 9. septembrī. Nelaiķis apglabāts Vvedenskas kapsētā vecāku kapā. 

Ģimene: 

Sieva: Natālija Kindinova (dz. 1939. g. 16. janvārī) – teātra un kino aktrise. KPFSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece (1980. g.). Natālija absolvēja M. Ščepkina Augstāko teātra skolu, pēc tam devās strādāt uz Rīgas Krievu drāmas teātri pēc Pāvela Homska ielūguma. Rīgā viņi iemīlējās viens otrā un tas beidzās ar kāzām.  

Meitas: Natālija (dz. 1959. g.), Jekaterina (dz. 1966. g.) un Ļubova (dz. 1975. g.).

Mazbērni: Anna, Varvara, Mihails un Estēre.

Ērika Tjuņina

Informācijas avoti:

http://www.kino-teatr.ru/teatr/acter/m/sov/43699/bio/

http://persona.rin.ru/view/f/0/20789/homskij-pavel-osipovich;

„Latviešu padomju teātra vēsture”. – Rīga: Zinātne, 2.sējums (1956-1970), 1974.;

«Рижский театр русской драмы». – Рига: Зинатне, 1983.