Sākumlapa > Tēmas > Personas
Nikolajs Kuzņecovs

Nikolajs Kuzņecovs

Nikolajs Kuzņecovs (1868. g. 3./15. aprīlī  Maskavā – 1938. g. 19. novembrī Rīgā) – uzņēmējs.­

Nikolajs Kuzņecovs piedzima 1868. gada 3./15. aprīlī Maskavā vecticībnieku-popoviešu un uzņēmēja Matveja Kuzņecova (1846–1911) ģimenē.

Beidzis F. Kreimana privāto ģimnāziju, 1890. gadā – Maskavas Universitātes Matemātikas fakultātes Ķīmijas nodaļu. Pēc tēva nāves vadīja (1911–1917) “M. S. Kuzņecova porcelāna, fajansa un majolikas izstrādājumu ražošanas sabiedrību”.  

Pirmais pasaules karš un 1917. gada revolūcija atnesa postu – Padomju Krievijā M. Kuzņecova pēcnācējiem piederošie īpašumi tika nacionalizēti. N. Kuzņecovs un liela daļa viņa radinieku divdesmito gadu sākumā aizbrauca uz Latviju. No Kuzņecovu ģimenes iepriekšējiem lielajiem īpašumiem bija palikusi tikai viena fabrika Rīgā, bet arī tā kara gados bija izpostīta un daļēji sagrauta.

Izmantojot pagrabos saglabājušos porcelāna masu, 1920. gada 1. oktobrī uzņēmums atsāka darbu Latvijas galvaspilsētā. Nikolaja Kuzņecova brālis Mihails (1880–1938), kurš agrāk vadīja fabriku Rīgā, pārdeva saglabājušos porcelāna izstrādājumus un par iegūto naudu nopirka iekārtu; taču arī turpmāk rūpnīcā pārsvarā tika izmantots roku darbs.

1922. gada 11. augustā Latvijas Republikas Finanšu ministrijā  tika reģistrēta akciju sabiedrība “M. S. Kuzņecovs”, kas kļuva par 1887. gadā nodibinātās “M. S. Kuzņecova porcelāna, fajansa un majolikas izstrādājumu ražošanas sabiedrības” juridisko mantinieci. Galvenais kantoris bija Rīgā, Grēcinieku ielā 17/19. Vadošajos posteņos bija  Matveja Kuzņecova dēli un mazdēli: Nikolajs Kuzņecovs kļuva par direktoru, Georgijs (1875–1941) bija komercdirektors, Sergejs (1869–1945) vadīja porcelāna masas sagatavošanas cehu, Aleksandrs (1870–1937) pildīja tehnologa pienākumus, viņa dēls  Georgijs (1897–1944) bija administratīvais direktors, Nikolaja dēls Matvejs (1894–1941) strādāja par ķīmiķi.

Izejvielas fabrikai ieveda no Vācijas, Čehoslovākijas, Francijas, Zviedrijas un Šveices. Starpkaru gados Kuzņecovu fabrikā Rīgā strādāja ap 500 cilvēku (20. gadsimta sākumā darbinieku skaits bija divarpus tūkstotis), peļņa bija visai pieticīga, rūpnīcā tapušie ražojumi nonāca trauku tirgū galvenokārt Latvijā, ārzemju pasūtījumi nebija pastāvīgi, īpaši smags fabrikas darbībā bija krīzes laiks 20. gadsimta trīsdesmito gadu sākumā.

Fabrikā ražoja traukus arī atbilstoši latviešu nacionālajām tradīcijām, šai nolūkā darbā tika iesaistīti vairāki plaši pazīstami mākslinieki, piemēram, Jānis Kuga (1878–1969), Romans Suta (1896–1944), Vilis Vasariņš (1906–1945), Aleksandra Beļcova (1892–1981) un vēl citi.

Starptautiskajās izstādēs 1935. gadā Briselē un 1937. gadā Parīzē Kuzņecova fabrikas ražojumiem piešķīra Grand Prix. 1937. gadā fabrika izlaida lielu partiju trauku, uz kuriem bija fabrikas zīme “Kuzņecovs Latvija – 125”.

Kuzņecovu fabrikas īpašnieki centās daudzveidīgot personāla ikdienu: tika radīti interešu pulciņi, notika literāri vakari, bija izveidotas sporta komandas futbolā un volejbolā.

Nikolajs Kuzņecovs dažādos laikos bija paju sabiedrības “Luips” direktors, Rīgas trešās savstarpējās kredītbiedrības direktors, bija daudzu labdarības organizāciju loceklis, bija Maskavas Rogožskas kapsētas vecticībnieku draudzes loceklis-dibinātājs un aizbildnis (pirmsrevolūcijas laikā), darbojās biedrībā “Sokol”. Apbalvots ar Svētā Staņislava 3. pakāpes ordeni (Krievija) un Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni.

Bija precējies ar Nadeždu Aļabjevu (1872–1952), ģimenē bija divi bērni.

20. gadsimta trīsdesmito gadu beigās daļa Kuzņecovu vecākās paaudzes pārstāvju devās mūžībā, viņu vietā stājās Kuzņecovu dzimtas jaunās atvases. 1940. gada rudenī, pēc Latvijas pievienošanas Padomju Savienībai, Kuzņecovu uzņēmums tika nacionalizēts, tomēr fabrika turpināja strādāt līdz 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumam.

Nikolajs Kuzņecovs nomira 1938. gada 19. novembrī, apglabāts Rīgā, Ivana kapsētā.

Tekstu sagatavoja Sergejs Coja

Ilustrācijas tēmai