Metropolīts Venjamins (Fedčenkovs)

Venjamins (Ivans Fedčenkovs; 1880.g. 2./14. septembrī Tambovas guberņā, Krievijas impērijā – 1961. g. 4. oktobrī Pleskavas-Pečoru klosterī, KPFSR) – Rīgas un Latvijas metropolīts no 1947. līdz 1951. gadam. 

Ivans Fedčenkovs dzimis Tambovas guberņas Kirsanovas apriņķa Vjažļu (Vjažļas, Iļjinkas) ciematā. Viņš nācis no nabadzīgas zemnieku ģimenes. Tēvs – Afanasijs Fedčenkovs (apm. 1850–1918) dzimis muižniekiem Baratinskiem piederējušo dzimtzemnieku ģimenē. Māte – Natālija ([dzimusi laika posmā] no 1858. līdz 1864–1928) bija diakona Nikolaja Orževska meita.

Neraugoties uz trūkumu, vecāku, vispirms jau mātes, gādībā izdevās sakrāt līdzekļus ģimenes sešu bērnu izglītošanai.

Pirmo izglītību nākošajam metropolītam deva vecāki. Jau sešu gadu vecumā Ivans prata rakstīt, lasīt un skaitīt. Kopš pašas bērnības viņš daudz lasīja, izlasot burtiski visu, kas vien bija pieejams.

Sešu gadu vecumā Ivans sāka mācīties zemstes skolā, kur uzreiz tika uzņemts otrajā klasē. Skolu viņš pabeidza deviņu gadu vecumā. Vēlāk divus gadus Ivans mācījās apriņķa skolā Kirsanovā, kuru atstāja 1893. gadā, iestājoties Garīgajā skolā Tambovā. 1897. gadā Ivans beidza skolu un iestājās Tambovas Garīgajā seminārā, kurā mācījās līdz 1903. gadam. Semināru viņš pabeidza kā pirmais skolnieks un turpināja izglītošanos Sanktpēterburgas Garīgajā akadēmijā, kuru pabeidza 1907. gadā ar teoloģijas maģistra grādu. Pēc akadēmijas beigšanas I. Fedčenkovs tika atstāts Bībeles vēstures katedrā, kā arī izpildīja docenta pienākumus Draudzes gana teoloģijas, homilētikas un askētikas katedrā.

Visā dzīves laikā I. Fedčenkovs nekad neaizmirsa par savu izcelsmi no tautas. Kā atcerējās kāds viņa paziņa, Ivans Fedčenkovs (pēc mūka kārtas pieņemšanas – Venjamins), „neraugoties uz savu akadēmisko izglītību, ārēji atgādināja krievu zemnieku. Viņam bija plata seja, neliela gaišbrūna bārda un ļoti gaišas zilas acis. Viņā bija vienkārša lauku saimnieka mierīgums un iekšējais ritms”.

1904.–1908. gadā Ivans trīs reizes tikās ar svēto taisno Kronštates Jāni, pie tam vienreiz viņam piekalpoja liturģijā. Sastapšanās ar Kronštates Jāni uz jauno cilvēku atstāja neizdzēšamu iespaidu. Daudzējādā ziņā tieši tādēļ Ivans Fedčenkovs nolēma pieņemt mūka kārtu. Vēlāk savas dzīves laikā viņš ne reizi vien pievērsās šī svētā mantojumam un veltīja viņam vairākus savus darbus: „Отец Иоанн” („Tēvs Jānis”), „Подвиг преподобничества” („Svētīguma varoņdarbs”), „Отец Иоанн Кронштадтский” („Tēvs Kronštates Jānis”), „Небо на земле. Учение о. Иоанна Кронштадтского о божественной литургии” („Debesis uz zemes. Tēva Kronštates Jāņa mācība par dievišķo liturģiju”). Bez tam viņš uzturēja sakarus ar daudziem citiem pareizticīgajiem askētiem, to skaitā ar Valaamas mūku Ņikitu, priesteri-mūku Isidoru (Kozinu), svētīgo Aleksiju Zosimovski (Solovjovu) u.c.

1907. gada 26. novembrī I. Fedčenkovs tika uzņemts mūka kārtā un pieņēma vārdu Venjamins. Tajā pašā gadā viņu iesvētīja par diakonu-mūku, bet nedaudz vēlāk – par priesteri-mūku. Drīz Venjamins tika iecelts par nākošā Maskavas un visas Krievzemes patriarha Sergija (Stragorodska, 1867–1944) personīgo sekretāru. Toreiz Sergijs bija Somijas un Viborgas arhibīskaps.

1911. gadā Venjamins saņēma arhimandrīta titulu un tajā pašā gadā viņu iecēla Sanktpēterburgas Garīgā semināra inspektora amatā, bet 1911. gada beigās – par Taurijas Garīgā semināra rektoru. 1913. gadā Venjaminu pārcēla uz Tveras Garīgo semināru, kur viņš tāpat izpildīja rektora pienākumus un to vadīja līdz 1919. gadam. Bez tam viņš bija eparhijas skolu padomes un misionāru komitejas priekšsēdētājs, eparhijas periodiskā izdevuma „Taurijas Eparhijas Ziņotājs” („Таврические епархиальные ведомости”) redaktors. Venjamins tika apbalvots ar Sv. Annas 2. šķiras ordeni.

Venjamins vēlāk ar skumjām atcerējās, ka XX gadsimta sākumā no jaunā priestera neatkarīgu apstākļu dēļ viņam diemžēl nācās vērot, kā „Baznīcas iespaids uz tautas masām aizvien vājinājās un vājinājās, garīdzniecības autoritāte kritās”. Vienlaikus semināru vadībai „kļuva aizvien grūtāk un grūtāk uzturēt disciplīnu, bet vēl grūtāk bija uzturēt reliģijas garu”.

1917. gada vasarā Venjamins no psalmotāju (baznīcas kalpotāju) kūrijas tika ievēlēts par Krievu Pareizticīgās baznīcas (KPB) Koncila delegātu. 1917.–1918. gadā notikušajā Koncilā viņš iestājās par patriarhāta atjaunošanu. 1918. gadā Venjamins piedalījās Visukrainas Pareizticīgas Baznīcas Koncilā Kijevā.

1919. gada 10. (23.) februārī Sevastopoles Dievmātes Patvēruma (Pokrova) katedrālē Venjaminu iesvētīja par Sevastopoles bīskapu un Taurijas eparhijas vikāru. Kad 1919. gada jūnijā Krimā iebruka sarkanie, bīskaps Venjamins tika arestēts un kādu laiku atradās apcietinājumā. Pēc tam, kad Krimu atkal ieņēma baltie, bīskaps pievienojās Balto kustībai.

1920. gada pavasara sākumā pēc ģenerāļa Pjotra Vrangeļa lūguma bīskaps Venjamins uzņēmās Balto armijas rindās kalpojošās garīdzniecības vadību.

Bīskapam Venjaminam nācās pielikt daudz spēka karavīru morālā gara pacelšanai, viņu pievēršanai pareizticībai, jo ticības zudums Kristum bija raksturīgs ne tikai komunistiem, bet arī daudziem Balto kustības pārstāvjiem. Bīskapa Venjamina vadībā tika izdota avīze „Святая Русь” („Svētā Krievzeme”), veikts darbs palīdzības sniegšanai bēgļiem u.c.

Ne reizi vien bīskaps Venjamins griezās pie armijas vadības, lai aizstāvētu gūstā nonākušos, kurus gatavojās nošaut. To starpā panāca nāves soda atcelšanu čekistam, kurš 1919. gada vasarā bīskapa Venjamina gūstniecības laikā pie sarkanajiem viņu pratināja, bet pēc tam pats bija nokļuvis gūstā.

1920. gada novembrī bīskaps Venjamins kopā ar ģenerāļa Vrangeļa armijas atliekām bija spiests pamest Krimu un doties trimdā.

Spriezdams par Balto kustības sakāves cēloņiem, bīskaps rakstīja: „nedrīkst noklusēt..., ka Balto armija nebija tautas armija, jo tās vadoņi un nozīmīga daļa no sastāva bija nevis no tautas, bet nāca no augstākajām šķirām, no priviliģētajām kārtām”. Ar dziļu nožēlu viņš norādīja, ka ne tikai sarkano, bet arī balto rokas bija notraipītas ar asinīm un noziegumiem. Laupīšanas un izrēķināšanās veica gan vieni, gan otri. Vienlaikus viņš atzīmēja, ka „baltie ir pelnījuši vēsturisku atzīšanu kā cilvēki, kuri mīlēja dzimteni un upurēja par to savas dzīvības”.

Piespiedu emigrācijas gados bīskaps Venjamins apmeklēja veselu virkni valstu, dažās no tām uzturoties ilgāku laiku.

Sākotnēji bīskaps Venjamins iestājās par krievu bēgļu patstāvīgas baznīcas dzīves veidošanu ārzemēs. 1921. gadā viņš piedalījās Krievu aizrobežu baznīcas koncilā Sremski Karlovcos (Serbu, horvātu un slovēņu karaliste, no 1929. g. Dienvidslāvija). Koncilā bīskaps uzstājās pret garīdzniecības iesaistīšanos politikā. Vienlaikus līdz 1923. gadam viņš turpināja ieņemt armijas un flotes bīskapa amatu pie ģenerāļa Vrangeļa. Kādu laiku Venjamins bija Petkovica klostera priekšnieks Serbijā un tur arī dzīvoja, pasniedzot ticības mācību krievu emigrantu bērniem.

Lai garīgi aprūpētu draudzes Karpatu Krievzemē, bīskaps Venjamins 1923. gadā pārcēlās uz Čehoslovākiju. Tajā pašā gadā viņš piedalījās pirmajā krievu kristīgo studentu kongresā Prešovā (Čehoslovākija), ar ko aizsākās Krievu kristīgo studentu kustības darbība.

1925. gadā pēc Maskavas patriarhāta Rietumeiropas eparhijas metropolīta Jevlogija (Georgijevska) ielūguma Venjamins pārcēlās uz Parīzi un sāka izpildīt Svēta Sergija Pareizticīgo Teoloģijas institūta inspektora jeb tā faktiskā vadītāja pienākumus. Viņš pasniedza priestera teoloģiju, liturģiku, mācību par sektām, senslāvu valodu un Vecās Derības Svētos rakstus, nostrādājot tur ar pārtraukumiem līdz 1931. gadam. Jāatzīmē, ka šajos gados institūtā mācījās arī vairāki pārstāvji no Latvijas: V. Rušanovs, A. Ionovs, K. Mihailovs, N. Trubeckojs, E. Jesenskis un F. Jagodkins.

1931. gadā Rietumeiropas eparhija pārgāja Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā. Taču bīskaps Venjamins šādam lēmumam nepiekrita, palika uzticīgs Mātei-Baznīcai un izstājās no metropolīta Jevlogija padotības. Tūdaļ pat viņš kopā ar ticīgo grupu sarīkoja eparhijas sapulci, kurā tika nolemts izveidot draudzi par godu trijiem Vispasaules svētītājiem (Vasilijam Lielajam (Basilijam no Cēzarejas), Gregorijam Teologam (Gregoram no Nazianzas), Jānim Zeltamutem) un Aizdonas Tihonam (Timofejam Sokolovam, 1724–1783). Parīzē tika noīrēta garāža, kuras pagrabā ierīkoja templi. 1931.–1933. gadā bīskaps Venjamins bija Triju svētītāju sētas pārzinis un Viļņas un Lietuvas metropolīta Jelevferija (Bogojavļenska) vikārs, kā arī Maskavas patriarhāta krievu draudžu pagaidu pārvaldnieks Rietumeiropā. 1932. gadā viņš tika iecelts arhibīskapa amatā.

Atmiņās par Valdoni teikts: „Par savu uzticību Mātei-Baznīcai bīskapam Venjaminam daudz nācās ciest. Viņam tūliņ pat lika atstāt Sergija sētu Parīzē (kur atradās Svēta Sergija Pareizticīgo Teoloģijas institūts). Viņš ilgi mētājās pa dažādām vietām, atrodot pajumti pie dažādiem saviem paziņām”.

1933. gadā ar pagaidām patriarhu aizvietojušās Svētās Sinodes lēmumu Venjaminu iecēla par Aleutu salu un Ziemeļamerikas arhibīskapu, KPB eksarhu Ziemeļamerikā, un viņš devās uz ASV, kur atradās līdz 1947. gadam. 1938. gadā Venjaminu iecēla metropolīta amatā.

Otrā pasaules kara gados metropolīts Venjamins aktīvi nodarbojās ar palīdzības vākšanu Sarkanajai armijai, kas cīnījās pret nacismu. Viņš tika ievēlēts par Krievu–amerikāņu palīdzības komitejas Krievijai goda priekšsēdētāju un ieguva tiesības brīvi piekļūt ar ziņojumu pie ASV prezidenta.

1945. gadā Venjamins piedalījās KPB Koncilā Maskavā, kas tika sasaukts, lai ievēlētu Maskavas un visas Krievzemes patriarhu. 1945. gada janvārī pēc daudziem svešumā pavadītiem gadiem viņš atkal bija nonācis dzimtenē. Pēc vēlēšanām un patriarha Aleksija I (1877–1970) intronizācijas Venjamins atkal devās uz ASV.

Taču neizmērojamās ilgas pēc dzimtenes guva virsroku, un metropolīts Venjamins nolēma atgriezties Krievijā. Jau 1945. gada vasarā viņš bija ieguvis PSRS pilsonību. 1947. gada 21. augustā Venjaminu iecēla par Rīgas un Latvijas metropolītu. 1948. gada 12. februārī viņš pavisam pārcēlās uz dzimteni un 19. februārī ieradās Rīgā. 1948. gada 25. februārī metropolīts Venjamins Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē veica savu pirmo dievkalpojumu kā Rīgas eparhijas vadītājs. 1950. gadā viņš vadīja Rīgas eparhijas simtgadei veltītās jubilejas svinības. Metropolīts panāca atļauju izdot biļetenu „Вести” („Vēstis”), sagatavoja atvēršanai divgadīgus draudzes ganu kursus. Venjaminam nācās kalpot Baznīcai ārkārtīgi smagos pēckara posta un nabadzības apstākļos. Pie tam virkne garīdznieku bija represēti, bet citi atradās trimdā Rietumos.

Šādā situācijā un ateistiskās padomju varas likto šķēršļu dēļ metropolītam neko vairāk Latvijā panākt neizdevās. Pilnvarotais KPB lietās sāka visādi traucēt metropolīta darbībai, kas noveda pie konflikta. Tā visa rezultātā pēc varas iestāžu prasības metropolītam Rīga bija jāpamet.

Pēc tam Venjamins bija Rostovas un Novočerkaskas metropolīts, no 1955. gada – Saratovas un Balašovas metropolīts. 1958. gadā viņš devās pelnītā atpūtā un līdz savai nāvei 1961. gada 4. oktobrī dzīvoja Pleskavas–Pečoru klosterī. Metropolīta Venjamina apstāvēšanu veica Pleskavas un Porhovas arhibīskaps Joanns (Razumovs). Venjamins apglabāts klostera alās.

Venjamins atstājis plašu literāro mantojumu. Tajā rodami darbi, kas veltīti ticības jautājumiem, raksti par garīgām tēmām, akātisti jeb slavas dziesmas, Kronštates Jāņa un Sarovas Serafima (Serafima Sarovska) dzīves apraksti, papildinājumi Rostovas Dmitrija dzīves aprakstiem, lieliskā stilā uzrakstīti memuāri u.c.

Pleskavas–Pečoru klosteris ir ierosinājis metropolīta Venjamina kanonizāciju, kuras veikšanai pašlaik tiek vākti materiāli.

Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Митрополит Вениамин (Федченков). На рубеже веков. М.: Издательство «Правило веры», 2004;

2) Нивьер А. Православные священнослужители, богословы и церковные деятели русской эмиграции в Западной и Центральной Европе. 1920-1995. Биографический справочник. М.: Русский путь, YMCA-PRESS, 2007. С. 123-124.;

3) Инокиня Евфросиния (Седова), Просветов Р.Ю. Служение митрополита Вениамина (Федченкова) в Латвии в 1948-1951 гг.// Вестник ПСТГУ II: История. 2014. Вып. 3 (58). С. 82-105.

4) Евфросиния (Седова), инокиня. Служение митрополита Вениамина (Федченкова) на Рижской кафедре (1948-1951 годы). Даугавпилс: Daugavpils universitātes Akadēmiskais apgāds «Saule», 2016. 320 с.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis