Sākumlapa > Tēmas > Personas
Metropolīts Panteleimons (Rožnovskis)

Metropolīts Panteleimons (Rožnovskis)

Metropolīts Panteleimons (Pāvels Rožnovskis; 1867. g. 21. oktobrī Vitebskas guberņā, Krievijas impērijā – 1950. g. 30. decembrī, VFR) – Daugavpils bīskaps (1913–1917), Vitebskas eparhijas vikārs.

Pāvels Rožnovskis dzimis Vitebskas guberņā muižnieka ģimenē. Viņa tēvs bija virsnieks. Arī dēlam sākotnēji bija izraudzīts militārās karjeras ceļš. Pēc Novgorodas reālskolas un Nikolaja kara inženieru skolas Sanktpēterburgā pabeigšanas P. Rožnovskis uzsāka virsnieka dienestu sapieru bataljonā, taču militāro dienestu viņš drīzāk uztvēra kā apgrūtinājumu un 1895. gadā atvaļinājās no armijas. Savu turpmāko dzīvi P. Rožnovskis nolēma veltīt garīgai kalpošanai. 1895.–1897. gadā viņš bija misionāru kursu klausītājs Kazaņas Garīgajā akadēmijā un 1897. gadā iestājās mūku kārtā, pieņemot Panteleimona vārdu. Tajā pašā gadā viņš kļuva par hierodiakonu (diakonu-mūku) un drīz arī par hieromūku (priesteri-mūku, t.i. mūku, kurš iesvētīts par priesteri). 1897.–1898. gadā Panteleimons ieņēma Kazaņas Kristus Apskaidrošanās (Preobraženskas) klostera prāvesta amatu, bet 1899.–1904. gadā bija Mironosicas (mūsdienās – Marijelas Republikā Krievijas Federācijā) Tuksneša (klostera) priekšnieks. No 1900. gada viņš bija igumens (klostera priekšnieks), 1904.–1905. gadā arhimandrīts un Volīnijas eparhijas Zagoreckas klostera priekšnieks, no 1905. gada – Vitebskas Makarova klostera priekšnieks.

1913. gada 30. maijā tika pieņemts lēmums par vikāra arhierejiskās katedras izveidošanu Latgalē. Šis novads ievērojami atšķīrās no Polockas-Vitebskas eparhijas baltkrievu apdzīvotās daļas, tāpēc atsevišķas katedras izveidošana bija pilnīgi pamatota un jau sen nepieciešama. Par Daugavpils (Dvinskas) bīskapu tika iecelts Panteleimons, kura arhierejiskā iesvētīšana notika 1913. gada 2. jūnijā Dievmātes Aizmigšanas (Uspenskas) katedrālē Vitebskā.

Daugavpils XX gadsimta sākumā bija blīvi apdzīvota pilsēta. Tajā darbojās vairāki dievnami, to skaitā trīs lielas katedrāles, no kurām divas piederēja militārajam resoram. Taču pilsētā nebija neviena pareizticīgo klostera, kas varētu kalpot par bīskapa rezidenci. Sakarā ar vikariāta izveidošanu tika nolemts organizēt arī klosteri. Par savu pagaidu atrašanās vietu bīskaps izraudzījās Bogojavļenskas brāļu klosteri Polockā. Pirmais pasaules karš un tam sekojošie notikumi stipri izmainīja situāciju, un no daudziem plāniem nācās atteikties.

1917.–1920. gadā Panteleimons pārvaldīja visu Vitebskas eparhiju un 1917.–1918. gadā piedalījās Viskrievijas Pareizticīgās Baznīcas Koncilā.

1920.–1922. gadā Panteleimons bija Pinskas un Novgrudas bīskaps. Viņa garīgā aprūpē esošā teritorija atradās Rietumbaltkrievijā, kas nonāca Polijas sastāvā. Bīskaps vienmēr stingri turējās pie kanoniskajām tiesībām un uzstājās pret sakaru pārtraukšanu ar Maskavas patriarhiju, par ko viņam nācās ciest vairākkārtīgas vajāšanas no poļu laicīgās varas puses. Tā 1922. gadā par pretestības izrādīšanu Polijas Pareizticīgās Baznīcas autokefālijas pasludināšanai bīskaps Panteleimons nonāca mājas arestā Miļcu klosterī. Pēc tam viņš tika atvaļināts un apmetās Žirovicas klosterī. 1925. gadā patriarhs Tihons (Belavins, 1865–1925) iecēla Panteleimonu par arhibīskapu.

Pēc Rietumbaltkrievijas pievienošanas PSRS Panteleimonu 1940. gadā iecēla par Grodņas virsganu, 1941. gadā par Minskas arhibīskapu un Maskavas patriarhijas eksarhu Baltkrievijā. Otrā pasaules kara un vācu okupācijas laikā Baltkrievijā baltkrievu bīskapu koncils 1942. gadā ievēlēja Panteleimonu par Baltkrievu autonomās baznīcas Arhiereju sinodes priekšsēdētāju, ieceļot Minskas metropolīta amatā.

Arhibīskaps Panteleimons bija konsekvents pretinieks no ārienes uzspiestām pārmaiņām baznīcas dzīvē. Viņš centās saglabāt krievu valodas lietošanu sprediķos un garīgajā izglītībā. Tādēļ nacionālistiski noskaņoto baltkrievu politiķu un vācu varasiestāžu spiediena rezultātā arhibīskapu Panteleimonu par pretošanos autokefālās Baltkrievu Pareizticīgās Baznīcas pasludināšanai atbrīvoja no amata, un viņš apmetās bijušā Vissvētās Dievmātes pasludināšanas klostera telpās Ladu miestā pie Minskas. 1942.–1943. gada ziemā vācu varasiestādes viņu pārveda uz Viļeikas pilsētu, kur turēja savā uzraudzībā. 1943. gada aprīlī Panteleimons piedalījās Baltkrievu Pareizticīgās Baznīcas koncilā Minskā. 1944. gada jūlijā sakarā ar frontes līnijas tuvošanos arhibīskaps piespiedu kārtā tika evakuēts uz Vāciju. Pēc kara Panteleimons dzīvoja pārvietoto personu nometnēs Vācijas dienvidos. Atrodoties emigrācijā, viņš aktīvai darbībai vairs nepievērsās. Arhibīskaps Panteleimons miris 1950. gada 30. decembrī Feldmohingas nometnē pie Minhenes.

Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Александр, епископ Даугавпилский и Резекненский. Православие в Латгалии: от викариатства к епархии. Рига: издание Синода Латвийской православной церкви, 2016. С. 7-8;

2) Нивьер А. Православные священнослужители, богословы и церковные деятели русской эмиграции в Западной и Центральной Европе. 1920-1995. Биографический справочник. М.: Русский путь, YMCA-PRESS, 2007. С. 361-362;

3) Миронович А. Православная церковь на территории Белоруссии во время Второй мировой войны. // Православие в Балтии, № 3(12), 2015, с. 62-75.

 

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis