Sākumlapa > Tēmas > Personas
Konstantīns Sokoļskis

Konstantīns Sokoļskis

Konstantīns Sokoļskis (Kudrjavcevs) (1904.  g. 7. decembrī Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā  – 1991. g. 12. maijā Rīgā, Latvijas Republikā) – populārais estrādes dziedātājs.

Savas karjeras sākumā estrādes dziedātājs Konstantīns Kudrjavcevs bija izdomājis sev skanīgu pseidonīmu: Sokoļskis. Uz jautājumiem izskaidrot, kā un kad radies šis pseidonīms, viņš izvairīgi atbildēja: «Es neatceros.»

Jaunībā nākamā estrādes dziedātāja tēvs Tarass Kudrjavcevs, meklēdams darbu, aizbrauca no nomaļās Latgales sādžas uz Sanktpēterburgu. Šeit viņš satika savu iemīļoto, šeit apprecējās, šeit Kudrjavcevu ģimenē arī piedzima 5 dēli.

Tarass Kudrjavcevs bija iecerējis apmesties uz pastāvīgu dzīvi Sanktpēterburgā (jeb Pēterpilī). Tomēr pēc Krievijas Impērijas sabrukuma dzīve valstī krasi mainījās, nebija iespējams pabarot bērnus, un kuplās ģimenes galva nolēma atgriezties Dzimtenē. Ģimene apmetās Ludzas rajona Rancānu miestiņā. Taču Konstantīns Kudrjavcevs vēlējās dzīvot lielpilsētā, un pēc dienesta Latvijas armijā (1925-26) viņš pārcēlās uz Rīgu.

Rīgā Konstantīns strādāja finiera fabrikā un mācījās vakarskolā. Jauneklim patika dziedāt un viņš sapņoja uzstāties uz skatuves līdzīgi tam, kā to darīja viņa elks – dziedātājs Aleksandrs Vertinskis, kura uzstāšanos viņam kādu reizi gadījās noklausīties Rīgā. Sākumā Konstantīns centās atdarīnāt A. Vertinski: viņš bija nonomājis Pjero kostīmu, uzlicis pusmasku un dziedājis iemīļotā dziedātāja dziesmiņas „Par mīļajām sievietēm” («За милых женщин») un „Trīs pāži” («Три пажа»).

Konstantīna Sokoļska debija, kas notika 1928. gadā uz neliela kinoteātra skatuves Rīgas nomalē, bija visai veiksmīga. Zāle bija pārpildīta, publika pārsvarā sastāvēja no finiera fabrikas strādniekiem. Sokoļska turpmākos panākumus veicināja arī tā saucamās „Kaukāza dziesmiņas”, kuras Konstantīns izpildīja, tērpies kalniešu nacionālajā kostīmā ar uzmauktu papahu (augstu kažokcepuri) galvā. Pēc tam viņš dziedāja populāras čigānu dziesmas – ģitāras pavadībā, tērpies izšūtajā zīda kreklā, platās kuplbiksēs, ar sarkaniem zābakiem kājās. Pakāpeniski Konstantīna Sokoļska vārds tapa pazīstams un iecienīts Rīgā.

Pats viņš izjuta, ka viņa izpildītāja māksla nebūt nav tik perfekta, kā gribētos, – reizēm bija grūti un neērti dziedāt, ne vienmēr viņam izdevās savaldīt savu balsi. Saprazdams, ka viņa vokālā tehnika „pieklibo”, K. Sokoļskis iestājās Pirmā Rīgas Mūzikas institūta Vokālās mākslas nodaļā, kur studējot viņš ieguva teicamas profesionālās iemaņas.

Konstantīna Sokoļska estrādes dziedātāja karjera strauji attīstījās, un 1920. gadu beigās viņš sāka uzstāties kā solists kopā ar nelieliem Rīgas restorānu orķestriem. Drīzumā jaunais, pievilcīgais, jautrais un talantīgais skatuves mākslinieks kļuva ļoti populārs un plaši pazīstams. Dziedot K. Sokoļskis prata akompanēt pats sev, spēlējot ģitāru; viņš dejoja, pat iemācijās sist takti, izpildot stepa dejas, un, ja radās nepieciešamība, droši aizvietoja konferansjē lielos koncertos. Sokoļskim piemita pārliecība par saviem spēkiem, bet dabas dotais artistiskums un muzikālais talants padarīja viņu par vēlamu izpildītāju, kas tika aicināts piedalīties dažādās programmās.  

1931. gada sākumā režisors Aleksandrs Verners aicināja K. Sokoļski uzstāties miniatūru teātrī «Bonzo», un jau pēc dažiem mēnešiem teātra nelielās trupas sastāvā Konstantīns devās uz viesizrādēm Rumānijā. Kišiņevas un Bukarestes publika ar sajūsmu aplaudēja Rīgas skatuves mākslinieku trio: А. Verners – K. Sokoļskis – D. Dagarova. Tā sākās nākamais desmitgadīgais „zvaigžņotais” laikposms 26 gadus vecā Konstantīna Sokoļska radošā mūžā.  

            ...bet Čehoslovakijā Sokoļskis tika «pārvilināts» uz izcilās krievu aktrises Jeļenas Poļevickas trupu. Tur uz neilgu laiku viņš kļuva par operetes dziedātāju – ar panākumiem izpildīja Daņilas lomu operetē «Jautrā atraitne», Bonija lomu operetē «Silva» un Firfaksa lomu operetē «Geiša». Šoreiz K. Sokoļskim lieti noderēja iegūtā klasiskā muzikālā izglītība – viņš veiksmīgi uzstājās operešu izrādēs.

Pēc divām sezonām Konstantīns Sokoļskis, parakstīdams kontraktu ar visā Eiropā pazīstamo impresāriju Zālamanu Biskeru, sāka uzstāties labākajos Belgradas, Zagrebas, Berlīnes, Prāgas un Bukarestes restoranos – visur tur, kur tika pieprasīta populārā mūzika. Par viņa partneriem dažādos laika posmos bija šādi slavenie dziedātāji: Pēteris Ļeščenko, Alla Bajanova, Jurijs Morfesī (Морфесси) un daudzi citi krievu skatuves mākslinieki - emigranti, kuriem liktenis bija lēmis dzīvot tālu no Dzimtenes.

Konstantīns Sokoļskis izpildīja krievu romances, tautasdziesmas, ārijas no operetēm un citus vokālos skaņdarbus. Ja bija nepieciešams, viņš pats varēja sacerēt aktuālas kuplejas, častušku tekstus. Ja publika prasīja, Sokoļskis izpildīja arī draiskas pilsētas dziesmiņas, pat populārā dziesmiņa «Murka» viņa izpildījumā skanēja neparasti nebēdnīgi un jautri. Viņš prata ne tikai uzjautrināt, bet arī novest līdz asarām krievu emigrantus, kurus pārņēma nostaļģiskas izjūtas. Šim nolūkam viņam bija īpašs repertuārts, kurā ietilpa, piemēram, populārā dziesma «Balalaika» - šajā dziesmā  tika dziedāts par tālās atstātās Dzimtenes mežu un tīrumu plašumu.

Laiku pa laikam dziedātājs viesojās mājās – Latvijā. Arī šeit viņš dziedāja: 1934. gada vasarā Jūrmalā viņš uzstājās kopā ar tolaik populārajiem Sibillu Venu, Jašu Levinsonu, Oskaru Stroku, Reju Ratneri un Leriju (Лери). 1935. gada vasarā Sokoļskis kļuva par vokālā kvarteta, kuru vadīja Oskars Stroks, dalībnieku. (Oskars Stroks, Aleksandrs Bajanovs, Vladimirs Ņepļujevs un Konstantīns Sokoļskis). Vokālais kvartets uzstājās restorānos «Maskotta» un «Lido» Jūrmalā. Šis kvartets nepastāvēja ilgi, jo Sokoļskis bija parakstījis kārtējo kontraktu un aizbrauca uz Belgradu.  

Pirmos ierakstus skaņuplatēs Konstantīns Sokoļskis izdarīja Rīgā, firmā «Bonofon» - viņš ierakstīja dziesmu „Sirds” («Сердце») no padomju kinokomēdijas «Jautrie zēni». Rīgā šī kinofilma tika demonstrēta ar nosaukumu «Vijolnieks no Abrau Djurso» un bija ļoti populāra; skaņuplates ar šīs dziesmas ierakstu tika ātri izpirktas. Steidzami tika izdarīts vēl vienas Īzaka Dunajevska dziesmas – „Papirosa dūmi” («Дымок от папиросы») – ieraksts. Panākumi pārspēja cerēto. Tagad Sokoļska balsi pazina visi melomāni. Konstantīns tika ielūgts ierakstīt dziesmas uz slaveno Rīgas studiju «Bellakkord». Tika ierakstītas apmēram piecdesmit dažāda rakstura dziesmas, to skaitā, Oskara Stroka „Pollija” («Полли»), „Gaišzilās acis” («Голубые глаза»), „Nevajag atcerēties” («Не надо вспоминать»), kā arī slavenais M. Marjanovska tango „Mīlas vīns” («Вино любви»).

Līdz pat sava mūža pēdējām dienām Konstantīns Sokoļskis nešķīrās no ģitāras, ar kuru viņš akompanēja savam vokālajam izpildījumam. Stāsta, ka šo muzikālo instrumentu viņam uzdāvināja A. Aldjanova vadītā orķestra «Bellakkord» muzikanti, bet precīzāk, ģitāru viņam uzdāvinaja orķestra dalībnieks - vijolnieks Teodors Veišs, kurš vēlāk kļuva par pazīstamu diriģentu.             

K. Sokoļskis un T. Veišs iepazinās 1936. gada rudenī Belgradā un drīzumā sadraudzējās, neskatoties uz lielu gadu starpību (22 gadi).  

K. Sokoļskis ļoti augstu vērtēja Juriju Morfesī, uzskatot viņu par nepārspējamu krievu romanču un dziesmu izpildītāju, no šā pieredzējušā dziedātāja Konstantīns bija mācījies, apgūdams prasmi meistarīgi pārņemt auditorijas uzmanību. J. Morfesī, būdams gados vecāks un atzīdams jaunākā dziedātāja talantu, sauca Sokoļski par „vanadziņu” («соколенoк»). Viņi bieži satikās Zagrebā (Horvatijā), uz kurieni Morfesī brauca ciemos pie Sokoļska, kas tolaik tur bija uzstājies. Neilgu laiku draugi pat kopā uzstājās vienā programmā Zagrebā, restorānā “Edison”, bet 1940. gada aprīlī šķīrās uz visiem laikiem – Konstantīns aizbrauca uz Latviju.

Atgriešanās mājās 1940. gada vasarā 35 gadus vecajam Konstantīnam Sokoļskim nebija no vieglajām – Eiropā jau izvērtās Otrais pasaules karš, un viņš bija spiests braukt pa kaut kādiem aplinkus ceļiem, jo baidījās no aresta vai no iespējas būt iesauktam kādā no karojošo valstu armijām.

Pirmskara teātra sezonā Konstantīns Sokoļskis vēl paspēja piedalīties muzikālajās izrādēs uz Krievu Drāmas teātra skatuves, tostarp viņš dziedāja galveno partiju (čigāna Dmitrija) muzikālajā revijā „Mūsdienu gadsimts un pagājušais gadsimts” ("Век нынешний и век минувший"). Viņš izpildīja arī Pipo partiju operetē „Maskotta” un Bonija partiju operetē «Silva», uzstājoties vienā izrādē kopā ar Rīgas publikas mīluli – slaveno Veru Bravinu (Silvas partija).

Kara gados K. Sokoļskis bija spiests atgriezties laukos un kādā sādžā slēpties no svešām acīm. Tomēr viņš ilgi nespēja izturēt šādu dzīvi un sāka strādāt nelielā teātrī  «Fraskita». 1944. gadā nacistu žandarmērija notvēra dziedātāju, bija paredzēts nosūtīt viņu spaidu darbos uz Vāciju. Konstantīnam izdevās bēgt un līdz padomju karaspēka ierašanās brīdim viņš kopā ar vēl dažām ģimenēm slēpās mežā.

Pēc Otrā pasaules kara K. Sokoļski arī sagaidīja dažāda veida šķēršļi. Pirmkārt, viņam bija liegta iespēja izbraukt no padomju valsts, un tas nozīmēja, ka par ārzemju viesizrādēm ir jāaizmirst uz visiem laikiem. Otrkārt, neskatoties uz to, ka viņš tomēr turpināja strādāt – tagad jau kā filharmonijas solists – nācās ideoloģiski strikti „filtrēt” savu repertuāru. Saprotams, ka par tādām dziesmiņām kā „Murka” un par citām tai līdzīgām odesītu dziesmām nācās aizmirst, bet estrādes dziedātājs nekādi nespēja izprast, kādēļ viņam ir liegts dziedāt tango?! Kādēļ? – uz šo jautājumu viņš tā arī nespēja rast atbildi.

Gadījās tā, ka 1940. gadu beigās kādā slēgtā vakarā, kāda augstistāvoša ietekmīga amatpersona lūdza Konstantīnu Sokoļski izpildīt O. Stroka «Melnās acis». Sokoļskis nodziedāja šo dziesmu... Rezultātā pēc dažām dienām estrādes dziedātājs tika atlaists no darba filharmonijā. Ko darīt? Viņam vēl nebija 50 gadu, un par pensiju viņš pat nedomāja – līdz tai vēl ir jānodzīvo! K. Sokoļskis kopā ar „pa pusei aizliegto” Oskaru Stroku apbraukāja plašo padomju valsti, pelnot iztikas līdzekļus (tiesa gan, visai prāvas summas). Ir saglabājusies 1950. gadu sākuma telegramma, ko O. Stroks bija adresējis K. Sokoļskim: «Nekavējoties izbrauc Baku. Telegrāfē: Centrālais pasts uz pieprasījumu. Oskars» - Stroks lūdza viņu ierasties uz koncertu.

Tomēr šādas uzstāšanās bija visai nogurdinošas un pa pusei legālas. Tādēļ K. Sokoļskis nolēma krasi mainīt savu dzīvi un piekopt daudz mērenāku dzīves veidu Rīgā: viņš atsaucās uz priekšlikumu strādāt Celtnieku kultūras namā, pēc tam pārgāja uz rūpnīcas VEF Kultūras pili, pēc tam – neilgu laiku vadīja padomju laikos slavenās fabrikas «Aurora» klubu.

Konstantīnam Sokoļskim ar padomju varas pārstāvjiem acīmredzami bija visai sarežģītas un neviennozīmīgas attiecības – abas puses izjuta klaju nepatiku viena pret otru. Padomju funkcionāriem nepatika gan estrādes dziedātāja pirmskara pagātne  – viņš pārāk bieži bija viesojies un uzstājies ārzemēs; gan estrādes dziedātāja repertuārs, kas neiederējās padomju estrādes tradicionālajā koncepcijā, un daudz kas cits. Kaut arī ārēji, no malas skatoties, viss izlikās normāli - dziedātājs mierīgi dzīvoja savā nelielajā dzīvoklītī Matīsa ielā, kas atradās netālu no «Bērnu pasaules». Bezbailīgais K. Sokoļskis stāstīja, ka pēckara Rīgā viņš pirka savas skaņuplates, kuras legāli bija aizliegts pārdot, no spekulantiem, maksādams tiem 30 rubļus par vienu skaņuplati.

Tas notika 1972. gada decembrī. Divi pusmūža vecuma mūziķi – komponists Oskars Stroks un dziedātājs Konstantīns Sokoļskis – sanāca kopā, lai pieminētu jaunības dienas. Kopā būdami, viņi to starpā arī muzicēja, izpildīja dziesmas no sava vecā repertuāra - valšus „Valdzinājums” («Очарование»), „Rudens valsis” («Осенний вальс») un „Dedzīgās acis” («Пламенные очи»). Kas gan to varētu iedomāties, ka vēlāk – pēc dažiem gadiem - pēc Sokoļska gribas šie mājas apstākļos izdarītie dziesmu ieraksti kļūs pieejami plašai publikai estrādes dziedātāja otrajā solo skaņuplatē?...

Pēdējais K. Sokoļska ieraksts mājas apstākļos tika veikts 1991. gada 7. februārī – dažus mēnešus pirms dziedātāja nāves. Konstantīns Sokoļskis, akompanējot sev uz iemīļotās ģitāras, bija izpildījis dziesmu „Huzārs” («Гусар») ar pazīstamā krievu dzejnieka, 1812. gada Tēvijas kara varoņa  Denisa Davidova vārdiem.  

«Es mīlu visus un visu. Es mīlu dzīvi un priecājos par dzīvi», tā kādreiz pats par sevi rakstīja populārais estrādes dziedātājs.

 

Marina Mihaileca

Ilustrācijas tēmai

Pēc tēmas

Pjotrs Ļeščenko