Kamarinu nams Rātslaukumā Rīgā
Tirgotāju Kamarinu nams Rātslaukumā Rīgā. – Kungu ielā 1.
Tirgotāju Kamarinu nams atradās pa labi no Rātsnama, teritorijā starp Rātslaukumu un Kungu ielu. Kādreiz tas bija viens no Rīgas vēsturiskā centra tūristu apskates objektiem. Otrā pasaules kara sākumā, 1941. gadā, šis nams kopā ar Rātsnamu nodedzis pēc vācu bombardēšanas. Pēc kara nama drupas tika pilnībā nojauktas.
Patlaban par “Kamarinu namu” dēvē biroju un tirdzniecības kompleksu, kas celts uz vecā nama pamatiem 2000.–2001. gadā pēc arhitekta P. Venkoviča projekta.
Šā nama vēsture aizsākas kopš 18. gadsimta beigām, kad Rīgas rātskungs (pilsētas rātes loceklis) Johans Heinrihs Holanders iegādājās zemes gabalu blakus Rātsnamam un uzsāka savas rezidences celtniecību. Par ēkas projekta autoru tiek uzskatīts arhitekts Kristofs Hāberlands (1750-1803).
Tā bija četrstāvu ēka ar mezonīnu un augstu mansarda jumtu – spilgts piemērs tā dēvētajam “birģeru klasicismam”. Uz cokola, ko veidoja pirmais stāvs un mezonīns, atradās augstais trešais un ceturtais stāvs. Nama fasādi rotāja pilastri, centrālais rizalīts, portāls, trešā stāva balkons un atika. Fasādes spilgtā detaļa bija saules pulkstenis starp otro un trešo stāvu. Jumta stūros tika uzstādītas notekcaurules dīvainu dzīvnieku veidolā. Nama iekštelpas bija greznas – podiņu krāsnis, klasicisma stila ciļņiem rotātas sienas un griesti.
1872. gadā rātskunga Holandera ģimene nolēma pārdot namu. Pircēji atradušies uzreiz – tirgotāju Kamarinu ģimene. Savu firmu 1. ģildes tirgotāji bija dibinājuši 1808. gadā. Līdz 19. gadsimta beigām firma piederējusi ģimenes galvam Pāvelam Kamarinam un viņa dēlam Nikolajam. 1875. gadā Kamarini nopirka arī blakus esošo zemes gabalu un uzsāka lielu pārbūvi. Nams tika paplašināts uz blakus esošā zemes gabala rēķina. Pie tam fasāde zaudējusi sākotnējo klasisko simetriju, taču papildinājusies ar neobarokas stila elementiem. Pārbūvētā nama pirmo stāvu aizņēma veikals un vairumtirdzniecības noliktava, augšējos stāvos bija dzīvojamās telpas. Nelielus dzīvokļus ierīkoja arī piebūvē. Paši Kamarini dzīvoja nama trešajā stāvā, dzīvoklī Nr. 10.
19.-20. gadsimtu mijā kādā no šā nama dzīvokļiem atradusies laikraksta “Dienas Lapa” redakcija. Šis preses izdevums – Jaunās strāvas rupors – bija viens no populārākajiem tā laika dienas laikrakstiem latviešu valodā. 1891.-1896. gadā par laikraksta redaktoru strādāja Jānis Pliekšāns (dzejnieks Rainis; 1865-1929). Avīzē darbojās arī dzejniece Aspazija (Elza Rozenberga; 1865- 1943), kura kritizēja novecojušos uzskatus par sievietes lomu sabiedrībā, un latviešu sociāldemokrāts, tolaik populārs literatūrkritiķis Janis Jansons-Brauns (1872-1917).
Veikalā, kas atradās šā nama pirmajā stāvā, krievu tirgotāji Kamarini tirgojās ar lakām, krāsām un dažādām ķimikālijām, kā arī dezinfekcijas līdzekļiem un ziepēm. Tāpat tika tirgotas “koloniālās preces” – garšvielas un esences, odekoloni, aromātiskās eļļas un tabaka. Kad 1906. gadā nomira Pāvels Kamarins, firmas vadība pilnībā pārgāja viņa dēla Nikolaja Kamarina rokās. Tolaik viņš bija Rīgas pilsētas goda miertiesnesis un uzdeva vadīt veikalu Hermanim Šneideram, koloniālo preču noietu sāka vadīt Aleksandrs Kiršbaums. 1914. gadā Kamarinu nams tika pieslēgts pilsētas kanalizācijai.
20. gadsimta 20. gados greznie dzīvokļi Kamarinu namā bija kļuvuši rīdziniekiem pārāk dārgi, un tos nācās izmantot citām vajadzībām. Pāvels Radkevičs šeit atvēra nelielu ķīmisko laboratoriju līmju un tintes ražošanai. Nama pirmajā stāvā tika atvērts firmas “J. Holsteins & ko” veikals, kurā arī tirgoja ķimikālijas un aptiekāra preces.
1931. gadā pēc Nikolaja Kamarina nāves nams un viss uzņēmums nonācis viņa māsas rokās, un to pārdēvēja par akciju sabiedrību “Brāļi Kamarini”. Tā sāka nodarboties arī ar medikamentu tirdzniecību. Zināms, ka 1933. gadā kādā no nama dzīvokļiem atradusies ķīmiskā kosmētikas laboratorija. Vēl divus dzīvokļus īrēja Rīgas pilsētas Izglītības pārvaldes bibliotēka, vēlāk to sāka dēvēt vienkārši par “pilsētas bibliotēku”. Otrā pasaules kara priekšvakarā, 1941. gadā, šeit tika atvērta radiouztvērēju remontdarbnīca.
Diemžēl Kamarinu nams ir zudis neatgriezeniski. Postmodernisma stila ēka, kas tagad atrodas tā vietā, vienīgi cilvēkiem ar ļoti bagātu iztēli atgādina par Rīgas arhitektu iepriekšējo gara darbu. Lai gan mūsdienu arhitekti apgalvo, ka ir atjaunoti iepriekšējie celtnes apjomi un fasādē var manīt iepriekšējās ēkas kompozīciju uzmetumus, runāt par arhitektonisko pēctecību, maigi izsakoties, ir nevietā.
Kirils Soklakovs
Papildināts tulkojums no krievu valodas
Skat. Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). – Рига, 2010.
Informācijas avoti:
Ilustrācijas tēmai
