Edmunds Pļevickis

Edmunds Pļevickis (1878. gada 29. novembrī Varšavā, Polijas Karalistē, Krievijas impērijā – ?) – baletdejotājs un baletmeistars. 

Edmunds Pļevickis ir dzimis Varšavā (tolaik Varšavas guberņa atradusies Krievijas impērijas sastāvā). Viņa tēvs – pēc tautības polis, Mečislavs Pļevickis bija sīkpilsonis. Septiņu gadu vecumā vecāki sūtījuši Edmundu mācīties uz valsts vidusskolu, kuru viņš tā arī nebija absolvējis, jo iestājies Varšavas Nacionālā teātra (pol.Teatr Narodowy) baleta skolā.

1893. gadā, pēc baleta skolas absolvēšanas Edmunds Pļevickis tika uzņemts par dejotāju Varšavas Valdības teātra trupā (pol. Warszawskie Teatry Rządowe), uz šā teātra skatuves viņš uzstājās līdz 1898. gadam. Tajā pašā gadā viņš tika uzņemts Kijivas pilsētas teātra trupā, kur strādājis līdz 1901. gadam. Kādu laiku dejotājs uzstājies Odesā, no turienes atgriezies Kijivā, kur līdz pat 1905. gadam uzstājās kā dejotājs un strādāja par horeogrāfu vietējā operetes teātrī. 

Divas sezonas Edmunds Pļevickis uzstājies Harbinā (patlaban – Ķīnā). No 1907. līdz 1911. gadam viņš strādājis Maskavā, tad atkal devies uz Kijivu, kur līdz 1916. gadam uzstājies vietējos teātros.

1916.–1917. gadā E. Pļevickis uzstājies Pēterpils Tautas nama baleta trupā. 1917.–1922. gadā viņš strādājis par baletdejotāju un horeogrāfu M. Ščepkina Kurskas pilsētas teātrī. Papildus tam viņš pasniedzis baleta plastiku un fizisko kultūru Kurskas Proletāriešu studijā un Sarkanarmiešu klubā. Kurskā dejotājs un horeogrāfs arī atzīmējis savas skatuviskās darbības 25. gadadienu. 

1922. gadā E. Pļevickis tika ielūgts strādāt par baletmeistaru uz Varšavu, kur viņš nostrādājis divas sezonas – no 1922. līdz 1924. gadam.

1924. gadā skatuves mākslinieks Edmunds Pļevickis ieradies Latvijā, kur viņš kā dejotājs un horeogrāfs strādāja nelielajos Rīgas teātros un restorānos, tajā skaitā teātrī revijā “Marinē”.

No 1929. līdz 1934. gadam krievu baleta trupas “Orļonok” sastāvā dejotājs E. Pļevickis uzstājies viesizrādēs Francijā, Čehoslovakijā, Rumānijā, Dienvidslāvijā, Polijā, Holandē un Luksemburgā.

1934. gadā Edmunds Pļevickis pēc viesizrādēm atgriezies Latvijā. No 1934. līdz 1936. gadam viņš strādājis kinoteātros “Palladium” un “Grand-kino”. No 1936. līdz 1939. gadam viņš piedalījies koncertu turnejā pa Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pilsētām. Pēc atgriešanās no šīs turnejas viņš tika ielūgts strādāt par pasniedzēju Mazās skatuves aktieru savienības baleta studijā Rīgā. No 1942. līdz 1944. gadam viņš strādājis teātrī “Fraskita” un Rīgas Strādnieku teātrī.

Starpkaru Latvijā pazīstamais žurnālists Heinrihs Grosens savās atmiņās rakstījis: “Edmunds Pļevickis ir dejotājs. Ļoti simpātisks un patīkams skatuves mākslinieks, visai pavecs. Viņš vienmēr ir nopietns un korekts, vārdos piesardzīgs, labestīgs un gatavs palīdzēt biedriem, galvenais – godīgs. Neparasti vienkāršs un pieticīgs cilvēks, kaut gan bija populārs uz skatuves. Liekas, ka liktenis nav viņu lutinājis. Viņš bija precējies ar slaveno krievu tautas dziesmu izpildītāju Nadeždu Pļevicku, kuras vārds saistībā ar ģenerāļā Kutepova nolaupīšanas procesu bija izskanējis pa visu pasauli.”

1945. gadā Edmunds Pļevickis tika ielūgts strādāt par galveno baletmeistaru Valsts muzikālās komēdijas teātrī Rīgā.

1947. gadā E. Pļevickis iesniedzis valsts institūcijās lūgumrakstu, prasot piešķirt viņam PSRS pavalstniecību.

1949. gada 3. aprīlī Edmunds Pļevickis tika atbrīvots no ieņemamā galvenā baletmeistara amata sakarā ar štatu samazināšanu. Kādu laiku viņš vēl turpinājis strādāt Rīgas Operetes teātrī.

Ziņas par Edmunda Pļevicka turpmāko likteni netika atrastas.

Edmunds Pļevickis ir iestudējis dejas šādās Rīgas Operetes teātra izrādēs:

Borisa Aleksandrova operetē “Kāzas Maļinovkā”;
Īzaka Dunajevska operetēs “Brīvie vēji” un “Zelta ieleja”;  
Franca Lehāra operetē “Čigānu mīla”;
Kārļa Millekera operetē “Gasparone”;
Imres Kalmana operetēs “Monmartras vijolīte”, “Marica” un “Silva”;
Žaka Ofenbaha operetē “Perikola”;
Florimona Ervē operetē “Madmuazēla Nituša” u.c.

                                    Marina Mihaiļeca
                        

Tekstu papildinājusi Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

LVA, 408. f., 4.-р apr., 50. l., 71.-78. lapa;

Генрих Гроссен. Жизнь в Риге. – Даугава (Heinrihs Grosens. Dzīve Rīgā. – Daugava), 1994, Nr.1, 182.-183. lpp.