ARHEOLOĢEI TATJANAI PĀVELEI — 80
Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 1998, Nr.1
Ši gada 20. februārī Rīgas senvēstures pētnicce, ilggadējā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja darbiniece Tatjana Pāvele atzīmēja savu 80. jubileju.
T.Pāvele dzimusi Latgalē Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Goliševa lauku skolotāju ģimenē. Līdzdarbojoties tēva Iljas Astaškeviča vadītajās stundās, viņa jau četru gadu vecumā apguva lasītprasmi. Pēc Pūdinavas pamatskolas beigšanas T.Pavēlē mācijās Ludzas, bet kopš 1935. gada Rīgas krievu ģimnāzijā, kuru absolvēja 1937. gadā.
Ģimnāzijas gados T.Pāvelei radās interese par vēsturi, un 1938.gadā viņa iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas un filosofijas fakultātes Vēstures nodaļa. Tas bija gads, kad aizsākās pirmie arheoloģiskie izrakumi Vecrīgā. Jaunā studente toreiz pat nenojauta, ka ar savu vēlāko gadu darbu dos paliekošu ieguldījumu pilsētas arheoloģiskajā pētniecībā. Universitātē T.Pāvelei bija izdevība kļausities profesora F.Baloža lekcijas un apmeklēt izcilā latviešu arheologa vadītos seminārus. Sabiedriskā jauniete aktīvi iesaistījās ari korporācijas «Sororitas Tatiana» darbībā. Studiju gados notika pirmā iepazīšanās ar lauku darbu arheoloģiskajos izrakumos, 1939. gadā vasaras praksē strādājot E.Šņores vadītajos Dignājas pilskalna pētījumos. Savukārt iemaņas muzeja darbā T.Pāvele sāka apgūt prakses laikā Valsts Vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļā. Šeit viņas acu priekša risinājās Latvijas vēsturei tik liktenīgie 1940. gada vasaras notikumi.
Kara gados nepieciešamība pelnīt iztiku spieda uz laiku pārtraukt sekmīgi iesāktās studijas. Tomēr jau 1946. gadā T.Pāvele sāka strādāt savā izvēlētajā profesijā toreizēja Valsts vēsturiskajā Doma muzejā par zinātnisko līdzstrādnieci. Paralēli darbam muzejā tika turpinātas mācības universitātē, kuru T.Pāvele pabeidza 1949. gadā. Ievērojamā viduslaiku vēsturnieka T.Zeida vadībā viņa rūpīgi izstrādāja un teicami aizstāvēja diplomdarbu par Rīgas un Polockas sakariem viduslaikos.
Darbs muzejā T.Pāvelei palika vienīgais līdz pat aiziešanai pensijā 1973. gadā. Pirmie pēckara gadi šeit aizritēja, kārtojot un sistematizējot no Vācijas atgrieztās kolekcijas. Piecdesmitajos gadās, pateicoties perfektajām svešvalodu un viduslaiku vēstures zināšanām, T.Pāvele sekmīgi veidoja viduslaiku Rīgas tematikai veltītās muzeja ekspozīcijas nodaļas.
Kā īpašs notikums pētnieces mūžā jāatzīmē pirmie patstāvīgi veiktie arheoloģiskie izpētes darbi kapsētā pie Pētera baznīcas. Šeit tika atsegti vairāki 13. gadsimta apbedījumi ar bagātīgām kapu piedevām — Ziemeļkurzemes iedzīvotājiem raksturīgām rotām, kas būtiski papildināja informāciju par rīdzinieku etnisko vēsturi pilsētas pastāvēšanas sākumposmā. Kopumā 1957.—1970. gadā T. Pāveles vadībā veikti izrakumi un uzraudzības darbi septiņos Vecrīgas objektos. To skaitā ari plaši pētījumi Rīgas rātes vīna noliktavā, atsedzot nozīmīgu viduslaiku būvmākslas pieminekli. Fiksējot senās mūra konstrukcijas, arheoloģei darbā lieti noderēja dzīvesbiedra arhitekta E. Slavieša padoms un praktiskā palīdzība.
T.Pāveles izrakumu pārskati ir ļoti rūpīgi izstrādāti, laukumu fiksācijas materiāls papildināts ar rakstīto avotu datiem un analoģiju meklējumiem. Izrakumos gūtās atziņas par apbedījumiem pie Pētera baznīcas un par rātes vīna noliktavu viņa apkopojusi vairākās publikācijās (1959, 1964, 1970, 1995). Raksti veltīti ari Latvijā atrastajiem importētajiem bronzas traukiem — t.s. Hanzas bļodām (1964) un Doma baznīcas epitāfijām (1973). Ar Doma baznīcas vēstures pētniecību saistās T.Pāveles pēdējie darba gadi muzejā.
Apbrīnojamas ir T.Pāveles vispusīgās zināšanas. Arī tagad viņa tās dāsni dāvā saviem kolēģiem un palīdz sistematizēt kolekciju priekšmetus. Ar lielisku atmiņu apveltīta un asprātīga stāstniece T.Pāvele labprāt kavējas pie aizgājušo gadu notikumiem. Viņas stāstījumu vienmēr caurstrāvo labestība, dvēseles gaišums un patiesa inteliģence.
Daudz saulainu pavasaru un veselību jubilārei vēl muzejnieku un arheologu saime.
Andris Celmiņš
