Nadeždas vēstule 1982. gadā
Nadeždas vēstule 1982. gadā
„Vēstule manai vientulībai.
Mīļais, dārgais draugs!
Kad cilvēks jūtās ļoti, ļoti vientuļš rodas vēlēšanās, nē, īsta nepieciešamība parunāt ar draugu par lietām un parādībām, kuras tam ļoti tuvas. Visu savu dzīvi, cik es to atceros, esmu meklējusi dvēseli. Cilvēka dvēseli. Tādēļ man tik ļoti patīk portreti, jo, lai pareizi uzgleznotu cilvēku, nav j āattēlo tikai tās attēls - tā būs fotogrāfija - bet gan portretā jājūt cilvēka dvēsele. Tādēļ vēlos Jums pastāstīt par acīm, jo Dievs, radīdams cilvēku nav devis viņam seju kā viņa dvēseles atspulgu, bet paslēpis to aiz tās, kā aiz maskas. Un tomēr dvēsele ir atradusi kādu spraugu caur kuru saskarties ar pasauli un šī sprauga ir acis. Dziļāk ieskatoties cilvēka acīs, tur var atrast viņa dvēseli. Cik dažādas ir dvēseles, tik dažādas ir acis. Dažās acīs dvēseli var ieraudzīt kā maigu, neaizsargātu stirniņu, kas kautrīga un bikla bīstas katru pieskārienu, svešinieku, troksni. Šī graciozā stirniņa priecina un aplaimo - tā nevar otram nodarīt pāri, jo pati ir tik neaizsargāta. Bet citās biklās stirnas vietā Jūs ieraudzīsiet zirnekli, asinskārīgu, uztūkušu, kas izaudis savu krāšņo tīklu ar kuru sagūsta savu upuri, iepīdams un satīdams to tajā. Un viņam nav nekādu citu nolūku, kā vien asinskārīgi un savtīgi uzbrukt, egoistiskā patikā izsūkt upura asinis savā alā un no turienes vērot jaunu upuri.
Ir acis, kuras ikvienu dzeļ kā atriebīga lapsene, kura dzeloni kā iesmu iedur ikvienā. Un lai cik šķietami labvēlīga, laipna un smaidīga būtu seja - šī maska - acis tomēr parādīs cilvēku īstos nolūkus, kailo dabu, jo negribas ticēt, ka tādam vispār ir dvēsele. Dvēsele ir biklajai stirniņai, strādīgajai skudriņai un bitītei, kuras visu savu mūžu čakli darboj as gādādamas par savu mājokli vai vākdamas medu. Un kura acīs Jūs ieraudzīsiet šīs biklās, strādīgās un mīlīgās būtnes, tam uzticoties, viņas iznāks vai izlidos tikai lai priecinātu, jo nepazīst savtības.
Kā lielu dārgumu varu Jums uzticēt, ka reiz ieraudzīju acis, kurās bija zilu ziedu zvani. Tas bija kaut kas jauns, neredzēts un tām es tik ļoti uzticēj os. Tajā laikā mana dzīve noritēja ēnas pusē, bija ļoti grūti un skumji. Spēku dzīvot smēlos šajā dvēselē, kurā skanēja zilo ziedu zvanu skaņās, kuras mani prieciņāj a, stiprināja un kuras savā dziļākā būtībā nepazina vārda - savtība.
Ir vēl daudz citas acis, kuras stindzina ar savu reālismu, vienaldzību, savtību u.t.t. Par tām nav vērts runāt, jo tādos nav dvēseles, šie cilvēki skaisto, labo, patieso, godīgo un jūtas pērk un pārdod par naudu, pareizāk sakot, domā, ka to visu var pirkt un pārdot, bet patiesībā ir izkaltuši kā tuksneši, no kuriem jāvairās, lai tava dvēsele to tuvumā neizžūtu kā mūmija.
Esi sveicinātā manu zilo ziedu zvanu pasaule! Es tajā dzīvoju. "
