Autori

Viktots Abakšins
Jurijs Abizovs
Mihails Afremovičs
Jurijs Aleksejevs
Jūlija Aleksandrova
Maja Altemente
Tatjana Amosova
Tatjana Andrianova
P.Arhipovs
Anna Arkatova, Valērijs Blumenkrancs
Tatjana Aršavska
Viktors Avotiņš
Vasilijs Baranovskis
Vera Bartoševska
Vsevolods Birkenfelds
Marina Blumentāle
Valērijs Blumemkrancs
Aleksandrs Bogdanovs
Nadežda Boiko (Krievija)
Katerina Borščova
Marija Bulgakova
Irina Čaikovska
Georgijs Celms (Krievija)
A.Čertkovs
Jevgrafs Češihins
Sergejs Coja
Sergejs Čuhins
Elīna Čujanova
Vladimirs Dedkovs
Oksana Dementjeva
Ilja Dimenšteins
Nadežda Djomina
Roalds Dobrovenskis
Oksana Doniča
Olga Dorofejeva
Taisija Džolli (ASV)
Valdemārs Eihenbaums
Abiks Elkins
Tatjana Feigmane
Nadežda Feldmane-Kravčenoka
Ludmila Flama (ASV)
Lāzars Fleišmans (ASV)
Helēna Francmane
Vladimirs Frenkels (Izrāela)
Konstantīns Gaivaronskis
Konstantīns Gaivoronskis, Pāvels Kirilovs
Garijs Gajlītis
Jefims Gammers (Izrāela)
Aleksandrs Gaponenko
Anžela Gasparjana
Ala Gdaļina
Jeļena Gedjune
Aleksandrs Geniss (ASV)
Andrejs Geričs (ASV)
Andrejs Ģērmanis
Aleksandrs Ģiļmans
Andrejs Goļikovs
Boriss Golubevs
Jurijs Golubevs
Antons Gorodnickis
Viktors Grecovs
Viktors Geibkova-Maiskis (Krievija)
Henrihs Grossens (Šveice)
Boriss Grunduls
Anna Gruzdeva
Aleksandrs Gurins
Viktors Guščins
Svetlana Hajenko
Inna Harlanova
Boriss Infatjevs
Nadežda Iļjanoka
Aleksejs Ionovs (ASV)
Vladimirs Ivanovs
Aleksandrs Ivanovskis
Aleksejs Ivļevs
Irina Jevsikova (ASV)
Nikolajs Kabanovs
Imants Kalniņš
Ārija Karpova
Irina Karkliņa-Goft
Valērijs Karpuškins
Konstantīns Kazakovs
Ludmila Kēlere (ASV)
Tīna Kempele
Eižens Klimovs (Kanāda)
Andrejs Koļesņikovs (Krievija)
Tatjana Kolosova
Marina Kosteņecka
Marina Kosteņecka, Georgs Stražnovs
Svetlana Kovaļčuka
Julija Kozlova
Ņina Lapidusa
Rasma Lāce
Nataļja Ļebedeva
Natans Levins (Krievija)
Dimitrijs Ļevickis (ASV)
Iraīda Ļogkaja (ASV)
Fantins Lojuks
Aleksandrs Malnačs
Dmitrijs Marts
Ruta Marjaša
Ruta Marjaša, Eduards Aivars
Sergejs Mazurs
Igors Meidens
Agnese Meire
Deniss Mickēvičs (ASV)
Marina Mihaileca
Margarita Millere
Vladimirs Mirskijs
Miroslavs Mitrofanovs
Kirils Munkēvičs
Nikolajs Nikuļins
Tamara Ņikiforova
Sergejs Nikolajevs
Viktors Novikovs
Ludmila Nukņeviča
Ina Oškaja, Elīna Čujanova
Ina Oškaja
Grigorijs Ostrovskis
Vera Pančenko
Natalija Passite (Lietuva)
Tatjana Pāvele
Olga Pavuka
Oļegs Peļevins
Gaļina Petrova-Matīsa
Valentina Petrova, Valerijs Potapovs
Gunārs Piesis
Pjotrs Piļskis
Viktors Podlubnijs
Rostislavs Polčaņinovs (ASV)
Anastasija Preobraženska
A. Preobraženska, A. Odincova
Ludmila Pribiļska
Boriss Ravdins
Anatolijs Rakitjanskis
Gļebs Rārs (VFR)
Vladimirs Rešetovs
Valērijs Roitmans
Ksenija Rudzīte, Inna Pērkone
Anžela Ržiščeva
Irina Saburova (VFR)
Kristīna Sadovska
Sergejs Saharovs
Nikolajs Šaļins
Margarita Saltupe
Valērijs Smohvalovs
Jeļena Savina (Pokrovska)
Andrejs Šavrejs
Andrejs Sedihs (ASV)
Valērijs Sergejevs (Krievija)
Vladimirs Šestakovs
Nataļja Sevidova
Sergejs Sidjakovs
Natālija Sinajska (Beļģija)
Valentīna Sinkeviča (ASV)
Jeļena Sļusareva
Grigorijs Smirins
Kirils Soklakovs
Georgs Stražnovs, Irīna Pogrebicka
Georgs Stražnovs
Aleksandrs Strižovs (Krievija)
Tatjana Suta
Georgijs Tajlovs
Lidija Tiņanova
Sergejs Tiščenko
Pavels Tjurins
Nikanors Trubeckojs
Alfrēds Tuļčinskis (ASV)
Nīls Ušakovs
Jānis Vanags
Igors Vatolins
Tamāta Veļičkovska
Tamāra Veresova (Krievija)
Svetlana Vidjakina, Leonīds Lencs
Svetlana Vidjakina
Vintra Vilcāne
Tatjana Vlasova
Vladimirs Volkovs
Valērijs Voļts
Ksenija Zagorovska
Aleksandrs Zagorovskis
Jēvgenija Zaiceva
Igors Zakke
Tatjana Zandersone
Jevgenija Žigļeviča (ASV)
Ludmila Žilvinska
Jurijs Žolkevičs

Unikāla fotogrāfija

Meletijs Kaļistratovs un Avdejs Jekimovs

Meletijs Kaļistratovs un Avdejs Jekimovs

Krievu minoritātes tiesību aizstāvis – padomju represiju upuris Meletijs Kaļistratovs

Tatjana Feigmane

«Personība un demokrātija». Metodisks līdzeklis Latvijas vēsturē. – Rīga, 2005.

Meletijs Kaļistratovs ir dzimis 1896. gada 15. maijā Daugavpils Vecajā priekšpilsētā, vecticībnieku ģimenē. Pabeidzis Ilūkstes Skolotāju semināru, viņš gatavojās kļūt par lauku skolotāju. Taču liktenis lēma citādi. Sākās Pirmais pasaules karš un jauneklis nokļuva frontē. Karš, Krievijas impērijas bojāeja, lielinieku apvērsums viņu, tāpat kā miljoniem citu cilvēku, ierāva politisko notikumu virpulī. M. Kaļistratovs pieslējās balto kustībai un iestājas kņaza A. Līvena vienībā, kas vēlāk tika iekļauta ģenerāļa N. Judeniča armijā. Pēc tās sagrāves Kaļistratovs atgriezās dzimtajā Daugavpilī un aktīvi iesaistījās jaunās Latvijas valsts politiskajā dzīvē. 1920. gadā viņu ievēlēja Daugavpils pilsētas domē, bet 1922. gada, daudziem par pārsteigumu, – Saeimā.

M. Kaļistratovs tika ievēlēts no “Vecticībnieku saraksta” (pirmskara Latvijā krievu minoritātes politiķi vēlēšanās startēja vairākos sarakstos, tostarp pēc konfesionālas pazīmes izveidotos). Parlamentā viņš mērķtiecīgi un nenogurstoši aizstāvēja ne tikai vecticībnieku, bet arī visu Latvijas krievu intereses. Jau pirmajā runā Saeimā viņš pauda savu uzticību tautu mierīgas līdzāspastāvēšanas idejai un uzsvēra, ka vecticībnieki ir lojāli Latvijas valstij. Savā deputāta darbībā M. Kaļistratovs galvenokārt pievērsās agrārajam jautājumam un krievu minoritātes izglītošanas problēmām. Par to nav ko brīnīties, jo pamatā viņa elektorāts bija Latgales zemnieki vecticībnieki, no kuriem vairums bija neizglītoti vai mazizglītoti cilvēki. 1920. gadu sākumā tikai 42% Latvijas krievu prata lasīt. Vēl sliktāks stāvoklis bija Latgalē. Tāpēc M. Kaļistratovs vairākkārt izvirzīja jautājumu par krievu skolu tīkla paplašināšanu Latgalē. Visā savas deputāta darbības laikā viņš uzstājas pret mēģinājumiem pārskatīt 1919. gada Likumu par mazākuma tautību skolu iekārtu, kas garantēja mazākumtautībām tiesības iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību dzimtajā valodā.

1. Saeimas darba beigās M. Kaļistratova autoritāte krievu aprindās bija ievērojami pieaugusi. Viņš piederēja pie tiem cilvēkiem, kas tiecās iet kopsolī ar laiku. Ar savu izturēšanos viņš grāva priekšstatus par vecticībniekiem kā par cilvēkiem, kas ieslēgušies savā lokā un nepieņem pārveidojumus. Viņš atteicās no vecticībniekiem tradicionālās bārdas, par ko ne reizi vien saņēma pārmetumus no ticības brāļiem. Jau 20. gadu sākumā viņš viens no pirmajiem pārgāja uz jauno krievu ortogrāfiju. Neizceldamies ar sevišķu reliģiozitāti, Meletijs Kaļistratovs nenogurstoši aizstāvēja ne tikai savas konfesijas, bet arī Latvijas Pareizticīgās Baznīcas intereses. Piemēram, viņš uzstājās pret Rīgas Sv. Alekseja pareizticīgo klostera atsavināšanu un nodošanu katoļiem, kā arī pret pareizticīgo kapelas nojaukšanu Stacijas laukumā 1925. gadā. Visas savas politiskās karjeras gaitā viņš konsekventi aizstāvēja Rīgas Krievu Drāmas teātra intereses un bija tā mecenāts.

2. Saeimas vēlēšanās M. Kaļistratovs bija neapšaubāms „Vecticībnieku saraksta” līderis. No jauna kļuvis par deputātu, viņš darbojās drosmīgāk un pārliecinošāk. Kaut gan parlamentā viņu aizēnoja aktīvais pareizticīgo arhibīskaps Jānis Pommers, vecticībnieku aprindās prioritāte joprojām bija Kaļistratovam. Noraizējies par krievu iedzīvotāju tiesisko stāvokli, deputāts kritizēja labējo partiju jauno taktiku, ko izteica sauklis „bez mazākumtautībām!”, jo bija pārliecināts, ka tas ir mēģinājums nostādīt  mazākumtautībām piederošās personas otrās šķiras pilsoņu stāvoklī, kas varētu bremzēt demokrātijas attīstību valstī. M. Kaļistratovs kopā ar pārējiem mazākumtautību intereses aizstāvošiem deputātiem nesekmīgi centās panākt likumprojekta par krievu un citu mazākumtautību kultūras autonomiju pieņemšanu. Kaļistratova politiskās simpātijas skaidri izpaudās 1927. gadā, kad pie varas bija M. Skujenieka “kreisā valdība”, kuras darbībā piedalījās arī sociāldemokrāti. Krievu deputātu pozīcija attiecībā pret šo valdību bija atšķirīga. Deputāts Kaļistratovs bija starp tiem, kas atbalstīja minēto valdību līdz pat tās krišanai 1927. gada decembrī. Kaut gan viņam nācās atzīt, ka arī t.s. kreisā valdība nav attaisnojusi uz to liktās cerības. Viņš mēdza teikt: „Ja jūsu priekšā ir tie, kas vienmēr liek šķēršļus krievu elementāro prasību īstenošanas ceļā, un tie, kas apņemas nešķirot cilvēkus pēc tautības pazīmes un, pastāvot zināmam spiedienam, dažkārt piekāpjas, – tad krievu deputātiem jāatbalsta pēdējie.” Tas tomēr nenozīmēja, ka M. Kaļistratovs būtu bijis tuvs kreisajām partijām, ko viņam mēdza pārmest politiskie konkurenti. Populārajā krievu avīzē „Segodņa” viņš rakstīja, ka krievu iedzīvotāji negrib redzēt Latvijā komunistu eksperimentus, bet labējās partijas, kas mēdz klaigāt par komunisma briesmām, neko nedara, lai nepieļautu pieaugt neapmierinātībai krievu trūcīgo iedzīvotāju slāņos. («Сегодня», 1927. g., 30. nov.)

Virknē jautājumu M. Kaļistratova pozīcija nesaskanēja ar viņa kolēģa, vecticībnieku deputātu profesora I. Jupatova nostāju. 1928. gada augustā “Vislatvijas vecticībnieku kongresā” notika šķelšanās. „Labējā spārna” piekritēji (Stepans Kirilovs, Ivans Jupatovs, Ivans Zavoloko u.c.), redzēdami, ka palikuši mazākumā, atstāja kongresu. LR 3. Saeimas vēlēšanās vecticībnieki bija izvirzījuši divus sarakstus. M. Kaļistratovs vadīja „kreisos vecticībniekus” un ne tikai pats trešo reizi kļuva par deputātu, bet arī palīdzēja par tādu kļūt savam jaunības draugam G. Jeļisejevam. No „labējo vecticībnieku” saraksta par deputātu ievēlēja S. Kirilovu.

M. Kaļistratovs joprojām bija pats populārākais vecticībnieku deputāts. Viņš allaž bija gatavs doties uz visattālākajiem Latvijas nostūriem, lai uzklausītu zemnieku sūdzības, lai ar konkrētu rīcību vai padomu palīdzētu saviem vēlētājiem. Tāda deputāta rīcība tolaik daudziem nepatika, sevišķi kolēģiem Saeimā, kuri uzskatīja, ka viņu pienākumos ietilpst tikai piedalīšanās Saeimas sēdēs vai darbs komisijās. Kaļistratovu apvainoja populismā. Taču to laiku reālajos apstākļos, kad M. Kaļistratova elektorāts galvenokārt sastāvēja no mazizglītotiem krievu vēlētājiem, kuri īpaši neorientējās politikā, šāda veida populisms palīdzēja pārvarēt plaisu starp „tautu” un „varu”.

Laikabiedri dažādi izturējās pret Kaļistratovu. Piemēram, krievu aprindās pazīstamais žurnālists un pedagogs Heinrihs Grosens vēlāk – emigrācijā Šveicē – raksturoja viņu kā “tipisku mītiņu oratoru no provinces pilsētiņas”, kas iedomājies sevi par kreiso un centies turēties tuvāk sociāldemokrātiem. (Г. Гроссен. Жизнь в Риге. - Даугава, 1994, №1,164. lpp.) Kaļistratovu kritizēja arī sociāldemokrāti, kuri viņu sauca par īstenu sava laika pārstāvi, kuram nav nekādu noteiktu politisku uzskatu (А. Петревиц, Я. Рудзис. С кем пойти? - Двинск, 1928, 32. lpp.). Toties pirmskara Latvijā populārākā krievu avīze “Segodņa”, atskatoties uz M. Kaļistratova desmit darba gadiem Saeimā, atzīmēja, ka viņš pastāvīgi un aktīvi ir aizstāvējis krievu minoritātes intereses visās jomās, un nekādi kreisie vai labējie novirzieni nav spējuši novirzīt viņu no šā ceļa («Сегодня», 1933, 25 февр.). Skaidrs ir viens – M. Kaļistratovam bija sava niša politikā un viņš to prasmīgi izmantoja. Jāatzīmē, ka Kaļistratovs piedzīvoja diezgan nozīmīgu savu politisko uzskatu evolūciju kreisā, demokrātiskā virzienā, aiziedams no monarhistiski noskaņotajiem līveniešiem.

1931. gadā M. Kaļistratovs ceturto reizi kļuva par Saeimas deputātu. Pirmskara Latvijas vēsturē viņš bija vienīgais krievu politiķis, kas izpelnījies šādu godu...

Apgūdams bagātu politisko pieredzi, viņš nojautis, kādas briesmas slēpj sevī radikālais nacionālisms. Pēc Hitlera nākšanas pie varas Vācijā deputātu Kaļistratovu īpaši satrauca nacistisko noskaņojumu rašanās Latvijā un Latviešu tautas apvienības “Pērkonkrusts” paustā klajā ksenofobija. Savos rakstos presē un runās Saeimā viņš apelēja pie demokrātijas: “Mums, krievu demokrātiem, šobrīd, kad fašistiskā organizācija (“Pērkonkrusts” - T.F. piezīme) paceļ galvu, jābūt ar tiem, kas ir par demokrātiju.” («Сегодня», 1933, 12 авг.) un uzsvēra, ka viņam „nav pieņemams rasisms un neiecietība pret citādi domājošajiem” («Сегодня», 1933, 22 авг.). Saeimas 1933. gada 22.–23. augusta ārkārtas sesijas gaitā, kad tika apspriests jautājums par „Pērkonkrusta” darbības aizliegšanu, Kaļistratovs asi kritizējis tos, kuri mēģināja mest pār vienu kārti “Pērkonkrustu” un sociāldemokrātisko jaunatnes organizāciju “Strādnieku Sports un Sargs” («Сегодня», 1933, 24 авг.).

Par liktenīgām 4. Saeimai (un Latvijas demokrātijai kopumā) kļuva debates par grozījumiem Satversmē 1933.-1934. gadā. Tās liecināja par Latvijas politiskās sistēmas nestabilitāti un vispārējo uzticēšanās krīzi parlamentārās demokrātijas principiem. Debašu laikā M. Kaļistratovs atkal pierādīja, ka ir demokrātijas pusē. Viņš uzsvēra, ka valsts gaida saprātīgu un taisnīgu varu, un ne tikai stipru varu. Deputāts aicināja mazākumtautības, arī krievus, „padomāt, vai pēc stipras varas nenāks netaisnīga vara”. («Сегодня», 1933, 8 ноября) Skaidrs ir viens – Kaļistratovs negrasījās pamest politisko skatuvi un gatavojās jaunām Saeimas vēlēšanām. 1933. gada aprīlī viņš bija izveidojis savu partiju – Krievu zemnieku darba partiju. Taču 1934. gada 15. maija valsts apvērsums pārtrauca valsts demokrātisko attīstību, likvidēja parlamentāro iekārtu un tās obligāto atribūtu – politiskās partijas.

Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms darīja galu vairāku Latvijas politiķu, tostarp arī Meletija Kaļistratova, karjerai. Kaut gan pēc Saeimas atlaišanas bijušais deputāts pasteidzās sveikt jauno varu, tas neglāba viņu no diktatora nežēlastības. Autoritārās varas pārstāvji apvainoja Kaļistratovu, ka viņš, būdams Saeimas deputāts, nodarbojies ar Latvijas valstij naidīgu aģitāciju un pulcinājis ap sevi kreisi noskaņotus elementus. 1934. gada 8. jūnijā viņu arestēja un ievietoja Liepājas nometnē (kopā ar viņu tur atradās 21 bijušais parlamentārietis). 1935. gada 29. martā M. Kaļistratovu atbrīvoja, bet viņam bija jāparaksta saistība par atteikšanos no politiskās darbības.

Kā bijušais deputāts Meletijs Kaļistratovs saņēma pieklājīgu pensiju. Tomēr nodrošināta, mierīga un vienmērīga dzīve nedeva viņam gandarījumu. Iekšlietu ministrijas arhīvu materiāli liecina, ka bijušos politiķus, tostarp arī Kaļistratovu, uzraudzīja policija. No tiem pašiem avotiem redzams, ka Kaļistratovs turpinājis tikties ar saviem domubiedriem un sarunās kritizējis pastāvošo varu.

Nelabu priekšnojautu pārņemts, Meletijs Kaļistratovs sagaidījis Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšanu 1940. gadā un tās inkorporāciju PSRS sastāvā. 1940. gada 9. oktobrī  pēc LPSR Valsts Drošības tautas komisariāta Daugavpils pilsētas nodaļas  lēmuma M. Kaļistratovs tika arestēts. Par bijušā Saeimas deputāta mūža pēdējiem mēnešiem saglabājušas tikai fragmentāras ziņas. No tām redzams, ka viņu apsūdzēja par to, ka Krievijas Pilsoņu kara gados viņš bijis balto armijas virsnieks un it kā piedalījies gūstā saņemto sarkanarmiešu un lielinieku varas atbalstītāju sodīšanā. Kaļistratovam tika inkriminēts arī tas, ka Saeimā viņš ietilpis buržuāziskos grupējumos un tādējādi „nodevis darba tautas intereses”, kā arī dibinājis „kontrrevolucionāru partiju”. M. Kaļistratovs nenoliedza to, ka brīvprātīgi iestājies Baltajā armijā, bet pārējās apsūdzības noraidīja. Galīgais lēmums šajā lietā bija jāpieņem PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķajai apspriedei, taču 1941. gada 22. jūnijā sākās Lielais Tēvijas karš. Vāciešu karaspēks strauji tuvojās Daugavpilij. Pirms pilsētas atstāšanas čekisti nošāva lielāko daļu Daugavpils cietumā ieslodzīto, arī Meletiju Kaļistratovu. Tā 45 gadu vecumā aprāvās bijušā Saeimas deputāta M. Kaļistratova dzīves pavediens. Latvijā viņš bijis viens no vispazīstamākajam, un it īpaši Latgalē cienītākajiem, krievu politiķiem.

 

Literatūra:

Кузнецов, С. Русское меньшинство в политической жизни Латвии (1919–1934). - В кн.: Русские Прибалтики. Механизм культурной интеграции (до 1940 г.). Вильнюс, 1997, с. 168–179.

Фейгмане, Т. Русские в довоенной Латвии. - Рига: Балтийский русский институт, 2000, с. 16–171.

Фейгмане, Т. Депутаты-старообрядцы в Латвийском Сейме. - В кн.: Русские в Латвии. Рига, 2002, вып. 3, с. 183–204.