1920.-1930. gadi pēc ģimenes arhīvu materiāliem
Vera Bartoševska
Es esmu dzimusi smagajā pēckara 1946. gadā, jau padomju laikos, taču manā dzīvē viss bija veidojies tā, ka visi apkārtējie cilvēki, ar kuriem es saskāros, bija dzimuši vēl cara laikos, un visa viņu aktīvā dzīve noritējusi 1920.–30. gados – neatkarīgās Latvijas laikposmā. Baznīcas dzīve, reliģiskie svētki, gavēņi, lūgšanas pirms ēdienreizēm, akatistu (akatists - no gr.val. “akhatēstos” –nesēžamā lūgšana, kuras laikā stāv kājās – tulk. piez.) lasīšana, vārda dienu svinēšana, bagātīga garīgā dzīve, pat ielas tika sauktas tā, kā tās saucās pagātnē - tas bija kļuvis par daļu no manas dzīves. Krievu inteliģences pārstāvji, kuri pēc revolūcijas Krievijā liktenīgā kārtā bija nonākuši Latvijā, bet vēlāk piedzīvojuši vajāšanas un izsūtījumus, nesa sev līdzi krievu reliģiskās kultūras garu. Es it kā dzīvoju divās pasaulēs – padomju ideālu pasaulē, kas pastāvēja kaut kur blakus, taču bija tik tāla, un pagātnes laikmeta pasaulē, kas man bija tik tuva un saprotama.
Mani bērnības un jaunības gadi pagājuši Skolas ielā 34. Šis numurs apvienoja divus koka namus un trīs ģimenes. Vienā no dzīvokļiem dzīvojusi Kačalovu ģimene, citā – Benuā ģimene. Tieši šīm divām ģimenēm ir liela loma manas garīgās pasaules tapšanā. Es biju lieciniece tam, kā 1953. gadā no izsūtījuma atgriezusies Olga Fjodorovna Benuā un 1956. gadā – viņas meita – Olga Jeļisejevna Benuā. Dziļi reliģiozas un garā stipras, viņas mācījušas mani būt pacietīgai, gudrai, mīlošai, nesavtīgai, prast priecāties un par visu pateikties Dievam.
Vēl viena audzinātāja manā dzīvē bija māte – Nadežda Bartoševska (1904–1983). Ar savu dzīvesveidu, savu attieksmi pret cilvēkiem - ne tikai vārdos, bet arī darbos, viņa bija man piemērs, kādam jābūt kristietim. Tikai tagad es saprotu, cik grūta bija viņas jaunība, bet viņa nekad ne uz vienu neapvainojās, nevienam neko nepārmeta. Viņa bija lieciniece brāļa nošaušanai 1919. gadā Rēzeknē; viņas acu priekšā tēvs tika aizvests nošaušanai uz Veļikije Lukiem; bez vēsts pazuda viņas māte - Jeļena Bartoševska kopā ar vecāko māsu Olimpiādu. Bads, darba trūkums piespieduši manu māti pārcelties uz Rīgu, kur jau dzīvoja divas viņas māsas. 1920.–30. gados manai mātei nācās smagi strādāt, slimība bija viņu gultai piekalusi, un tikai ārstēšanās Baldonē devusi iespēju atkal kustēties. Tomēr manas mātes veselība bija tik ļoti bojāta, ka komisija piešķīrusi invaliditāti. Māte ilgi un daudz slimojusi arī pēc manas piedzimšanas, tāpēc rūpes par manu audzināšanu uzņēmās mātes māsa – Lidija Bartoševska (1903–1990), kura dzīvojusi Skolas ielā 34, dzīvoklī Nr. 4. 1920.–30. gados tante Lidija strādājusi gan par bērnu audzinātāju, gan fabrikā “Laima”, gan par grāmatvedi, gan par sekretāri. Kad man bija 8 gadi, mēs kopā ar viņu ciemojamies pie Valentīnas Avstricas (dzim. Preobraženska) - krievu valodas skolotājas, pie kuras 1920. gados Lidija Bartoševska strādājusi par aukli-audzinātāju. Viņa rūpējusies par viņas bērnu – Romāna (dz. 1917. g.) un Georgija (dz. 1924. g.) – audzināšanu. Man palika atmiņā skaistais nams Kr. Barona ielā 17, liela istaba, apaļais galds, grāmatas plauktos. Tad man pirmo reizi dzīvē deva dzert deserta vīnu – kagoru, tā garša man palika atmiņā uz visu mūžu.
Vēl man atmiņā ir palicis 1960. gads. 1960. gada 2. jūlijā nomirusi mātes māsa Zoja Bartoševska (1899–1960). Jaunībā viņa strādājusi par tapieri kinoteātros, mācījusi spēlēt mūzikas instrumentus, pati sacerējusi skaņdarbus, un es rūpīgi glabāju viņas notis, kas izdotas 1920. gados. Tātad, pēc Zojas Bartoševskas nāves kāda viņas paziņa bija iesniegusi prasības pieteikumu tiesā pret manu māti un viņas māsu. Šī paziņa pieprasījusi samaksāt viņai 784 rubļus (pēc 1961. gada naudas reformas – 78 rubļi 40 kapeikas). Viņa apgalvoja, ka it kā pati bija barojusi tantes Zojas kaķus, kamēr mana tante slimojusi. Mūsu kaimiņš, Ļevs Kačalovs, ieteicis nolīgt advokāti Veru Krugļevsku, pateicoties kurai “kaķu tiesa” veiksmīgi beidzās mūsu labā. Turpmāk es bieži satikos ar Veras Krugļevskas dēlu Valēriju un viņas meitu Veroniku. Nu, bet tiesas lietas es katram gadījumam saglabāju.
Mājās bieži pieminējuši cilvēkus, kuri garīgi un materiāli palīdzējuši mātei un tantei. Kopš bērnības laikiem man bija tuvi šādi vārdi - arhibīskaps Jānis (Pommers) un tēvs Joans Žuravskis, kā arī Makedonsku un Kosinsku ģimenes. Mājās saglabājušies ar roku pārrakstīti akatisti, Bībeles vēsture un citi teksti, kas beidzās ar vārdiem: “Rīgas Vissvētās Dievmātes ikonas “Visu sērojošo Prieks” virspriesteris Joans Žuravskis - manām garīgajām meitiņām Nadeždai un Lidijai - piemiņai lūgšanās.” Saglabājies arī dokuments par manu kristību 1946. gada 24. augustā, ko parakstījis t. Joans Žuravskis, kas mani kristījis, un viņa dāvinātā fotogrāfija ar uzrakstu “Zelta Veriņai - piemiņai lūgšanās”.
1920.–30. gados uz Latviju bieži brauca krievu filozofi, dzejnieki, mūziķi. Īpaši dziļu iespaidu atstāja priestermūka Joana Šahovskoja, t. Sergija Bulgakova, t. Sergija Četverikova un filozofu: Nikolaja Berdjajeva, Vasilija Zeņkovska, Semjona Franka lekcijas. To laiku jaunās paaudzes pārstāvjus ļoti iedvesmojušas šīs lekcijas, un viņi paši arī centās izpaust sevi kaut kādā darbībā. Tādējādi sāka veidoties dažādi pulciņi, kustības, apvienības. Par vienu no lielākajām krievu jauniešu apvienībām kļuva Krievu Kristīgo studentu kustība (KKSS/ kriev.: РСХД ), par kuru savā grāmatā detalizētāk uzrakstījis Boriss Pļuhanovs.
Viena no manas mātes saglabātajām fotogrāfijām, iespējams, attiecas uz 1927. gadu. Tajā redzams priesteris tēvs Mihails Burnaševs (1882–1928). 1925. gadā viņu par priesteri iesvētījis arhibīskaps Jānis (Pommers). Būdams talantīgs teologs, t. Mihails bieži uzstājies ar sprediķiem un lekcijām, kā arī aktīvi piedalījies Krievu Kristīgo studentu kustības izveidē Latvijā. Tēva Mihaila Burnaševa fotoattēls ir interesants arī tādēļ, ka fotogrāfijas aizmugurējā pusē ir 15 paraksti. Var pieņemt, ka fotogrāfija tika parakstīta 1927. gada 4. decembrī, kad pēc dievkalpojuma Vissvētās Dievmātes Ievešanas templī svētkos notikusi triju pulciņu pirmā kopsapulce.
Fotogrāfiju parakstīja:
1. Milda Miezis;
2. Olga Miezis;
3. Marija Miezis;
4. V. Sīverss;
5. Тatjana Kosinska;
6. Ņina Kirpičņikova;
7. Marija Bovtoviča;
8. Zoja Erenšteina;
9. А. Isajeviča;
10. Nadežda Makedonska;
11. Antoņina Dragunova;
12. Nikolajs Ļitvins;
13., 14., 15. uzvārdus neizdevās atšifrēt.
* * *
Visvairāk materiālu, kas ir saglabājušies pie mātes, saistīti ar t. Sergiju Četverikovu. Tās ir gan 1932. un 1933. gada apsveikuma atklātnes Lieldienām, gan maza aploksne ar vizītkarti, gan uzmundrinošas vēstules fragments, kuru es gribu šeit citēt:
1932. 4.VIII
Dārgā Nadežda Aleksandrovna!
Miers lai ir ar Jums! Paldies Jums par vēstuli un fotogrāfiju. Man ir zināms, kā Jūs ciešat, taču nepadodieties pārmērīgajām skumjām, kas kaitē gan dvēselei, gan ķermenim. Apustulis Pāvils neļauj bēdāties. Viņš saka – “vienmēr priecājieties!”. Jums bija un ir daudz ciešanu gan pagātnē, gan tagadnē, bet nav vajadzības visu laiku domāt par tām. Lūk, Jūs apmeklējat Tatjanas K. pulciņu, sarunājaties ar viņu un citiem – no tā Jums nāks prieks. Jūs apmeklējat dievkalpojumus klosterī – arī tas sniedz mierinājumu. Piedodiet tiem, kas Jūs ir aizskāruši. Tā Jūs iegūsiet dvēseles mieru. Nesakairiniet Jūsu dvēseles brūces pati saviem spēkiem. Lūdzieties pastāvīgi.
Es ceru būt kongresā Igaunijā. Tranzītā cauri Rīgai es braukšu ap 19.- 20. jūliju. Varbūt satiksimies stacijā, jo Rīgā man, visticamāk, nebūs jāpaliek.
Garīgā akadēmija Parīzē joprojām nav slēgta. Ja Dievs dos, tā arī netiks slēgta.
Ja man būs fotokartiņa, labprāt to Jums atsūtīšu. Bet pagaidām novēlu Jums visu to labāko, veselību un prieku. Lai Kungs Jūs svētī!
Jums uzticīgais
Virspr. S.Č.
Nododiet sveicienus T.V. un visam viņas Pulciņam.
Rīgas tipogrāfijā tika nodrukāts lekcijas “Krievu Kristīgo Studentu Kustība un finanšu kampaņa” teksts un paraksts: Virspriesteris Sergijs Četverikovs, Kustības garīgais vadītājs.
* * *
Saglabājusies vēl viena apsveikuma Vārda dienā pastkartīte no Parīzes ar pazīstamās art nouveau stila mākslinieces Elizabetes Sonrēlas (1874–1953) gleznas reprodukciju, kurā attēlots Erceņģelis Gabriēls liliju un meža fonā. Pastkartīte nosūtīta 1933. gada 17. septembrī no Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija kopienas. Tajā laikā Parīzē uzturējās manas mātes tuvie draugi – Ļevs Zanders, viņa dzīvesbiedre Valentīna Zandere (sv. Avksentija Kalašņikova meita), t. Sergijs Bulgakovs, tāpēc var pieņemt, ka aiz apsveikuma vārdiem slēpjas tieši šo personu vārdi.
Par otro garīgo audzinātāju mātei kļuva priestermūks Joans Šahovskojs – nākamais Sanfrancisko arhibīskaps. Brīnišķīgā melnbaltā fotogrāfija attēlo priestermūku Joanu, sēžam krēslā pie apaļa galda. Šis gaišais tēls un gudrais skatiens bez vārdiem tik daudz stāsta par Dievu, mīlestību un mieru. Šajos gados, kalpojot par priesteri Svētā Vladimira baznīcā Berlīnē, viņam bija iespēja bieži braukt uz Rīgu, kur viņš tikās ar kristīgo jaunatni un lasīja lekcijas. Saglabājusies 1933. gadā Rīgā drukāta afiša ar lekciju tēmām. Šīš lekcijas notika Melngalvju namā 17., 22. un 23. novembrī. Pēc Rīgas t. Joans Šahovskojs devās uz Daugavpili, un tur bija noticis brīnums – smagi slimas sievietes izdziedināšana. Šis brīnums ir aprakstīts B. Pļuhanova grāmatā «РСХД в Латвии и Эстонии»/ “KKSS Latvijā un Igaunijā”, 175.–176. lpp.
Savā sirdī māte glabājusi pateicību un labu piemiņu par ikonu gleznotāju Tatjanu Kosinsku. Viņas mājās un pulciņos māte atradusi mierinājumu un atbalstu visās savās sarežģītajās problēmās. Piemiņu par T. Kosinsku glabā gan viņas fotogrāfijas, gan laikraksta raksts ar nosaukumu “Ziemassvētkos Šķilbēnu bij. Pitalovas baznīcā būs jauns ikonostass”/ «К Рождеству в Шкельбанской б. Пыталовской церкви будет новый иконостас». Turpat ir gan pašas ikonu gleznotājas fotogrāfija pie darba galda, gan divu ikonu baznīcas ikonostasam reprodukcijas.
Kādā no savām vēstulēm Tatjana Kosinska aicina manu māti pārcelties uz dzīvi Parīzē, kur viņa varēs dzīvot pie mūķenes Mātes Marijas (franc. Mère Marie, laicīgajā dzīvē – Jeļizaveta Skobcova (1891–1945) – tulk. piez.) :
1938. g. 5. ХI
Dārgā Nadja, mīļā un jaukā!
Es jau sen grasījos Jums uzrakstīt. Es bieži domāju par Jums, atceros, un man tik ļoti gribas uzzināt par Jūsu dzīvi, par Jūsu noskaņojumu, plāniem, vispār par Jūsu darbiem. Kāda ir Jūsu un Jūsu māsas veselība? Kā Jums ar mantojuma lietām? Ja Jūs man uzrakstīsiet par visu, kas pie Jums notiek un kas ar Jums notiek, es būšu Jums ļoti, ļoti pateicīga. Mani visu laiku satrauc Jūsu dzīve un darbība, noskaņojums un cilvēki, kuri ir Jums apkārt. Vai pie Jums joprojām nāk ciemos tas gara auguma seminārists-policists un tēva Vasilija draugs? Uzrakstiet par viņu un vispār par sevi pēc iespējas vairāk, jo, kā Jūs zināt, mani tas interesē un pat dziļi un nopietni interesē. Lūdzu, uzrakstiet, dārgā.
Šeit Parīzē es esmu runājusi ar Māti Mariju par Jums. Vai atceraties, es piedāvāju Jums pārcelties šeit uz kopmītni pie Mātes Marijas. Viņa piekritusi un būs ļoti priecīga Jūs pie sevis uzņemt, bet vienīgi viņai nav naudas, lai Jums atsūtītu to ceļam. Ja kādā veidā varētu dabūt naudu ceļam un atbraukt, tad viņa varētu Jūs pie sevis uzņemt un izmitināt. Viņai iet labi, viņa pati ir ļoti labestīga, bet tikai pie viņas nav klosteris, bet kopmītne sievietēm. Ir vēl viena māsa līdzās Mātei Marijai. Viņas dzīvo savu mūķeņu dzīvi, viņām ir savas rīta un vakara regulas. Kas vēlas, var nākt viņu mājas baznīcā, bet viņas pašas arī kalpo visiem. Pašas gatavo ēdienu visiem. Māte Marija pati mazgā visiem palagus. Varbūt tas ar laiku arī pārtaps klostera formā. Visi dzīvo kopmītnē, strādā kaut kur un kalpo, un maksā par sevi 60 latus mēnesī. Māte Marija saka, ka viņa Jūs varētu kaut kā iekārtot. Taču kā tad var dabūt naudu ceļam?
Dariet tā: aizejiet pie Olgas Blūmas (kaut kur Nikolaja ielā), sakiet, ka es Jūs pie viņas atsūtīju, un pastāstiet, ka esmu Parīzē, un ka es Jums rakstīju no Parīzes, ka M. Marija Jūs pie sevis uzņems, ja Jūs savāksiet naudu ceļam līdz Parīzei, un ka Jums nav šīs naudas, bet Jums ir nepieciešams aizbraukt, un ka es Jūs sūtu pie Olgas Blūmas, lai viņa Jūs pamācītu, ko Jums darīt. Varbūt viņa palīdzēs Jums dabūt naudu ceļam. Šodien es rakstīju arī Olgai Miezis un lūdzu viņu palīdzēt Jums noskaidrot ceļa līdz Parīzei izmaksas un palīdzēt Jums satikt Blūmas k-dzi. Es lūdzu Olgu Miezis ienākt pie Jums un ar Jums aprunāties.
Es būšu Parīzē līdz 15. decembrim un janvārī atgriezīšos Rīgā. Šeit es zīmēju, gleznoju ikonas, un es ļoti vērīgi esmu apskatījusi visas mākslas galerijas un visas Parīzes ievērojamākās vietas un lietas. Šeit ir daudz daiļuma, taču krievu dzīve šeit ir ļoti smaga un grūta, sliktāka nekā Rīgā.
Mana adrese: T. Kosinska, 10 Monparnasā, Parīzē, Francijā.
Materiālu sagatavojusi mākslas zinātniece Vera Bartoševska,
2013. g. 4. decembrī
