Ivans Rudenkovs

Ivans Rudenkovs (1887. g. 29. augustā Harkivā, Krievijas impērijā – 1950. g. 28. septembrī Rīgā, Latvijas PSR) – aktieris un režisors, izveidojis leļļu marionešu profesionālo teātri Latvijā. 

Ivans Rudenkovs ir absolvējis Harkivas Mūzikas un dramatiskās mākslas institūtu. Pēc tam viņš spēlējis dažādos teātros Krievijā.

Ivans Rudenkovs bija Harkivas estrādes zvaigzne, spīdošs satīrisku stāstu autors un izpildītājs. Reiz 1920. gada pavasarī tēlnieka Pētera (Pjotra) Džunkovska darbnīcā tika izgatavota lelle Petruška, kas visos radījusi sajūsmu, īpaši pēc tam, kad to paņēma rokās aktieris-komiķis I. Rudenkovs. Tika nolemts organizēt leļļu teātri; kāda veida teātri – to nemaz neapsprieda: marionetes un tikai marionetes! Jo lelle marionete skatītājiem ir redzama visā pilnībā, bet nevis kā parastā lelle, kurai ir redzamas tikai divas trešdaļas no auguma.

Tādējādi Harkiva kļuva bagātāka ar mazpazīstamu mākslas veidu – Māksliniecisko marionešu teātri. I. Rudenkovs lieliski izjuta lelli marioneti; nonākusi viņa rokās, tā tanī pašā mirklī atdzīvojās. Taču drīz vien šāda veida teātrim radās ne mazums pretinieku. Sākās cīņa pret pasaku, lugas-pasakas nerekomendēja iestudēt, jo tolaik uzskatīja, ka tās “apmiglo” bērnu prātu. Tautas izglītības komisariāta komisija savās metodiskajās vēstulēs ieteica izņemt pasakas no audzināšanas procesa, pasludinot tās par kaitīgām. Teātri nācās slēgt.

Tāda nostāja pamudinājusi Ivanu Rudenkovu atstāt dzimteni. Sākumā viņš strādāja par aktieri un režisoru Berlīnes un Varšavas varietē teātros.

1922. gadā I. Rudenkovs atbrauca uz Rīgu. Galvenais viņa sapnis bija izveidot šeit leļļu marionešu teātri. Pieredze jau viņam bija, šo leļļu teātra specifiku viņš bija mācījies arī Vācijā un Polijā; uz Rīgu viņš atbrauca kopā ar saviem draugiem-lellēm, viņam to bija ap simts. Tā, pateicoties talantam un neatlaidīgam darbam, 1923. gadā viņam izdevās izveidot Rīgā leļļu marionešu teātri. Tas bija pirmais profesionālais leļļu teātris Latvijā, taču tas nebūt nebija sliktāks par šāda veida teātriem Eiropā.

Režisors Ivans Rudenkovs sāka strādāt telpās Ķēniņa ielā 30 (tagad – Vāgnera iela). Pirmās izrādes bija politizētas un domātas pieaugušajiem. Rudenkovs centās iesaistīt savā programmā latviešu satīriķus: Rutku Tēvu (īst. vārdā – Arvedu Mihelsonu); Ludvigu Šanteklēru (īst. vārdā – Mārtiņu Gaili) un citus. Sākumā attiecības ar jaunajiem kolēģiem īsti neveidojās; kritiķi  A. Bērziņš un R. Kroders rakstījuši, ka aktieriem trūkst savstarpējās sapratnes. Taču bija programmas, kas skatītājos izsauca apbrīnu.

Rudenkova teātris sadarbībā ar populāro teātra darbinieku Kristapu Lindi spīdoši debitēja 1936. gada Lieldienās Krievu teātrī. Tā bija lieliska divu meistaru sadarbība. Visas teātra lelles bija kā mazi dzīvi cilvēciņi: tās dejoja, dziedāja, izspēlēja veselas ainas, smaidīja un neļāva skatītājiem garlaikoties.

Lūk, rindiņas no Latvijas Leļļu teātra bijušā galvenā mākslinieka Pāvila Šēnhofa atmiņām par Ivanu Rudenkovu: “Lelles viņš izgatavojis pats. Viņa lelle marionete varēja atvērt acis, staigāt, nešļūkājot kājas; prata runāt. Dažreiz lellei bija 10–12 aukliņas, bija nepieciešams liels profesionālisms, lai vadītu lelli marioneti, un Rudenkovs to darīja spīdoši. Aiz kulisēm vienmēr bija neliels orķestris (klavieres, divas vijoles vai vijole un ģitāra), aiz aizslietņa aktieri lasīja tekstu.

Laiku pa laikam I. Rudenkova izrādes nežēlīgi kritizēja prese, izsmēja viņa lelles, daudzas no kurām bija izgatavojuši augsti kvalificēti meistari Vācijā. Arī pēc statusa viņš bija migrants, pret kuru izturējās piesardzīgi, bet māksliniekam tas bija divtik grūti. Turklāt izrādes notika krievu valodā. Bija jāmeklē citi ceļi uz skatītāju sirdīm. Un jau 1930. gados Rudenkova lelles sāka runāt latviešu, krievu un poļu valodā un ne tikai Rīgā. Viņu silti uzņēma arī Daugavpilī un Rēzeknē».

1924.–1926. gadā viņš aktīvi darbojās uz kinoteātra “Splendid Palace”) “skatuves”, uzstājās varietē izrādēs un kopā ar pašu Aleksandru Vertinski.

Tā laika vietējos preses izdevumos var redzēt Rudenkova izrāžu afišas, izlasīt rakstus par viņa iestudējumiem. 1935. gada oktobra laikraksta “Segodņa” lappusēs ir paziņojums par Ivana Rudenkova izveidoto ebreju leļļu teātri “Šalom Aleihem” un par viņa iestudējumu “Iza Krēmers, Menuhins un Els Džonsons.”

Pārliecinoši pieauga Ivana Rudenkova radošās spējas, viņa talantam radās pielūdzēji, par viņu sāka runāt. 1941. gadā Latvijas PSR valdība pieņēma lēmumu atdot Rīgas pili bērniem. Tagad I. Rudenkovam bija skatuve un pateicīgi skatītāji. Otrā pasaules kara laikā I. Rudenkovs radoši strādāja divertismentos kopā ar citiem aktieriem, viņam bija atļauts uzstāties solovakaros un kopkoncertos ar Nikolaju Barabanovu, Juriju de Būru, Mariju Vedrinsku, V. Šahovski un citiem. 1942. gada sākumā Rīgas varietē teātrī “Fraskita” Ivans Rudenkovs veiksmīgi iestudējis programmu ar saviem tekstiem. 

1944. gada beigās Rudenkova teātris uzsāka darbu Rīgas Pionieru pilī. 1944. gada 23. oktobrī teātris ieguva Valsts leļļu marionešu teātra statusu, Ivans Rudenkovs oficiāli kļuva par tā direktoru un māksliniecisko vadītāju. 1946. gadā Valsts leļļu marionešu teātris tika apvienots ar Leļļu teātri, kas tolaik jau darbojās ēkā Krišjāņa Barona ielā. 

1947. gadā Ivanam Rudenkovam tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums. Likās, ka skatuves mākslinieku sagaida liels radošs darbs, taču divu kolektīvu apvienošana nebija devusi pozitīvu rezultātu. I. Rudenkova lelles marionetes, tāpat kā pats režisors tehniski “neiedzīvojās” jaunajā Leļļu teātrī.

1950. gada 26. septembrī pēc ilgas un smagas slimības (aknu vēža) Ivans Rudenkovs nomiris, nelaiķis tika apbedīts Pokrova kapos Rīgā.

Svetlana Vidjakina

Teksts sagatavots, izmantojot šādas publikācijas:

История театра кукол народов СССР.

Harkivā izdotais laikraksts  "Рабочая Украина" (1922–1923).

Intervija ar Leļļu teātra scenogrāfu  P. Šēnhovu.

Aldis Linē „Latvijas Leļļu teātra mākslas vēsture, zinātne” (2004).

Laikraksti: Слово, 1925 г. № 27  “О чем говорят в Риге”,  Сегодня, 1936, 18 апр., № 104, 24 марта;  Сегодня вечером, 1930, №  88, 16 апр., с. 3.

Сегодня вечером, 1936, 14,15 апреля (афиши программ варьете); 1935, 18 июля, № 240, с. 6, Сегодня вечером, 1928, № 95, с. 5;  Советская Латвия, 1950, 28 сентября № 230.

Борис Равдин.  На подмостках войны. –  Stanford, 2005.

Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas arhīvs.