Manas bērnības un jaunības tekas

Tatjana Pāvele

Manas bērnības un jaunības tekas

Bērnība

Nekad man nebūtu ienācis prātā rakstīt „memuārus” vai dienasgrāmatu, ja mana mīļā mazmeitiņa Tata uz manu 80.-to dzimšanas dienu nebūtu man uzdāvinājusi šo skaisto pašdarināto grāmatu.

Esmu sasniegusi un pārsniegusi „patriarhu vecumu”. Cik ilgi Dievs paturēs mani šinī pasaulē, tas ir Viņa ziņā. Izlēmu, ka man jāapraksta vismaz mana bērnība un jaunības gadi, ja paspēšu. Bieži, kad es pukojos par tagadējo laiku izdarībām, mazbērni aizrāda, ka „tagad ir citi laiki un cita morāle”. Es gan domāju, ka morāles likumi gadu tūkstošiem ir vieni un tie paši...

Sevi atceros apmēram no 3 gadu vecuma. Dzīvojām skolas namā, Ludzas apr. Goliševā. Tēvs tur bija nozīmēts par skolotāju vēl 1912. gadā un pēc Pasaules kara viņam izdevās atgriezties savā skolā. Skola uz pašas robežas; pāri upei Krievija. Skola lielceļa malā, pretim pāri lielceļam baznīca. Gandrīz pie pašas upes mācītāja māja. Tā bija visa mana pasaule. Pļavā pie upes mēs ar mammu lasījām puķītes.

Goliševas ciems.

Goliševas skola. Pie skolas mūsu ģimene un divi kaimiņu bērni.

Baznīcas priekšā bija paliels laukums. Tur robežsargi ik vakaru noturēja vakara lūgšanu. Smuki stāvēja ierindā. Nodziedāja vakara lūgšanu un himnu. Visa tā militārā „padarīšana” man ļoti patika un ierindas galā parasti (kad lietus nelija, protams) stāvējām mēs divas trīsgadīgās meitenes, es un mācītāja meitiņa, „с рукой под козырек”, - tāda „kozireka” man nemaz nebija. Galvā man bija balta panamas cepurīte ar sarkanu apmali. Vienreiz mēs abas ar Veročku aizrāvāmies savās spēlēs un nokavējām robežsargu jundu. Tad nu skrējām, ko kājas nes, bet es vēl ieskrēju mājās pēc cepures ar lielu bļāvienu: „Где моя ляпа?” (Acīmredzot, vēl valoda man nebija izkopta). To gan vēlāk izstāstīja mamma. Arī to, ka robežsargi stāvēja ierindā un mūs gaidīja. Priekšnieks esot teicis: „Dāmas mazliet nokavējās šodien. Mazliet jāpagaida.” Katrā ziņā, visi par to ilgi smējās.

Ar tiem robežsargiem bija dažādi joki. Atceros, ka bodē tika atvests daudz marmelādes un visās mājās to ēda ar maizi. Mūsmājās arī, tikai es to neņēmu mutē, jo man tā marmelāde nepatika sava izskata dēļ un es to pat nepagaršoju. Mamma kreņķējās, es iespītējos. Un tad vienā reizē, kad skolā notika deju vakars, mūsu dzīvoklī iegriezās kāds robežsargs un redzot, kā es kārtējo reizi negribu to marmelādi nogaršot, viņš to lietu izlaboja zibeņātri: iespieda mani starp kājām un ar karoti apsmērēja ar marmelādi visu seju,. Tad palaida vaļā un aizgāja deju zālē. Sašutumā es paslēpos aizdurvē, apraudājos un nejauši aplaizījos, tad aizgāju uz dejas zāli, uzmeklēju to robežsargu un paraustīju aiz mundiera (viņš dejoja). Šis atvainojās savai dāmai un pievērsās man. „Nu, ko?” Es: - „pasmērē vēl!” Atkal visiem lieli smiekli. Tā es viņus smīdināju. Ziemā skolā bija jautri, vasarā klusi. Es spēlējos ar mācītāja zēniem, kuri bija vecāki par mani, bet pret mani bija labi. Viņu māsiņa, mana draudzene Veročka mira ar difteriju. Mani steidzīgi aizveda uz Kārsavu pie ārsta potēt. Tas bija mans pirmais garākais ceļojums – 10 km. Vasarā pie robežsargu kontroliera ciemojās viņa radiniece, kādus 7 vai 8 gadus veca meitene. Viņa nāca pie manis gandrīz katru dienu spēlēties. Kopā gājām uz pļavu aiz skolas un sevišķi man patika rudzos uzmeklēt rudzu puķītes. Mamma atļāva mums iet tikai pa stigu, lai mēs neapmaldītos. Rudzi man likās augsti, augsti. Vēlāk es arī viena pati, kad biju paaugusies, veicu šādas pastaigas. Ne cik liels tas rudzu lauks arī nebija. Un cik interesanti, vēlāk dzīvē, arī kad kļuvu veca, es sapnī redzēju, kā es eju pa rudzu lauku, šur tur aug pa rudzu puķei un pāri laukam zilas, zilas debesis, nekā cita neredz, un ir tik labi. Tas ir viens no maniem skaistajiem sapņiem, kad es pamodusies tik labi jūtos, un ko es tagad tik ļoti reti redzu.

Vēl man ir viens dīvains sapnis, ko es redzēju agrā bērnībā un ko tagad vairs neredzu. Es atrodos kādā slēgtā pagalmā, visapkārt baltas mūra sienas, bet nams tā kā pamests, nevienas dzīvas dvēseles neredz, tikai putni čivina un san kukaiņi. Bet gar balto mūra sienu vijas sarkanas vītņu rozes. Un pāri visam zilas debesis. Dīvaini. Neko tādu tajā vecumā es pat bildēs nebiju redzējusi. Kad es jau biju pieaugusi un izstāstīju šo sapni savai mammītei, viņa to izskaidroja tādējādi, ka varbūt es redzēju savu tālo senču mītni, viņi bija Krimas tatāri, par pretvalstisku darbošanos tika izsūtīti uz Krieviju. Manam vectēvam vēl bijuši dokumenti par dzimtīpašumiem Krimā, kas, protams, revolūcijas laikā gāja bojā. Nebija man lemts apmeklēt savu senču zemi, tomēr ļoti to vēlējos.

Ļoti spilgti man atmiņā kā es pirmo reizi mūžā uzstājos uz skatuves. Laikam tā bija 1921./22. gadu mija, jo man bija 3 gadi. To es skaidri zinu, jo vēl nebija piedzimis mans brālītis (viņš par 4 gadiem jaunāks par mani). Skolā bija eglīte, uzveda t.s. „dzīvās bildes”. Uz skatuves uz celma sēdēja viens zēns kažokā, kažokādas cepurē, ar pakulu bārdu, uz krūtīm uzraksts „1921”. Kāds kaut ko deklamēja. Mani bija nolikuši uz paaugstinājuma. Man mugurā balta kleita, pašūta no kreppapīra (!), kājās baltas zeķītes, galvā kronis no zelta papīra, mati vaļā un tajos t.s. „zelta lietus”. Krūtīm pāri uzraksts „1922”. Uz skatuvi mani uznesa mamma un, kad es savu „lomu” nospēlēju, aiznesa mūsu istabā. Acīmredzot, ka ne kleitai, ne kurpītēm naudas nebija. Bet es biju tik apmierināta pati ar sevi, cilvēkiem arī patika un visu to spilgti, jo spilgti atceros vēl tagad. Ja apskatās vecās fotogrāfijas, man tur kājās ir pašu pašūtās čībiņas. Tikai tajā fotogrāfijā, kurā abi vecāki mēteļos, man mugurā vilnas jaka, nevis mētelis, un kājās zābaciņi. Bet vasarā visi bērni toreiz skrēja basām kājām. Kurpes vilka, vai arī zābaciņus, tikai ejot uz baznīcu. Uz baznīcu es gāju bieži, arī ja tur kaut kas notika, vai kāzas, vai kristības, vai pat bēres, - tā savā ziņā bija izprieca.

Lelles man bija paštaisītas, vienu lelli, porcelāna, ar blondiem matiem, acis taisīja vaļā un ciet, tēvs man atveda no Rīgas, nolika man blakus gultā. Tai bija skaista apakšveļa un sarkana samta kleita. No rīta pamostoties, es ieraudzīju sev blakus aizmigušu būtni vienā krekliņā un iesaucos: „Kas tā par svešu mazu meitenīti manā gultā?” Es ar šo lelli un tās kleitu ļoti lepojos, pat ņēmu to līdzi baznīcā, kamēr mācītājs man aizrādīja, lai es tā nedaru. Uz manu jautājumu „kāpēc?” viņš pacietīgi un ļoti iejūtīgi paskaidroja, ka lelle ir tik skaista, ka baznīcēni skatās uz lelli, nevis uz svētbildēm un es tādā veidā novēršu viņu uzmanību no lūgšanām. Lelli sauca Tamāra.

Goliševas baznīca.

Goliševas baznīca. Tagadējais skats.

Kā spilgtu notikumu atceros, ka mūsu Goliševā bija atbraucis arhibīskaps Jānis Pommers. Uz ceļa starp skolu un baznīcu uzcēla „Goda vārtus”. Piebrauca divjūgā.. Zvanīja baznīcas zvani. Arhibīskaps vārtu priekšā izkāpa. Viņu sagaidīja vietējais mācītājs Boriss Ramans un daži atbraukušie, atceros Karsavas mācītāju un Pudinovas jeb Mihalovas mācītāju Nikanoru Trubeckoju, kuram kaimiņos mēs vēlāk nodzīvojām 10 gadus. Sālsmaizi arhibīskapam pasniedza draudzes priekšnieks. Tad baznīcā notika svinīgs dievkalpojums, pēc tam pusdienas mācītāja mājā, pēc tam visi mācītāji ar arhibīskapu kopā cauri mācītāja dārzam aizgāja uz upi un viņš ilgi skatījās pāri upei uz Krieviju; pēc tam viņa aizbraukšana, ekipāža bija pilna ziedu. Un visur man vajadzēja būt klāt un visu redzēt. Taču laikam es jutu, cik tā bija liela personība. Kā svētums mūsu mājā saglabāta viņa fotogrāfija ar autogrāfu, ko viņš uzdāvināja manam tēvam. Vairāk es viņu dzīvu vairs neredzēju. Kad mēs pārbraucām uz dzīvi Rīgā, es piedalījos tikai dvēseles aizlūgumā viņa vasarnīcā, kurā viņš mira mocekļa nāvē, arhibīskapu zvēriski nogalināja (1934.12.10).

Es agri iemācījos lasīt (4 g. v.). Piedzima brālītis. Lai es mazāk traucētu, tēvs ņēma mani līdzi klasē. Man vajadzēja sēdēt pirmajā solā blakus vienai ļoti kārtīgai meitenei, „negrozīties, nepļāpāt un neblēņoties”. Iedeva man tāfelīti ar grifeli. Varēja zīmēt, ja vietas tāfelē vairs nebija, visu nodzēst ar mitru švammīti, kas bija piekarināta pie tāfeles. Bet es pa brīžam arī klausījos, ko tēvs bērniem māca. Cik ilgs laiks pagāja, nezinu, bet ziemas vidū es jau pratu, neviena speciāli nemācīta, lasīt. Jā, aizmirsu pateikt, ka uz mana lūguma, man tika iedota arī grāmata, tāda pat kā citiem bērniem. Grāmatai trūka vāks, arī sākums un beigas, vēlāk uzzināju, ka grāmata saucās „Живое слово”. Ziemas vidū atbrauca inspektors. Tēvs, starp citu, palielījās, ka es protu lasīt un izstāstīja, kādā veidā es apguvu lasīšanu. Inspektors bija atbraucis novakarē, lai otrā dienā jau no paša rīta sāktu pārbaudi. Tad nu viņa inspekcija sākās ar manis pārbaudi. Es ar savu „Живое слово” padusē ierados skolotāju istabā. Inspektors atver grāmatu sākumā, tad vidū, tad beigās, tāpat citā vietā, - es visur tekoši lasu. Laikam nodomājis, ka es visu zinu no galvas, viņš noņēma grāmatu no visaugstākā plaukta, kaut kādu trigonometriju vai ko tamlīdzīgu, ko es nu nekādā gadījumā nevarēju no galvas iemācīties un vispār nekad rokā nebiju turējusi, un nu es to arī tekoši izlasu. Vēlākos gados, šis inspektors Otto Svenne, iebraucis skolā (vēlāk Pudinovas skolā) vienmēr interesējās par manām sekmēm un palīdzēja mūsu ģimenei. Viņš arī nokārtoja vēlāk, ka tēvu pārcēla par skolotāju Rīgā. Lai Dievs mielo viņa dvēseli...

Vecā albūmā ir ļoti interesanta un savā ziņā pamācoša fotogrāfija, - kādā svētku reizē „grupas bilde” – mācītāja Borisa Ramana mājas priekšā. Sēd cienījamākie cilvēki, to starpā arī mana mamma un es viņai blakus. Starp tiem, kas priekšā sēd zemē un arī stāv aizmugurē ir arī vairāki robežsargi, daži Lāčplēša ordeņa kavalieri. Nu, lūk, visi draudzīgi kopā, krievi un latvieši, un, acīm redzot, nekāda valodas barjera nepastāv; tā ir t.s. vietējā inteliģence un to redz no viņu sejām un stājas. Un kā tas ir šodien, un kādas šausmas vēl gaidāmas?

Atceros vienas viesības pie Pudinovas mācītāja. Tur mēs braucām visa ģimene, arī mazais brālītis, tikai daži mēneši vecs. Brauciens ar zirgu viesībās – ļoti skaisti. Bet es tur ļoti neskaisti izblamējos visas sabiedrības priekšā. Man iedeva pienu stikla glāzē, es baidījos to saplēst, jo mājās es dzēru no krūzītes, nekad no stikla glāzes. Lai nu nekas nenotiktu es tik stingri ar zobiem ieķēros glāzē, ka nokodu tās gabalu. Nu sacēlās panika, vai tik es nenoriju kādu stiklu, vai tik... utt.. Sabojāja man visu svētku prieku.

Pie manas mammas nāca dažādās vajadzībās, sevišķi vecākas sievietes, kurām mūžīgi sāpēja galva vai kājas un rokas un mamma šim nolūkam turēja mazu aptieciņu, jo tuvākā aptieka bija 10 km tālumā, bet bieži nāca arī jaunas meitenes pēc padoma kleitu šūšanā. Tad mamma viņām rādīja modes žurnālu ar skaistām bildēm, ko es arī labprāt apskatījos. Kādreiz tām vajadzēja pat palīdzēt drēbi sagriezt. Bet sevišķi man patika, kad aicināja saģērbt līgavu un mani arī ņēma līdz. Tad nu tā bija vesela izrāde vispirms salokoja matus. Lokšķēres sildīja uz petrolejas lampas stikla (es tās šķēres vēlāk uzdāvināju muzejam). Tad izveidoja augstu copi. Tad lika plīvuru, un pie plīvura miršu vainagu. Šim nolūkam mammai mājās auga liela mirta, kuru tad nu cirpa. Es tikai nesapratu, kāpēc bija jānāk pie mums pēc mirtas, un meitenes neaudzē to pašas. Mamma man paskaidroja, ka mirta neaug kurā katrā mājā. Vienmēr man bija par kaut ko jābrīnās.

Tēvu arī aicināja dažādos gadījumos, bet viņš mani tik bieži kā mamma neņēma līdzi. Vienreiz es viņam līdzi gāju uz bēru māju. Bija miris kāds cienījams saimnieks un tēvu lūdza lasīt „псалтырь”. Mirušais jau iezārkots gulēja klētiņā. Klētiņa izdekorēta ar meijām. Tēvs apsēdās pie zārka un sāka lasīt. Tas bija diezgan ilgi. Man pa to laiku saimnieka meita izrādīja māju un visu saimniecību, - šķūni, kūtis, dārzu, sakņu dārzu, bišu stropus u.c. Man viss tas bija ļoti interesanti, mūsu skolā bija viss citāds. Šo saimniecību es vēl tagad labi atceros, kā mēs visu apstaigājām un apskatījām.

Patiesībā mums pie skolas arī bija maza saimniecība. Bija neliels sakņu dārzs un pāris puķu dobes. Bija siena šķūnis un kūts, kur stāvēja mūsu govs, sivēns un vistas. Govs bija ļoti skaista, balta ar brūniem plankumiem, liela, ar platu muguru. Tēvs mani šad tad uzsēdināja govij mugurā, es gabaliņu „jāju”, protams, tēvam mani pieturot. Kluss sapnis bija jāt uz zirga, bet es no tiem baidījos, tomēr piedāvājumu no robežsargu puses netrūka. Mūsu govi sauca Paņenka (poliski un baltkriev. – jaunkundze). To nopirka no barona Frederiksa. Šo baronu es labi atceros, viņš nāca mūsu mājās, tāds gara auguma, slaids, ģērbies frencī un galifē biksēs. Vēlāk, kad biju jau paaugusies, uzzināju, ka šī barona onkulis bija ķeizara Nikolaja II galma ministrs, aizbrauca ķeizaram līdzi uz Sibīriju un reizē ar savu valdnieku nogalināts. Mūsu paziņa jaunais barons palika dzīvs pateicoties tam, ka revolūcijas laikā uzturējās savā muižā netālu no mūsu Goliševas, tikai pāri upei. Šaipus upei, mūsu pusē, viņam bija neliela muižiņa pie sādžas „Ļamonova” (tur arī bija skola) ar labiem mājlopiem, kurus pārzināja īpaša saimniece – „скотница”. Tā nu iznāca, ka muiža palika Padomju Savienībā, bet muižiņa (ko sauca фольварк) ar visu скотный двор Latvijā. Laimīgā kārtā barons tai laikā, kad nu patiesībā bija īstie juku laiki un kad kārtoja robežas jautājumus, atradās mazajā muižiņā, tā tad palika Latvijā. Stāstīja, ka viņš jūtoties, kā no laivas izsviests, nekur nestrādājot un dzīvojot daudzmaz pieklājīgi, pateicoties saimnieces enerģiskai un prasmīgai muižiņas apsaimniekošanai. Viņš nebija vienīgais muižnieks mūsu „rajonā”, bet citi vai nu iekārtojās valsts darbā, vai arī centās iegūt iztikas līdzekļus no savas zemes.

Tā mana pasaulīte bija gaužām maziņa – skola, baznīca un mācītāja mājas ((Boriss Ramāns). Te es brīvi kustējos, tālāk iet vienai bija aizliegts. Kopā ar mammu gājām uz „bodi” – 1 km attālumā no mums s. „Borisovkā”, turpat bija arī robežsargu kontroliera dzīvoklis, mamma draudzējās ar viņa kundzi; un pie viena saimnieka mēs sestdienās gājām pirtī. Šim saimniekam bija liels dārzs ar daudz augļkokiem, krūmiem un puķēm. Man vienmēr iedeva puķes līdz. Sevišķi man patika liels rožu krūms mājas priekšā.

Atceros pirmos Jāņus, kuros es arī piedalījos. Tie tika svinētai tajā pašā Borisovkā. Man, protams, vislabāk patika degošās mucas uz augstām kārtīm un kā pāri ugunskuram lēca meitas un puiši.

No Goliševas mēs aizbraucām, kad man bija 6 gadi. Vairāk es tur neesmu bijusi līdz pat 1950-tam gadam. Kad, braucot no Pleskavas pēc Puškina vietu apmeklējuma un tikko iebraucot Latvijas teritorijā (pāri upei pa tiltu), mūsu šoferis paziņoja, ka viņam steidzami nepieciešams mazs remonts un 1 stundu varam justies brīvi. Es nezināju, kur mēs atrodamies, bet vieta izlikās dīvaini pazīstama: baznīca, tai pretim skola, lielceļš, uz skolas izkārtnes rakstīts „Aizgaršas 6 kl. Pamatskola”. Es sapratu, ka esmu Goliševā. Par Aizgaršu to pārdēvēja K. Ulmaņa laikā, kad centās krievu nosaukumus latviskot. Taču kaut kā trūka un kaut kas bija citāds, nemainīga palika tikai baznīca. Skolai vairs nebija abu stiklu verandiņu. Nebija vairs mācītāja mājas, tās vietā kāds kolhoznieks bija uzcēlis savu necilo mitekli. Mācītāja māja esot nodegusi kara laikā. Palika skumji. Aizvedu savu dēlu Andreju līdz upei, parādīju manu skaisto pļavu, apgāju apkārt skolai un baznīcai un sameklēju mācītāja un viņa kundzes kapus. Bet manās atmiņās paliek nevis šī Aizgarša, bet manas agrās bērnības Goliševa un es gara acīm redzu sevi ejam pa savu jauko pļavu vai arī pa ežu rudzu laukā un pāri manai galvai šūpojas rudzi.

Tā noslēdzās manas agrās bērnības posms.

Vienu gadu mēs dzīvojām Degļevas skolā. Šī skola bija nedaudz mazāka par Goliševas, bet tāpat skaista ēka, celta pēc tāda paša tipa projekta kā Goliševas, ar plašām klasēm, ar bērnu kopmītnes telpu ar dzīvokli skolotājam. Mums bija ierādīta viena istaba, otra istaba pārzinim, kuru sauca bībeliski Лука Моисеевич, un viena kopīga - skolotāju istaba.

No šī posma atceros pārbraucienu, kā mēs braucām ar visu savu mantību kādos četros pajūgos. Bija vasaras sākums, jo pa ceļam lasījām meža zemenes. Ap skolu bija diezgan liels dārzs, tad pavisam netālu Degļevas sādža un apkārt meži un purvi. Netālu bija arī slavenie Kreiču purvi. Un tika stāstīti visādi baigi nostāsti par laupītājiem.

Mums ļoti pietrūka baznīcas, pietrūka tās jaukās sabiedrības, pie kādas bijām pieraduši. Izņemot mežu, nebija kur aiziet. Bet uz mežu gājām tikai divatā mēs ar tēvu, vai arī tēvs viens pats sēņot. Toties sēnes tur auga, „хоть косой коси”. Nekad mūžā mūsu mājās nebija tik daudz sālītu, marinētu, žāvētu sēņu. Žāvētas baravikas virtenēm; mamma cepa pīrāgus ar sēnēm, ēdām kartupeļus ar speķi un sēņu mērci, mazas, mazītiņas marinētas baraviciņas nāca uz galda svētku reizē. Bet kas tie par svētkiem bez baznīcas zvaniem, bez dievkalpojuma, bez ciemiņiem. Jo šeit ciemiņi bija ļoti reti...

Te es sāku iet skolā jau kā skolniece, nevis kā Goliševā kā „brīvklausītāja”. Man bija dažas draudzenes, klases biedrenes, kas dzīvoja netālu, tepat Degļevā, pie kurām varēja aiziet. Sevišķi man patika mēslu vešanas talka nākamajā pavasarī, kurā es arī ņēmu aktīvu dalību.

Mana draudzenīte atnāca man pakaļ un lūdza mammai, lai atļauj man palikt pie viņiem visu dienu. Mums būšot jāved mēsli no kūts uz lauka un tad nu varēšot krietni izvizināties. Zirgu mums iedeva pavisam mierīgu un „bez niķiem”. Tad nu mēs visu dienu mērojām no kūts līdz laukam, turp kājām, atpakaļ līdz kūtij braukšus, ratos uzklājot kaut kādu drēbes gabalu, laidām pat rikšiem. Pie vešanas, respektīvi, pie zirgiem, bija vairāki bērni, lielāki par mums, bet mēs arī bijām ļoti nopietnas, ar „pilnu atbildības apziņu”. Mēslus no kūts mēza ārā vīrieši, uz lauka arī daži vīrieši, kas izkrāva mēslus no ratiem, bet tos vienmērīgi izlīdzināja sievietes. „Burvīga” smaka nevienu netraucēja. Kā norisa pusdienu ēšana, neatceros, bet vakariņas es atceros ļoti labi, jo tās bija vesela atrakcija. Pievakarē, kad visas kūtis bija tīras, (tās, cik es atceros, bija vairākas – zirgiem, govīm, cūkām atsevišķi). Visi sētā cītīgi mazgājās un tad puiši aplēja ar ūdeni meitiešus, kuras skraidīja un briesmīgi spiedza. Visi smējās, garastāvoklis pacilāts. Es biju vīlusies, ka man neviens neuzgāza ūdens spaini virsū un es biju viena no nedaudzām sieviešu kārtas pārstāvēm, kas palika ar sausām drēbēm. Pēc tam visi ēda vakariņas un kā tas tajos laikos bija pierasts, pie galda bija klusi un nekāda ākstīšanās nenotika. No ēdieniem es atceros, ka kūpoši kartupeļi bija ļoti lielās māla bļodās un tādās pašās bļodās biezpiens, kam vidū kā pildījums bija ielikts sviests. Tas man bija kaut kas jauns; tai pašā vakarā, mammai visu atstāstot, es teicu, ka mums arī vajagot uztaisīt tādu lielu biezpiena bumbu, ar sviestu vidū.

Tā Degļevā mums bija starpposms, - tēvs Goliševā kopumā nostrādāja (ar pārtraukumu kara laikā) 10 gadus, divas vasaras un ziemu bijām Degļevā un rudenī tēvu iecēla par skolas pārzini 6-kl. Pudinovas pamatskolā, kurā mēs tad nodzīvojām 10 gadus, līdz pārbraukšanai Rīgā.

Skola saucās Pudinovas, bet atradās Mihalovas ciemā, ½ km no Pudinovas. Situācijas plāns apmēram tāds pats, kā Goliševā.

Mihalovas ciems.

Skolas ēka gan bija pavisam necila. To uz baznīcas zemes uzcēla mācītājs – tēvs Nikanors. Laikam steigā, jo pat grīdas nebija krāsotas. Mūsu dzīvoklim bija divas istabas, no kurām viena skaitījās skolotāju istaba un maza virtuvīte, ar lielisku „krievu” maizes krāsni, kurā gan bija iespējams izgatavot tādus brīnumus, ko nav iespējams tagadējās cepeškrāsnīs.

Vecā skolas ēkā, ļoti skaistā, kas pastāvēja vēl no cara laikiem un bija celta tādā pašā stilā kā Goliševā un Degļevā, bija latviešu skola.

Bet tajā vienkāršajā skolā pagāja manas bērnības apzinīgie gadi un var teikt mana skaistā bērnība. Lai mums nebija ne kino, ne televizoru, ne radio, ne telefonu, es uzskatu, ka es bērnībā biju daudz, daudz bagātāka par saviem mazbērniem. Cik daudz skaistuma mums deva upe vien, apkārtējie lauki, meži un birztalas...

Mihalovas baznīca un sarga mājiņa 1930-tie gadi.

Tad nu Mihalovas ciems sastāvēja no baznīcas, kapsētas ar ļoti skaistu baltu kapelliņu (часовня), tajā sarga namiņa, mācītāja mājas ar daudzām saimniecības ēkām, sevišķi lielu riju, un skolas. Starp mācītāja māju un skolu bija liels laukums, apjozts ar zemes velni un grāvi, kurā kādreiz bija domāts iekārtot kapsētu, bet tas nav realizēts un laukumu izmantoja gan spēlēm, gan svētku sarīkojumiem. Koki bija tikai pa perimetru un tikai daži augļu koki pie mācītāja mājas.

Ļoti tuvu pie upes, lielceļa malā stāvēja ceļmalas krusts (krucifiks). Kristus tēlam meičas uz svētkiem ap gurniem aplika kaut ko priekšautam līdzīgu, izšūtu un ar mežģīnēm.

Drusku atstatus, Goliševas ceļam vienā pusē, tā tad atradās latviešu skola, bet tai pretim ļoti bagāta māja, kurā dzīvoja Ivans Ivanovičs Ivanovs. Tas bija bijušās muižas nams, ar lielu augļu dārzu un īstu parku, ar celiņiem, daudzām saimniecības ēkām, ar steķiem uz upes un ar laivu, jo šeit upe bija pietiekoši dziļa. Šajā viesmīlīgajā mājā mēs bieži ciemojāmies.

Sīkbodīte, kurā varēja iegādāties šādus tādus sīkumus, atradās jau Pudinovā, aiz tilta. Uzkalniņā aiz tilta bija katoļu kapsēta.

Līdz tam skola atradās kādā lauku mājā, tajā bijušas tikai 4 klasītes, strādājuši vienā telpā. Tā tad tika atvērta jauna skola, 6 kl. Tēvu inspektors cienīja kā labu pedagogu un labu organizatoru. Un jāsaka, šo skolu mans tēvs izveidoja kā vienu no labākām Ludzas apriņķī. Un ne par velti inspektors viņam sagādāja vēlāk iespēju pārcelties uz Rīgu. Arī mamma varēja sākt strādāt, jo brālītis bija paaudzies un mums šeit bija pat kalpone. Vispār materiālais stāvoklis jūtami uzlabojās. Mums šeit dzīvojot bez gotiņas, cūkas un vistām bija pat zirgs.

Šo skolu es ar izcilību beidzu 14 gadu vecumā un tad iestājos Ludzas krievu ģimnāzijā, bet tas jau ir cits stāsts.

Sabiedrība šajā „reģionā” bija diezgan plaša, mūsu skolā vien strādāja 5 skolotāji, tuvumā latviešu skolas skolotāji, 3 km attālumā pasts, pagasta valde, aptieka. Bet vislielākā dzīvība bija mācītāja, tēva Nikanora Trubeckoja namā. Viņam bija 10 bērni, vecākie jau bija beiguši skolu, divi studēja teoloģiju (viens Parīzē garīgajā akadēmijā). Divi jaunākie bija mani skolas un rotaļu biedri. Visi 4 mācītāja dēli arī kļuva par mācītājiem un padomju laikā dabūja izciest katordznieku dzīvi Gulaga lēģeros. Sevišķi trokšņaini bija uz svētkiem, kad pie mācītāja sabrauca brīvdienās visi bērni, un vasarā tur apgrozījās daudz cilvēku. Visi bija lieli dziedātāji (viens dēls un viena meita beidza arī konservatoriju) un ja vēl pievienojās mūsu balsis, iznāca lielisks koris. Dziedāts tika bieži un daudz.

Baznīca Mihalovā bija veltīta apust. Pēterim un Pāvilam par godu. Katru gadu Pētera un Pāvila dienā 29. jūnijā Mihalovā sabrauca vai puse Latgales. Jau iepriekšējā dienā no Ludzas un Karsavas iebrauca bodnieki, uzcēla lielceļa abās malās būdiņas (pie tilta) un tad nu tirgošana otrā dienā gāja vaļā līdz vēlam vakaram. Uz šo laiku siens jau bija nopļauts un savests šķūņos. Pļavas gar upi tīras un tur tad tika novietots vairums zirgu un ratu, jo pie slitas baznīcas tuvumā vietas nepietika. Pa ceļu pastaigājās milzum daudz ļaužu. Visi labākajās drēbēs. Meitas speciāli šai dienai šuva kleitas. Bet svētku kulminācijas punkts, protams, bija dievkalpojums baznīcā un krusta gājiens (крестный ход). Sabrauca vairāki mācītāji: (arī no Rīgas, vairakkārt redzēts Rīgas katedrāles priekšnieks, t. Kirils Zaics un garīgā semināra rektors t. Jānis Jansons). Dievkalpojums ļoti pacilājošs, skaists, lieliska kora pavadījumā, jo ir sabraukuši visi mācītāja bērni un viņu draugi. Deg simtiem sveču. Baznīca stāvgrūdām pilna, tā kā visiem vietas nepietiek un ļaudis stāv arī ārpusē un seko dievkalpojumam, jo logi atvērti un visu dzird. Sevišķi iespaidīgs крестный ход. Pēc tam, kad apiet trīs reizes apkārt baznīcai, dodas uz kapsētu. Mazajā kapelliņā (часовенка) notur dvēseles aizlūgumu par mirušajiem un tad vēl aiziet līdz pat krucifiksam un arī tur notiek mazs svētbrīdis. Tas ir ļoti zīmīgi un būtu ļoti pamācoši mūsdienu visu konfesiju garīdzniekiem, jo tas taču bija katoļu krucifiks. Pie viena uzreiz gribu atzīmēt, ka t. Nikanoram bija brīnišķīga īpašība nešķirot kristiešus pēc konfesijām. Viņš palīdzēja visiem, kas pie viņa griezās. Es biju bērēs, kad viņš glabāja mūsu latviešu valodas skolotājas māti, luterticīgo vecenīti (pirms tam viņš aizlūdza par viņu, viņai slimības gultā guļot).

Tas svētku tirgus un burzma turpinājās līdz novakarei. Vecāki cilvēki jau pēc svinīgā dievkalpojuma devās mājās un svinēja mājās, bet jaunieši vēl mīcījās tepat, jo gaidīja „zaļumballi”.

Tā notika parasti pļavā pie upes. Laukums nožogots ar meijām. Spēlēja ugunsdzēsēju pūšamo instrumentu orķestris. Dejoja valšus, polku, tango un fokstrotus.

Par cik es te aprakstīju Pētera-Pāvila dienas dievkalpojumu, uzrakstīšu vēl par vienu dievkalpojumu, kas atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu un ko es spilgti atceros. Bija ļoti karsta vasara, ilgi nebija lietus. Ne viens vien saimnieks ienāca pie mums un jautāja tēvam : „Илья Иванович, что показывает ваш барон”, - (tā viņi sauca barometru). Kad tēvs viņiem parādīja, ka barometrs joprojām nekrīt un lietus nav gaidāms, sekoja smaga nopūta un vārdi: „Ja tā turpināsies, būs bads...” Beidzot lūdza, lai mācītājs notur „moļebnu”, lai Dievs dāvātu zemei veldzi. Pēc parastā svētdienas dievkalpojuma mācītājs teica: „Tagad lūgsim Dievu, lai viņš dāvā mums lietu”. Visi kā viens, lieli un mazi, nometās uz ceļiem ar aizdegtām svecītēm rokās. Sievietes raudāja, arī daudziem vīriešiem acīs asaras. Tā visu aizlūguma laiku arī palika uz ceļiem. Tad paņēma rokās baznīcas karogus, svētbildes un nostājās krusta gājiena kārtībā (крестный ход parasti notiek tikai Lieldienās vai arī ļoti svinīgos gadījumos). Apejot kā parasti ap baznīcu trīs reizes, gājiens iznāca uz lielceļa un apstājās uz Goliševas ceļa. Tajā vasarā druvā, kas atradās blakus šim ceļam pretim baznīcai, auga rudzi. Arī šeit mācītājs nolasīja vairākus lūgsnas un tad ar svētīto ūdeni svētīja šo lauku un vispār visas četras debesu puses. Es to uztvēru kā mistēriju...

Bet nu par skolu. Stundas sākās ar kopīgu rīta lūgšanu, piedaloties visiem skolēniem un skolotājiem. Kopīgi nodziedāja „Debesu valdniek!” Telpu pietika atsevišķām klasēm un tikai vienā ļoti lielā telpā, ko izmantoja arī kā svētku zāli, strādāja divas klases, parasti vienai uzdeva rakstu darbu un tad mainījās. Daži skolnieki dzīvoja internātā visu nedēļu un tikai sestdienā gāja mājās. Ēdienu gatavoja paši, parasti skolas virtuvē vārīja kartupeļus un cepa speķi ar sīpoliem. Nekādi autobusi toreiz nebrauca pa mūsu lielceļu un bija pats par sevi saprotams, ka jācilpo kājām arī „tālumniekiem”. Pieci-seši km itin nekā nenozīmēja.

Nezinu, kurā gadā bija neraža sakarā ar lietavām un plūdiem. Pārplūda mūsu upe, lauki mirka ūdenī, pārplūda ceļi. Daudzi bērni netika skolā, bet arī internāta bērni netika uz mājām. Mana māmiņa viņus baroja. Bet bija jāorganizē lielāka palīdzība, jo dažās ģimenēs bija liels trūkums. Un tad kādu dienu skolā atveda lielu skārda tvertni (cilindrveidīgu), ko no apakšas ar sīku malciņu „apkurināja” kā patvari. Nu visi, t.i. visi bez izņēmuma, bērni dabūja karstu tēju. Klāt piekoda „bubļikus”, ko arī saveda lielos daudzumos, tos krāsnī sabriedināja. Atceros, ka vairākas reizes vecāku padome ar tēvu apspriedās, kā palīdzēt trūkumcietējiem bērniem. Atceros, ka pēc stundām atsevišķiem bērniem mērīja kājas, plecus, rokas. Un kādu dienu vecāku padomes priekšsēdētājs Матвей Иванович iebrauca skolā ragavās, kas bija piekrautas ar lieliem saiņiem. Izrādījās, ka tajos bija siltas jaciņas un šnorzābaki. Nu atkal sanāca iekšā pēc saraksta un Матвей Иванович dalīja šīs mantas. Tādas akcijas notika vairākas reizes.

No tiem plūdiem, atceros, ka kādu dienu skolas pagalmā iejāja jauns puisis un viņam priekšā un aiz muguras sēdēja bērni, laikam kādi pieci vai seši kopā. Šis skats visus ārkārtīgi sajūsmināja, bet puisis skaidroja, ka ar ratiem nevar izbraukt, tikai jāšus...

Tēvs pasniedza krievu valodu; krievu literatūras klasiķus mēz zinājām lieliski, bet pareizrakstību „iedresēja” tā, ka man vēl tagad mehāniski roka uzraksta pareizi, kaut likumus esmu aizmirsusi.

Bez tā, ka tēvs bija labs organizators un labs pedagogs, es uzskatu, ka svarīgākais, ka viņš bija labs audzinātājs. Viņu respektēja visi – kolēģi, bērni un bērnu vecāki. Mēs daudz lasījām, viņš prata ieteikt lasāmo vielu, prata ar bērniem parunāties, prata aizraut. Viņš pasniedza arī citus priekšmetus, bet sevišķi interesanti bija dziedāšanas stundās. Tēvs pats bija liels dziedātājs, pavadīja uz vijoles. No skolēniem izveidoja tādu kori, ka tas uzstājās ne tikai skolas svētkos, bet arī lielas publikas priekšā krievu kultūras svētkos un Ziemassvētku un Lieldienu dievkalpojumos baznīcā. Jāsaprot, ka tajā laikā baznīca bija tā vieta, kur satikās visi novadnieki. Un vecāki cilvēki ar asarām acīs skatījās, kā bērni kuplina dievkalpojumu. Parasti tad Ziemassvētkos „profesionālais” koris kā vienmēr dziedāja klirosā pa labi, bet skolēni stāvēja pie kreisā klirosa (visi klirosā nevarēja saiet) un dziedāja pārmaiņus, no pieaugušiem dziedātājiem nemaz neatpaliekot.

Ikgadējās revīzijās iebrauca inspektors, Otto Svenne, parasti uz divām dienām. Brauca ar vienu un to pašu ormani, kurš tad arī pie mums pārgulēja kādā klasē. Interesantas bija hospitēšanas – resp. Paraugstundas, kad sabrauca vairāki skolotāji un stundu pasniedza kāds mūsu skolotājs. Pēc tam viņi analizēja šīs paraugstundas un beigās norisa kopīga „pasēdēšana”.

Ziemassvētkos lielāko klases telpu izbrīvēja, solus atstājot gar sienām. Programmai bez dziesmām un parastām deklamācijām vienmēr sagatavoja arī ludziņu, ko tad nu aizrautīgi nospēlēja vecākiem par prieku. Ludziņu iestudēja tēvs, viņš arī grimēja dalībniekus, bet vajadzīgas parūkas noīrēja pie Ludzas friziera Drujāna.

Ar lugu, – kādu vodeviļu iestudēšanu – starp citu aizrāvās arī skolotāji. Dažkārt ziemas vidū sarīkoja labdarības vakarus, lai nopelnītu kādu naudiņu skolas vajadzībām. Tad afišā tika paziņots – tādā un tādā datumā skolas telpās notiks labdarības vakars. Programmā tāda un tāda luga, izpildītāji tādi un tādi (pievilka klāt arī apkārtējos „attīstītākus” puišus un meitas) un beigās „Parūkas no Drujāna”. Drujānam tā bija laba reklāma. Pēc tam dejas, konfeti, amora pasts. Spēlēja tautas instrumentu orķestris, starp citu ārkārtīgi apdāvināti lauku puiši 3 cilvēki plus daži skolnieki, kuru starpā arī es spēlēju ģitāru. Tas nu tā starp citu.

Turpināšu par Ziemassvētkiem. Tās lielās klases vidū bija novietota izpušķota lieliska egle līdz pat griestiem. Egles pušķošanai izmantoja ne tikai plīstošos parastos rotājumus, bet arī pašu gatavotus, ko rokdarbu stundās pirms svētkiem sagatavoja, vienmēr neiztrūkstoši bija no krāsainām glancpapīra salīmētā ķēde, kas apņēma egles apakšējos zarus. Ap eglīti tad nu gāja rotaļās. To lielo egli vienmēr atveda no meža kāds no skolēnu vecākiem.

Mums dzīvoklī (t.i. skolotāju istabā) stāvēja mazāka egle, bet arī kupla un līdz griestiem. To pušķojām mēs paši ar brālīti, tikai pašos augstākos zaros un zvaigzni galotnē piestiprināja tēvs. Ziemassvētku programma tad nu bija apmēram tāda. Mamma kaut ko gatavoja virtuvē, tēvs viņai piepalīdzēja. Mēs pušķojām eglīti – tas viss notika 24. decembrī. Visa skolas ēka tukša, mēs varējām rotaļāties arī tukšajās klasēs. Vakara pusē mūs sūtīja ārā, lai mēs sagaidām pirmo zvaigznīti. Kad paziņojām, ka zvaigznīte jau parādījusies, mūs aicināja pie vakariņu galda. Kā vienmēr galds apsegts ar baltu lina galdautu, bet tam apakšā paklāts siens. Ēdiens kā gavēnī – nekādas gaļas, tikai biešu vinegrets, siļķe ar karstiem kartupeļiem, sēnītes, saldajā rīsu putra ar kompotu. Pēc vakariņām mums lika apgulties un mēģināt aizmigt, ko mēs parasti arī centāmies izdarīt, jo zinājām, kas sekos. Plkst. 12.00 sāka zvanīt baznīcas zvani un mēs ar mammu devāmies uz baznīcu. Tēvs jau bija aizgājis tur agrāk, jo viņam bija jāsakārto skolēnu koris. Dievkalpojums svinīgs. Bet arī pati došanās uz baznīcu tik neparasta. Nu pie debesīm spīd neskaitāmas zvaigznes. Mirgo sniegs. Visapkārt miers un klusums, ko pa retam iztraucē piebraukušie baznīcēni, no kuriem daudziem pie ilkss piekarināti zvārgulīši. Zirgus piesien pie slitas baznīcas tuvumā, bet zvārgulīši pa retam ieskanas. Svēta nakts, klusa nakts...

Aizmirsu pateikt, ka metoties krēslai mēdza atnākt daži zēni ar zvaigzni „slavēt Kristu” (Христа славить). Zvaigzne paliela, piestiprināta pie kāta, tās vidū izveidots tāds kā lukturītis ar degošu sveci vidū. Zēni, kādi 4-5, ne vairāk, ienāk iekšā un nodzied Ziemassvētku dziesmiņas. „Рождество Твое, Христе Боже наш” u.c. Tēvs iedod viņiem naudiņu, bet māmiņa svaigas saceptas maizītes, pīrādziņus, cepumus, lai iznāk katram sava daļa.

Tad nu no baznīcas mēs atnākam pēc dievkalpojuma apmēram ap kādiem 2 naktī un sēstamies jau pie svētku galda. Ēdiens mūsu lieliskajā maizes krāsnī saglabājās pilnīgi karsts. Galda vidū tiek nolikta liela cepešbļoda ar kūpošiem sautētiem kāpostiem, kuriem apkārt kā zaldātiņi paštaisītas desas gabaliņi. Klāt ir arī biešu salāti, marinētas mazas baraviciņas, bet arī aukstie uzkožamie. Tikai uz Ziemassvētkiem māmiņa taisīja t.s. rulādi – pildīto, kārtaino cūkas kuņģi, kas bija ne tikai garšīga, bet arī skaisti izskatījās. Tēvs piedzēra klāt pašbrūvētu alu, mēs karstu tēju. Klāt nāca arī pīrāgs ar kāpostiem vai sēnēm, arī visādas vatruškas, saldie cepumi un tml. Bija arī kompots.

Tad vajadzēja atkal nolikties gulēt. Kad cēlāmies augšā, bija gaiša diena, tā tad 25. decembris. Nu notika staigāšana no vienas mājas uz otru un apsveikšana ar svētkiem. Vispirms „ar vizīti” gāja vīrieši, dāmas sēdēja mājās un pieņēma vizītes, pēcpusdienā arī dāmas apmainījās vizītēm, vispirms jaunākas dāmas apmeklēja vecākas, bet tad izkustējās arī vecākās. Eglītes dedzināšana norisa 25.decembra vakarā, bet laikam pēc savstarpējās vecāku vienošanās, jo parasti piedalījās arī kaimiņu bērni (mācītāja un skolotāju) – tad kopīgi eglītes dedzināšana notika arī 26.datumā, bet dažkārt kārtība mainījās.

Man atmiņā palika viena tāda eglītes dedzināšana mācītāja mājās, kas notika pa dienu. Pieaugušie sēdēja ēdamistabā pie galda un mielojās, starp tiem arī abi mani vecāki. Mēs blakus istabā priecājāmies pie eglītes. Kad visas svecītes bija nodedzinātas un izrādījās, ka rezerves trūkst, izdomājām, ka jāaizskrien uz baznīcu un jāpalūdz sargam sveču izdedži (огарки). Sargs bija „ģaģa Kostja” – pusmūža vīrietis, blonds ar lokainiem matiem un uzskrullētām ūsām. Sevišķi efektīgs viņš izskatījās siltā laikā – ģērbies rozā kreklā, ar melnu jostu ar otiņbārkstīm, melnās biksēs un garos zābakos „со скрипом”. Kad viņš šitāds gāja cauri baznīcai ar spodri noberztu vara kausiņu ar siltu ūdeni uz altāri, kur sagatavoja t.s. „теплицу” (-siltu ūdeni ar vīnu, ko deva uzdzert pēc sv. Vakarēdiena saņemšanas dievgaldniekiem), tad tur bija ko noskatīties. Mans mazais brālītis, kad viņam jautāja, par ko viņš grib kļūt, kad izaugs liels, atbildēja: „gribu būt par ģaģu Kostju”. Kad mēs visa varza atskrējām pie baznīcas, ģaģa Kostja slēdza baznīcu ciet. Mūsu lūgumu pēc sveču izdedžiem noraidīja. Teica, ka baznīcu vaļā neslēgšot, viņam nav laika, jānodod atslēga mācītājam un tml. Sākās liela un nesekmīga diņģēšanās. Sašutumā par tādu Kostjas attieksmi pret bērnu lūgšanos, jaunākais mācītāja dēls un mans skolas biedrs Pāvels apsauca Kostju par skopuli un sāka mēdīties.

Mēs stāvējām aiz baznīcas sētas dzelzs vārtiem. Pavluška parādīja Kostjam mēli un pie viena piegrūda mēli pie dzelzs. Tā kā bija pietiekami stiprs sals, dzelzs mēli pievilka, respektīvi’, tā it kā piesala. Puika sāk raudāt, bet mēli atraut baidās. Nu vecāki bērni pamana, kas par lietu un vēl piekodina, lai viņš stāv un nekustās, jo citādi vispār paliks bez mēles, bet šie pa to laiku aizskries uz mājām pēc karstā ūdens. Es skrienu tiem līdzi. Nu iedrāžamies mājās. Vecāki cilvēki vēl pie galda un dzer tēju. Lielākais skuķis paķer litrīgo krūzi un lej no samovāra ūdeni. Mēs viens caur otru nesakarīgi paskaidrojam tiem vecākiem, ka Pavluškam pie baznīcas dzelzs vārtiem piesala mēle un tā steidzīgi jāatkausē. Šie nekā nesaprot. Bet mēs ar to ”kipjatok” krūzi drāžam atpakaļ un lejam jau padzisušo ūdeni Pavluškam uz mēli. Brāzienu gan dabūja no mācītāja un no viņa kundzes, bet Kostja tomēr žūksni izdedžu mums izsniedza, kaut gan mācītājam, protams, pasūdzējās.

Tādi bija ziemas prieki. Upe aizsalusi, apputināta, pie tilta balstiem sapūstas veselas kupenas. Puikas lec no tilta augšas kupenās, aicina mani arī, bet es baidos, ka ledus var ielūzt un nelecu. Bet šie atrod vēl brīnišķīgāku vietu lekšanai kupenā – grāvī pie svētku laukuma, pie tam rijas pusē, kas ne no mācītāja mājas, ne no skolas logiem nav redzama. Te nu no augšas valnīša grāvja kupenā esot tāda lieliska lēkšana, kā dūnu spilvenos. Bet es esmu sīciņa un vieglina, kā es lecu, tā pazūdu sniegā un izrāpties nevaru, mani izvelk. Liela jautrība un smiešanās. Bet nu nelaime – sniegā pazudušas manas galošas. Toreiz meitenes nestaigāja biksēs un tādos zābakos kā tagad. Man bija siltas pašadītas vilnas zeķes kājās, šņorzābaciņi un tiem virsū galošas. Ko nu? Jāiet mājās pēc lāpstas. To man tāpat vien nedod, prasa, kādai vajadzībai. Es saku, ka skraidot galošas nokrita no kājām un nu jāatrok. Lāpstu man iedod, bet līdzi sūta arī mazo brālīti, kurš tad visu patiesību arī izstāsta. Žagarus es nedabūju, mani vispār nepēra, pietika ar mutisku pamācību. Bet es pati biju notrūkusies, ka palikšu bez galošām. Bet viss laimīgi beidzās.

Atmiņā vēl citi ziemas prieki – kopīga braukšana no pirts kalniņa lielās ragavās. Sasēžamies kārtīgi – priekšgalā lielākais un „gudrākais” puika, kurš stūrē, pa vidu sīkmaņi, aizmugurē atkal lielākais puika, kurš ieskrienas un tad „на ходу” ielec ragavās. Lieliska braukšana. Pirts kalniņš atstatu no ēkām, lielie neredz, mēs laižam, bet laižam uz upes pusi: pirts stāv upes augstā krastā, uz lauka pusi kalniņš diezgan lēzens. Mums „разгон” tik varens, ka pārlaižamies pāri visai upei un atduramies otrā krastā un tikai tagad pamanām, ka esam pārlaidušies pāri āliņģim, ko pirms tam neviens neredzēja.

Bet vienreiz kādā saulainā ziemas dienā mani draugi pasauca mani paskatīties, kādi skulpturālie veidojumi radušies zem upes krasta nokares. Tiešām skaisti – lāstekas bija sasalušas fantastiskā veidā. Izdomājām, ka tas būs mūsu muzejs. Puikas no mājām atvilka lielas ragavas un nu mēs kraujam iekšā mūsu figūriņas. Bet redzams, ka nāk mācītāja kalps un sauc, lai steidzīgi velk uz mājām ragavas, jo mācītājs izsaukts pie slimnieka, viņam jājūdz zirgs, kamanas pazudušas, puikas tik uz blēņām vien utt. un tml. Un cik muļķīgi piekraut ragavas ar ledus gabaliem... Izgāza visu mūsu bagātību zemē. Puikas dabūja vēlāk, kad mācītājs pārbrauca mājās, žagarus. Taču tās ledus figūriņas viņi tomēr atvilka mājās un atnesa arī manu daļu. Es loga priekšā izkārtoju izstādi, tā ilgi stāvēja, kamēr izkusa.

Esmu „piedzīvojusi” pirmo radio. Pienāca ziņa, ka latviešu skolas pārzinis iegādājies radio aparātu. Aizgājām to klausīties. Tas bija ar austiņām. Visiem austiņu nepietika, tad nu klausījāmies pēc kārtas. Bet nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad mans tēvs atveda lielu VEF’a aparātu, kas strādāja uz baterijām un nu mums katru dienu bija mūzika. Vēlāk ievilka arī telefonu.

Pavisam jancīgs bija kino, ar ko es iepazinos. Vienreiz skolā ienāca kāds vīrišķis un piedāvājās parādīt kino, biļetes lētas, bet tā kā skolā ir pāri par 100 bērniem, viņš esot apmierināts un gatavs pakalpot. Esot vajadzīgs viens puika palīgā. Tēvs norīkoja vienu zēnu, kas bija ļoti nadzīgs un visādām konstrukcijām. Tā viņš konstruēja un izvietoja strautā dzirnaviņas, kas mums visiem par brīnumu darbojās. „без перебоя”. Šis zēns palīdzēja kino-vīram pie filmu līmēšanas, pārtīšanas un pie aparāta apkalpošanas, ko grieza ar roku. Visas filmiņas bija ļoti īsas, g.k. populārzinātniskās, bet bija arī īsas mākslas filmas. Tā es pirmo reizi redzēju Čarliju Čaplinu un kopš tā laika joprojām esmu viņa talanta cienītāja. Šis kino-vīrs pie mums uzturējās divas dienas. Īstajā kinoteātrī es pirmo reizi tiku jau ģimnāziste būdama Ludzā. Rādīja, protams, mēmo filmu, bet visu laiku skanēja klavieru mūzika – nenogurdams spēlēja tapers.

Karsavā šad tad notika krievu drāmas teātra izrādes un es dabūju redzēt gan vodeviļus, gan traģēdijas („Jānis Bargais un Vasilisa Meļentjeva”). Par vienu aktieri visi jūsmoja un arī man viņš ļoti patika. Tas bija slavenais Juris Jurovskis, toreiz jauns un ļoti skaists vīrietis. Man toreiz varēja būt kādi 13 gadi.

Uz pavasara pusi, dziedāšanas stundās tika mācīti dziedājumi Lieldienu dievkalpojumam. Jo tāpat kā Ziemassvētkos skolnieku koris dziedāja pārmaiņas ar pieaugušo kori. Bet pirms tam Lielā gavēņa laikā notika kopējā iešana, t.i. organizēti, baznīcā. Man ļoti patika šie dievkalpojumi, kā mēs pa klasītēm stāvējām rindās un mācītājam lasot Efrema Sīrina lūgsnu, visi reizē pēc katra pantiņa paklanījāmies līdz zemei. Mācītājs stāvēja baznīcas vidū un „делал поклоны” tāpat kā mēs. Pieaugušie stāvēja mums aiz muguras. Šī Efrema Sīrina lūgsna aizkustināja ne tikai manu sirdi; vēlāk jau vidusskolā būdama izlasīju Puškina dzejoli, kas kļuva par manu vismīļāko dzejoli, kaut arī visus viņa darbus es dievinu. Pati lūgsna tad nu skan šādi:

„Господи и Владыко живота моего, дух праздности, уныния, любоначалия и празднословия не даждь ми. Дух же целомудрия, смиренномудрия, терпения и любви даруй ми, рабу Твоему. Ей, Господи, Царю! Даруй ми зрети моя прегрешения, и не осуждати брата моего яко благословен еси во веки веков. Аминь.”

А.С.Пушкин

Отцы пустынники и жены непорочны,

Чтоб сердцем возлетать во области заочны,

Чтоб укреплять его средь дольних бурь и битв,

Сложили множество божественных молитв;

Но ни одна из них меня не умиляет,

Как та, которую священник повторяет

Во дни печальные Великого поста;

Всех чаще мне она приходит на уста

И падшего крепит неведомою силой:

Владыко дней моих! дух праздности унылой,

Любоначалия, змеи сокрытой сей,

И празднословия не дай душе моей.

Но дай мне зреть мои, о Боже, прегрешенья,

Да брат мой от меня не примет осужденья,

И дух смирения, терпения, любви

И целомудрия мне в сердце оживи.

Skaista un aizkustinoša bija arī kopīga grēksūdze un dievgalds. Ļoti gaidīju arī ciešanu nedēļas dievkalpojumu, sevišķi ceturtdienas ar 12 evanģeliju lasīšanu vakara dievkalpojumā, kad savu degošo svecīti katrs centās aiznest līdz mājām. Jau tumsā pa ceļu bija redzamas kustamies daudzas uguntiņas. Arī klusās piektdienas krusta gājiens, kad mēs turējām rokā zaļas krāsas svecītes, kas simbolizēja sēras.

Un beidzot Lieldienas. 2-3 dienas pirms tām notika tāda cepšana, olu krāsošana u.c. gatavošanās, kādu es vairs savā mūžā netiku piedzīvojusi. Man vajadzēja putot bezgala daudz olu: cepa torti, kurā vajadzēja iesist bezmaz 20 olas, kuličus, vārīja pashu utt. Manas pensijas tagad nepietiktu i pusei no tiem labumiem, ko gatavoja vieniem svētkiem. Sevišķi noņēmās ar kuličiem. Tiem mīklu ielika apm. 1 l augstās emaljētās krūzēs, cepoties tie izauga un no krāsns izvilka jau apm. 40 cm augstus ar uzbiezinājumu galā. Uzmanīgi jo uzmanīgi tad tos ielika gultā spilvenos, lai tie lēnām atdziest, bet mūs pirms tam izraidīja ārā pagalmā, jo nedrīkstēja nedz trokšņot, nedz skraidīt, un galvenais nesist durvis, jo tad tie saplaktu un viss darbs būtu vējā. Vai tad tādu kuliču mēs tagad varam uzburt?

Atbildīgs darbs bija arī izsautēt šķiņķi. Bet kā jau esmu teikusi, krievu maizes krāsnī bija iespējams paveikt visu visaugstākā līmenī.

Svētku galds tad nu izskatījās tik bagāts un krāšņs, tādu tagad var apbrīnot tikai gleznās vai kādā veco laiku atklātnē.

Tāpat kā Ziemassvētkos no nakts dievkalpojuma atnācām mājās ap plkst. 2-iem. Krāšņs Lieldienu galds jau uzklāts. Pagaidīja mācītāju. Viņš parasti no baznīcas vispirms atnāca pie mums kopā ar psalmotāju Nikolaju Ivanoviču un dēlu semināristu. Noturēja īsu moļebnu, ar svētīto ūdeni svētīja svētku galdu. Tad visi sēdās pie galda „разговеться” (tas nozīmē pēc gavēņa ēdieniem baudīt svētku gaļas ēdienu). Ilgi nesēdēja, varbūt kādu stundu. Kad psalmotājs Nikolajs Ivanovičs iebaudījis kādu šņabja glāzīti un pašbrūvēto alu, nodziedāja dziesmiņu „Звезды мои звездочки”, mācītājs cēlās no galda un taisījās uz savu māju. Mans tēvs tad viņu pavadīja, lai apsveiktu ar svētkiem mācītāja kundzi. Un tā tas gāja gadu no gada. Pie galda sēdēja, kamēr Nikolajs Ivanovičs sāka dziedāt „звездочки” (viņš bija simpātisks vecs vīrs).

Lieldienu izpriecas bija šūpošanās šūpolēs, olu ripināšana (šim nolūkam izmantoja speciālu iedobtu dēli), olu sišana un galvenais Lieldienu zvanu zvanīšana. Baznīcas zvanu tornis vienmēr bija slēgts un pieejams tikai zvaniķim. Taču Lieldienās ļāva zvanīt (1.svētku dienā) arī citiem lietpratējiem. Un tā 1. Svētku dienā laiku pa laikam atsaknēja līksma zvanu skaņa. Un vienreiz pie šādas svētku gavilēšanas tika klāt arī mūsu kompānija. Vajadzēja redzēt, kā nākamais konservatorijas audzēknis un diakons Mihails mūs izkārtoja un nodiriģēja. Pats viņš uzņēmās visatbildīgāko lomu – mazākos zvaniņus, kas vada melodiju „tili-tili-tili”, bet man kā vismazākai tikai pēc viņa zīmes vajadzēja paraut vislielākā zvana virvi, kas noslēdza ar „bom” visu toņkārtu. Mums likās, ka mēs visu izdarījām lieliski un ar savu zvanīšanu tiešām slavējām Kristus Augšāmcelšanos. Taču nokāpjot lejā vajadzēja noklausīties ģaģas Kostjas neapmierināto ņurdēšanu un mājās vecāki sākumā bija uztvēruši mūsu zvanīšanu kā ugunsgrēka trauksmi (набат), bet neredzot nekādu uguns atblāzmu, bija nolēmuši, ka pie zvanīšanas ticis kāds piedzēries...

Pie izciliem pavasara notikumiem pieskaitāma arī ledus iešana mūsu Utrojā jeb latviski Rītupē. Šī nelielā upīte, kas pie mūsu Mihalovas bija sekla, akmeņaina un vasarā tai pāri pāriet pa akmeņiem varēja, nenoaujot kājas, palu laikā kļuva strauja, plata, nemierīga. Mēs vērojām ledus iešanu, stāvot uz tilta, man bija baigi, bet prom iet negribējās, tik aizraujoši tas bija. Tikai pa brīžiem sirds nodrebēja, kad ledus gabali atsitās pret tilta akmens balstiem.

Bet sevišķi daudz prieka upe sniedza mums vasarā. Tajā mēs peldējāmies (pa pliko, nekādu peldkostīmu mums nevienam nebija), makšķerējām, vai arī ķērām zivis ar tīklu, ar rokām ķērām vēžus, kas tupēja zem alkšņu koku saknēm, kas bagātīgi auga pašā ūdens malā. Abos upes krastos leknās pļavās auga tik daudz visādu puķu. Un kokos putni vija ligzdas. Un tā pienāca vasaras brīvdienas. Visa skolas ēka tukša, vietas mums vairāk kā vajag. Vasaras darbi mazajā sakņu dārziņā pie skolas un mūsu „хутора” 1 km attālu, kur bija iesēts āboliņš vai auzas ar vīķiem mūsu gotiņai un zirgam un iestādīti kartupeļi. Kartupeļus vajadzēja kaplēt un ravēt ārā dadžus, (tāda zema pasuga, kas tur nez kāpēc dikti auga). Šos dadžus tad lielos grozos atnesa mājās, pēc tam upē tīri nomazgāja un koka silē smalki sakapāja (mans darbs). Tos tad sajauca ar rupjiem miltiem un izbaroja cūkai. Protams, man vajadzēja palīdzēt arī sakņu dārza un puķu dobju ravēšanā. Es gribu teikt, ka arī bērniem bija savi darbi un savi pienākumi. Izaudzēto kartupeļu un dārzeņu pietika visai ziemai un tos nekad nepirka. Vēlā rudenī kāva cūku un mums Lieldienās bija tik garšīgs šķiņķis, kādu es pēc tam vairs nekad nedabūju par redzēt, visam gadam pietika arī žāvēts speķis. Tā kā pirka maisiem miltus, putraimus, sāli, cukuru. Piena produkti, olas bija pietiekošā daudzumā pašiem. Man ļoti patika, kad taisīja sviestu, palaizīties ap paniņām. Maizi cepa paši. Rudenī es salasīju lielā daudzumā lielas skaistas kļavas lapas, ko uzlika uz maizes lizes un tad maizītei apakšā izveidojās skaists raksts. Maizīte smaržīga, garšīga un nostāvēja nedēļu, nesacietējot. Gatavojoties ziemai, tika vārīts ievārījums, žāvētas un sālītas sēnes, skābēti kāposti un gurķi. Pieliekamajā stāvēja kāpostu un gurķu mucas, arī sēņu muciņa. Kartupeļus glabāja zem virtuves grīdas pagrabiņā. Speķi un miltus – uz bēniņiem.

Vēl interesants darbs, ko veica vienreiz gadā, bija ziepju vārīšana no cūkas zarnām un atkritumiem. To darīja drīz vien pēc tam, kad bija nokauta cūka. Ziepes iznāca brūnas un ar tām mazgāja veļu. Paši mazgājās pirtī ar zili-raibām ziepēm (tādas varat apskatīt Kustodijeva gleznas reprodukcijā, tādas pašlaik nemaz neražo). T.s. mutes ziepes bija smaržīgas. Kad tēvs skujās, viņš šīs smaržīgās ziepes saputoja. Skujās ar bārdas nazi, to iepriekš uztrinot pie savas vecas armijas jostas. Es šo procedūru vēroju ar trīsām.

Akas pie mūsu mājas nebija. Ūdeni sanesa no upes ar nešiem pa 2 spaiņi uzreiz. Koridorā stāvēja liela ūdens muca (koka).

Kad vasarā mazgāja veļu, to tad vienmēr nesa skalot uz upi. Linu palagus, dvieļus un citas linu drēbes tad uz akmens velēja ar velējamo vāli, t.i. pamatīgi izklapēja, un veļa iznāca sniega balta. Gludināja ar dzelzs gludekli (ko sakarsēja ar oglēm), kokvilnas, zīda un vilnas drēbes. Linu palagus un dvieļus negludināja, bet rullēja: un rullēja uz robota plakana koka dēļa ar rokturi galā.

No mājas inventāra ļoti nozīmīga lieta bija „samovāram” – patvārim, bet tēju dzēra, kad samovārs smuki dīca – dziedāja. To arī uzkarsēja ar oglītēm. Citreiz, lai ogles sāktu kvēlot, samovāra caurulei uzbāza stulmzābaku un uzpūta ogles kā ar plešām. Samovāru uz visiem svētkiem tīrīja – noberza ar saspaidītām dzērveņu ogām – un tad tas spīdēja un laistījās.

(Gludekli, tāpat kā citus veco laiku sadzīves priekšmetus, esmu uzdāvinājusi Rīgas vēstures muzejam, bet patvari – Rēzeknes novadpētniecības muzejam).

Vienreiz Tata jautāja, kāpēc es rakstu bērnības atmiņas latviski, nevis krieviski. Vispirms tāpēc, lai jūs visi varētu tās izlasīt un bez burtošanas.

Kopš bērna dienām ar cieņu izturos pret katras tautas kultūru, parašām, tradīcijām. Šajā sakarībā interesanti novērojumi. Esmu pieminējusi, ka mūsu mazajā „reģionā” līdzās dzīvoja gan krievi, gan latvieši, gan ebreji (sevišķi daudz Ludzā un Karsavā), kuriem piederēja lielākā daļa veikalu un bodīšu, gan čigāni... Ludzā dzīvoja kāda ļoti bagāta čigānu ģimene, - namsaimnieki, šīs ģimenes galva skaitījās čigāniem kaut kāds vadonis. Esmu redzējusi 2 jaunavas no šīs ģimenes, ļoti skaistas un elegantas.

Pa lielceļu mūsmājām garām šad tad brauca vairāki čigānu pajūgi, laikam pārvietojās no vienas apmešanās vietas uz citu. Un tad dažas čigānietes iegriezās arī pie mums, parasti tās bija vidējos gados vai pavecākas. Viņas sevišķi nediedelēja, pateicās par to, ko viņām iedeva un pazuda. Parasti mamma viņām atdeva mūsu drēbes, no kurām mēs jau bijām izauguši. Nekad nekas netika nozagts. Vienreiz mājās bijām tikai mēs ar brālīti. Pa logu pateicām, ka neviena nav mājās un viņas mierīgi aizgāja, neuzplīdamās, lai mēs taisam vaļā vai ko iedodam. Tēvs gan skaidroja, ka čigāns nekad nezog tur, kur viņš acumirklī dzīvo. Neatceros vairs, cik čigānbērnu mācījās mūsu skolā, varbūt kādi 3, ne vairāk. Nāca kārtīgās tīrās drēbēs, paši tīri, sakopti. Kādu vasaru čigānu tabors dažas dienas uzturējās mūsu Mihalovā netālu no tilta pļavā, kur viņiem apmešanās vietu ierādīja mācītājs t. Nikanors. Mācītāja kundzi un manu mammu čigāni ielūdza taborā, - paskatīties, kā viņi dzīvo. Ielūdza mūsu skolēnu māte. Un tā vienā pievakarē es gāju mammai un mācītāja kundzei līdz uz šo taboru. Kurējās kādi 4-5 ugunskuri. Ēdiens tika vārīts uzkaramos katlos. Laikam tās bija atsevišķas ģimenes. Mums par godu viņi sarīkoja īstu koncertu, dziedāja gan kopīgi, gan solo ģitāras un vijoles pavadījumā. Sevišķs pārsteigums bija, kad savu numuru izpildīja mūsu skolniece apm.10-12 gadu veca meitene, pavadot savu dziedājumu ar izteiksmīgām, vijīgām kustībām, pie tam viņa dziedāja ļoti populāras toreiz Aleksandra Vertinska dziesmas. Man vēl tagad pilnīgi acu priekšā šīs neapšaubāmi ļoti talantīgas meitenes priekšnesums. Nez, kāda bija viņas turpmākā dzīve.

Protams, tikām ielūgti ciemos mūsu skolēnu vecāku mājās. Man gan vairāk patika, kad tie nebija kādi „godi”, bet vienkārši tāpat ielūgta tikai mūsu ģimene vien un tad varēja kārtīgi apskatīt visu saimniecību.

Vasaras nogalē parasti tika svinētas kāzas. Tēvu bieži ielūdza par vedējtēvu. Tad līgava viņam uzsēja pāri pār labo plecu skaisti ornamentētu dvieli ar mežģīnēm galos, kādreiz vēl iedeva izrakstītus cimdus. Interesanta paraša - līgavas pūra lādi ienesa jaunā vīra mājā un tad vedējmāte (parasti runīga, dūšīga sieva) ņēma no pūra lādes izrakstītos dvieļus un karināja uz naglām, kas bija iesistas sienā. Neviena nagla nepalika tukša. Vedējmāte pie tam lielīgi izrunājās.

Visgreznākās kāzas, kurās esmu bijusi, bija Ivana Ivanoviča Ivanova (esmu par viņu jau rakstījusi) mājās. Precējās viņa audžu dēls, bārenis. Kāzas svinēja veselu nedēļu. Cik zinu, Ivans Ivanovičs izdalīja šim puisim 15 ha zemes pūrā un palīdzēja uzcelt māju, resp. nodibināt savu saimniecību.

Pievakarē tēvs ar mani aizgāja uz Ivana Ivanoviča mājām. Mani iesaistīja mājas dekorēšanā ar puķēm un meijām. Tad 2 zirgu uzpošanā (brauca ar 2 zirgu pajūgu) – zirgiem izķemmēja krēpes un uz pieres sapina bizē, kurā iesēja baltu lenti. Saprotama lieta, zirgi spīdēja un laistījās.

Tad visus iesauca goda istabā. Istabas stūrī zem svētbildēm pie balti apsegtā galda sēdēja līgavainis un mans tēvs. Radi un kaimiņi klusi stāvēja apkārt. Tēvs teica uzrunu, izceļot Ivana Ivanoviča augstsirdību un nesavtību bāreņa audzināšanā, novēlēja līgavainim laimi. Ivans Ivanovičs un viņa svaine (mirušās Ivana Ivanoviča sievas māsa, kura vadīja viņu mājsaimniecību) ar svētbildi svētīja (благословили) līgavaini. Tad nāca visi pēc kārtas, spieda līgavainim roku, bučoja, vēlēja laimi un uzlika kādu naudas gabalu uz šķīvja, kas bija nolikts uz galda. Pienāca arī mana kārta, tēvs jau iepriekš man bija iedevis. Cik es biju „liela” – līgavainis pilnīgi pārliecās galdam pāri, lai mani nobučotu. Uz šķīvja es redzēju saliktus skaistus 1 lata, divu un arī 5 latu monētas (šī skaistā Latvijas nauda, sevišķi pieclatnieki, no kuriem II pasaules kara laikā meitenes taisīja brošas, arī man tāda bija). Nauda tā tad bija domāta dzīves sākumam. Tad visi sasēdās pajūgos un brauca uz baznīcu. Vispirms mācītāja mājās jaunlaulātie sareģistrējās. Līgavainis atbrauca pirmais, tad ieradās līgava (laikam jau uzpasēja, lai nenotiktu otrādi). Tad kopīgi devās uz baznīcu. Bija jau pavisam tumšs. Bet baznīca ar ļoti daudzām svecēm izgaismota. Svētsvinīgi. Dzied koris. Kulminācija, kad tēvs nolasa t.s. „Apustuli” – t.i. fragmentu no apustuļa Pāvila vēstules efesiešiem par laulības nozīmi. Esmu dzirdējusi simtiem šādu lasījumu, bet neviens nevarēja līdzināties mana tēva īsti mākslinieciskam priekšnesumam laulību ceremonijā, kad iesākot zemā balsī ar katru teikumu viņa balss skanēja aizvien augstāk un nobeidzās ar ilgu augšējo skanējumu.

Kad jaunlaulātie ieradās mājās, durvīs tos sagaidīja ar sālsmaizi, bet mēs apbērām ar puķēm un graudiem – rudziem, miežiem, kviešiem, tā kā kāpjot pa trepēm, tie purinājās vien. Pie galdiem (tie tika uzklāti goda istabā mums baznīcā vēl esot) sēdās pēc kārtas, resp. vairākās maiņās, jo visiem uzreiz vietas nepietika. Jauniešiem galds bija uzklāts mazākā blakus istabā. Bet ka jau teicu, svinēšana turpinājās veselu nedēļu. Nāca bariem cilvēki, lūgti un nelūgti, no visas apkārtnes un visi tika pacienāti. Ivans Ivanovičs un viņa izpalīgs spaiņiem nesa no pagraba alu. (Redzēju pagrabā vairākas mucas, neskaitīju cik, man likās šausmīgi daudz).

Sajūsmu mums bērniem izraisīja tāds komisks gadījums. Ivans Ivanovičs tieši nāca ar spainīti no pagraba, kad ienāca viens бобыль, aizmirsu viņa vārdu. Ivans Ivanovičs to ieraudzījis saka; „Vai, skāde, ka man nav krūzīte līdz, es būtu tevi pacienājis ar aliņu”. Bet šis uzreiz – „I nevajag nekādu krūzīti, Ivan Ivanovič, es tāpat padzeršos no spainīša”. Un kā pielikās pie spainīša, tā neatlaidās, kamēr spainītis tukšs, nokrekšķējās, pateica: „Paldies, Ivan Ivanovič, brangs alutiņš” un aizgāja. Nekur tālu netika. Apgūlās tuvākajā grāvītī zālītē un aizmiga. Ivans Ivanovičs vēlāk mūs bērnus aizsūtīja palūkoties, vai tas bobiļs vēl guļ un vai nav gadījumā saslimis. Varējām ziņot, ka guļ un krāc vien. Tā viņš tur smuki zālītē un saulītē nogulēja līdz vakaram un tad devās mājās un pat negrīļojās. „Да, были люди в наше время, не то что нынешнее племя.”

Dejots šajās kāzās tika speciāli sagatavotajā laukumiņā parkā pie laubītes. Spēlēja trīs izslavēti muzikanti (ģitāra, mandolīna vai bandžo) vai arī, kad šie atpūtās, skanēja gramofons.

Bet tagad aprakstīšu vienas bēres, kurās visi it kā apvienojās vienās sāpēs un līdzjūtībā, t.i. visa mūsu apkārtne. Runa iet par skolas vecāku padomes un arī baznīcas draudzes vecākā (староста) Matveja Ivanoviča Guseva vecākā dēla bērēm. Matvejs Ivanovičs jau atzīmēts manās atmiņās, runājot par palīdzību plūdos cietušajiem. Viņam bija 4 dēli. Vecākais, stalts puisis 2 m garš, iesaukts kara dienestā, sava auguma dēļ tika valsts prezidenta sardzē. Prezidenta sardzē ņēma tiešām izskatīgus, labi noaugušus puišus – visus vienā augumā – uz cm. Puisis laimīgi nodienēja (starp citu - krievu tautības puisis prezidenta sardzē!). Braucot mājās nokrita, pārejot no viena vagona otrā. Laikam jau bija no priekiem „uzprovījies”. Un nu vienu dienu uz lielceļa pretim skolai pieturēja smagā mašīna ar zārku, milzīgu vainagu ar lentu (mēs tādus nekad netikām redzējuši), un karavīra cepuri uz zārka. Matvejs Ivanovičs, stiprs vīrs kā ozols, pilnīgi sabrucis sēdēja, uzlicis galvu uz zārka. Visi piegājām klāt. Mierināt sabrukušo tēvu trūka vārdu. Visi tikai klusējot viņu apkampa. Zārku novietoja baznīcā. Uz bērēm bija sanākuši visi apkārtējie, baznīca stāvgrūdām pilna. Visi raudāja, sevišķi kad zārku laida kapā, sievas raudāja навзрыд.

Starp citu, kāds liktenis piemeklēja šo ģimeni vēlāk. II Pasaules kara laikā otrs dēls krita kaujā, trešais pārnāca mājās bez kājas un sveikā tika tikai viens pats jaunākais dēls, kurš tad arī saimniekoja tēva mājās.

Skolā mums bija samērā laba bibliotēka, ko es pamazām gandrīz visu izlasīju. Ar grāmatām arī apmainījāmies, ņēmām lasīt viens no otra. Kā teica tēvs, „grāmatām jāiet tautā, nevis jāstāv uz plaukta”. Skolas vajadzībām tika izrakstīti bērnu un jaunatnes žurnāli arī latviešu valodā: „Cīrulītis”, „Mazās jaunības tekas”, „Jaunības tekas”. Latviešu valodas skolotāja izrakstīja žurnālu „Atpūta” ar skaistām krāsainām bildēm, ko deva lasīt arī man. Tēvs izrakstīja avīzi: „Сегодня” – sestdienas numuram 1. lpp. vienmēr bija kāda gleznas reprodukcija.

Es šos numurus izmantoju savu skolas grāmatu apvākošanai. Tā manas grāmatas izskatījās raibas, krāsainas. Bet pie viena iepazinos arī ar daudzo mākslinieku darbiem un vārdiem. Tos es starp citu (vismaz krievu mākslinieku vārdus) zināju arī no savas „Живое Слово” grāmatas, kas bija bagātīgi ilustrēta, visi klasiķi un 20 gs. sākuma izcilākie mākslinieki tur bija pārstāvēti. Sevišķi vasarā man patika sēdēt ievas koka zarā, atspiežot muguru pret stumbru un lasīt. Iemīļota vieta man bija arī liels akmens pie mājas stūra, kam apkārt auga avenes. Es tur sēžot ar grāmatu klēpī jutos kā ligzdā.

Tā es pamazām, vēl bērns būdama, saskaros ar mākslas un kultūras vērtībām, neuzkrītoši un bez kādas sevišķas mudināšanas. No avīzēm, kas bija visu izlasītas un noliktas saimnieciskai izmantošanai, es izgriezu rakstnieku, mākslinieku, dziedātāju (piem. Šaļapina) portretus, man bija sakrājusies liela šādu izgriezumu kolekcija.

Diezgan daudz bija sakrājies mājā arī atklātņu ar gleznu reprodukcijām. Tās gan stāvēja mammai albumā. Arī smukas apsveikumu kartiņas, ko saņēmām uz svētkiem vai uz vārda dienām. (Mana atklātņu kolekcija tagad glabājas Rīgas vēstures muzejā).

Par vārda dienas svinēšanu – 25. janvārī Tatjanas dienā pie manis nāca mani draugi – bērni. Kad visi sanācām kopā, mācītājs noturēja mazu svētbrīdi. Es stāvēju viena pašā priekšā, savu labāko kleitu mugurā ar gaišām bantēm bizēs. Jūtos ārkārtīgi svinīgi – sevišķi, kad mācītājs lasīja evaņģēliju, uzlicis to man uz galvas. Pašlaik to rakstot es raudu. Cik bijis tādu skaistu brīžu manā mūžā, es nezinu un nevaru pateikt. Visas dienas saplūda kopā un pašlaik veidojas kā vienas skaistas dienas notikums.

Starp citu – 25. janvāris – īpaša diena. Pēc daudziem gadiem, studente būdama, pirmo un vienīgo reizi savā mūžā Tatjanas dienā biju krievu studentu rīkotajā ballē, virsnieku klubā. „Татьянинский бал” Rīgā bija viens no skaistākiem (līdzīgi Kalpakiešu ballei, Preses ballei, arī Akadēmiskai ballei). Un atkal pēc gadiem – 1945. gada 25. janvārī apcietināja manu tēvu un pēc tam uz 10 gadiem aizsūtīja Sibīrijā. Un atkal pēc gadiem 25. janvārī manā vārda dienā dabūju vienreizēju dāvanu – piedzima mans vecākais mazdēls Andrejs. Nekādas svinēšanas gadiem ilgi jau nenotika. Pēc slimnīcas apmeklējuma klusi aizbraucu uz pareizticīgo klosteri Kr. Barona ielā un pie sv. Tatjanas svētbildes lūdzu būt mums žēlīgai un aizstāvēt Dieva priekšā.

Esmu minējusi par labdarības sarīkojumiem skolā. Bet vasarā tika rīkotas t.s. krievu kultūras dienas. Rīkoja speciālā svētku komiteja. Cik atceros, pastāvēja kaut kāda izglītošanas biedrība (nosaukumu neatceros), kas nodarbojās ar šo svētku rīkošanu. Starp citu, visas biedrības un arī kultūras dienas izbeidzās, t.i. tika slēgtas, K.Ulmanim nākot pie varas. Šādas kultūras dienas notika it visur, arī Rīgā. Labi tās atceros, biju jau paaugusies un pēdējās arī pati aktīvi piedalījos. Tad svētku laukumā uzcēla estrādi. Publikai dažus beņķus, cienījamākiem un vecākiem cilvēkiem, pārējie vienkārši sēdēja zālītē. Sabrauca apkārtējie skolotāji un citi inteliģences pārstāvji arī no Ludzas, Karsavas un pat Rēzeknes. Atbrauca daži Saeimas krievu deputāti (divus uzvārdus atceros – Korniļjevs un Špoļanskis). Gan deputāti, gan kultūras darbinieki uzstājās ar runām. Programmā kora priekšnesumi, dejas, arī solo numuri. Kā krievu dejas virtuozu izpildītāju atceros Ludzas skolotāju Aleksandru Selunski. Visu to vajadzēja sagatavot. Pa svētdienām pēc dievkalpojuma skolā notika kora mēģinājumi; korī tēvs atlasīja arī labākos dziedātājus no vecāko klašu skolēniem, pārējie bija apkārtējie jaunieši. Sagatavoja arī tautas tērpus. Puišiem tas bija pavisam vienkārši – izšūtais vai arī krāsains (sarkans, gaiši zils un tml.) krekls un josta ar pušķiem un viss. Meitenes un sievas šuva spilgtus sarafānus, ko papildināja balts krekls ar izšūtām piedurknēm un apkakli un izšūtais priekšauts. Vecā albumā saglabājusies fotogrāfijā, redzams mans tēvs baltā žaketē, aiz viņa koris (arī es diezgan paīsā sarafāniņā) un sēd tie puiši – muzikanti, par kuriem esmu jau stāstījusi. Krievu dejas jauniešiem, resp. dažiem pāriem, mācīja viena no mācītāja meitām – skolotāja.

Pēc šiem programmas numuriem pēc neliela pārtraukuma sekoja t.s. детский утренник, uz kuru gan gāja visi – gan bērni, gan pieaugušie. Bija interesanti redzēt, ka veselu lugu nospēlēs pašu bērni – skolnieki. Tika uzvesta luga ar nosaukumu „Лгунишка”, ar kuru tika galā pat ļoti veiksmīgi, kā apgalvoja kā skolotājs, kas mūs apmācīja, tā arī publika. Bet te nu man jāapraksta, kur tā luga tika spēlēta – proti mācītāja rijā.

Rija bija ļoti liela. Man tā ir sevišķi mīļa atmiņā, jo mēs – bērni tajā spēlējām paslēpes un citas mūsu spēles. Vidējā telpa, kurā notika kulšana, bija liela, gandrīz kā zāle un abās tās pusēs piebūves – telpa ar krāsni, kur labību žāvēja un otrā pusē telpa, kurā glabājās visādi rīki. Starp citu, kad es vēl biju apm. 7 gadi veca vai nedaudz vecāka, šo riju palaidņi – bērni – abi mācītāja mazākie puikas un es viņiem līdzi izmantojām kā „slidotavu”. Proti – rijai, protams, bija salmu jumts, slīps uz vienu pusi un sniedzās gandrīz līdz zemei. Tā kā šajā pusē bija arī t.s. „завалинка” (paviļa), uzkāpt uz jumta bija tīrais nieks. Un pēc lietus, un sevišķi rudenī, kad jumts gandrīz vienmēr bija mitrs, no tā varēja lieliski nobraukt, sēžot uz dibena un kājas nedaudz piepaceļot. Ka dibens palika zaļš, resp. bikses, mums bija maza bēda. Puikām to pat uz tumšas drēbes nemanīja, man gan biksītes palika zaļas. Māmiņa aizrādīja, lai es nesēžu zemē, ka tādas bikšeles grūti izmazgāt utt. un tml. Es, saprotama lieta, nekomentēju, ka jumta salmi no vecuma palikuši zaļi. Saprotams, ka izmazgāt bija grūti, tās taču nebija triko biksītes, bet pašu šūtas no kokvilnas drēbes un vēl ar mežģīnītēm apšūtas. Tā mēs turpinājām šo izpriecu, līdz kamēr tas atklājās. Mācītājs pamanīja, ka rijas jumtā dīvainas pēdas, - it kā būtu parauti salmi, no apakšas līdz pat augšai. Jautāja puikām. Šie teica, ka esot redzējuši uz jumta skraidām aitas. Bet laikam jau mācītājs turēja aizdomās „citas aitas” un kādā „jaukā” miglainā dienā pats savām acīm ieraudzīja šīs „aitas”, - kā mēs četrrāpus lienam pa jumtu uz augšu, pieturoties pie salmiem un tā izvedojam tādu kā ceļu. Protams, arī mana māmiņa dabūja tad zināt par šiem nedarbiem.

Bet nu turpināšu par kultūras dienu repertuāru, jo tā blēņošanās uz rijas jumta man pēkšņi iekrita prātā sakarā ar bērnu lugas uzvedumu rijā.

Rijā tā tad arī bija izveidota skatuve. Skatītājiem – gari beņķi no svaigiem neēvelētiem dēļiem. Rija izdekorēta ar meijām, papīra karodziņiem un lukturīšiem. Apgaismojums, protams, ar petrolejas lampām. Un vakarā tad tika uzvestas nelielas ludziņas, vai vodeviļi – izrāde pieaugušajiem. Spēlēja paši. Vēlāk, padomju laikā, kad runāja par pašdarbību un talantu izkopšanu un tml., man iekšķīgi bija jāvīpsnā. Mēs to jaunībā nesaucām par pašdarbību un neko neizkopām – vienkārši skolotājiem un apkārtējiem inteliģentiem cilvēkiem tas bija pats par sevi saprotams, kad, ja rīko tādas kultūras dienas vai arī labdarības pasākumus, tad viņiem tas viss arī jāizdara. Spēlēja dažādus vodeviļus, bet sevišķi iemīļotas bija nelielas A. Čehova lugas „Kāzas”, „Lācis”, „Jubileja” un viņa stāstu inscenējumi.

Aizmirsu pateikt, ka pēc dienas programmas, tā tad starplaikā starp dienas un vakara programmu, skolā lielākajā klases telpā bija klāti galdi visiem dalībniekiem un lūgtiem goda viesiem. Galds skaisti dekorēts, ēdieni - auksti uzkožamie, dažādi salāti, klāt pašbrūvētais alus un morss, pēc tam tēja ar cepumiem, maizītēm. Pie galda arī nelielas runas un kopīga dziedāšana. Nekādu šņabju... Galda organizēšana, dekorēšana un tā teikt diriģēšana bija manas māmiņas pārziņā. Meitenes sanesa produktus, cepa un vārīja un pēc tam visu nokopa pēc māmiņas norādījumiem un vēl teica, ka tā viņām esot laba skola svētku sarīkošanā.

Pie viena man jāpasaka, ka pie manas māmiņas ļoti labprāt nāca par kalponi strādāt apkārtējās meitenes, jo pastrādājot pāris gadus, tās visas ļoti veiksmīgi apprecējās. Tika uzskatīts, ka pie manas māmiņas viņas ir labi apmācītās mājsaimnieces.

Ja salīdzina fotogrāfijas vecā albumā no Goliševas laikiem un Mihalovas resp. Pudinovas skolas laikiem, redzams, ka dzīve jau bija nostabilizējusies un skolas bērni nesalīdzināmi labāk apģērbušies, katrā ziņā skolā nāca zābakos, nevis basām kājām.

Drēbes, veļu, miltus, cukuru u.c. nepieciešamo pirkām Karsavā (10 km no Pudinovas) vai Ludzā (20 km), bet kādreiz aizbrauca arī līdz Rēzeknei (30 km), kur, piem., pirka mēteļus. Brauca ar zirgu, nekādi autobusi toreiz tur neskraidīja.

Savu pirmo braucienu uz Ludzu ļoti labi atceros. Man laikam bija kādi 7 gadi. Pie Ludzas piebraucot, man par brīnumu mūs vairākas reizes uzrunāja ebreji (toreiz tos sauca par žīdiem, tas bija tautas nosaukums, nevis apvainojošs vārds), kuri stāvēja ceļa malā: „Ko vedat pārdošanai? Что везете продавать?” Vairāk gan runāja krieviski. Tie bijuši uzpircēji, kas centās lētāk nopirkt un neļaut lauciniekiem nokļūt līdz tirgum. Ceļš un arī iela, pa kuru mēs iebraucām pilsētā, bija izbruģēti ar palieliem akmeņiem un mēs braucot tā kratījāmies, ka likās visas iekšas tiks izkratītas laukā. Beidzot iebraucām vienā pagalmā pils-kalna pakājē, kur novietojām zirgu un paši atpūtāmies un padzērām tēju pie laipnas saimnieces. Apbrīnoju drupas kalnā. Māmiņa izstāstīja, ka tās ir bruņinieku ordeņa pils drupas, bet tai blakus - latviešu senču pilskalns, ko sauc par Odu kalnu un kur zinātnieki – arheologi ir veikuši izrakumus un atraduši daudz senatnes priekšmetu.

Tad gājām pa veikaliem – nelielām bodītēm, kurās tirgoja galvenokārt ebreji. Iegriezāmies arī tirgū, kur laucinieki no vezumiem pārdeva gan produktus, gan savus ražojumus. Mēs nopirkām dažus māla podus. Un tā es pirmo reizi redzēju vezumiem Latgales keramiku, kas toreiz maksāja santīmus un kas vēlāk kļuva slavena un ļoti dārga. Vecāki parasti iepirkās vienos un tajos pašos veikalos, kur viņi jau gadiem bija „kundes”. Un tad notika komisks gadījums, mums ejot pa ielu. Man mugurā bija koši sarkana adīta jaciņa un galvā sarkana cepurīte. Gājām garām tītaru baram, kas uz ielas ar kaut ko barojās. Es tādus putnus redzēju pirmo reizi un apstājos tos apskatīt. Bet šie kliegdami man virsū. Es skriešus prom, šie man pakaļ. Bet te viens kungs atrāva sava veikaliņa durvis vaļā (tas arī, protams, bija ebrejs) un man uzsauca: „Skrien iekšā!” Arī tēvs no mugurpuses uzsauca to pašu. Es ieskrēju iekšā šajā veikaliņā, durvis kungs ātri aiztaisīja ciet, tītari palika ārpusē. Mani vecāki un mazais brālītis smiedamies arī ienāca iekšā. Bet es biju pamatīgi notrūkusies. Tādi bija pirmie iespaidi no Ludzas.

Karsava bija mazāka par Ludzu. Arī te pilsētā iebraucot sagaidīja ebreji ar jautājumiem „И что вы везете продавать?” Un tad veikalos obligāta diņģēšanās. Nediņģējās tikai pārtikas veikalos, rakstāmlietu, grāmatu veikalos, kur bija cietas, visiem zināmas cenas. Bet sevišķi diņģējās drēbju veikalos. Bet, kad par cenu vienojās, preci skaisti iepakoja, pasniedzot teica „paldies un noteikti nākamo reizi nākat pie mums, jo mēs taču jūs labi pazīstam,- jūs esat mūsu kunde” un tml. Tāda diņģēšanās bija arī Rēzeknē, arī te stils bija tāds pats.

Kad bija vajadzība pēc nopietna ārsta padoma, visi brauca uz Ludzu pie dr. Onisima Rekaševa. Ar „sīkumiem”, vai „nebīstamām” slimībām griezās pie ārsta turpat pie mums Mērdzenē (3 km no mums), pie jauna ārsta. Par dr. Rekaševu jāpastāsta sīkāk. Tas bija ”brīnumārsts”, ar nemaldīgu diagnozi, viņu pazina visa Latgale un pat tālāk. Tā tad liela autoritāte. Viņš nodzīvoja 102 gadus un, kā es dzirdēju, līdz beidzamam ārstēja. Viņš dzīvoja savā mājiņā ar lielu dārzu, kur viņš vaļas brīžos „rakājās”. Mājās vienkārša, spartiska iekārta. Milzīga bibliotēka, ko viņš uzdāvināja mūsu ģimnāzijai. Ģērbās vienkārši – t.s. frencis, vasarā no viegla, gaiša auduma. Nekad nevilka mēteli, arī ziemā nē. Kad bija ļoti auksts uz galvas uzlika t.s. „bašliku”. Divi gadījumi manā ģimenē un dr. Rekaševa nemaldīga rīcība izsauca manu apbrīnu. Mana māmiņa, būdama Rīgā, bija griezusies pie kāda slavena profesora, kurš atrada, ka viņa saslimusi ar tuberkulozi un ieteica mūs nošķirt no viņas, vai arī viņu novietot sanatorijā, t.i. prom no bērniem. Tēvs nejauši satika uz ielas dr. Rekaševu, kurš apjautājās, kāpēc šis tāds degunu nokāris. Tēvs izstāstīja savas bēdas. Dr. liek, lai tēvs atved māmiņu pie viņa. Un lūk, viņa diagnoze: tam slavenajam Rīgas profesoram tuberkuloze ir smadzenēs, māmiņai ir akūts reimatisms un sāpes krūšu kaulos no tā. Izraksta attiecīgās zāles un iesaka, ko darīt, ko ēst utt. Māmiņai nekad vairāk mūžā tādas sāpes arī neatkārtojās. Otrs gadījums ar manu brālīti,- šis lecot salauza labo rociņu. Ātri viņu aizveda mums kaimiņos pie „костоправа” – laikam kāda feldšera, kurš visiem lauztos kaulus „iepravīja”. Bet bija jūtams, ka brālītim viņš nav salicis pareizi. Piezvanīja dr. Rekaševam un visu izstāstīja. Viņš nozīmēja dienu un stundu, kad ierasties pie viņa un piekodināja, ka bērnam, lai to netraumētu, lai pasaka, ka brauc ciemos. Ieveda nevis kabinetā, bet ēdamistabā, kur uz galda stāvēja vāze ar visādiem augļiem; sevišķi garšīgas viņam bija plūmes un bumbieri. Dr. tagad nu cienā ar augļiem un aprunājas par citām lietām, ne par slimībām, paņem brālīti klēpī un tad vienā mirklī, zibeņātri – knakšķ – un bērna rociņa ir pārzlauzta un salikta kā nākas un nu viņš mammai un tēvam piepalīdzot to ieģipsē, un bērns pat nav aptvēris, kas ar viņu notiek.

Vēlāk, kad es mācījos ģimnāzijā, es saslimu ar masalām un viņš mani novietoja savā slimnīcā. Cik viņš bija mīļš un iejūtīgs! Starp citu vienu ģimnāzijas audzēkni – bāreni, kuru viņš operēja (kaut kāda kuņģa slimība, īsti nezinu), viņš pēc slimnīcas vēl uz veselu mēnesi bija paņēmis savās mājās, lai viņa pilnīgi atveseļotos un atkoptos, jo, kā teicu, viņa bija bārene un nebija, kas par viņu rūpētos. Bet viņš varēja būt arī ass un izsmējīgs pret simulantiem, iedomu slimniekiem, liekuļiem un „stulbām dāmiņām”. Šajā ziņā par viņu bija visādi nostāsti, piemēram, stāstīja, ka kāds jauns švīts atnāca pie viņa sakarā ar kāju slimību. Dr. lika noaut kurpes, apskatīja kurpi no visām pusēm ar uzspēlētu apbrīnu un iesvieda to kaktā. Tad izvilka no kaut kurienes savu ботинок ar četrstūrainu purngalu un teica: „Lūk, valkā šādus kārtīgus zābakus un nekas tev nesāpēs.” Jauneklim kājās bija tā sauktās džimmi – kurpes, ar pārspīlēti šauru purngalu, kas toreiz bija modē. Dr. Rekaševs bija mūsu ģimnāzijas ārsts. Izcila, gaiša personība. Miers viņa pīšļiem.

Esmu raksturojusi savu tēvu kā skolotāju, pedagogu un sabiedrisku darbinieku. Tagad par māmiņu. Esmu jau stāstījusi, ka pie viņas nāca tantiņas pēc „galvas pulveriem” vai balderjāņiem, sevišķi Goliševā. Mihalovā mazāk, jo tādas vienkāršas zāles varēja dabūt Mērdzenes aptiekā (3 km no mums, kur bija pagasta valde, pasts, aptieka un arī ārsts, bet tas bija pavisam jauniņš un ne visi viņam uzticējās); pie māmiņas nāca arī meitenes, konsultēties šūšanā, dažkārt vajadzēja palīdzēt uzpucēt līgavu. Skolā māmiņa pasniedza jaunākās klasītēs visus priekšmetus. Uzskatīja, ka labāk ir, kad mazākiem bērniem pasniedza viens skolotājs, jo bērni vieglāk tad pie viņa un vispār pie skolas kārtības pierod. Mana māmiņa prata bērnus ieinteresēt, prata ar viņiem saistoši, interesanti nodarboties. Tāpat kā mājās viņa nekad nekliedza, nekad nepacēla balsi, tā arī skolā viņa tika ar visu galā mierīgi, it kā bez kāds stingrības vai dzelžainas disciplīnas. Bērni parasti viņai stipri pieķērās. Pirmklasnieki, viss bars, starpbrīžos pulcējās ap viņu, gāja rotaļā, vai arī kaut ko nodarbojās. Viņa prata saistoši pastāstīt arī par kādiem notikumiem vai pat pasaku pastāstīt.

Kad es biju pavisam maza, man ļoti patika kopā ar māmiņu sēdēt uz grīdas atvērto krāsns durtiņu priekšā un klausīties vai nu kādu pasaku, vai par mūsu senčiem vai radiem, kas visi palika kaut kur Krievijā un vēstules šad tad atnāca tikai no manas vecmāmiņas, kurai es rakstīju vēstulītes un zīmēju mazus zīmējumiņus.

Albumā ir manas vecmāmiņas foto, arī mātes brāļu un māsas foto. Par vecmāmiņu tāds stāsts: viņa nāca no garīdznieku ģimenes. Viņas vecākais brālis strādāja pasta departamentā (albumā mazs foto – kungs ar „čehovisku” bārdiņu skaistā uniformā). Vecmāmiņa (Вера Александровна Мархиль) dzīvoja mājās un gaidīja, kad beidzot vecākā māsa Maša izies pie vīra, jo šī bijusi valdonīga persona un nabaga Veročku visādi dresēja. Un nu nāca nejauša laime – iespēja izkļūt no mājām pavisam prom. Proti, kāds kaimiņš bildināja tieši Veročku, nevis vecāko māsu. Viss notika kā vecos labos laikos – līgavainis svinīgi griezās pie viņu mātes un kamēr tie viesistabā runāja, Veročka aiz durvīm visu noklausījās un ātri „сообразила”, ka tādu iespēju tikt vaļā no vecākās māsas nedrīkst palaist garām, kaut arī tas bija jau kungs gados un viņa ar to pat nekad īsti aprunājusies netika. Un te viņa dzird, ka viņas māte saka, ka tas būtu ļoti jauki un viņiem liels gods, bet Veročkai pat 16 gadi vēl nav. Un te nu Veročka neiztur, atver durvis un paziņo, ka māmiņa aizmirsusi, ka viņai jau ir pāri par 16 gadiem divi mēneši vai kaut ko tamlīdzīgu. Un tā mana mīlā vecmāmiņa kļuva par sievu 16 gadu vecumā, 19 gadu vecumā kļuva atraitne un 21 gadu vecumā apprecējās otrreiz ar manu vectēvu, kuru sauca Илья Федорович Петров. Vectēvs bija pēdējais dzimtā, kas cēlusies no Krimas tatāriem, par ko esmu atzīmējusi šo piezīmju sākumā. Viņiem bija 4 bērni, mana māmiņa vecākā, tad divi zēni Aleksejs un mans krusttēvs Vaņa un meitene Marija, ko jūs pazināt kā тетю Машу (pēdējos dzīves gados dzīvoja Ogrē). Laimīgā dzīve ar manu vectēvu izbeidzās, kad vecais tēvs 40 gadu vecumā mira ar tuberkulozi ( tā toreiz bija neārstējama). Visa iedzīve samērā ātri tika nodzīvota. Taču vecmāmiņa neapmulsa – sāka strādāt par skolotāju lauku skolā un uzaudzināja visus 4 bērnus par kārtīgiem cilvēkiem. Tikai mans krusttēvs Vaņa mira jaunībā – revolūcijas laikā ( pareizāk sakot, šausmīgās jukās) tika zvēriski nogalināts.

No šī vectēva mūsu ģimenē mantojumā patumša āda, melni mati, melnas izteiksmīgas acis. Kā to var vērot fotogrāfijās, šādas acis krusttēvam Vaņam, manai māmiņai, manam brālim Leonīdam, kaut kas pavīd arī mana dēla Andreja un arī mazdēla Andreja sejā.

Mana tēva ģimene dzīvoja Baltkrievijā. Varētu apzīmēt viņus kā zemniekus – „середняки” (pēc padomju terminoloģijas). Tēva māsa Līna varēja atbraukt pie mums, kad tēvs bija atgriezies no Sibīrijas un arī viņš bija ciemos aizbraucis pie viņas uz Ļeņingradu. No viņa dzimtām mājām nekas nav palicis pāri.

Vēl jāuzraksta par manu brāli Leonīdu. Māmiņa stāstīja, ka viņš ārkārtīgi līdzīgs mūsu vectēvam, - vidēja auguma, ogļu melniem matiem, ļoti skaistām melnām acīm, ko apēnoja garas melnas skropstas. Izcili apdāvināts. Pamatskolu un vidusskolu beidza teicami – ar vieniem pieciniekiem. Vidusskolu beidza Rīgā – 2. Valsts ģimnāziju (Āgenskalna), kurā vēlāk es aizvedu savus mazbērnus Andreju un Sandriņu, bet pirms tam savu meitu Aleksandru.

Kad K. Ulmaņa valdība slēdza krievu vidusskolas, atstājot uz visu Latgali tikai 1 krievu ģimnāziju Rēzeknē un krievu klases pie Daugavpils latviešu ģimnāzijas, mēs pārbraucām Rīgā. Es iestājos valsts krievu ģimnāzijā, bet Ļeņa – latviešu – 2. valsts ģimnāzijā. Pirms tam viņš uz laukiem pusgadu nogāja latviešu skolā, lai noslīpētu savu latviešu valodu, ģimnāzijā no 1. klases līdz beidzamai bija pirmais skolnieks, kaut gan visi zināja, ka viņš ir krievu tautības zēns. Sevišķi viņam padevās latīņu valoda (!). Latīņu valodas skolotājs, vecs kungs, bija stāvā sajūsmā par Ļeņu un pareģoja viņam spīdošu karjeru. Universitātē viņu uzņēma bez pārbaudījumiem būvinženieru fakultātē. Bija arī sportists.

Taču liktenis izkārtoja citādi. Pēdējā kara gadā iesaukts leģionā. Vācu armijai atkāpjoties, vienā no pēdējiem kuģiem, kas atstāja Rīgas ostu, līdzi saviem kara biedriem aizbrauca arī Ļeņa. Vecāki bija ostā un vēl paspēja ar viņu pārmainīt dažus vārdus. Un tas ir viss...

Visi viņa draugi, kas sveikā atgriezās no kara, arī kas devās trimdā, atrada viens otru. Tikai par Ļeņu nav nekādu ziņu. Ja viņš būtu dzīvs, taču atsauktos. Draugi meklēja viņu arī ar Sarkanā Krusta palīdzību, - nekā. Domāju, ka tas kuģis, ar kuru viņš aizbrauca, tika nogremdēts, jo citādi es to nevaru izskaidrot.

Dažus gadus atpakaļ man bija iespēja mierīgi un bez steigas apmeklēt savas bērnības „paradīzi” - Mihalovu. Mācītāja Nikanora Trubeckoja mazbērni – Dimitrijs, Asja un Taīsija uzaicināja mani piedalīties 2 dienu braucienā uz Karsavu – Ludzu - Mihalovu. Tas bija svētceļojums. Braucām ērtā autobusā. Tā kā es biju „ieziemiete” autobusā pa ceļam un vēlāk nakts mītnē Ludzas viesnīcā man vajadzēja pastāstīt par šīm vietām, cilvēkiem, parašām. Bet man bija laime vēl redzēt manas mīļās bērnības takas.

Apmeklējām vispirms Karsavu ( pa ceļam tikai pieteicāmies Ludzas viesnīcā, un tad pa veco šoseju, pa kuru tik daudz braukts, cauri Mērdzenei, Mihalovai, Pudinovai – uz Karsavu). Bija jau pavisam tumšs. Piebraucām pie Karsavas baznīcas. Vakara dievkalpojums jau bija sācies. Mācītājs t. Viktors noturēja tik svinīgu un tik aizgrābjošu dievkalpojumu, ka es vēl tagad to atceros kā lielu pārdzīvojumu. Tad braucām atpakaļ uz Ludzu – uz viesnīcu. Tur vēl ilgi sēdējām kopā un man vajadzēja stāstīt par viņu (t.i. Trubeckoju) vectēva darbu un vispār par to „reģionu”. Bija atnākusi arī Ludzas muzeja darbiniece. Viņa sarakstīja grāmatu „Мердзенский край”, „Прошлое и настояшее”, kurā aprakstīja Mihalovu, Pudinovu, u.c. vietas, ar daudzām fotogrāfijām, kurās redzami mūsu skolas skolotāji, mācītājs, baznīca u.c. vietas un cilvēki, par kuriem es rakstu.

Nākamā dienā agri braucām Karsavā uz liturģiju, t. Viktors savā sprediķī veltīja siltus vārdus mūsu grupai, kas speciāli bija atbraukusi, lai apmeklētu Karsavas baznīciņu. Baznīca restaurēta, (karā bija cietusi un izlaupīta), ikonas darinātas tagad, visas vienotā senkrievu stilā, tā kā izskatās daudz labāk, nekā pirms kara. Starp citu, t. Viktors savā laicīgā dzīvē bijis filologs, ieguvis zinātņu kandidātu grādu. Pēc tam ieguvis teoloģijas izglītību.

Pēc dievkalpojuma citi apskatīja Karsavu, bet mēs – neliela grupiņa – Trubeckije, es, Silvija un vēl pāris „ieziemiešu” ar mūsu autobusu aizbraucām uz Mihalovu. Tā nu man bija iespēja izstaigāt savas bērnības takas. Biju bezgala priecīga redzēt, ka visumā Mihalova nebija cietusi karā. Baznīca, kapličiņa, mācītāja māja saglabājušās. Skolas ēka nojaukta, atstāts tikai mūsu dzīvoklis – divas istabas, virtuve, pieliekamais, koridoris – t.i. mazītiņa daļa no bijušās skolas ēkas; tagad tur dzīvo mācītājs. Ļoti laipns jauns cilvēks, kurš ielūdza mani apskatīties mūsu bijušo dzīvokli, ko arī izdarīju. Pasēdēju uz lielā akmeņa pie mājas stūra, uz kura es bērnībā spēlējos vai lasīju. Dimitrijs mani nofotografēja. Mācītājs atslēdza baznīcu – iegājām tur; viss tāpat kā bērnībā bez izmaiņām, tad aizgājām kapsētā, kur mācītājs noturēja paņihidu par mirušo t. Nikanoru un viņa dzīvesbiedri (abiem uzlikts piemineklis), apstaigāju visas savas mīļās vietas. Priecājos, ka tilts pār upi arī atjaunots vecā izskatā. Skolas ēka uzbūvēta jauna - piebūvēta pie vecās mācītāja mājas. Bija skumji un žēl, ka nav vairs vecās skolas ēkas, nav rijas, ar kuru saistās tik daudz atmiņu, nav vairs lielo liepu, kas auga ap svētku laukumu un vissāpīgāk, ka nav vairs tās rudzu druvas baznīcas priekšā (pie Goliševas ceļa), pie kuras notika tas aizlūgums par veldzes dāvāšanu sausajā vasarā, par ko esmu stāstījusi. Druvas vietā uzcelta vesela rinda sīku mājeļu, nokrāsotu uzbāzīgā zilā krāsā, kas ne tikai nedaiļo šo vietu, bet otrādi – padara to parastu, pavisam provinciālu. Manā laikā šai vietai piemita savs cēlums. Nemainīga palika baznīca un upe...

Atgriezāmies Karsavā jau pievakarē. Draudzes mājā notika kopīga vakarēšana. Mums bija līdzi paņemtas zivis, maize, salāti. Vietējie draudzes locekļi nolika uz galda karstus kartupeļus, arī karstas ceptas zivis, kaut kādas saknes. Galda galā t. Viktors, Mihalovas mācītājs, arī atbraucis Goliševas mācītājs ar kundzi. Galda lūgšana. Tad azaids un jauka runāšana. Mūs stādīja priekšā vietējiem Dimitrijs. Mājās braucām vēlā naktī. Tas bija 18. novembris – pa ceļam daudzu māju logos dega svecītes, kā tas „Atmodas” laikā bija pieņemts.

Šis svētceļojums uz visiem atstāja lielu iespaidu. Biju paņēmusi līdzi savu kolēģi Silviju, kurai viss bija jauns, neredzēts. Bet viņa arī teica, ka kaut ko tik skaistu viņa nevarēja iedomāties.

No maniem bijušajiem draugiem un labiem kaimiņiem un paziņām tur vairs neviena nav. Daudzi izklīda kur kurais un man nav ar viņiem kontakta. Daudzi nolika galvu tālajā Sibīrijā. Daudzi guļ mūžīgā mierā savā dzimtajā kapsētā. Miers viņu pīšļiem...

Esmu priecīga, ka man, pirms arī es aizmigšu mūžīgā mierā, bija iespējams vēl redzēt savu bērnības pasaulīti. Bet savām gara acīm es redzu to tādu, kāda tā bijusi manas bērnības laikā. Arī tie cilvēki, ar kuriem man bija saskarsme, paliek manā atmiņā tādi, kādi tie bija toreiz. Viņi man devuši ļoti daudz. Esmu viņiem mūžīgi pateicīga.

Amen

1998-1999

Jaunība

Ceru, ka Jums būs interesanti kaut ko uzzināt arī par maniem jaunības gadiem. No savas bērnības piedzīvojumiem interesantāko esmu paspējusi uzrakstīt.

Turpat gadsimts ir starp manu un Jūsu jaunību, bet visa dzīve ir tā izmainījusies, ka pat es pati sev par brīnumu uztveru savus jaunības gadus kā tik tālus un tik savādus, it kā tie nemaz nav manis pārdzīvotie.

1932. gadā es beidzu Pudinovas 6. klasīgo pamatskolu un iestājos Ludzas valsts krievu ģimnāzijā. Sākās jauns svarīgs posms manā dzīvē, ļoti svarīgs pasaules uzskata izveidē un vispār personības izveidē.

Līdz tam laikam es dzīvoju ģimenē, nekad ne mirkli no tās nešķiroties. Svarīgi arī tas, ka mēs dzīvojām tās pašas skolas telpās, kurā es arī mācījos. Nekur man nebija jāiet. Viss norisa turpat skolā. Kad man, pēdējās klases skolniecei, jautāja par nākotnes plāniem, es pārliecinoši atbildēju, ka mācīšos tālāk un būšu skolotāja, tāpat kā mani vecāki. Dzīve tai laikā jau bija nostabilizējusies un nevienam no mums sapnī pat nerādījās, ka drīz vien ne tikai mūsu dzīvē, bet arī pasaulē viss sagriezīsies ar kājām gaisā.

Tā 1932. g. rudenī manu veļiņu, tualetes piederumus, palagus un segu sakravāja kastes veidīgajā čemodānā ar aizsprādzējamām siksnām pāri. Šis koferis bija „kalpojis” manam tēvam viņa militārajās gaitās un savu mūžu nobeidzis mūsu Rīgas mājas bēniņos.

Es raudāju vienā raudāšanā mājās, Ludzā iebraucot un vēl veselu nedēļu skolas dzīvei sākoties. Dzīvot man vajadzēja ģimnāzijas internātā. Vecāki domāja, ka tā es ātrāk pieradīšu pie svešas vides, būs draudzenes, es neskumšu un tml. Es skumu ļoti ilgi un taisni tas, ka es dienu un nakti nevarēju pabūt viena, bija neierasti. Istabā mēs bijām 5 meitenes, no tām viena – mana klases biedrene, pārējās vecākas. Pret mani visas bija laipnas un izpalīdzīgas, sevišķi vecākas meitenes, kuras palīdzēja iejusties jaunajā dzīvē.

Internāta pārzine (vai uzraudze) man likās dīvaina – ļoti skaļa, apģērbusies garā kleitā līdz zemei, ar augstu krādziņu, zem kakla saspraustu ar veclaicīgu brošu, mati sasukāti uz augšu un galvas vidū sasprausti copē, - īstā pirmskara parādība. Man viņa likās ne tikai vecmodīga, bet arī pārāk veca (patiesībā viņai bija drusku pāri 50). Pamazām es sapratu, ka meitenes viņas uzbļāvienus neņem nemaz par pilnu.

Viņa ļoti centās izrādīties stingra. Labi, ka bija izdevies dabūt tādu darba vietu ar bezmaksas istabiņu un galdu, jo arī viņa, kā daudzi, bija karā zaudējusi visu (vīrs, cara armijas pulkvedis, bija kritis).

Toties ģimnāzijā (ēka, iekārtojums, tradīcijas, pedagogi) man uzreiz viss ļoti patika. Ēka (divstāvu, sarkanu ķieģeļu) pilsētas centrā, ar fasādi uz galveno laukumu (kuru sauca „Zirgu laukums”, jo tur regulāri notika zirgu tirgus). Laukuma pretējā pusē liela moderna ēka – Tautas nams, kurā notika dažādi kultūras pasākumi, arī kino.

Pirmajā skolas dienā vispirms aktu zālē молебен, dziedāja, kā tas bija arī manā lauku skolā, visi kopīgi. Noturēja aizlūgumu prāvests t. Feofāns Borisovičs, kurš bija man labi pazīstams un pat attāls manas mammas radinieks. Tā viena tuva dvēsele man jau bija.

Pēc akta, pagalmā, kur visi izklīda kur kurais, vairākas meitenes nāca man klāt, arī vecāko klašu meitenes, iepazīties, kas man ļoti patika. Ar vairākām šīm meitenēm man vēlāk nodibinājās īstā draudzība.

Formas tērps bija šāds: zēniem melns biezas vilnas krekls ar augstu krāģi, aizpogājams ar sudrabotām pogām, sajozts ar ādas siksnu ar metāla sprādzi, un melnas bikses. Galvā maza zila samta apaļa cepurīte ar nagu un sudrabotu apmali un ģimnāzijas nozīmīti. Meitenēm brūna vilnas kleita ar baltu krādziņu un aprocēm un melns vilnas priekšauts. Galvā zila samta beretīte ar sudrabotu apmali un ģimnāzijas nozīmīti sānos. Tādas cepurītes tajā laikā bija ieviestas visās vidusskolās, atšķirt varēja tikai pēc nozīmītes. Latviešu skolās zēniem bija melns frencis, meitenēm zila vilnas kleita ar baltu krādziņu un aprocēm un melns priekšauts. Tāda unificēta forma, manuprāt, bija pareiza un mērķtiecīga,- visi izskatījās vienādi un bagāto ļaužu bērni ne ar ko neatšķīrās no trūcīgiem. Forma bija obligāta arī svinībās un skolas vakaros. Vienīgi izlaiduma ballē drīkstēja uzvilkt vakartērpu, bet tai pašā izlaiduma aktā, diplomu saņemot, visi bija formas tērpos. Un tāpēc savu mazbērnu izlaiduma aktā, saņemot diplomu, pusplikas meitenes ar dekoltē līdz tai vietai, kur beidzas mugura, man likās vienkārši piedauzīgas. Mums arī vakara ballē nekādu dekoltē nebija, vienīgi kleita bija līdz zemei.

No saviem pedagogiem liela cieņa un mīļa atmiņa man ir vispirms par prāvestu t. Feofānu Borisoviču. Sirms, balts, ārkārtīgi labsirdīgs, vienkāršs, bet cēls. Ticības mācība liecībās un diplomā rakstīta kā pirmais priekšmets. Tas bija tā kā simbols. Vienmēr un visiem ticības mācībā atzīme bija 5, tāpat kā pēdējā priekšmetā liecībā – uzvedībā. Ja nu kādam gadījās 4, tas bija skandāls skolas mērogā, bet 3 ne ticības mācībā, ne uzvedībā nevarēja būt, tad no skolas vispār izslēdza. Interesanti, t. Feofāns, tāpat kā citi mācītāji, ko es pazinu, balsi nepacēla, nerājās, bet klasē bija klusums, t.i. liels respekts kā pret dvēseļu ganu.

Neaizmirstams ir ģimnāzijas direktors un izveidotājs un vēstures pasniedzējs Иван Димитриевич Поляков. Viņa ietekme uz mani bija tik liela, ka es izšķīros studēt vēsturi. Daudz gadus vēlāk Otrā pasaules kara laikā viņš kļuva par mācītāju, viņš mani laulāja un arī nokristīja manu dēlu Andreju. Mira, pildot dienesta pienākumus, - baznīcā, saļimstot pie altāra. Mācību vielu viņš pasniedza dzīvi, saistoši. Bieži aprunājās tāpat par dzīvi, bez demagoģiskām pamācībām, bet kā vecākais draugs.

Lieliska skolotāja bija Anna Svenne (Анна Юрьевна Свэнне) – latviešu valodas pasniedzēja. Viņa bija skolu inspektora Otto Svennes (par kuru esmu jau rakstījusi) laulātā draudzene. Latviešu valodas stundās mēs bieži dziedājām kā tautas dziesmas, tā arī dzejnieku sacerētās un mūziķu komponētās, viņai pastāstot pie viena kā par dzejniekiem, tā par komponistiem. Neuzkrītoši, kā spēlējoties, bērni tika iepazīstināti ar latviešu kultūras mantojumu. Mums jau Rīgā dzīvojot, saņēmām ziņu, ka inspektors Otto Janovičs miris ar leikēmiju. Ļoti nožēlojām, viņš vienmēr izskatījās tik enerģisks. Bet vēlāk visi teica, ka Dievs bijis viņam ļoti žēlīgs, aizsaucot pie sevis, un ļaudams atdusēties dzimtenes smiltājā. Jo Annu Jurjevnu un viņu dēlu Guntaru 1941. gada 14. jūnijā lopu vagonā aizveda uz Sibīriju, Krasnojarskas novadu. Paglābās vienīgi viņu meita Vija, kuras nebija mājās.

Man daudz deva arī krievu valodas pasniedzēja Marija Viktorovna Mikirova. Viņa pārzināja arī ģimnāzijas bagāto bibliotēku. Pateicoties viņai es bez krievu klasiķiem iepazinos arī ar emigrācijā dzīvojošiem krievu rakstniekiem kā Iv. Šmeļevu, Iv. Buņinu, Teffi u.c. Izlasīju arī visus ģenerāļa Krasnova darbus, kas arī bija bibliotēkā. Toreiz visi sevišķi aizrāvās ar viņa „От двуглавого орла к красному знамени”. Bibliotēkā mēs arī piepalīdzējām grāmatu sakārtošanā un pat sameklēšanā augstākos plauktos, jo Marija Viktorovna bija liela auguma smagnēja sieviete. Starp citu, viņa diezgan pasmagi elpoja un bieži tā kā nopūtās un viņai palaidņi bij iedevuši iesauku „govs”, kas tai pielipa uz visiem laikiem.

Marijas Viktorovnas vīrs Mikirovs Fedors Pavlovičs mums pasniedza zīmēšanu. Pats viņš bija beidzis Permjas mākslas akadēmiju vai skolu. Gleznoja reālistiski – peredvižņiku garā, bet kā skolotājs strādāja tīri veiksmīgi, katrā ziņā zīmēšanas un akvarelēšanas pamatus mums iedresēja. Vēl ar labu jāpiemin tas, ka labākus zīmētājus, to starpā arī mani, viņš uzaicināja strādāt „с натурой” zīmēšanas pulciņā. Uz šīm nodarbībām es gāju ar prieku. Mums izveidojās jauks pulciņš. Zīmējām ne tikai „nature morte”, bet arī viens otru. Šis skolotājs pārvaldīja abus internātus – kā meiteņu, tā zēnu. Tam arī bija pielipusi iesauka – „āķis” („крюк”), nezinu kāpēc, tā esot bijis no laika gala. Kad nu viņš ieradās uz pārbaudi un tikko dežurants viņu ielaida pa durvīm, kāds meitēns izskrēja cauri visām istabām, klusu ciešot, bet paceltā rokā āķveidīgi saliekot rādītāja pirkstu. Un Mikirova kungs visās istabās redzēja rātni pie mācību grāmatām sēdošās meitenes. Viss priekšzīmīgā kārtībā...

Un nu pēc daudziem gadiem, manam tēvam atgriežoties no Sibīrijas un kārtojot prokuratūrā dokumentus, uzzinājām, ka šis skolotājs bija denuncējis par tēvu un viņam jāpateicas par 10 Sibīrijā novergotajiem gadiem. Nenosodīsim. Daudzi tajā laikā morāli salūza...

Jauka iesauka „tarakāns” bija matemātikas skolotājam Mihailam Pavlovičam Boļšesoļskim. Nekāds skaistulis viņš nebija,- neliela auguma, diezgan tievs, melniem matiem un kuplām melnām ūsām (tāpēc „tarakāns”). Es matemātikas mīļotāja nekad nebiju, piespiedos turēties daudzmaz līmenī. Bet man viņš patika savu manieru dēļ un kā vienreizēji labs dejotājs. Bijis cara armijas, arī Baltās armijas virsnieks. Skolas vakaros parasti viņš ienāca zālē, kad dejošana gāja vaļā pilnā gaitā un starpbrīdī, t.i. kādai dejai beidzoties, skaļi jautāja: „Nu, kura tad mani šodien uzlūgs?” Un tad vesels bars meiteņu metās uz priekšu un viņš paklanījās tai, kura piesteidzās pirmā. Pāris reizes arī man tas bija laimējies. Viņš dejoja tikai valsi, turot dāmu izstieptas rokas atstatumā no sevis, bet dejoja lieliski. Parasti tad visi apsēdās un apbrīnoja, kā viņš viens pa visu zāli dejo. Parasti nodejoja vienu reizi, reti divas. Cik viņam pašam bija necila āriene, tik otrādi, viņa sieva Jekaterina Modestovna bija pasakaini skaista un iznesīga sieviete, aristokrāte (dzimusi fon Rozenšilda – Paulina). Viņiem bija seši bērni. Visus 1941. g. 14. jūnijā deportēja, pašu Mihailu Pavloviču Kirova apg. Vjatlagā, kur viņš pēc pāris gadiem mira, kundzi ar bērniem Krasnojarskas novadā, kur viņa un trīs bērni miruši, pārējie trīs 1956. g. esot atbrīvoti, bet par viņu tālāko likteni man neizdevās uzzināt.

Interesanta parādība bija latīņu valodas pasniedzējs - Georgijs Aņempodistovičs Kņazevs – garš, kalsns, melniem matiem, ar degunkniebi (pensneju) uz deguna, neiztrūkstoši melnā uzvalkā, baltu kreklu un melnu šlipsi. Slimoja ar dzeršanas kaiti (!), tāpēc mums regulāri latīņu valodas stundas nenotika.

Viņa metodika arī bija diezgan oriģināla, piemēram, mīlēja uzdod – iekalt no galvas kādus 100 vārdus, atprasīja un par katru vārdu, ko skolnieks nevarēja atbildēt, atzīme tika samazināta un beidzās viss tas jandāliņš ar skolotāja sajūsminātu izbļāvienu „кол!” un „1” atzīmju žurnālā. Gadījās, ka „1” bija dabūjusi vai puse klases. Labāk gāja ar tulkojumiem no mācību grāmatas, bet ar mājas darbiem grūtāk. Bet drīz vien izeja tika atrasta – palīdzēja katoļu mācītājs; starp citu, mums bija 3 ticības mācību pasniedzēji,- pareizticīgo mācītājs, vecticībnieku audzinātājs un katoļu mācītājs, kurš saprotama lieta, latīņu valodu prata tāpat kā latviešu un bija jauns, skaists vīrietis. Tā klases biedri – katoļi savās ticības stundās ar sava garīgā tēva palīdzību visu lieliski sagatavoja un visi dabūja „5”. Labi biedri būdami deva arī mums norakstīt. Rezultātā „1” + „5” „в среднем” deva „3” pat pavisam švakiem „latīnistiem”. Nesaprotu, kāpēc vadība turēja tādu skolmeistaru, vai cerēja, ka viņš labosies?

Jauns un skaists vīrietis bija dziedāšanas skolotājs,- konservatorijas students Kostja Grudoviks. Viņš no mums bija izveidojis ļoti labu kori, mums bija arī savi solisti, ar kuriem viņš īpaši piestrādāja. Atceros, bija atbraukusi kaut kāda smalka komisija, vairāki kungi, starp kuriem sevišķi izcēlās viens vecāks kungs, vēlāk Anna Jurjevna teica, ka tas ir ievērojams teoloģijas un baltu filoloģijas profesors Ludis Bērziņš. (Pirmo gadu studējot universitātē, es pie šī profesora izstrādāju semināra darbu, bet savu pirmo „tikšanos” ar viņu labi atceros). Šī komisija apstaigāja visas klases. Pēc tam mūs visus sapulcināja aktu zālē un mums vajadzēja dziedāt. Nodziedājām pāris latviešu dziesmas no sava repertuāra un krievu valodā (tikai meitenes) – meiteņu kori no operas „Jevgeņijs Oņegins”. Un tad prof. L.Bērziņš jautāja, vai mēs nevaram nodziedāt slaveno krievu dziesmu „Вечерний звон”. Kostja protams atbildēja: „Lūdzu, ar lielāko prieku”, kauču mēs nekad nebijām šo dziesmu dziedājuši. Viņš tikai klusu pajautāja vismazākai meitenei ģimnāzijā (Nadja Koņusevska), bet ar lielisko balsi (Mirelas Matjē līdzīga): „Vai tu varēsi?” Šī pamāja tikai ar galvu. Un viņa vienkārši briljanti izpildīja solo partiju, mums tikai pēc katra kupleta pievienojot Kostjas vadībā „bom, bom, bom bom”. Komisijas kungi mums ilgi aplaudēja, bet sajūsminātais profesors izsaucās: „Jā, tie krievu basi: taču ne par velti ir pasaulslaveni.” Mūsu mazajai pirmklasniecei Nadjai viņš spieda roku un teica, ka viņai tālākais ceļš – tikai konservatorijā. Visi pedagogi smaidīja, Anna Jurjevna tik šķelmīgi pamirkšķināja Kostjam, ka mums bija skaidrs, ka mēs atstājām labu iespaidu.

Un pēc dažiem gadiem Kostja Grudoviks muļķīgi apaukstējās, dabūja briesmīgu augoni kaklā un visu apraudāts mira...

Ļoti izcila persona bija mūsu skolas ārsts dr. Onisims Rekaševs ( par viņu esmu rakstījusi, stāstot par savu agro bērnību). Viņš bija uzdāvinājis ģimnāzijai savu bibliotēku (vairāki tūkstoši grāmatu), viņš mūs ārstēja, atbrīvoja, ja vajadzīgs, no stundām, pat ar tādiem niekiem kā kārpas pie viņa droši varēja griezties, tikai vajadzēja vienkārši, bez lišķiem un meliem, pastāstīt par savām problēmām. Bet meļus un lišķus un iedomīgus „pūšļus” viņš uzreiz redzēja cauri kā ar rentgena stariem un iztrieca ārā. Bija arī izsmējīgs, dažkārt pat ģiftīgs. Es saslimu ar masalām. Izsaukts uz internātu, viņš teica, ka tās meitenes, kuras bērnībā nav izslimojušas masalas, arī drīzumā saslimšot, jo masalas esot ļoti lipīgas, lika man apģērbties braukšanai uz slimnīcu, teica, ko ņemt līdzi. Mūsu pārzine Serafima Petrovna koķeti maisījās pa vidu un varēja redzēt, ka viņa kaitina dakteri. Uz šās bažīgu jautājumu: „Vai šī slimība ļoti bīstama?” viņš ar ģiftīgu grimasi atcirta: „Tikai un sevišķi jums”; „Meitenes drusku atpūtīsies no skolas!” Vienreiz mūs uzjautrināja šāds gadījums. Viens izlaiduma klases ģimnāzists, skaistulis un liels donžuāns, lielā uztraukumā bija atnesis dakterim kolbu ar dzeltenu šķidrumu, lūgdams, lai dakteris uztaisa šī šķidruma analīzi. Pie tam arī paskaidrojis, cik tas viņam ir svarīgi: viena meitene, ar kuru viņam bija flirtiņš, bet kurai viņš esot palicis neuzticīgs, savā greizsirdībā gribējusi resp. mēģinājusi šo šķidrumu iešļakstīt viņam sejā, bet viņam izdevies trauku izraut viņai no rokām. Mūsu dakteris visu to noklausījās lielā uzmanībā un tūliņ ķēries pie analīzes. Un tad viņam uznāca tādi smiekli, ka „savā mūžā viņš nav tā smējies” – traukā bijusi nevis sērskābe, kā domāja puisis, bet gan čuras...

Dienas kārtība bija tāda pat, kā visās skolās tajā laikā. No rīta kopīga lūgšana aktu zālē. Kopīgi nodziedātās „Debesu valdnieks” un Tēvreize, tad stundas. Pusdienas mēs ēdām internātā, kas atradās tikai dažus soļus no ģimnāzijas, arī zēni. Te komandēja Serafima Petrovna, divām dežurantēm piepalīdzot. Ēdiens vienveidīgs un man negaršoja, rezultātā ārsts atrada man kaut kādu kuņģa kaiti un nākamajā gadā es pusdienas ēdu skolotāja Sergeja Stepanoviča Polubinska ģimenē, kurš dzīvoja internātam pretim. Skolotājs S. Polubinskis pasniedza ķīmiju un fiziku. Un palīdzēja man, resp. no jauna izņēma visu latīņu valodas kursu (es taču sapņoju mācīties tālāk un vecāki to protams atbalstīja). Polubinska kundze mācīja man klavieru spēli, vingrinājos es pēc stundām ar direktora atļauju aktu zālē. Toreiz bija tā pieņemts, ka labu audzināšanu baudījusi jaunkundze spēlē kādu mūzikas instrumentu...

Tad pēc pusdienām turpinājās pārējās stundas, parasti vieglākas, jo smagākus priekšmetus, kā matemātiku, ķīmiju, iekārtoja rīta stundās. Stundām beidzoties, katrā klasē (ne jau vairs kopīgi zālē) lūgšanu nolasīja dežurants:

«Преблагий Господи, ниспошли нам

благодать Духа Твоего Святаго,

дарствующего и укрепляющего душевные наши силы,

дабы, внимая преподаваемому нам учению,

возросли мы Тебе, нашему Создателю, во славу,

родителям же нашим на утешение,

Церкви и Отечеству на пользу»

Par rīta lūgšanu rakstot, aizmirsu pastāstīt, ka dežurantam vajadzēja arī nolasīt attiecīgu evanģelija nodaļu, katrai dienai attiecīgi savu, kas tur jau bija atzīmēts visam gadam. Evanģelijs bija slāvu un krievu valodā,- atšķirot lapu, kreisajā pusē bija slāvu teksts, labajā tas pats krievu valodā. Visi lasīja krievu tekstu, tikai kad pienāca dežūras kārta manam klases biedram Pāvelam Trubeckojam (mācītāja un mūsu kaimiņa dēlam) šis skaisti nolasīja slāviski. Nu man bija māksla rokā. Un es arī, kad pienāca mana dežūra, skaidri un izteiksmīgi nolasīju slāvu valodā. Nu bija lieli brīnumi, gan skolēniem, gan skolotājiem, bet man tāds gandarījuma un lepnuma velniņš iekšā. Jautāja, no kurienes es tik tekoši varu lasīt slāvu tekstu. Atbildēju, ka iemācījis tēvs un es esmu lasījusi arī savā lauku baznīcā. Turpmāk tā mēs ar Pāvelu arī lasījām. Vadīja lūgšanu dziedāšanu ( ar kamertonu dodot toni) labākais dziedātājs-skolnieks.

Pēc vakariņām daudzi atkal atnāca ģimnāzijā. Lielajā pagalmā varēja spēlēt volejbolu, skriet „гигантские шаги” – tāds pamatīgs stabs, ap kuru ar trošu palīdzību sēdekļi – un nu vairāki cilvēki riņķo ap to stabu. Es citur tādu nebiju redzējusi. Un tad nodarbības vairākos pulciņos attiecīgu skolotāju vadībā. Visas telpas saprotams vakaros nebija pieejamas.

Protams, daudzi bija skautu, „sokola” u.c. jauniešu organizāciju locekļi. Es tajās nesastāvēju, jo man pietika ar zīmēšanas pulciņu un palīdzēšanu bibliotēkā. Uz kinematogrāfu drīkstēja iet vecāku vai vispār kāda pieaugušā cilvēka pavadībā un ne jau uz katru filmu. Kā būtu demonstrētas speciālas bērnu filmas, neatceros, šķiet tādas nemaz nebija.

Mikki-mausu, Patu un Patašonu es ieraudzīju jau Rīgā, - kino teātris „Holivuda” atradās uz Kalnciema ielas, kur tagad ir veikals, ko iesaukuši par „Trepītēm”,- tā tad pavisam tuvu no mūsu mājām un kur mēs ar brāli gājām itin bieži.

Es sēdēju otrā solā blakus Tamārai Voiničai, ārsta meitai, kura dzīvoja tikai pāris namu attālumā no ģimnāzijas. Viņa bija ļoti apdāvināta meitene, spēlēja klavieres, lieliski zīmēja, ļoti dzīva un atjautīga un, kā tas ir bieži ar apdāvinātiem cilvēkiem, attiecībā uz mācīšanos palaidās slinkumā. Viņas vecāki iedomājās, ka es viņu pozitīvi ietekmēju un ļoti atbalstīja mūsu draudzību. Viņi mani bieži ielūdza pie sevis un ar internāta pārzines atļauju es paliku pie Tamāras arī pa nakti. Es nekādā ziņā neietekmēja Tamāru, bet saprasties mēs lieliski sapratāmies. Viņas palaidnības un stāsti mani uzjautrināja un es viņu nekad „nenodevu”. Mājās pie viņiem valdīja patīkama, inteliģenta atmosfēra, kas ietekmēja mani, nevis otrādi. Pie viņiem dažkārt viesojās gleznotājs Sergejs Vinogradovs un viņa skolniece S. Ņesterova. S. Vinogradovs ļoti mīlēja Latgali un „apdziedāja” to. Daži viņa darbi bija arī Voiniču namā. Pāris reizes Tamāras mamma sarīkoja mums jauniešu „ballīti”, ielūdzot kādus 3-4 zēnus un meitenes – pabaroja mūs ar vakariņām un pēc tam mēs dejojām „под патефон”.

Laikam, kad mēs jau beidzām 3. klasi, labi neatceros, pavasarī vajadzēja likt eksāmenu anatomijā. Tamāras tēvs izņēma ar mums abām cauri visas biļetes, tik skaidri visu paskaidrojot, ka es dabūju „5”, bet Tamāra „4”. Tamāras tētis arī pamanīja, ka es esmu mazasinīga un slikti ēdu, parunājās ar maniem vecākiem un ieteica ēst nevis internātā, bet ģimenē un mani tad iekārtoja kā jau es minēju „pansijā” pie skolotāja Polubinska. Dr. Voiničs vēlāk kļuva tik pat populārs, kā vecais dr. Rekaševs.

Vēlāk, pēc ģimnāzijas beigšanas, Tamāra pāris gadus studēja Mākslas Akadēmijā, apmeklēja arī Aleksandras Fedorovas baleta studiju, bet pēc kara beidza Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultāti un bija viena no vadošiem arhitektiem Rīgā. Mūsu siltas attiecības saglabājās visu mūžu. Viņa mirusi trīs gadus atpakaļ.

Otra draudzene – Zoja Bolmane, sēdēja man aiz muguras. Zoja bija laba matemātiķe, sportiste, biedrības „Sokol” aktīva dalībniece. Viņas tēvs bija cara armijas bij. virsnieks,- pulkvedis un arī aktīvs Latvijas armijas virsnieks, pārkrievojies vācietis. Slaids, izskatīgs vīrietis, kad viņš piešiem skanot, iznesīgi gāja pa ielu, sievietes atskatījās. Bija no dižciltīgas ģimenes. Viņa kabinetā pie sienas karājās ieroči un viņa dzimtas ģerbonis. Zoja stāstīja, ka viņš nodarbojas ar savas ģimenes ģenealoģiju un esot „izracies” jau līdz XVII gs. senčiem. Arī Zojas istabiņā karājās ģerbonis – viņas mirušās māmiņas (dzim. Siļņickas) ģerbonis un portrets.

Pie Zojas mēs gājām reti. Viņai bija ļoti stingra pamāte, kura sekoja katram viņas solim un par katru nieku Zojai vajadzēja sīki atskaitīties. Zoja gan nesūdzējās, bet mēs tāpat visu sapratām un jutām viņai līdzi. Brīvi justies pie viņiem nevarēja.

Zoja gan ar lielu siltumu stāstīja par savas pamātes - Natālijas Voščiņinas – vecākiem, kurus viņa sauca par vectētiņu un vecmāmiņu un kuru muižā netālu no Rēzeknes viņa labprāt ciemojās. Vecie Voščiņini vasarās pieņēma vasarniekus un viņu muižu bija iemīļojuši un tur pavadījuši vasaras gleznotāji Vinogradovs un Bogdanovs-Beļskis. Lielākā daļa Bogdanova-Beļska gleznotu bērnu ir no Voščiņinu muižas (Lodbarži) apkārtnes. Daudz gadus vēlāk es uzzināju, ka šajā muižā savā laikā biežs viesis bija dzejnieks Žemčužņikovs. Vecmāmiņai glabājās albumi ar viņa ierakstiem, kā arī daudz suvenīru. Viņš esot bijis tās radinieks. (Brāļi Žemčužņikovi un Aleksejs Konstantīnovičs Tolstojs bija radījuši slaveno Kuzmas Prutkova tēlu ar visiem viņa aforismiem).

Zoja apprecējās 1940. gada vasarā, es biju viņas kāzās kā „brūtes māsa” (pēdējās kāzas pirms kara, kurās es piedalījos). Latvijā jau bija Padomju Savienības kara bāzes, Rīgā daudz Padomju armijas virsnieku. Kad pēc laulību ceremonijas pareizticīgo katedrālē mēs skaistā gājienā gājām ārā, tajā mirklī garām gāja grupiņa padomju virsnieku.

Viņi visi kā viens apstājās un skatījās uz mums. Bija ko redzēt – jaunlaulātie skaisti cilvēki – viņš frakā, Zoja garā baltā kleitā ar plīvuru, milzīgu baltu liliju pušķi rokā, aiz viņiem mēs „brūtes māsas” gaiši zilās garās kleitās vienādiem nelieliem ziedu pušķīšiem rokā un „brūtgāna brāļi” melnos uzvalkos, tālāk vecāki cilvēki. Un tā tie virsnieki stāvēja, kamēr mēs neiekāpām mašīnās un neaizbraucām.

Zoja apprecējās ar Rostislāvu Maslovu-Bēringu (no „to” Beringu dzimtas). Viņš bija no vadošiem „Sokola” locekļiem un 1941. g. 14. jūnijā viņu aizveda uz Sibīriju. Zoja deportācijas sarakstā nebija ierakstīta, lūdza, lai viņai atļauj braukt vīram līdz, jo viņa gaida bērniņu. Atļāva, kopā braukuši tikai līdz stacijai, kur katram tālāk doties vajadzēja citā vagonā. Bet tā kā viņa bija brīva, viņa Sibīrijā iekārtojās darbā kolhozā, tikai pēc dažiem gadiem uzzināja, kur atrodas vīrs. Otrreiz naivi cerēja būt kopā ar mīļoto vīru - devās pie viņa pavasarī, kur braukšus, kur kājām pāri pār nedrošu ledu ar bērnu uz rokām. Kad sasniedza mērķi, izrādījās, ka viņa ir lieka, nevajadzīga, jo priekša ir cita sieva... Apbrīnojami, kā viņai pietika spēka, no jauna iekārtoties citā svešā vietā un nesabrukt. Galu beigās viņa atbrauca uz Latviju. Jau pēc Latvijas atjaunošanas viņa dabūja kompensāciju par vectēva muižu. Tagad viņa dzīvo Rīgā, Zolitūdē un ir mana vienīgā draudzene no mūsu kopīgās skaistās jaunības laikiem Ludzā (…2007.) .

Arī no savas dzimtas viņa palikusi vienīgā. Vectētiņš un vecmāmiņa paspējuši nomirt pirms represiju sākuma. Viņu dēlu un Zojas onkuli Konstantinu 1941.g. nošāva (viņš pārvaldīja muižu un bija arī vadošs „Sokola” loceklis). Viņa māsu deportēja uz Sibīriju. Zojas tēvs, pamāte un pusmāsa kara beigās devās bēgļu gaitās un visi Vācijā mira. Lodbaržu muižā apmetās kolhoznieki un apkārtējās mājās vēl tagad redzēti muižas iedzīves priekšmeti un stila mēbeles. Sic transit gloria mundi! Saglabājies vienīgi parks.

Zojas likteņstāsts ir zīmīgs un raksturīgs savam laikmetam, tāpēc es to arī šeit aprakstu.

Tamāra uz Zoja palika par draudzenēm uz mūžu. Pārējās meitenes bija draudzenes tikai jaunībā. Ļoti drīz mēs izklīdām kur kurais, pat pa visu pasauli, un tikai par dažu likteni es kaut ko zinu.

Jau pamatskolā bija samanāma mana humanitārā ievirze, kas ģimnāzijā kļuva pilnīgi skaidra. Taču es mācījos tīri pieklājīgi un skaitījos laba skolniece. Tas nu gan pateicoties manam tēvam. Ja matemātikā parādījās kāds trijnieks vai nedod Dievs divnieks, tūliņ vajadzēja iet pie t.s. repetitora (matemātikas students, kurš piepelnījās ar privātstundām), kurš tad man arī ieborēja attiecīgo vielu.

Tā arī brīvo laiku es pavadīju galvenokārt ģimnāzijā, dažkārt pie Tamāras, mājās braucu (man atbrauca pakaļ ar mūsu Orliku) pa divām nedēļām reizi, ziemā vēl retāk, un svētku brīvdienās (Ziemassvētku un Lieldienu un rudenī uz ražas novākšanas brīvdienām – t.s. картофельная неделя). Tā kā es biju pietiekoši noslogota un nodarbināta, man nekad garlaicīgi nebija.

Arī ģimnāzijā piekopa tās pašas tradīcijas, ar kādām es iepazinos jau bērnībā. Proti, kopīgā svētku atzīmēšana. Jau ilgi pirms Ziemassvētkiem sāka gatavoties to plašai programmai. Sevišķi man atmiņā vieni Ziemassvētki, ko rīkoja Tautas namā. Esmu aizmirsusi, kurā datumā tos sarīkoja, bet laikam jau pirms mūsu palaišanas brīvdienās uz veselu nedēļu. Pie viena atzīmēšu, ka neatkarīgās Latvijas laikā pareizticīgā baznīca svinēja svētkus reizē ar visas pasaules kristiešiem – pēc jaunā stila, nevis kā tagad pēc vecā. Izņēmums bija tikai Lieldienas, kuru svinēšanu prot aprēķināt tikai zinoši cilvēki,- pirmajā svētku dienā pēc pavasara pilnmēness, bet nekādā gadījumā agrāk par ebreju pashu. Tā tas iestādīts jau pirmo kristiešu laikā un tāpēc pareizticīgo Lieldienas ne vienmēr sakrīt ar citu konfesiju svinētām Lieldienām.

Kā teicu, gatavošanās programmai Ziemas svētkos bija ļoti liela. Sagatavoja divas lugas – vienu krievu valodā, otru - latviešu, pedagogu vadībā. Darbu pietika visiem, jo paši gatavoja dekorācijas - pēc skolotāja Mikirova ukazkas ”mālēja” paši skolnieki, pie galdniecības darbiem, protams, palīdzot rokdarbu skolotājam. Tad visus „aktierus” vajadzēja apģērbt attiecīgos tērpos, šuva paši, iesaistot mammas palīgā. Man izpalīdzēja Tamāras mamma. Uzveda vienu cēlienu no V. Gogoļa „Майская ночь” – skatu pie dīķa ar nāru deju. Tāpēc meitenēm, kuras izpildīja nāru deju, bija pašūtas attiecīgas baleta kleitiņas no iestērķelētas marles (!).

Es piedalījos latviešu lugas uzvedumā. Ne autoru, ne lugas nosaukumu neatceros. Es piedalījos vakarēšanas skatā. Mēs, meitenes, sēdējām latviešu sētas istabā un nodarbojāmies ar rokdarbiem – šuvām, adījām, viena vērpa, un dziedājām, zēni kaut ko meistaroja. Šo idillisko būšanu pēkšņi pārtrauca muižas junkurs ar saviem kalpiem, kurš rupji pārtrauca „sudmaliņu” dejošanu, jo bija atnācis pakaļ vienam puisim. Šim junkuram (Miša Trubeckojs) publikā bija vislielākā piekrišana, gan tēlojuma, gan lauzītās valodas dēļ, gan izskata un tērpa dēļ – īsts vācu junkurs. Mēs visi pārējie bijām latviešu tautas tērpos, tos droši vien kaut kur dabūja, iespējams no kāda latviešu kora (visi bija vienādi). Pēc „lugām” bija arī atsevišķi divertismenta pielikumi, tā 4 meitenes dejoja tarantellu, attiecīgi itāļu kostīmos, es to starpā (Tamāras mammai izpalīdzot tērpa pagatavošanā). Publikā bija ne tikai mūsu vecāki un ģimnāzijas darbinieki, bet daudzi Ludzas inteliģences pārstāvji, piem., pilsētas galvas kundze. Par pārsteigumu mums skatītāju pirmajā rindā sēdēja mūsu jaunais katoļu mācītājs un palika neilgu laiku arī uz dejām – sēdēja dāmu ielenkumā un tērzēja. Visi bija sajūsmā par viņa laipnību un sabiedriskumu. Mūsu pareizticīgo mācītāju vai vecticībnieku audzinātāju šādā lomā neviens nevarētu iedomāties.

Atceros vienu jauku „масленицу” ar tradicionālām pankūkām. Pankūku cepšana un ēšana notika internāta ēdamistabā. Pankūkām piedevās, kā parasti, klāt bija kausēts sviests, krējums, siļķes „foršmaks”, biezpiens. Bet interesantākais notika tieši virtuvē, kur pankūkas cepa skolotājs Mihails Pavlovičs Boļšesoļskis. Svārkus novilcis, viņš palika vestē, krekla piedurknes uzlocījis un apsējis baltu priekšautu. Cepšanas procesu viņš veica virtuozi ātri. Dāmas tik spēja šķīvjus ar pankūku kaudzītēm izsniegt dežurantiem aiznešanai ēdamistabā. Mīkla bija iejaukta lielā „toverī”. Cepa uz malkas plīts, ko pārraudzīja viens meitēns. Tā Mihails Pavlovičs dāmu un meiteņu aplenkumā „священнодействовал”. Kad visi bija pabaroti aizgāja nodejot savu slaveno valsi.

Pēc vecuvecās tradīcijas notika arī gatavošanās Lieldienām - kopīgā iešana pie Dievgalda – visi audzēkņi pa klasēm un pedagogi. Pašas Lieldienas gan svinēja mājās, jo bija brīvdienas.

Savu Ludzas ģimnāziju es ar prieku un pateicību atceros arī ne tikai kā skolu, bet arī kā īstu kultūras centru. Ģimnāzijā regulāri tika lasītas lekcijas, kuras plaši apmeklēja Ludzas un tās tuvākās apkārtnes inteliģenti cilvēki. Lasīja mūsu pedagogi un arī pieaicinātie lektori par visdažādākām tēmām.

Piemēram, lekcijas par mūzikas tēmām notika mūzikas pavadījumā, Ludzā bija pietiekoši daudz cilvēku ar muzikālu izglītību. Notika arī koncerti. Spīdošākais lektors bija mūsu direktors Ivans Dimitrijevičs. Viena lekcija man sevišķi iespiedās atmiņā – „Крылатые русские слова”, kurā viņš asprātīgi un dzīvi, kā parasti, bet arī ar humoru stāstīja, kā radās tautā dažādi izteicieni. Piemēram „дело-табак”. Izrādās, tas nāk no Volgas burlakiem, kuriem iebrienot arvien dziļāk, kad ūdens jau sniedzās līdz jostas vietai, vadošais uzkliedza „табак” un visi savu tabakas maisiņu uzlika uz galvas zem cepures, lai tabaka nesamirktu. Tādu teicienu uz Volgas esot radies ļoti daudz.

Sevišķi liela nozīme bija ģimnāzijai arī „krievu kultūras dienu” sarīkošanā. Programmas lielākā daļa norisa ģimnāzijā. Uzstājās nevien mūsu koris, dejotāji, bet arī atsevišķi solisti. Ģimnāzijā notika arī labdarības sarīkojumi, ko sabiedrība atbalstīja, jo savāktie līdzekļi nāca trūcīgo skolnieku atbalstam.

Kad es atskatos uz šo savas jaunības posmu, man ģimnāzija kopumā šķiet kā viena ģimene. Tas nenozīmē, ka mēs turējāmies noslēgti, savrup. Nebūt nē, mēs bieži tikām aicināti uz dažādiem pasākumiem latviešu ģimnāzijā. Esmu vairākas reizes bijusi tur (protams, nevis viena, bet kopā ar Tamāru un viņas tēti) uz priekšnesumiem un dejām. Ļoti spilgti man atmiņā koncerts ar dziedātājas Ersas-Kozlovskas un Jāņa Jaunsudrabiņa piedalīšanos. Pa dienu rakstnieks paviesojās arī mūsu ģimnāzijā viens pats. Viņš nolasīja mums dažus savus stāstus, to starpā arī „Puika pirtī”. Kad viņš lasīja to „puiku”, mēs no smiekliem vai zemē kritām. Viņš lieliski prata uzstāties. Pats arī izskatījās omulīgs, simpātisks. Vakarā viņš uzstājās latviešu ģimnāzijā, tur dziedāja arī Ersa. Tur droši vien bija arī vēl kaut kas, bet es atceros tikai dziedātāju un galvenais rakstnieku, kurš atstāja lielu iespaidu.

Vienreiz mūsu korim vajadzēja aizbraukt uz kaut kādiem aizsargu svētkiem. Latviešu dziesmas, arī no latviešu klasikas, mums repertuārā bija. Bet steidzīgi vēl tika iemācītas arī dažas garīgās dziesmas. Atceros tikai „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Tad nu mūs tur aizveda ar mašīnu. Ja nemaldos, vietu sauca Runtorta. Bijušajā muižas ēkā bija iekārtota skola. Sākumā notika dievkalpojums (luterāņu), kurā mēs dziedājām, pēc tam pie bagātīgi klātiem galdiem mūs pabaroja un pēc tam notika dejas. Atpakaļ mūs aizveda vakarā ap 10. Mums līdzi brauca Anna Jurjevna. Droši vien, viņa bija arī šī vakara iniciatore. Ar to es pie viena atzīmēšu, ka tajos laikos neviens nekad uz mums šķībi neskatījās un nekad neviens man nav teicis „krievene”. Kā minēju, mēs piedalījāmies pat aizsargu svētkos, tie amizējās un dejoja ar mums tāpat kā ar latviešu meitenēm. Tiesa gan, mēs visi runājām tekoši latviski...

Ludzā bija vēl viena ģimene, kurā es vienmēr varēju griezties vajadzības gadījumā – grāmatu un kancelejas piederumu veikala īpašnieka Morduha Buņimoviča ģimene. Inteliģenta, ticīga ebreju ģimene. Mans tēvs gadiem ilgi skolas un personīgām vajadzībām visu nepieciešamo pirka tikai pie M. Buņimoviča. Šajos lietišķajos kontaktos starp viņiem valdīja savstarpējā cieņa un uzticība. Kad es Ludzā tiku aizvesta, pirmā ģimene, kur vecāki mani aizveda, bija Buņimoviču ģimene. Kundze tik sirsnīgi mūs uzņēma, pacienāja ar pusdienām, teica, ka ļoti saprot mani, kā es jūtos atrauta no ģimenes. Es pirmo reizi biju ebreju mājās, man viss bija tik interesanti. Viņu vecākais dēls Meiers mācījās mūsu ģimnāzijā. Tad nu tika norunāts, ka man Buņimoviča veikalā būs sava „kredīta grāmatiņa”, visu skolai nepieciešamo es saņemšu no viņa „uz grāmatiņu” un tēvs, iebraucis Ludzā, tad norēķināsies uzreiz par vairākiem pirkumiem. Tad nu es bez bēdām tiku apgādāta ar visu nepieciešamo skolai. Pāris reižu vajadzēja no Buņimoviča palūgt arī nelielu naudas summiņu neparedzētiem izdevumiem ģimnāzijā. Viss tas bija ļoti mīļi un jauki. Pie Buņimovičiem aizsākās arī mana pasta kartiņu vai atklātņu kolekcija, kas mana mūža beigās bija izveidojusies par vērtīgu un speciālistu atzītu. Tās lielākā un vērtīgākā daļa tagad glabājas Rīgas vēstures muzejā. Visa Buņimoviču ģimene 1941. gada 14. jūnijā tika deportēta: pats Buņimovičš uz Kirovas apg., Vjatlagu, kur arī mira 1944. gadā. Kundze Raina un abi dēli Meiers un Zalamāns un meita Estere – uz Krasnojarskas novadu. Pēdējie gan tika vēlāk atbrīvoti.

Vēl jāpastāsta, ka Ludzā strādāja lielisks fotogrāfs V. Franks. Manā albūmiņā daudzām fotogrāfijām ir viņa zīmodziņš. Es tikai nesen uzzināju, ka viņa fotogrāfijas pašlaik ir lielā cieņā un ir kolekcionēšanas objekti. Starp citu, viņa dēls ir slavens režisors Hercs Franks.

Tagad nedaudz par pašu Ludzas pilsētu. Tā atrodas ezera, patiesībā divu ezeru krastā, kas savā starpā savienojas ar nelielu zemes šaurumu. Ezera krastā uz pakalna latviešu senvieta, t.s. Odukalns, un bruņinieku pils drupas. Turpat tuvumā uz samērā augsta pakalna pacēlās skaista katoļu baznīca, kas bija pilsētas dominante. Pusceļā uz baznīcu – jauks Madonnas tēls, ko izveidojis tēlnieks Tomašickis, un es atceros tā atklāšanu un iesvētīšanu. Minētā barokālā baznīca nodega lielā ugunsgrēkā, ja nemaldos, 1938. gadā, kad izdega puse pilsētas. Tagad tās vietā slienas jauna baznīca.

Ugunsgrēks un arī karš nav iznīcinājis pareizticīgo baznīcu, kura stāv arī šodien – jauka, balta, ampīra stilā. Uz šo baznīcu mēs gājām dievkalpojumos un pie Dievgalda.

Ievērības cienīgi bija arī abi Ludzas tirgi – par „Zirgu tirgus laukumu” es jau minēju, aprakstot ģimnāzijas ēku. Zirgu pārdošana notika īpašās dienās (ne katru dienu) un tad laukums tiešām bija zirgu un ļaužu pilns. Latgalē bija redzēti ļoti skaisti, vērtīgi zirgi. Notika arī sacīkstes, īpaši ziemā uz ezera ledus. To bija ļoti interesanti noskatīties, pat aizraujoši. Skatītāji stāvēja uz bruņinieku pilskalna un vēroja visu no augšas. Lejā uz ezera sacīkšu trase bija nosprausta ar eglītēm. Daži sacīkšu dalībnieki brauca ar vieglām sacīkšu kamaniņām, bet bieži uzvarētāji bija nevis viņi, bet gan braucēji ar parastām kamanām. Dižošanās bija pamatīga. Viss šovs, protams, par velti.

Tas otrais tirgus laukums atradās pilsētas centrā. Tirgoja laucinieki ar saviem produktiem tieši no vezuma. Tirgoja arī ar slaveniem māla darinājumiem – piena podiem, puķu podiem, bļodām, krūzēm un krūzītēm, nevāpētiem un vāpētiem un pat ornamentētiem,- tie bija saimniecībā nepieciešamie trauki, maksāja santīmus un par „keramikas mākslu” kļuva daudz gadus vēlāk.

Pilsēta neliela, ar maziem veikaliņiem. Par kino es jau rakstīju, notika arī teātra viesizrādes Tautas namā. Visumā klusa pilsēta. Uz lieliem svētkiem atbrauca cirks, uzslēja balagānu, bet, cik esmu novērojusi, ļoti zolīdi cilvēki tur negāja. Tā tad daudz kur iet nebija. Tāpēc laikam bija ieviesusies dīvaina paraša – iet uz dzelzceļa staciju sagaidīt Rīgas vilcienu, kurš pienāca pievakarē. Tur nu gāja ļoti daudzi, eleganti apģērbušies, dāmas un kungi, pastaigājās pa peronu, sagaidīja vilcienu un izklīda. Varbūt tā bija tāda kā pastaiga pa Brodveju vai 5. avēniju – cilvēkus paskatīties un sevi parādīt.

Šovs bija arī parāde 18. novembrī, tajā soļoja ne tikai kareivji, sportisti, skauti, bet arī skolnieki. Bet visefektīgāk izskatījās ugunsdzēsēji ar savu ekipējumu, orķestri, brandmajoru un vadību priekšgalā. Tā bija „brīvprātīgā ugunsdzēsēju biedrība” un priekšgalā tai bija ārsts Bedržickis!

Kā jau minēju, Ludzā un tās apkārtnē bija daudz izglītotu cilvēku, sevišķi krievu tautības. Apkārtnē daudz muižu un dažās vēl dzīvoja to īpašnieki, piemēram, savā muižā vēl dzīvoja bijušais Vitebskas gubernators Arcimovičs, viņa mazmeita mācījās mūsu ģimnāzijā. Bija daudz bijušo virsnieku, vispār emigrantu, kuri pamazām te iekārtojās, ieguva Latvijas pavalstniecību, dabūja darbu. Tā kā Latgale nebūt nebija nekāds tumšs kakts, kā daži vēl tagad domā.

Vēl jāpastāsta par prezidenta Kārļa Ulmaņa braucienu pa Latgali. Tas notika vasarā, viņa maršrutā ietilpa arī ceļš no Ludzas uz Karsavu, tā tad cauri mūsu Mihalovai. Tā kā skola atradās ceļa malā, laikam pēc norādījuma „no augšas” taisni pretim skolai tika uzcelti „goda vārti”, apvīti ar ozolzariem. Visu sagatavot, organizēt un izdomāt vajadzēja mūsu skolai. Es priecājos, ka viss šis pasākums notika vasarā un es esmu mājās un arī varu visu tuvumā redzēt un izbaudīt. Bija svētdiena, baznīcā mācītājs pateica, lai dievlūdzēji neizklīst, jo braukšot garām prezidents. Bet cilvēki tāpat to zināja, bija zināma pat stunda, kad viņš varētu būt klāt. Un tā arī notika. No baznīcas torņa jau bija redzams, ka parādījies prezidenta kortežs. Sāka zvanīt baznīcas zvani. Pirmā mašīnā piebrauca žurnālisti un kaut kādi militāristi un jautāja, vai mums viss kārtībā un vai mēs zinām, kā izskatās prezidents. Tāds glups humors! Mēs jau bijām sakārtojušies vārtos. Priekšā vidū stāvēja mans tēvs, turot rokās ar izšūtu ornamentētu sedziņu apklātu paplāti, uz tās rudzu maizes kukulis (mammas cepts) un sāls trauks. Tēvam blakus, abās pusēs stāvēja divas meitenes ar ziediem, viena no tām biju es. Ziedi pašua dārziņā audzētas dālijas un asteres, pašu arī sakārtoti lielos skaistos pušķos. Man vajadzēja pasniegt ziedus prezidentam, otrai meitenei – ģenerālim Balodim. Un savukārt tālāk stāvēja divi mācītāji pilnā baznīcas ietērpā. Viens vienā pusē, otrs tēvam otrā pusē, vienam rokās krusts, otram skaistā iesējumā ar sudraba apkalumiem evanģēlijs. Tā bija pirmā rinda, tālāk stāvēja skolotāji un visa „Tauta”. Apsveikuma runu latviešu valodā noskaldīja mans tēvs un pasniedza sālsmaizi.

Tad teica arī mācītājs t. Nikanors Trubeckojs krievu valodā. Pēc scenārija tas paredzēts nebija, t. Nikanors to izdomāja pats uz savu galvu. Pie tam otrs mācītājs t. Boriss Ramans (no Goliševas draudzes), latvietis būdams, būtu varējis lieliski visu norunāt latviski. Tā viss gāja gludi, kamēr t. Nikanors runāja parastos apsveikuma vārdus. Bet tad nu viņš sāka apmēram tādus vārdus teikt, ka pateicoties prezidenta kunga gādībai pie mums viss esot jauki, ne tā kā kaimiņu valstī, kur tiekot vajāta ticība. Tauta cieš un tml. Šajā mirklī mans tēvs kaut kā sarāvās un uzmeta ātru skatienu prezidentam. Un prezidents ar tikko manāmu galvas mājienu un pat vairāk ar acīm pamāja tēvam, lai mācītājs runā vien, viņam pat bija smaids sejā... T. Nikanoram gan no mugurpuses viens skolotājs klusiņām „paklapēja” un čukstēja „ о. Никанор, кончайте”. Šis tad nu ar krustu deva svētību un beidza. Tad man vajadzēja pasniegt puķes, es tuvojos prezidentam un visu laiku skatījos viņam sejā, viņš smaidīja un dīvaini, izskatījās ļoti labsirdīgs. Tad nu viņš visiem mums paspieda roku un aizbrauca. Es par visu šo šovu ilgi domāju, man K. Ulmanis izlikās vienkāršs, gandrīz kā lauku saimnieks, un labsirdīgs, pretstatā daudziem viņa ministriem, sevišķi kara ministram ģen. J. Balodim, kurš izskatījās tik svarīgs, svinīgs un nepieejams. Biju pārsteigta, ka arī daudziem pieaugušajiem cilvēkiem bija tāds pat iespaids.

Tā mūsu dzīve bez kādām īpašām izmaiņām turpinājās tālāk, līdz pienāca 1935. gads. Un tad no skaidrām debesīm nogranda pērkons. Pavasarī, jau īsu laiku pirms mācību gada beigām, mūs satrieca negaidīta ziņa, ka mūsu ģimnāzija tiek slēgta. Mūsu mīļā skola, kas bija gaismas avots ne mums vien, bet arī ludzēniešiem! Uzzinājām, ka visā Latgalē ir atstāta viena vienīgā krievu vidusskola Rēzeknē un Daugavpilī pie latviešu ģimnāzijas krievu klašu komplekts. Te nu bija labsirdīgais smaidīgais lauku papus K. Ulmanis! „Vadonis”, lieliskais saimnieks! Otrreiz viņš satrieca visus 1940. g., kad sākās Latvijas okupācija – ienāca sarkanās armijas tanki. Pa radio viņš pateica savu slaveno runu: „Es palieku savā vietā un jūs paliekat savās vietās!” Arī tad mēs visi raudājām un gudri cilvēki pareģoja, ka vēlāk tam būs ārkārtīgi smagas sekas. Ja kaut daži šāvieni būtu atskanējuši uz robežas, Latvijai starptautiskajā arēnā būtu pavisam cits statuss... Bet es esmu ļoti aizsteigusies priekšā savā stāstā.

Tad nu par to pavasara dienu 1935. gadā, par kuru man ir tik rūgtas atmiņas. Šajā dienā uz rīta lūgšanu aktu zālē sanāca visi pedagogi. Pēc viņu „garām” sejām mēs jūtām, ka noticis kaut kas nelāgs. Kad rīta lūgšanas rituāls bija beidzies, direktors Smirnovs nolasīja Izglītības ministra pavēli par mūsu ģimnāzijas slēgšanu un ļoti īsi pateica dažus vārdus, ļoti korekti, savaldīti, bet trīcošā balsī. Un te visi, gan audzēkņi, gan pedagogi sāka raudāt. Un tā mēs stāvējām ierindā, nekustoties, nesačukstoties un raudājām.

Nezinu, cik minūtes pagāja, kamēr direktors teica „ejiet klasēs”. Parastā kārtībā mēs izklīdām, runāt sākām tikai klasēs, bet no šoka stāvokļa nevarējām atjēgties visu dienu. Nekādas priekšnojautas mums nav bijis, vienīgi, ka mums nezināmu un neizprotamu iemeslu dēļ jau 1934./35. mācību gada sākumā no sava posteņa bija noņemts ģimnāzijas direktors Iv. D. Poļakovs, lielisks pedagogs un vispār vienreizēji gaiša personība, kuru visi mīlēja un cienīja. Es jau minēju, ka mana vecā ģimnāzija Ludzā bija ne tikai mācību iestāde, bet arī kultūras centrs visiem krievu tautības Ludzas iedzīvotājiem. Ar šo laiku krievu sabiedrības kultūras dzīve Ludzā pakāpeniski izsīka.

Ko darīt tālāk? Daži mani klases biedri aizbrauca mācīties uz Rēzekni, daži iestājās latviešu ģimnāzijā turpat Ludzā, bet daži vispār palika bez vidusskolas izglītības...

Rudenī arī es aizbraucu uz Rēzekni. Es dzīvoju vienā istabiņā kopā ar Zoju Bolmani pie mūsu bijušā direktora I.D. Poļakova, kurš atlaists no direktora amata, pārbrauca uz Rēzekni un pasniedza Rēzeknes ģimnāzijā latīņu valodu. (Vēsturi tur pasniedza ģimnāzijas direktors Иван Петрович Тутышкин, arī izcila personība). Ivan Dimitrijevičs bija noīrējis sev nelielu ģimenes mājiņu pilsētas nomalē. Mēs ar Zoju pie viņiem arī ēdām, tā kā viss bija nokārtojies tīri labi, tikai mājās varēja aizbraukt ļoti reti, tikai garākās brīvdienās, jo tad Karsavas stacijā kādam vajadzēja atbraukt man pakaļ (iepriekš visu saskaņojot). Zoja gan bieži brauca pie savas vecmāmiņas, jo tā dzīvoja tikai dažus km no Rēzeknes.

Rēzeknes ģimnāzijā visas klases bija pārpildītas, jo te saplūda jaunatne no Ludzas, Karsavas, Jaunlatgales u.c. Bet tā kā puse no maniem klases biedriem bija mani klases biedri no Ludzas un mēs ar Zoju sēdējām vienā solā, es tur ātri pieradu. No skolotājiem man visvairāk patika pats direktors, kurš pasniedza vēsturi, viņš bija ļoti omulīgs, prata ļoti saistoši runāt, varēja redzēt, ka mīl bērnus. Tā nu iznāk, ka man ar vēstures skolotājiem stipri veicās, - visi, arī vēlāk Rīgā bija ļoti erudīti un galvenais, labi pedagogi. Par pārējiem man nav daudz ko stāstīt, jo es tur mācījos pārāk īsu laiku. Tur arī bija visādi pulciņi, lielisks orķestris, dažādi pasākumi, bet tas mani sevišķi neskāra. Man ļoti patika viens pasākums, kādu mums Ludzā nebija. Drīz pēc skolas mācību sākuma vienu dienu paziņoja, ka nākamā dienā notikšot gājiens brīvā dabā aiz pilsētas, tā kā var ierasties vasaras kleitā (bija skaidras siltas atvasaras dienas). Tā ģimnāzijas pagalmā sanāca diezgan raibs pūlis, apģērbušies bija kā nu kurš, daudzi bija skautu formās, citi, sevišķi zēni, arī skolas formā. Pēc fizkultūras skolotāja komandas mēs visi nostājāmies uz ielas ierindā. Iznāca arī pedagogi ar direktoru priekšgalā, iznesa valsts karogu un tad mēs braši soļojām cauri visai pilsētai – karognesēji, orķestris, pūšot maršu, mēs visi. Pļavā mežmalā notika visādas spēles (pat futbols), sacensības, dziedāšana, bļaustīšanās un tml., brīvi un nepiespiesti. Ar zirgiem atbrauca daži vecāki, pat atveda no ģimnāzijas virtuves (lielos katlos) karstas pusdienas. Vakarā tikpat skaisti un braši atpakaļ.

Vairāk kā šis īsais Rēzeknes ģimnāzijas laiks mani ietekmēja dzīvošana harmoniskajā patriarhālajā Ivana Dimitrijeviča ģimenē. Viņa sieva Jūlija Ivanovna arī bija izglītota sieviete (viņai pirms Pirmā pasaules kara piederēja meiteņu ģimnāzija Rīgā), sirsnīga un vienkārša, bez jebkādiem lepnuma vai splīna pazīmēm kā dažkārt „nestrādājošām sievām”, viņa prata atrast kopīgu valodu ar visiem un ar jaunatni it sevišķi. Man ļoti patika mūsu kopīgās pusdienas, atnākot no ģimnāzijas. Visi sēdēja katrs savā vietā ap lielu ēdamgaldu, ar Ivanu Dimitrijevu galda vienā galā un Jūliju Ivanovnu otrā, mēs ar Zoju un viņu trīs meitenes apkārt. Meitenes „dežurēja” pēc kārtas, - klāja galdu un novāca netīrus traukus un tos nomazgāja. Pie galda nesteidzīgas sarunas, meitenes stāstīja par savu skolu. Viņiem vecākais dēls bija jau beidzis ģimnāziju un kaut kādos kursos mācījās Rīgā. Jauks zēns, sākoties Otram pasaules karam, tika mobilizēts Sarkanā armijā un krita pašā pirmajā kaujā, kurā liktenis viņam bija lēmis piedalīties. Bet visas trīs meitenes vācu laikā saslima ar tuberkulozi un viena pēc otras ar īsu laika atstarpi mira. Bēdu sagrauta Jūlija Ivanovna arī aizgāja viņsaulē. Ivans Dimitrijevičs jau karam sākoties, bija kļuvis par mācītāju. Esmu jau rakstījusi, ka miris baznīcā, saļimstot altārī. Miers viņu pīšļiem. Šī bija viena no visjaukākām ģimenēm, kādu es savā mūžā pazinu. Viņu ietekme uz mani bija ļoti liela, uz maniem uzskatiem, vispār uz manu veidošanos par cilvēku, kāda nu es esmu.

Rēzeknē es mācījos tikai vienu ceturksni. Īsi pirms brīvdienām atbrauca mani vecāki un brālis, palika Rēzeknē 2 dienas; man par lielu pārsteigumu es tikai tad uzzināju, ka mēs kopā braucam uz Rīgu, uz pastāvīgu dzīvi. Kā un kāpēc viss tas notika esmu izstāstījusi jau rakstot par agro bērnību. Pirms tam es Rīgā biju tikai vienu reizi, mēs ar mammu pavadījām atvaļinājumu jūrmalā un tad arī „apskatījām Rīgu”.

Pirmais dzīvoklis mums bija Torņakalnā, Brambergas ielā, tā kā tur bija daudz zaļumu pāreja no laukiem uz lielpilsētu nebija tik krasa. Bet mēs tur ilgi nebijām, - jau ziemas vidū tēvs nopirka mūsu pašreizējo mājiņu Volguntes ielā un tā, var teikt, es nodzīvoju šajā mājiņā visu savu mūžu. Te toreiz bija tikpat kā lauki, - iela nebruģēta, tikpat kā lauku ceļš. Pa to no rītiem dzina uz ganībām ganāmpulku, vakarā gotiņas atgriezās mājup. Nelielas privātmājiņas, visām klāt sakņu un augļu dārzs. Gar ielu – kļavas, liepas, pat ozolkoki un, protams, lieli ceriņu krūmi. Šie koki manu acu priekšā izauguši par īstiem milzeņiem. Tā kā mēs šeit adaptējāmies ļoti ātri. Lietus laikā mūsu logu priekšā radās lieliska peļķe, ikreiz salasījās un bradāja pa to apkārtējie bērni, laida kuģīšus un priecājās. Pēc daudziem gadiem pa to izbradāties dabūja arī mani bērni. Kad ielu noasfaltēja, bērni to ļoti nožēloja. Un man arī bija žēl. Žēl arī zudušā miera un klusuma. Jo tajos gados, kad mēs te apmetāmies uz dzīvi, nekādi auto te neskraidīja, tikai retumis izbrauca kāds zirdziņš.

Mūsu sētai apkārt, pareizāk gar sētu, arī auga kļavas un ceriņi, bet pašā dārzā auga palieli ķiršu koki, kas deva labu ražu. Jau pirmajā gadā, pavasarī, tēvs iestādīja četras ābeles un jāņogu krūmus. Šīs ābeles aug vēl tagad. Ķiršu koki izsala bargajā 1940. gada ziemā. Tā kā pārējie augļu koki ir manis stādītie. Mums uzreiz ļoti patika, ka apkārtnē daudz zaļumu, ir daudz vietu, kur pastaigāties – bērzu birzīte, Šampētera priežu mežiņš un ozolu aleja, kas veda uz Šampētera muižiņu, Volguntes un Kalnciema ielas veda uz īstiem laukiem un pļavām. Drīz vien mēs atradām ceļu uz Kalnciema mežu, kur gājām ogot un sēņot, bet mēs ar brāli bieži laidāmies garākās ekskursijās ar velosipēdiem.

Drīz vien iepazināmies ar kultūras vietām, tepat kaimiņos – Kalnciema ielā, kur tagad neglītais „trepīšu veikals”, bija kinoteātris „Holivuda”, bet mums blakus Volguntes ielā 48 - bibliotēka. Bibliotekāre ļoti simpātiska vecākā dāma, ar kuru mēs ātri sadraudzējāmies, sevišķi brālis, kurš tur stundām kavējās, ne tikai „ložņājot” gar plauktiem, bet arī palīdzot bibliotekārei. Šī bibliotēka darbojās līdz padomju laikiem, bet tad grāmatas varēja dabūt bērnu bibliotēkā Kalnciema un Apūzes ielas stūrī, kur bija liels grāmatu klāsts arī pieaugušiem. Pie viena, par to māju Volguntes ielā 48. Tai blakus bija otra tādā pašā stilā celta māja, kurā darbojās farmaceitiskā „rūpnīciņa”. Karam beidzoties un vācu armijai atkāpjoties, to vācieši uzspridzināja, veselu nedēļu pēc tam mūsu ielu neatstāja stipra baldriāna un citu zāļu smaka. Fabrikas īpašnieku Eikertu ģimene dzīvoja skaistā divstāvu namā parka dziļumā. Miniatūrais parks lieliski izplānots, ar celiņiem, nelielu dīķi un saliņu tā vidū; uz saliņas toreiz dzīvoja divas stirniņas. Īpašnieku Eikertu deportēja 1941. g. 14. jūnijā; ģimene, karam beidzoties, aizbrauca uz Vāciju. Padomju laikā viņu dzīvojamā mājā vismaz bija izvietojies bērnu dārzs un parks ap to bija kārtībā, pārējā teritorija pamazām panīka, kļuva par caurstaigājamu, bet parka aizmugurē, kur Eikertiem bija siltumnīcas, netīrumu izgāztuve. Un beidzot mūsu laikos, t.i. neatkarīgās Latvijas laikā, bērnu dārzu likvidēja un nams pavisam neilgu laiku pastāvēja tukšs, bez durvīm, ar izdauzītiem logiem, tad tas pamazām kļuva zemāks un mazāks, līdz, kamēr pavisam pazuda. Un nu šogad tās postažas vidū uzcelta supermoderna „biezā” jaunbagātnieka māja. Eikerti tādi neizskatījās un arī apkārtne bija patīkama. Tas nu tā, neciešu tādus izlīdeņus.

Mans brālis iestājās 2. Valsts ģimnāzijas (Āgenskalna) pirmajā klasē. Lieliski mācījās, beidza kā teicamnieks un bez pārbaudījumiem tika uzņemts universitātē.

Es iestājos vienīgajā krievu vidusskolā, kas bija atstāta Rīgā – Rīgas valsts krievu ģimnāzijā, Akas ielas 10, kur pirms tam atradās Lomonosova ģimnāzija (pilsētas). Klase pārpildīta. 1937. g. mēs beidzām ģimnāziju 75 cilvēki, cik mēs iesākām kopīgās gaitas, es nemaz nezinu, jo vairāki atkrita.

Es tiku jauktajā klasē – zēni un meitenes. Meiteņu paralēlā klase bija tik pārpildīta, ka tur vairs nevienu nepieņēma. Mani ieveda klasē un nosēdināja brīvajā vietā meiteņu klases audzinātāja (mūsu klases audzinātājs tajā dienā nebija skolā) Taisija Ivanovna Mikula. Viņa bez savas meiteņu klases patronēja arī mūsu klases meitenes, pasniedza mums mājturību un izveda arī audzināšanas pārrunas (kas uz zēniem neattiecas). Vēlāk, kad mēs jau bijām beigušas skolu un organizējām klases „salidojumus” viņa vienmēr tika aicināta un mēs viņu arī apglabājām.

Otrā dienā notika iepazīšanās ar mūsu klases audzinātāju - Николай Николаевич Кузьминский , kurš mums pasniedza fiziku. Viņš mani izsauca pie tāfeles, noprasīja, kādu vielu es jau esmu mācījusies savā vecajā skolā (izrādījās, ka viņi pašlaik izņem to pašu), lika man atstāstīt un arī uzdeva dažus jautājumus no vecās vielas.

Es atbildēju tekoši. Ar to viņš arī apmierinājās un es vairāk netiku izsaukta 2 gadu laikā (!). Atzīmes viņš lika uz kontroles darbu pamata. Un tā nepagāja ilgs laiks, kad es „apjēdzu”, ka meitenes, kas sēdēja manā apkārtnē, nodarbojas ar visu ko, tikai ne ar fiziku. Sēdēja gan ļoti klusi. Nekāda grozīšanās, vai sačukstēšanās. Es paliku mēma, kad meitene, kas sēdēja man priekšā, izņēma no somas lielu galdautu un sāka to izšūt krāsainiem diegiem. Nikolajs Nikolajevičs to ne redzēja, ne pamanīja. Laikam uzskatīja mūs par jau pieaugušiem cilvēkiem, gandrīz studentiem. Visu uzmanību viņš veltīja vienai zēnu grupai, kas bija sasēdušies vienkopus. Uzzināju, ka tie ir bijušie Lomonosova ģimnāzijas reālklases audzēkņi, t.i. reālisti, kuri arī taisās stāties universitātē attiecīgajās fakultātēs. Ar tiem notika dažkārt īstas debates, kas mums pat nebija saprotamas. Citi zēni, protams, tika izsaukti pie tāfeles, bet meitenes ļoti reti...

Un nu pienāca izlaiduma eksāmeni un mums par šausmām viens no gala eksāmeniem – fizika. Ko nu? Izglāba t.s. reālisti. Viņi sastādīja atbildes uz visiem biļešu jautājumiem, kaut kur tās nodrukāja un mēs katrs dabūjām par nelielu samaksu savu eksemplāru. Atlika tikai zubrīt. Man palaimējās tā, ka es vēl šodien izjutu to prieku un laimi – 5. biļete, ko es bija izzubrījusi no galvas. Bet biju šaušalīgi nobijusies, ka es varu arī izgāzties. Ar to es negribu teikt, ka Nikolajs Nikolajevičs bija slikts pedagogs. Taisni otrādi, viņš bija ļoti inteliģents, viens no tā laika izglītotākiem cilvēkiem. Bez savas profesijas, viņa vislielākā aizraušanās bija krievu literatūra.

Tā kā Nikolajs Nikolajevičs bija arī sabiedrisks darbinieks,- skolotāju biedrības priekšsēdētājs un vācu okupācijas laikā bija arī Skolu daļas vadītājs Krievu komitejas ietvaros, tika apcietināts jau 1944. gada rudenī un pēc pusgada mira ieslodzījumā.

(Gandrīz gadu neesmu izdarījusi nevienu ierakstu... Bet pagājušajā vasarā mājās remonta laikā sirds tā sāka streikot, ka domāju, nu jau cauri...)

Liels bija man pārsteigums, ka krievu valodas skolotāja ir Marija Viktorovna Mikirova - mana Ludzas skolotāja. Te nekādu problēmu nekad nav bijis, taisni otrādi, pēdējā klasē, kad domrakstiem bija augstas prasības, vienreiz manu domrakstu (par Dostojevski) nodemonstrēja klasei kā „paraugdarbu”.

Esmu jau minējusi, ka man veicās ar vēstures skolotājiem. Un te arī bija izcils vēstures skolotājs Vasilijs Vasiļjevičs Preobraženskis, kura stundas ir neaizmirstamas. Par nožēlu jau 1936. g. Vasilijam Vasiļjevičam izglītības ministrija liedza tiesības pasniegt vēsturi sakarā ar viņa sabiedrisko darbu, baznīcas patstāvības aizstāvēšanu un acīmredzot par dažiem izteicieniem sakarā ar jauno politisko kursu. Mēs to ļoti pārdzīvojām. Tāds ļoti izglītots un talantīgs skolotājs nederēja, protams, arī padomju varai un viņš 1941. g tika represēts. Lēģera mocības viņš spēja izturēt tikai 4 mēnešus, mira 44 gadu vecumā.

Nāca klāt jauni priekšmeti – kosmogrāfija un mākslas vēsture. Kosmogrāfiju pasniedza bijušais cara armijas jūras virsnieks (karā zaudējis kāju). Николай Семенович Федоров. Šī tomēr eksakta zinātne tika pasniegta tik interesanti, saistoši, ka kļuva par iemīļotu priekšmetu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka skolotājs vairakkārt uzaicināja mūs visu klasi pie sevis Meža parkā, kur mēs dārzā varējām teleskopā vērot zvaigžņotās debesis un tā sakot dabā atkārtot to, ko viņš teorijā bija pastāstījis klasē.

Ļoti talantīgi mākslas vēsturi pasniedza Jevgēnijs Jevgeņjevičs Kļimovs. Arī viņa stundas bija devušas ļoti daudz mākslas izpratnei, gaumes attīstībai. Protams, stāstījumu pavadīja ilustratīvais materiāls. Jevgenijs Jevgeņjevičs veda mūs uz muzejiem un izstādēm; ļoti spilgti vēl atceros lielas Bogdanova-Beļska izstādes apmeklējumu, kuru es tik labi pazinu no krāsainām viņa gleznu reprodukcijām avīzē „Сегодня” (man bija sakrājusies vesela mape šo reprodukciju izgriezumu).

Pie viena pastāstīšu interesantu epizodi. Pirmo gadu studējot Latvijas Universitātē es klausījos profesora Borisa Vippera lekcijas mākslas vēsturē un pavasarī liku eksāmenu. Vajadzēja iepriekš pierakstīties, man bija 23. numurs un es mājās vēl pārskatīju savus pierakstus un nesteidzīgi devos uz autobusu, jo laika it kā būtu atliku likām. Un nu pārsteigums - gandrīz varēju nokavēt, jo atbildēja jau nr. 20. Izrādās, ka izkrituši viens pēc otra 10 studenti. Visiem uzdots viens un tas pats jautājums – paskaidrot „color” (kolorīts) un „valeur” (gaismēnas gradācija). Sarūgtinātais profesors, dabūjis skaidru atbildi vairāk šo jautājumu nav nevienam uzdevis. Kad es ienācu, viņš bija ārēji mierīgs, taču kaut kādas sarūgtinājuma pēdas tomēr sejā bija manāmas. Man viņš pavisam uzdeva trīs jautājumus. Uz pirmo vajadzēja pastāstīt sīkāk (atceros par grieķu skulptūru), uz pārējiem diviem, atbildēt vienā teikumā. Palūdza eksāmena grāmatiņu, parakstīja, tad atšķīra pirmo lapu un izlasīja manu uzvārdu un sekoja jautājums: „Kādu ģimnāziju Jūs beidzāt?” – „Valsts krievu ģimnāziju”. „Mākslas vēsturi Jums pasniedza Kļimovs?” – „Jā, Kļimovs”. „Vai Jūs viņu tagad arī satiekat?” – „Jā, dažkārt satieku.” „Kad satiksiet, pasveiciniet no manis un pasakiet, ka Jūs eksāmenu mākslas vēsturē nolikāt uz teicami.” – „Paldies, profesora kungs.” Te vēl jāpiebilst, ka prof. Vippers ar komplimentiem nemēdza mētāties.

Vēl man jāatzīmē, ka man ļoti daudz deva ticības mācības pasniedzējs prāvests t. Nikolajs Perehvaļskis. Viņa stundas varētu nosaukt īstenībā par ievadu filosofijā un ētikas stundām. Kad jau universitātē klausījos lekcijas filozofijā, es tās uztvēru viegli un arī viegli gatavojos eksāmeniem, jo t. Nikolajs īstenībā man jau bija attiecīgi „saķemmējis smadzenes”. Viņš bija augsti izglītots mācītājs, garīgā pareizticīgā žurnāla „Вера и жизнь” redaktors. Vēlāk, kad jau biju iestājusies studenšu korporācijā „Sororitas Tatiana”, es ļoti sadraudzējos ar viņa meitu Iraidu (Raju) un bieži apmeklēju viņu dzīvokli (Brīvības ielā, tieši pretim Aleksandra Ņevska baznīcai, kurā t. Nikolajs kalpoja). Tad varēja vērot viņu arī „privātos” apstākļos – bija ļoti sirsnīgs, vienmēr apvaicājās. Bet no ikdienas dzīves stāvēja ļoti tālu, visus praktiskos jautājumus risināja матушка. To dažkārt izmantoja bērni, - dēls meteorologs, pasniedza mūsu ģimnāzijā matemātiku, meita studente – mana draudzene Raja. Kā ilustrācija – pie pusdienu galda Raja saka tēvam, ka viņai šujot uz svētkiem jaunu kleitu, esot pietrūcies nedaudz materiāla. Tēvs prasa: „Cik daudz?” apmēram 3 m (!?). Seko rīkojums „Матушка, izsniedz meitenei naudiņu, lai viņa piepērk klāt.” Pie viena izstāstīšu, ka visa ģimene kara beigās, kad sākās masveidīgā prombraukšana, aizbrauca uz Vāciju un pēcāk no turienes Amerikā. Raja man no turienes šad tad atsūtīja pa kādam dolāram un kopā ar Galinu Āboliņu arī kādu paku. Tagad viņi visi guļ Dieva mierā svešumā.

Visumā jāsaka, ka pedagogi lieliski tika galā ar savu ārkārtīgi smagu uzdevumu saliedēt mūs vienotā kolektīvā. Bijām sabraukuši turpat no visas Latvijas, visi sarūgtināti, taču par to nerunāja un skaļi nekurnēja. Un tā pamazām, pamazām pieradām un galu beigās bijām draudzīga saime. Jau pēc kara pirmo reizi satikāmies visa klase, cik nu bijām palikuši dzīvi un dzīvojām Rīgā, lai nosvinētu 25. gadu kopš skolas beigšanas. Šīs svinības notika mūsu mājās Volguntes ielā. Turpmāk ik gadu sanācām, vienmēr klāt bija arī Taisija Nikiforovna. Jau 25 gadu jubilejā bija ieradušies tikai 15 cilvēki. Karš un okupācijas laiki pamatīgi izretināja mūsu rindas. Uz mūsu „salidojumiem” nāca tikai 3 „zēni” – arhitekts Ļevs Aļunins, jurists Koļa Gerasimovičs un zobu tehniķis Dimitrijs Pļehnevičs. No tiem dzīvs tagad tikai Dimitrijs, bet meitenes piecas. Izbeidza pastāvēšanu arī abiturientu biedrība jeb kopa, kura ik gadus rīkoja ģimnāzijas mēroga, t.i. visu ģimnāzijas abiturientu salidojumus, arī palikuši pavisam nedaudzi. No manas klases meitenēm pašlaik es satiekos tikai ar Margaritu Morozovu – ārsti, kura dzīvo Ķemeros (…2007.g.). Dzīva ir arī mana tuva draudzene Ludmila Zemmeringa – Kēlere, juriste, kopā ar ģimeni aizbrauca, dzīvoja ASV, pasniedza krievu valodu kādā universitātē (ieguva profesores grādu). Sarakstīja grāmatu par mūsu arhibīskapu Jāni Pommeru un tad aizbrauca uz Jeruzalemi un iestājās klosterī. Tagad viņa saucās māte Ioanna (par godu arhibīskapam Jānim Pommeram). Ar ārpasauli viņai, protams, visi sakari pārtraukti.

Bet es nu stipri aizsteidzos priekšā. Ģimnāziju es beidzu 1937. gadā (Puškina jubilejas gads, ko mēs ļoti plaši atzīmējām). Šajā gadā es beidzu arī grāmatvedības, stenogrāfijas un mašīnrakstīšanas kursus. Stenogrāfiju es nelietoju un ļoti ātri aizmirsu, bet grāmatvedība, resp. lietvedība un mašīnrakstīšana man vēlāk dzīvē ļoti noderēja. Galvenais, ko es nākamajā gadā veicu, bija gatavošanās iestājeksāmeniem universitātē, vislielāko uzmanību veltot latviešu valodai.

Lai iekļūtu Filoloģijas un filosofijas fakultātē ar korektu valodas pārvaldīšanu vien nepietika. Gāju speciālos Almas Ratermanes kursos, kura gatavoja iestājpārbaudījumiem universitātē.

Ratermana kundze bija izcils pedagogs. Mani pie viņas aizveda mani klases biedri, jo tie viņu labi pazina – viņa ilgus gadus strādāja Lomonosova ģimnāzijā. Alma Ivanovna bija arī latviešu valodas mācību grāmatu autore (kopā ar kolēģi uzvārdā Kaķis). Almas Ivanovnas kursi darbojās gadiem, eksaminatoru stiķi un niķi viņai bija labi zināmi, sevišķi medicīnas un filoloģijas fakultātēs. Kā bieds medicīnas fakultātē tolaik bija prof. Plāķis, bet filoloģijas fakultātē slavenais lingvists prof. Jānis Endzelīns. Bet Alma Ivanovna vienmēr paredzēja domrakstu tematus un arī zināja apmēram, ko var pajautāt. Tā kā savus kursantus viņa diezgan labi sagatavoja un tie pa lielākai daļai eksāmenus arī izturēja.

Un tā manu latviešu valodu iestājeksāmenā pārbaudīja tieši prof. J. Endzelīns. Domrakstam tika doti 2 temati, es izvēlējos brīvo tēmu – Latvijas daba; otra tēma bija salīdzināt Blaumaņa laika latviešu lauku sētu ar tagadējo. Prof. lika lapas augšgalā, kur bija atzīmēts uzvārds un vārds, pierakstīt arī savu vidusskolu un latviešu valodas skolotāja vārdu. Kad pienāca mana kārta atbildēt mutvārdos, prof. lika apsēsties viņam blakus (parasti jāsēžas pretīm), viņam priekšā atradās mans domraksts, un es tūlīt redzēju, ka nekādu labojumu nav, tikai vienam teikumam malā sarkana svītra. Prof. uzmeta skatu manam vārdam (un vidusskolai) un teica, ka viss uzrakstīts pareizi un tikai viens teikums viņam nepatīkot, jo tas esot tipisks avīžnieku stils un lai es turpmāk tādus teicienus nelietoju. Tad lika man pastāstīt par Apsīšu Jēkabu. Kad es nedaudz teikumus biju pateikusi, pārtrauca mani šādi: „Ko Jūs teiksiet par šādu izteicienu: „Pie labas gribas var daudz ko sasniegt”. Uz ko es: „Tas nav labi pateikts.” – „Un kā teiktu Jūs?” – Es teiktu: „Ar labu gribu var daudz sasniegt.” Prof. savukārt: „Cerēsim, ka arī Jūs ar labu gribu daudz sasniegsiet. Uz redzēšanos”. Un tas bija viss eksāmens. Tūlīt skriešus pie Almas Ivanovnas visu sīki atstāstīt un pateikties. Un viņa teica, ka ne par velti prof. lika atzīmēt skolu un skolotāju, viņš redzēja, ka es esmu krieviete, valodu pārvaldu korekti, arī izruna acīmredzot viņu apmierināja. Bet šis mans pirmais eksāmens universitātē man ir neaizmirstams. Un varu iedomāties, cik sašutis būtu prof. Endzelīns, kurš visu mūžu cīnījies par latviešu valodas tīrību, dzirdot tagadējo piesārņoto valodu.

Man laimējies, esmu dzirdējusi izcilu zinātnieku lekcijas, esmu iepazinusi t.s. akadēmisko dzīvi, skaistas tradīcijas. Sākoties mācību gadam, Lielajā aulā notika svinīgs akts. Akadēmisko runu latīņu valodā (!) teica prof. Augusts Tentelis. Profesori svinīgos talāros, studenti tumšos uzvalkos, studentes vai melnās vai tumšās kleitās. Dienas vakarpusē tika noturēti arī nelieli dievkalpojumi (pēc konfesijām – Lielajā aulā luterāņu, Mazajā aulā – pareizticīgajiem slāvu un latviešu valodā, uz to es arī aizgāju. Neatceros, kur notika dievkalpojums katoļiem).

Sevišķi svinīgi bija arī gājieni uz Brāļu kapiem 18. novembrī. Gājiena priekšgalā profesori, pēc tam studentu organizācijas – korporācijas, konkordijas, vienotnes, dažādas biedrības. Visiem rokās eglīšu zariņi. (Tie bija salikti kaudzēs universitātes ēkas priekšā zem liepām).

Kā toreiz bija pieņemts svinīgos gadījumos mācību spēki melnos mēteļos ar samta apkakli, baltu kaklautu, ar cilindru galvā, dažiem katliņi.

Izcilākie lektori, ko man bija laime dzirdēt, bija prof. T.Celms, A. Švābe, B. Vippers, L. Bērziņš, Ed. Šturms, J. Siliņš, F. Balodis, Rob. Vippers.

Drusku sīkāk pastāstīšu par prof. Augustu Tenteli – izglītības ministrs, ļoti cienījams cilvēks. Lasīja viduslaika vēsturi un vadīja semināru viduslaikos. Teica, ja pie viņa noliksi eksāmenu viduslaiku vēsturē, tad jau vari skaitīt, ka universitāti esi beidzis, tik nopietni un smagi tas bija. Man neiznāca likt pie viņa eksāmenu – sākās „padomju laiki” nu profesora vairs te nebija. Bet es izstrādāju pie viņa semināru, par to arī izstāstīšu sīkāk. Kas attiecās uz viņa lekcijām, tad nu tās bijušas šausminoši garlaicīgas, bet tomēr bija kupli apmeklētas, jo taču.... ministrs, svarīga persona utt.

Lekcijas notika tādā garā. Profesors apsēdās (29. auditorija) katedras, t.i., īstenībā gara galda ar slēgtu priekšpusi (galds uz paaugstinājuma) vidū un no burtnīcas lasīja mierīgā, klusā balsī, monotoni. Pierakstīt kaut ko bija ļoti grūti, jo.... jau pēc 15 minūtēm tā sāka nākt miegs, ka vajadzēja nevis rakstīt, bet gan pieturēt acis, lai tās neveras ciet. Un tad nāca bezgalīgie citāti latīņu valodā – prof. piebilstot: „Un tagad es nolasīšu jums visiem labi pazīstamajā latīņu valodā, ko par šo lietu teica slavenais vēsturnieks tāds un tāds”... un sekoja citāts lpp. garumā. Un tāpēc eksāmenam visi gatavojās pēc biezas grāmatas vācu valodā, pēc kuras prof. arī jautāja...

Un dīvaini, ar semināru bija citādi, tur vajadzēja intensīvi domāt un strādāt. Mani tur „aizvilka” kursa biedri Edgars Šitte (kritis karā, ļoti gaišs, gudrs zēns) un Alfreds Jaunušāns (aktieris, toreiz apmeklēja teātra kursus, tagad Nacionālā teātra režisors). Abi šie zēni bija beiguši klasisko ģimnāziju Jelgavā. Bez šiem zēniem seminārā bija pieteicies vēl viens mūsu kursa biedrs – neredzīgais jauns cilvēks, viena „veca” studente, un viens jau „pusmūža” kungs, kurš bija iestājies universitātē reizē ar mums un arī turējās ar mums kopā. Lai nedaudz kuplinātu šo pulciņu, zēni pierunāja mani, apsolot, ka mani „izvilks” un viss būšot labi, jo es bija vairāk kā „švaka” latīniste. Tas nu viss norisa tā. Tajā pašā 29. auditorijā nekustīgi sēdēja pats profesors. Pirmajā solā sēdēja neredzīgais jauneklis – viņam speciāli pasūtīja grāmatu neredzīgo šriftā. Tad 2. sola maliņā „vecā” studente, (mēs viņu saucām par veco meitu un ar viņu nekontaktējāmies, bet viņa bija ārkārtīgi gudra), tad jau 3. solā latīnisti Jaunušāns un Šitte, es starp viņiem un „pusmūža” kungs, arī diezgan prātīgs. Mums vajadzēja lasīt un tulkot Einharda „Vita Caroli Magni” (Kārļa Lielā dzīve) un izstrādāt referātu. Tēmas iedalīja pats profesors katram un arī ieteica literatūru. Man viņš iedalīja „Baznīca Kārļa Lielā laikā” un teica, ka grāmatu var dabūt uz mājām no fakultātes bibliotēkas (grām. vācu val.). Ar referātu es tiku galā un veiksmīgi arī nolasīju. Ar to „Einhardu” bija tā: lasījām pēc kārtas, katrs vienu gabaliņu; izlasām teikumu un tūliņ pārtulkojām. Un man tie jaukie kolēģi pēc kārtas visu tulkojumu nočukstēja ausī. Skolnieciskā izdarība – nebūtu ko pieminēt, taču...

Pagāja gadi, beidzās karš, atsāku studijas. Centos ātrāk nokārtot visus „parādus” un tā tiku līdz pat valsts eksāmeniem un kavēja tikai viens „parāds”, ko es nespētu nemaz nokārtot, jo viss aizmirsts un uz ātru roku nemaz nav iemācāms - latīņu valodas 2. kurss. Latīņu valodas pasniedzēju fakultātē arī vairs nebija. Dekanātā ieteica parunāt ar A. Gurviču – tas bija jauns lektors, es viņu atcerējos vēl kā studentu, ļoti apdāvināts, spilgts, iesauka tam bija „komēta”, ebrejs pēc tautības. Runāja, ka dzīvs palicis tāpēc, ka viņu slēpusi kolēģe – studente. Godīgi izstāstīju Gurvičam savu lietu. Viņš tikai pajautāja, vai es studiju laikā biju kaut ko darījusi latīņu valodā. Teicu, ka izstrādāju semināra darbu pie prof. Tenteļa, uz ko Gurvičs spontāni iesaucās „Ko nozīmē seminārs pie prof. Tenteļa es ļoti labi zinu! Vai Jums ir arī prof. Tenteļa paraksts?” Ieraudzījis manā studiju grāmatiņu profesora parakstu, tūlīt ierakstīja man „teicami” un savu parakstu un tā šī latīņu epopeja laimīgi beidzās.

Man ļoti patika doc. Jāņa Siliņa lekcijas mākslas vēsturē. Ļoti veiksmīgi izstrādāju pie viņa divus semināra darbus un abus manus referātus (par Rembrantu un Rodenu) man nodarbībās vajadzēja skaļi nolasīt, jo docents atzina tos par demonstrēšanas vērtiem. Domāju, ka man vajadzētu specializēties tieši mākslas vēsturē. Bet kā saka человек предполагает, а Бог располагает. Negaidot viss iznāca citādi. Liktenis pagrieza mani pie prof. Franča Baloža.

Prof. Francis Balodis Latvijas arheoloģijā ir leģendāra personība. Par viņu klīda dažādi nostāsti. Viņš beidza Maskavas universitāti, specializējās Ēģiptes vēsturē pie slavenā krievu ēģiptologa Turajeva un galu beigās apprecēja Turajeva meitu. Pie viena pieminēšu sakarā ar F. Baloža personības aprakstu filozofisku-reliģisku doktrīnu, ko es izlasīju uz profesora sievas kapa pieminekļa Meža kapos: „.... kurp tu iesi, es iešu un kur tu dzīvosi, tur es dzīvošu, tavi ļaudis ir mani ļaudis, un tavs Dievs ir mans Dievs” (Rutes gr. 1,16)

Prof. Balodis mums lasīja Ēģiptes vēsturi un arheoloģiju. Lekcijas ar bagātīgu ilustratīvo materiālu (slaidi). Tuvāk ar viņu es iepazinos izrakumos.

Pirmie izrakumi, kuros man bija laime piedalīties, norisa Dignājas pilskalnā. Izrakumus vadīja Elvīra Šnore. Starp citu, arī viņai tie bija pirmie izrakumi. Pretim Dignājas pilskalnam Daugavas kreisajā krastā Jersikas pilskalnā izrakumus vadīja pats prof. Balodis. Te es iepazinos ar vecākiem kolēģiem – Pēteri Stepiņu, Lūciju Vankinu, Konstanci Ozolu. u.c.

Prof. Balodis bieži mēdza atkārtot sava tēva vārdus: „Kas pagātni pētī, nākotni svētī!” Arī izrakumus, resp. pašu darba procesu mēs viņa ietekmē uzskatījām kā svētīgu, nozīmīgu, pat zināmā mērā svinīgu norisi.

Kad es atbraucu Dignājā, tur darbi jau norisa pilnā gaitā. Biju pārsteigta, ieraugot plīvojam valsts karogu. To svinīgi uzvilkuši, sākot darbus. Darbs sākās precīzi plkst. 7.00 no rīta, visam kolektīvam nostājoties pie karoga ar skatu uz Daugavu un skaļi uzsaucot: „Sveiks, sveiks, lai dzīvo!” No Jersikas atskanēja atbilde. Satiksme starp abiem pilskalniem norisa saprotams ar laivu. Dažreiz no turienes atskanēja šāviens (revolvera) un uzsauciens „Braucat šurp visi!”, vai arī „Bauze, brauc šurp!” (tas nozīmē vajadzīgs mākslinieks) vai arī „Šnore, braucat šurp!” (t.i. Šnores kundzi izsauc profesors). Notika arī kopīga pasēdēšana pie ugunskura un dziedāšana.

Svinīgi nosvinēja profesora dzimšanas dienu. Es tad vēl nebiju, bet mani vedot pāri Daugavai pie Livanu stacijas, laivas saimnieks jūsmīgi stāstīja, kā studenti dziedājuši visu nakti. Bet studenti izstāstīja, ka pāris jaunkundzes aizgājušas „apzinīgi” ātrāk, jo plkst. 7.00 taču sākšoties darbs. Un profesora reakcija bijusi tāda, ka viņš visus atlaida 7.00 gulēt, jo strādāšot tie, kas izgulējušies.

Mūsu krastā mēs nosvinējām Šnores kundzes dzimšanas dienu un pie mums atbrauca visi jersikieši ar profesoru priekšgalā. Spēlējām „Bitīt, rožu dārziņā”, „кошки, мышки”, skriešanās un tml. Man vajadzēja būt pelītei, kaķis bija mākslinieks Vītoliņš, kurš mani nevarēja noķert, visi smējās, par visiem vairāk profesors, kurš beidzot paziņoja: „Nu, Vītoliņ, šo pelīti tev nenoķert!”. Ar vārdu sakot, prof. piedalījās, bija jautrs un laipns. Viņš bieži atbrauca pie mums arī darba laikā un pārrunāja ar Šnores kundzi zinātniskās problēmas.

Darbu mēs nobeidzām oktobrī, svinīgi nolaižot karogu.

Kad sākās semināra nodarbības, es lūdzu prof. Balodi atļaut man piedalīties seminārā, jo man vēl nebija nolikts eksāmens arheoloģijā un prof. teica „Protams, lūdzu, jūs taču strādājāt izrakumos!”. Un tā es dabūju iespēju piedalīties ļoti interesantā seminārā. Uzstājās pie mums ielūgtie viesi – muzeja darbinieki, arhitekti u.c. Gājām arī Latvijas vēstures muzejā, kopīgi apskatot ekspozīciju un galvenais – arheoloģijas nodaļas fondos. Katram mums vajadzēja sagatavot referātu par kādu senlietu grupu un patstāvīgi muzejā šo grupu apskatīt un aprakstīt. Prof. nāca apskatīt, kā mēs strādājām un bieži jokoja un dažus „censoņus” paķēra uz grauda.

Pavasarī visus semināra dalībniekus prof. izkārtoja vasaras darbiem – izrakumos un muzejā. Tā kā izrakumu prakse man jau bija, tiku norīkota darbam muzejā.

Šis praktiskais darbs Latvijas vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļā bija svētīgs. Nodaļas vadītāja bija E. Šnores kundze, darbinieku starpā mani mīļie nākamie kolēģi Emīlija Brīvkalne, Rasma Ceplīte, Lūcija Vankina, Melita Vilsone. Pa mūsu darba telpas logiem bija redzama Daugava un daļa no prezidenta pils dārza. Un tā mēs redzējām pa logu daudz ko – prezidentu K. Ulmani staigājot pa dārzu, pirmās „darba ļaužu” demonstrācijas ar sarkaniem karogiem, plakātiem ar „darba un maizes” pieprasījumiem un tml. Un pie tam sievietēm galvā bija apsieti sarkani katūna lakatiņi, visām vienādi. Tādus brīnumus mums savā mūžā vēl nebija gadījies redzēt...

Es gan aizsteidzos priekšā. Pirms tam mēs dabūjām pastrādāt, pamatos iepazināmies ar nodaļas darbu. Bet beidzās mūsu prakse ar to, ka muzeja vadošie darbinieki vienkārši pateica mums, ka labāk, lai mēs nenākam, jo „tāds satrakoto „darba ļaužu” pūlis var iegāzties arī muzeja spārnā, nekāda apsardze mums neesot.” Tā mīļi atvadījāmies un šķīrāmies uz visiem laikiem...

Es tomēr vēl gribu parunāt par prof. Balodi. Profesors savus semināra dalībniekus un vispār visus arheologus uzskatīja par vienu ģimeni. Semināra nodarbībās piedalījās ne tikai studenti, bet arī muzeja darbinieki – arheologi un kā jau agrāk minēju pieaicinātie arhitekti, mākslas vēsturnieki u.c.

Neaizmirstama ir pēdējā profesora organizētā ekskursija. Maršruts – Daugmale-Jelgava-Tērvete-Mežotne-Bauska-Rīga. Brīnišķīga pavasara diena. Pie universitātes mūs gaidīja lieliskais zilais Celtransa autobuss, tā kā mēs tur varējām sasēsties visi semināra dalībnieki. Kā ciemiņš līdzi profesoram brauca mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš, kurš mūs sīki iepazīstināja ar Jelgavas pili un vispār ar Rastrelli darbību Latvijā, un brauca arī K. Ulmaņa sekretārs Rudums. Ar Jelgavas muzeja ekspozīciju, protams, iepazīstināja paši muzeja darbinieki. Jelgavā mums pievienojās Valdis Ginters – Latvijas vēstures muzeja direktors (arheologs), kurš tad mūs sīki informēja par izrakumu darbiem Mežotnē. Bauskā profesors gribēja mūs visus pacienāt krodziņā pils pakājē, bet tur par nožēlu izņemot limonādi nekā nebija, neesot gaidījuši ierodamies tādam lielam skaitam uzreiz...

Viss tas bija ļoti skaisti, visādā ziņā, Tērvetes pilskalnā bagātīgi ziedēja zilās vizbulītes, ko mēs saplūcām mūsu pasniedzējiem. Vai mēs ko ēdām, neatceros, toties bagātīgi tikām cienāti ar konfektēm. Rudumam portfelis bija piebāzts ar šokolādes tāfelītēm, bet profesors Jelgavā aizsūtīja Aļu Auzāni pēc konfektēm. Šī arī atnesa divus pamatīgus maišeļus ar „Laimas” šedevriem – ar plūmēm pildītām šokolādes konfektēm. Es šādas konfektes vairs netiku ne ēdusi, ne redzējusi...

Tā brīnišķīgā noskaņojumā, dziedot dziesmas, un Metai Pāvelei izpildot dažas operas ārijas, braucām mājās. Iebraucot Rīgā, daži kioskā nopirka svaigu avīzi... un izlasīja par Austrijas aneksiju. Drūmā nojauta. Atvadījāmies jau bez smiekliem; dažus kolēģus, Rudumu un profesoru es vairs nekad neredzēju.

Tā šī diena iznāca kā atvadas no manas skaistās jaunības.

Vēlāk man bija laimējies dabūt darbu muzejā, vadīju patstāvīgi izrakumus, redzēju daudzus pieminekļus, iepazinos un pat sadraudzējos ar izciliem cilvēkiem. Bet šī skaistā pavasara diena ar zilām pavasara puķēm, jaunības jūsma un prieks neizdzēšami paliek manā atmiņā. Paldies Jums, profesor, un paldies jums visiem, mani draugi un kolēģi.

2001. - 2005.

Unikāla fotogrāfija

Manas bērnības un jaunības tekas

Tatjana Pāvele