TRĪS RĪGAS VIENĀ
Margarita Saltupe
Viena no tā sastādītājām ir bijusī skolas audzēkne Margarita Saltupe (Morozova), kura, laipni atsaucoties Gadagrāmatas uzaicinājumam, uzrakstīja savas atmiņas par pirmskara Rīgu.
Margarita Saltupe dzimusi 1917. gadā Brjanskā, agri zaudējusi tēvu un par rīdzinieci kļuvusi 8 gadu vecumā, kad kopā ar māti pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Pēc Rīgas valsts krievu ģimnāzijas absolvēšana, 1937. gadā sākusi studēt matemātiku Latvijas Universitātē. Kara dēļ pārtrauktās studijas atsākusi Medicīnas fakultātē, un pēc Rīgas Medicīnas institūta absolvēšanas 1951. gadā tika nosutīta uz Sloku, kur 41 gadu nostrādāja par ārsti.
M. Saltupes senčos, kā daudziem Rīgas un Latvijas iedzīvotājiem, ir gan krievi, gan latvieši, gan vācieši. No savas mātes saņēmusi vācisku audzināšanu, izglītību viņa ir ieguvusi krievu skolā; pašas pieredzē viņa izbaudījusi dzīvi etniski un kulturāli atšķirīgās pirmskara Rīgas vidēs. Šie vides atšķirību vērojumi piešķir M. Saltupes atmiņām īpašu vērtību.
Par spīti cienījamam vecumam, M. Saltupe vēl aizvien ir ļoti darbīga un patlaban lielu daļu enerģijas velta sava kādreizējā ģimnāzijas mākslas vēstures un zīmēšanas skolotāja, V. Purvīša un J. Tilberga skolnieka, Latvijā maz pazīstamā, bet pasaulē novērtētā mākslinieka Eižena Kļimova (1901. g., Jelgavā – 1990. g., Monreālā, Kanādā) piemiņas saglabāšanai un popularizēšanai Latvijā. M. Saltupes atmiņas papildina E. Kļimova litogrāfijas, kas tapušas pirmskara Rīgā.
Pirmskara Rīga manās atmiņās ir saglabājusies no bērna un pusaudža viedokļa. Tēvs nomira manā agrā bērnībā, biju vienīgais bērns ģimenē. 1926. gada rudenī ar māti pārnācām uz Rīgu. Dzīvojām trūcīgos apstākļos, māte strādāja gadījuma darbus, bieži bija bezdarbniece. Mitinājāmies mazās jumta istabiņās, nereti patumšās, bet tas netraucēja manai bērna ziņkārībai, dzīvespriekam un bezrūpībai.
Pirmskara Rīgu gribētos salīdzināt ar lielu, skaistu ziedu pušķi, kurā bija kopā liktas dažādas vērtības: gan arhitektūra un vēstures pieminekļi, gan sadzīves kultūras, ticības, valodu dažādība. Un katra no šīm vērtībām veidoja kopīgu Rīgas gara bagātību, ko mēs, toreizējie pusaudži, centāmies saprast, izjust un mīlēt.
Kultūras un sadzīves ziņā Rīgu veidoja trīs dažādi rajoni (neieskaitot Pārdaugavu): Vecpilsēta, Maskavas un Vidzemes priekšpilsētas. Tie bija patstāvīgi veidojušies vēstures gaitā, un katram bija savas īpatnības, kuras man bija iespēja izjust, dzīvojot visos šajos rajonos.
“TAS IR MANS, NĒ, - MANS”
JEB DZĪVE MENCENDORFA NAMĀ
1929. gadā māte noīrēja mazu jumta istabiņu pie savas tantes paziņām - vācu Rihteru ģimenē. Viņiem bija puisītis Eižens, pāris gadus jaunāks par mani. Es jau biju trešajā klasē, viņš tikko sāka iet skolā. Eižens bija mans rotaļbiedrs un pamatīgs vācu valodas skolotājs, ja mēs sarunājāmies vāciski. Kad Mencendorfa māju pārvērta tagadējā muzejā, tā tika nedaudz pārbūvēta. Mēs dzīvojām jumta stāvā, kas tagad nolīdzināts. Logi bija nišās, un mēs varējām saredzēt tikai veco “Brieža aptieku” Kungu ielas otrajā pusē un bezgalīgos jumtus.
1929. gada pavasarī Daugavā bija lieli plūdi, ūdens cēlās līdz tramvaja sliedēm, un tika apdraudēts tirgus, kas toreiz vēl atradās krastmalā. Mēs ar Eiženu skrējām uz Daugavmalu un ar nepacietību gaidījām ūdens celšanos. Lieli ledus bluķi vēlās pāri krastam, veidojot kalnus, un visa Daugava bija pārklāta ar ledus gabaliem. Glābšanas dienesta vīri kaut ko vilka, skaldīja, zāģēja, bet galvenais - lēca no viena ledus gabala uz otru. Par šo lēkšanu bijām sajūsmā. Mājās Daugavu aizvietoja liels istabas tepiķis, ledus bluķus - raksti uz tā, bet mēs bijām «glābēji», un lēcām no viena «ledus gabala» uz otru. Mūsu aizraušanos pārtrauca skaļi sitieni grīdā - vecā Mencendorfu saimniece Alče, ka mēs viņu saucām, dzīvoja zem mūsu istabas un ar slotas kāta sitieniem atgādināja mums īstenību. Mēs bijām kā aukstā palu ūdenī iekrituši - atkal būs sudzība vecākiem. Saimniece mums vairākkārt jau bija aizrādījusi, ka neprotam godīgi iet pa trepēm. Bet mēs jau nebijām vainīgi, ka vecās trepes čīkst un pakāpieni ir tik sekli un nepiemēroti mūsu lielajiem soļiem un ātrajai gaitai.
Un tomēr Mencendorfa mājā bija vieta, kurā jutāmies pasargāti no vecās saimnieces. Tie bija īpatnējie, pat varenie bēniņi (žēl, ka muzejs tos neatjaunoja). Bēniņi bija divus, pat trīs stāvus augsti, ar lielu logu uz Grēcinieku ielas pusi. No Rihteru dzīvokļa priekšnama uz tiem veda trepes. Vecrīgā bēniņi bija plaši un gaiši, bet pagrabi veidoja labirintus. Tīkai bēniņos mēs varējām «toben» - šis vācu vārds grūti tulkojams, tā nozīme ir: plosīties, trakot, skaļi paust savas emocijas pāri uzspiestajai vācu audzināšanai. Kad pie Eižena ciemojās viņa brālēns un māsīca, bēniņos gāja ļoti jautri. Tur bija sakrautas dažādas grabažas, bet mums tie bija vai nu Āfrikas džungļi, vai veci cietokšņi.
Mencendorfa mājā bija liels vīnu firmas pārtikas veikals. Turp mani sūtīja pirkt cukuru, kas bija iesaiņots tūtiņās ar firmas nosaukumu. Pārējos produktus mēs pirkām Daugavmalas tirgū, kur tie maksāja dažus santīmus lētāk - sevišķi no laucinieku ratiem, ar kuriem viņi bija sabraukuši tirgū.
Mums ar Eiženu patika staigāt pa Vecrīgu, pētot mājas un ielas. Jo iela bija šaurāka, jo mums tā vairāk patika. Ar lielu prieku maldījāmies, jo iedomājāmies, ka esam ceļotāji vai piedzīvojumu grāmatu varoņi, svešu zemju atklājēji. Mēs centāmies izstaigāt visas ieliņas, apskatīt visas mājas un, kā jau atklājēji, interesantākās piesavināties; «Ta ir mana! Nē, - mana, es teicu pirmais...» Nereti izraisījās strīdi. Reiz pie lielā rūpniecības veikala Peldu ielas sākumā, uz Grēcinieku ielas stāvēja liela, gara kravas mašīna - liels retums Vecrīgā. Mēs abi vienlaicīgi iekliedzāmies «mana» un emociju pārpilnībā mēģinājām noskaidrot, kurš pirmais to teica. Mūsu sacelto troksni ielas otrajā pusē izdzirdēja viena no Rihteru tantēm, kas, sodot par nepieklājīgo uzvedību, neņēma mūs vairs līdzi iepirkties lielajā Moric-Feitelberga veikalā, pie kura stāvēja mašīna. Veikalā bija pieņemts līdzi atvestajiem bērniem dāvāt balonus ar uzrakstu «Mori-fei».
Cēlās Vecrīgas baznīcas ne sevišķi pievērsa mūsu uzmanību, jo bija apkārtējo māju cieši ielenktas, tāpēc grūti novērtējamas. Baznīcām apkārt veda pašaurs celiņš, no kura bija saskatāmi bezgalīgi ķieģeļi līdz pat augšai, pat gailis nebija redzams. Nekāda laukuma pie baznīcām nebija. Doma baznīca toreiz vēl piederēja vācu draudzei, un māte mani ņēma līdzi uz Ziemassvētku vakara dievkalpojumu. Labi atceros divas lielas egles ar baltām svecītēm līdz augšai. Tās aizdedzināja ar svecīti garā kātā. Svecītes mirdzēja un deva sevišķu noskaņu. Pēc vairākiem gadiem, kad svecītes nomainīja ar tādas pašas formas spuldzītēm, likās, ka uguntiņai ir atņemta dzīvība.
Pagalmi Vecrīgā bija mazi, cieši ielenkti mūros, rotaļāties tur nevarēja. Izņēmums bija jaunāku laiku mājas, kā Vecpilsētas ielā 8, kur dzīvoja mana klases biedrene. Šī sēta bija labi asfaltēta, ar lieliem dzelzs vārtiem, uz kuriem varēja patīkami izšūpoties. Sētā mēs stundām ilgi lēcām tradicionālās «klases», spēlējām paslēpes, izmantojot parādes durvis un varenos pagrabus. Pārējās ielās vienmēr valdīja klusums vācu garā.
Vecrīgā bija daudz veikalu. Grēcinieku un Kaļķu ielas bija vienās vitrīnās. Toreiz visus veikalus slēdza pusseptiņos, svētdienās neviens veikals nestrādāja, vitrīnas bija apgaismotas līdz vēlam vakaram. Vismīļākie skatlogi man bija Vaļņu un Teātra ielas stūra veikalam, kur toreiz bija rotaļlietas (tagad grāmatnīca). Lieli skatlogi bija arī veikalam Grēcinieku un Mārstaļu ielas stūrī. Tur atradās slavens rokdarbu veikals. Skaisti izšuvumi, dažādi diegi. Toreiz mūs skolā mācīja izšūt, un mēs darinājām sev pirmos tautas tērpus. Bet veikala stūra sienās bija nišas ar lieliem spoguļiem, kuros, ejot pāri ielai, varēju sevī noskatīties. Kara laikā spoguļi pazuda. Tukšās nišas vēl šobrīd par tiem atgādina.
Vecrīgas ielās mašīnu tikpat kā nebija. Preces pieveda ar zirgiem preču ratos jeb kamanās. Zirgi lēnām soļoja pa šaurajām ielām. Ziemā, ērti sēžot kamaniņās, varēja pieķerties un pabraukāt.
“TUR DZIRDAMS KLAUDZONS TĀLUMĀ...”
JEB DZĪVE MASKAVAS (TAG. LATGALES) PRIEKŠPILSĒTĀ
Gadu ar māti nodzīvojām Jēzus baznīcas ielā pie Gogoļa ielas. Es gāju pamatskolas otrajā klasē, mācījos pēcpusdienas maiņā. Mans skolas ceļš no Gaiziņa ielas, kur bija skola, veda pa Gogoļa ielu. Toreiz tā vēl bija bruģēta ar apaļiem akmeņiem, bet pa vidu ar noslīpētiem. Ielas malās gar trotuāru toreiz visur bija ūdens notekgrāvīši ar vienmēr sastāvējušos ūdeni. Ziemā tas sasala, radot brīnišķīgu slidceļu. Gogoļa ielas kreisajā pusē tas bija sevišķi varens: bez pārtraukumiem un diezgan plats. Pa to nepārtrauktā rindā skolēni slidinājās uz skolas pusi, un vēl ar kādu prieku! Pie policijas pārvaldes skolas slidceļš vēl nebeidzās, taču vajadzēja ievērot “satiksmes noteikumus’ un no šīs mājas turēties tālāk. Tik burvīgu slidceļu varēja baudīt tikai Maskavas priekšpilsētā! Ja pirmskara Vecrīgā gandrīz nebija neviena koka, tad Maskavas priekšpilsētā pie tipiskajām divstāvu koka mājiņām bija pat nelieli augļu dārzi aiz augstām koka sētām. Toreiz vēl pastāvēja šī rajona īpatnējā sadzīves kultūra, kāda tā bija gadsimteņiem veidojusies, un mēs, bērni, to pieņēmām un priecājāmies.
E. Kļimovs. Rīga. Turgeņeva iela. Diplomdarbs, 1929. gads
E. Kļimovs. Rīga. Iela Maskavas priekšpilsētā. Litogrāfija. 30. gadi.
Veselu Gogoļa un Turgeņeva ielas kvartālu aizņēma "Viesu sēta" (tagad teiktu "tirdzniecības komplekss") ar saviem greznajiem vārtiem, ko labi iemūžinājis gleznotājs Kļimovs savās litogrāfijas. Tā bija gara koka galerija ar maziem veikaliņiem (lielākoties mēbeļu un rūpniecības preču). Pievakarē, kad veikaliņus slēdza un izstādītās preces novāca, galerija bija brīva. Mēs, no skolas otrās maiņas nākdami, varējām pa šo galeriju veselu kvartālu noskriet palēkdamies. Vecie dēļi šūpojās un čīkstēja, mēs lēcām, dziedot rotaļas vārdus: “Tur dzirdams klaudzons tālumā, tur princis jāj kumeļā, kumeļā...” Jā, citos Rīgas rajonos princim tik laba jāšanas vieta nebija atrodama.
Pa mūsu augšstāva logu varēja saredzēt galveno sinagogu un ļaužu plūsmu, uz to virzoties. Tur bija redzami "īstie ebreji'' ar viņu īpatnējo, cieņas pilno izskatu. Dažus mēnešu mēs ar māti īrējām mazu istabiņu "īstajā" ebreju ģimenē. Man vienmēr dzīvē ir patikusi vide, kur tiek koptas vecās tradīcijas, un šajā ebreju ģimenē es saskāros ar tradicionālajām "šabām", kad piektdienas vakaros visa ģimene sanāk pie svinīga, svecēm rotāta galda. Man patika vērot cieņu pret vecākiem ģimenes locekļiem, patika ebreju ģimenes īpatnējais ''gars". Toreiz, bērns būdama, es to sevišķi izjutu, jo man nebija ģimenes, mēs bijām tikai divatā ar māti.
Maskavas priekšpilsētā bija palielas sētas, samērā platas ielas, kur draugu bariņā atradām laukumus rotaļām. Viena no manām klases biedrenēm dzīvoja Katoļu ielā pie toreizējiem kapiem, kur bieži spēlējāmies: puķes neplūcam, uz kociņiem nekāpām, pieminekļus negāzām, bet aiz tiem slēpāmies. Šo kapsētai nepiemēroto jautrību aizgājēji mums piedos, jo dzīvē mums priekšā bija daudz bēdu ar asarām.
Maskavas priekšpilsētā labi atceros baranku pārdevēju. Uz ielas nopirktās barankas mūs rotāja kā krelles. Bet visvairāk bijam iecienījuši mazās starp diviem namu mūriem iespiestās, ar jumtiņu pārsegtās "bodītes". Tur katrs varēja atrast visu sev nepieciešamāko, bet mēs - par vienu santīmu konfekti jeb par trim "ledaini" uz kociņa, ko ilgi laizīt uz ielas. "Unmöglich", dzirdētu Vecrīgā, "Kāds kauns," - teiktu Vidzemes priekšpilsētā.
Mūs pievilka arī mazs rakstāmlietu veikaliņš, kurā pa santīmu varēja nopirkt "bildīti" - vecu aprakstītu kartiņu. Tās mēs nesām uz skolu un pirms stundām mainījāmies, cenšoties iegūt intersantāko, skaistāko. Starp vecām, gadsimtu mijas kartiņām gadījās ievērojamu mākslinieku reprodukcijas, ko glabāju vēl aizvien.
Sniegu ziemā Maskavas priekšpilsētā neizveda, tas krājās lielos kalnos un gaidīja pavasari. Un atkal prieks: bija no kā veidot ne tikai parastos sniegavīrus, bet arī pilis un cietokšņus. Un pavasarī - mēģini nu pārlēkt pāri milzīgai peļķei! Tur pat kuģīšus varēja laist.
“RĪGA DIMD...”
JEB VIDZEMES PUSE, VISCĒLĀKĀ UN VISBAGĀTĀKĀ
Visus ģimnāzijas un divus studiju gadus es nodzīvoju Ģertrūdes ielā pie Tērbatas ielas. Tā bija viena no cēlākajām un bagātākajām Rīgas daļām, kur galvenokārt dzīvoja inteliģence: latvieši, vācieši un ebreji.
Platas, vienmēr tīras ielas un trotuāri, viss sniegs novākts - kārtība un tīrība bija raksturīgas šim rajonam. Pajaunas, pazīstamu arhitektu projektētas mājas - tas viss radīja laikmetīgākas pilsētas iespaidu. Bet bija arī vietas, kas liecināja par iepriekšējā gadsimteņa Rīgai atstāto skaistumu. Par nožēlu, šīs vietas ir bez žēlastības jeb "lietderīgi" iznīcinātas. Minēšu "Piena restorānu" - divstāvīgo koka celtni Brīvības ielas sākumā, vienstāva koka baznīcu pie Ģertrūdes ielas, Virsnieku klubu - "puspili" Strēlnieku dārzā un vēl citas.
Lai gan manas intereses bija jau citas, tomēr es neredzēju bērnus rotaļājamies ne sētās, ne arī uz ielām. Tās vienmēr bija klusas, pa tām gāja "solīdi" cilvēki, neviens neskrēja. Klusumu bieži iztraucēja sētas dziedātāji un "spēlmaņi". Dažreiz varēja dzirdēt kādu leijerkastnieku, bet tie sāka izmirt, kā dinozauri. Atceros, vēl 20. gadu vidū, kad viesojos pie vecātēva Elizabetes ielā, leijerkastnieki strīpām nāca sētā un grieza savas dziesmas. Dažiem līdz bija mērkaķītis. Nospēlējuši vai nodziedājuši savu "repertuāru", viņi skatījās uz logiem, no kuriem viņiem meta papirītī ietītus santīmus. Bet visbiežāk caur sētas logiem bija dzirdami pavecu sieviešu tradicionālie saucieni: lū-ūpat, lū-ūpat, lūpat... Tās bija lupatu un nevajadzīgo drēbju uzpircējas. Ielu muzikanti bija raksturīgi šim Rīgas rajonam.
Ģimnāzijas gados mana vismīļākā jeb vispraktiskākā iela bija Hanzas iela, jo to varēja “liederīgi” izmantot. Mana klavieru skolotāja dzīvoja Viestura dārza rajonā. Un es no savas Ģertrūdes ielas gāju pie viņas pa šo kluso ielu, parasti nesatiekot nevienu gājēju. Mums skolā uz katru krievu valodas stundu, neieskaitot kārtējos uzdevumus, bija jāiemācās apmēram desmit rindiņas no Puškina dzejām. Tā kā es ģimnāzijas gados vēl piepelnījos kā repetitore, vairākās ģimenēs piepalīdzot gatavot skolas uzdevumus, man vienmēr bija laika trūkums. Ejot pa Hanzas ielu, es varēju pat pusskaļā balsī skandināt uzdotās Puškina dzejas. Ziemas krēslā no viena laternu staba līdz nākamajam pāris rindiņu varēju iemācīties. Hanzas ielas pietika ne tikai Puškina dzejolim, bet vēl 20 latīņu vārdiem. Hanzas ielā iemācītās Puškina dzejas atceros vēi šodien, latīņu vārdi gan izbiruši dzīves ceļā.
“AIJĀ ŽŪŽŪ, LAUVU BĒRNI”
JEB DZĪVE ZOOLOĢISKAJĀ DĀRZĀ
Uz Rīgas Zooloģiskā dārza vārtiem 20. gadu beigās bija lasāms uzraksts "Bērnu vasarnīcas". Toreizēja Sociālā aprūpe tur pulcēja bērnus no maznodrošinātām ģimenēm un bezdarbnieku bērnus, dodot iespēju sešas nedēļas labi atpūsties. Mēs bijām sadalīti trīs vecuma grupās. Es, tobrīd pārgājusi trešajā klasē, biju vidējā grupā. Mūsu guļamistabas atradās tagadējā muzeja telpās, zēni mitinājās kaut kur pie ziloņu mītnes. Dažreiz vakara krēslā no tās puses nāca balti spoki uz augstiem kruķiem un pastaigājās gar mūsu guļamistabas logiem. Mēs skaļi paudām savas bailes, bet, audzinātājas durvīm iečīkstoties, spoki pašķīda krūmos.
Bērnu dienas koncerta programma.
Ēdnīca atradās tagadējā administrācijas ēkā pie vārtiem. Atceros brokastīs uz lieliem šķīvjiem sakrautās rupjmaizes šķēles ar plānu sviesta kārtiņu un vienu baltmaizes šķēli ar biezpienu pie katras krūzītes. Mēs vienmēr pētījām, kura šķēlīte lielāka. Vēl tagad izjūtu baudu, ar kādu mēs to ēdām.
Audzinātājas pavadībā, pāros, bieži gājam pastaigāties pa Mežaparku, un vienmēr, dziedādami tautas dziesmas. Netālu no mūsu mītnes bika laukumiņš, kurā vingrojām. Varbūt kopējās dziesmas un kustības bija tās, kas mūs saliedēja un izveidoja cēlā «MĒS» sajūtu, jo bijām dažādu tautību bērni no dažādām ģimenēm, skolām, un to nemaz neizjutām. Mums izsniedza vienādas kleitas, jo daži bija ļoti trūcīgi.
Lietainā laikā uz verandas mācījāmies pīt somiņas, uzšūt sedziņas, un vienmēr dziedājām. Bija organizēts arī koris un deju pulciņi, un mēs cītīgi gatavojāmies atvadu vakaram.
Plašajā teritorijā drīkstējam brīvi spēlēties. Vienīgi pāri tiltiņam uz ezera pusi bez audzinātājas nedrīkstējām iet. Ezera malā bija paviljoni un vienā no tiem - puspagraba telpās - bija iekārtota pirtiņa. Dažreiz mums ļāva pabradāt ezera krastā. Neatceros, vai kādreiz arī peldējāmies.
Gadsimta sākumā ierīkotais Zooloģiskais dārzs vēl nebija atjaunots, mūsu rīcībā bija daudzas tukšas zvēru būdas. Mēs šajos mitekļos nelielās grupiņās jautri spēlējamies. Atceros lielu dzelzs putnu. Bet vismīļākā spēļu vieta bija lauvu bedre. Tur varēja slēpties un kāpelēt, tēlot gan lauvas, gan medniekus. Atvadu vakaram lauvu bedrē bija iekārtota skatuve. Priekšā, drošības bedrē (tāpat, kā Nacionālajā operā), bija izvietojies orķestrs, lauvu alas bija aizkulises, bet lauvu pastaigu vietā - skatuve, kurā atradās vieta gan korim, gan dejotājiem. Sen jau pa lauvu bedri pastaigājas tās īstie saimnieki, tikai orķestris tiem nespēlē «Aijā, žūžū, lauvas bērni», ko spēlēja mums.
VĒRMAŅU DĀRZS
Vērmaņu dārzs bija ļoti iecienīts pirmskara Rīgā. Dārza vidū bija mūzikas halle, vakaros bieži spēlēja orķestris un bija dažādi priekšnesumi. Tika rīkoti arī maksas koncerti. Dārzam apkārt bija skaists dzelzs žogs, vārti katrā stūrī. Maksas koncertu laikā pie tiem stāvēja biļešu pārdevēji. Dārza stūrī pie Kr.Barona un Merķela ielas aiz dēļu žoga bija paslēpusies maza, glīta mājiņa - sarga pastāvīgā mītne. Naktīs dārzs bija slēgts. Cik atceros, ziemas naktīs tur pat bija dzirdamas suņu rejas.
Dārza malā pie Elizabetes ielas bija paliels paviljons, kurā mitinājās "Studentu ēdnīca". Tā bija jaunatnes iecienīta, jo pie pusdienām deva maizi neierobežotā daudzumā. Arī pusdienas bija lētākas, piemērotas studentu budžetam.
Atceros dārza malā pie tagadējās "Vernisāžas" lielo, skaisto rožu dārzu ap Vērmanes pieminekli. Rozes ziedēja nepārtraukti līdz vēlam rudenim, pēc tam tās tika paslēptas zem glītiem koka jumtiņiem. Jumtiņu atkal pazušana bija kā "Brenča pavasara vēstneši".
Reiz botānikas stundai vajadzēja savākt dažādas lapas. Mēs, trīs piektās klases skolnieces, gribējām atnest kuplāku lapu pušķi ar lielāku lapu dažādību. Aizgājām uz Vērmaņu dārzu un sākām cītīgi plūkt no katra koka un krūma pa lapiņai. Te atskanēja svilpiens, pienāca sargs. Mēs viņam pastāstījām, kādā nolūkā lapas plūcam. Sargs mums stingri aizrādīja, ka vajadzējis vispirms griezties pie viņa, viņš būtu mums palīdzējis. Apskatot mūsu noplēstās lapas, sargs parādīja, ka esam plūkušas lapas no vienas šķirnes kokiem, un palīdzēja mums savākt lapas no visas dārza dažādības. Mēs pateicāmies sargam un laimīgas nesām uz skolu kuplo lāpu pušķi. Bet... skolotāja aizrādīja, ka šie retie koki mūsu stundas vielā neietilpst un nolika tos malā. Velti mēs tā centāmies un priecājāmies...
DAUGAVIŅA - MĀMULIŅA
Daugavu toreiz vēl tik pamatīgi neietvēra akmens josta. Tā bija daudz tīrāka un, likās, arī straujāka. Gandrīz vienmēr redzēja peldam preču baržas un laiviņas, gāja kuģīši uz Doles un Zaķu salām, un Pārdaugavu. Bija trīs tilti: tagadējais dzelzceļa, kam bija vienvirziena sliedes. Pa otrām, kas bija domātas vācu tipa vagoniem (nedaudz šaurākas), gāja vilciens uz Jelgavu un Eiropu. Blakus šim tiltam bija vecais dzelzs tilts, kuru lietoja galvenokārt ledus iešanas laikā un kājinieki uz Torņakalnu. Trešais bija pontona tilts, kuru izņēma vēl pirms ledus sakustēšanās. Tilta vidū bija ierīkota peldvieta. No pontona tilta veda trepītes: dēļu celiņš aizveda pie divām (vīriešu un sieviešu) peldvietām aiz augsta dēļu žoga, lai no tilta nevarētu noskatīties. Peldbaseins bija ar koka grīdu un nelielu sauļošanās vietu. Šo peldvietu rīdzinieki bija ļoti iecienījuši karstā vasaras laikā.
E. Kļimovs. Vaļņu iela pie Kārļa bulvāra. Litogrāfija. 30. gadi.
Aiz pontona tilta bija kuģīša pietura uz Āgenskalnu. Parasti kursēja trīs kuģīši. Parādoties vienam pie līcīša pagrieziena, krastā stāvošais tika atbrīvots no resnām virvēm, un sāka griezties abi lielie riteņi pie kuģīša sāniem. Lēnām izgriežoties, tas brauca pretim nākošajam, ar īsu svilpienu sasveicinādamies. Un pie pagrieziena varēja redzēt, kā trešais jau pošas ceļā. Kuģītim pasažieru nekad netrūka, jo tas bija arī vislētākais satiksmes līdzeklis. Mums patika stāvēt kuģīša vidū pie lodziņa, kur varēja redzēt mašīnu telpas un novērot, kā lejā saskaņoti kustas mašīnu daļas, dzirdēt kapteiņa pavēles. Labāku vietu uz kuģīša nevarējām iedomāties!
Ziemā Daugava, netraucēta, aizsala. Pontona tilts laicīgi tika izņemts, kuģītis atpūtās kaut kur ostā, palika tikai vecais dzelzs tilts. Kad ledus bija jau drošs, tika ierīkots gājēju ceļš pāri Daugavai un līcītim. Blakus labi nokaisītam kāju celiņam bija arī vieta ar roku stumjamām kamanām. Tās stūma spēcīgi jaunekļi uz slidām. Kamanas bija vienvietīgas, ļoti ērtas, braucēja kājas tika nosegtas ar kažokādas sedziņu. Uz ērtajām kamanām varēju tikai noskatīties, jo nebija naudas šo prieku izbaudīt.
Ledus iešanas laikā ar Pārdaugavu savienoja pārslogotais dzelzs tilts, un klīda baumas, ka tas neesot visai drošs. Tramvajs virzījās pa vienām sliedēm, tilta vidū bija arī nobraucamais ceļš uz Zaķusalu. Pilsētas pusē nobraukšana no tilta uz Kārļa (tagadējo 13. janvāra) ielu un uz Krastmalu bija diezgan slīpa. Tramvajs, pa to lēnām nobraucot, stipri bremzēja. Mums likās, ka tramvajam ir tādas pašas bailes, kā mums, tajā sēžot. Uz tilta vienmēr bija daudz zirgu, kas steidzās uz Daugavmalas tirgu. Gājēju celiņš uz tilta bija diezgan šaurs, ļaužu plūsma liela. Uz tilta pie barjeras nedrīkstēja stāvēt. Mums bija lēnām jāvirzas uz priekšu, vērojot ledus kustēšanos un dzirdot aizmugurē nelabvēlīgus gājēju vārdus... Bet pa Daugavu peldēja lieli ledus bluķi, kas bremzējās pie tilta pamatiem. Kāpa viens otram mugurā. Brīžiem likas, ka kustās nevis ledus, bet mēs paši lēnām kaut kur virzāmies. Bija īpatnēja sajūta, pat sirds drebēja. Te no kaut kurienes iznira mazs kuģītis-ledlauzis. Tas drosmīgi mēģināja cīnīties ar lielajiem ledus gabaliem, pūloties tos saskaldīt. Cēlās kā zirgs uz pakaļkajām un cīnījās… Bet mums jau atkal bargi aizrādīja, ka aizsprostojam šauro ceļu uz tilta.
Gribētos atgādināt, ka vēl 30. gadu sākumā tilti privātam transportam un zirgiem bija par maksu. Kasieri stāvēja tilta galos un cītīgi iekasēja naudu.
E. Kļimovs. Rīga. Vecpilsētas iela. 30. gadi. Litogrāfija.
BASTEJA KALNS UN PILSĒTAS KANĀLS
Ziemā Basteja kalns mums sagādāja lielu prieku, šoreiz kalna nogāze no Brīvības bulvāra puses vēl nebija krūmiem apstādīta un strautiņa akmeņiem pieblīvēta. Šī puse bija atvēlēta "kamaniņu sportam". No Brīvības bulvāra varēja sadzirdēt bērnu jautros smieklus un skaļo labsajūtas izpausmi. No kalna ragaviņas nesās līdz celiņam kanāla malā, kur priekšā bija liela sniega kaudze. Kad kanāls bija jau labi sasalis, šo grēdu novāca, un, piepalīdzot ar dažiem kāju grūdieniem, kamaniņas nesās tālāk - pāri kanāla malai. Basteja kalna nogāze vienmēr bija pilna ar bērniem. Man pašai kamaniņu nebija. Mums uz trijām meitenēm bija vienas ragaviņas, nācās gaidīt savu kārtu. Sveši bērni parasti piedāvāja ar viņiem nobraukt, pat vienkārši deva: "Še, brauc!". Šāda bērnu draudzība, labestība un uzticība bija raksturīga toreizējai mūsu Rīgai.
Pa pilsētas kanālu vienmēr peldēja daudz skaistu laiviņu. Tās sāka mūs vilināt, kad bijām pamatskolas vecākajās klasēs. Bija divas to iznomāšanas vietas: pie Operas un pie Basteja kalna. Mums uzticējās - mazajās nomas mājiņās vajadzēja salikt kaktiņā savas skolas somas un varējām saņemt laiviņu. Acīmredzot mūsu skolas somas iznomātājam bija drošības garantija. Parasti laiviņas pa kanālu peldēja lēni. Nedrīkstēja tikai iebraukt Daugavā un šķērsot dzelzceļa uzbērumu. Maksa par laiviņu bija niecīga, un mēs labprāt stundiņu, pēc kārtas airējot, vērojām kanāla krasta skaistumu. Zem tiltiem bija nepatīkama pustumsa, zirnekļu tīkli, un mēs no šīm vietām centāmies izvairīties. Briesmas nāca, kad pretim drāzās ''puišu" laiva. Ar saviem airiem viņi mūs parasti aplēja kā ar aukstu dušu. Mēs skaļi paudām savas negatīvās emocijas, bet gājēji, ejot pa kanāla malas celiņu, tikai smējās, varbūt atceroties savu jaunību.
CEĻŠ NO SKOLAS UZ VECRĪGU
Ceļš uz skolu bija parasts: pa trotuāru no Kungu ielas līdz Gaiziņa ielai. Toties no skolas tas veda līku ločiem, bija daudz garāks un interesantāks. No Gaiziņa ielas tas veda garām sarkanajiem spīķeriem. Tur bija pirmā pietura. Vienā no spīķeriem pārdeva grāmatas, kas bija norakstītas no dažādām krātuvēm. Katra maksāja 20 santīmus, bet pašam vajadzēja rakņāties lielajās grāmatu kaudzēs vairākos stāvos. Nebija arī garantijas, ka nesastapsies ar kādu žurku. Diemžēl toreiz vēl maz ko sapratu un tomēr uzraku trīs grāmatas, kas man vēl šodien stāv goda vietā. Manu uzmanību toreiz pievērsa biezs simtgadīgs aritmētikas uzdevumu krājums. Mēs piektajā klasē beidzām aritmētiku, gatavojāmies eksāmenam un gribējās zināt, kurš ir gudrāks - mēs vai skolēni pirms simts gadiem. Otrā grāmata ir 19. gadsimta beigās sarakstītā Krievijas vēsture, bet trešā - Rīgā izdots vācu kalendārs 1814. gadam. Šis gandrīz divsimtgadnieks ir unikāls, iznācis mana vecvectēva dzimšanas gadā.
No skolas uz mājām ejot, pie sarkanajiem spīķeriem varēja paspēlēt arī tradicionālos "žulikus un kārtībniekus". Netālu bija policijas pārvalde, bet policisti nekad neatsaucās uz mūsu svilpieniem, lai gan mēs ar viņiem darījām "vienu darbu". Tālāk ceļš veda gar tagadējo tirgu, kas vēl nebija atklāts. Izejot cauri dzelzceļa tunelītim, virs kura sliedes veda uz topošo gaļas paviljonu, mēs nonācām kanāla malā. Tur vēl tagad ir mazas trepītes, nez kādam nolūkam, bet ziemā tās apledoja, un uz skolas somas no tām varēja labi nobraukt. Trepītes bija sevišķi noderīgas pievakarē, kad mēs pa šo pašu ceļu gājām uz bibliotēku Sadovņikova ielā. Soma ar cietajām bibliotēkas grāmatām slīdēja sevišķi labi.
Pavasarī no dzelzceļa uzbēruma tecēja daudz strūkliņu. Toreiz skolā mācījāmies Dienvidamerikas upes un sadevām visām strūkliņām šī kontinenta upju nosaukumus. Neatradām tikai Amazoni: katru dienu gaidījām, kad no dzelzceļa uzbēruma sāks tecēt lielākā "upe", bet pavasara saulīte traucēja tai izvērsties. Tagad šī vieta ir nobloķēta ar jauno automašīnu stāvvietu.
Skolas gadu beidzot, mēs, senvēstures ietekmēti, nesām pateicības "upuri" mūsu kanālam, no iemīļotā tiltiņa ziedojot tam savas skolas burtnīcas.
RĪGAS IELAS UN TRANSPORTS
Lai gan Rīgā bija daudz zirgu, ielas vienmēr bija tīras. Sētnieki pulējās, lai zvirbuļi nepaspētu pamieloties. Vakaros visās ielās ieradās naktssargi. Viņi paši aizslēdza visu māju un sētu durvis un līdz sešiem rītā uzturēja mieru un drošību. Naktssargu apkalpošanas rajons parasti bija viens kvartāls. Vienīgais aizsarglīdzeklis viņiem bija svilpe, ko lietoja aizdomīgos gadījumos. Ja kādam bija vajadzība atslēgt durvis un nebija atslēgas, viņš sauca "vaktnieku". Naktssargs atsaucās ar žvadzināšanu un lēnām nāca palīgā.
Noteiktās gada dienās mēs, pusaudži, mīlējām pazīlēt. Bija jāiziet uz ielas un no pirmā pretimnākošā vīrieša jāuzzina viņa vārds, tāds būšot izredzētajam. Parasti satikām naktssargu, kuram krājumā vienmēr bija visretākie un kuriozākie vārdi. Cik sirsnīgi mēs visi toreiz pratām smieties!
Bieži pa Rīgas ielām ierindā soļoja karavīru grupas un vienmēr dziedāja, sākot ar tradicionālo "Div' dūjiņas gaisā skrēja".
Gar Brīvības pieminekli ejot vai braucot, visiem, kas bija karavīru formās, vajadzēja dot tam godu.
Siltā laikā uz ielām bieži varēja redzēt jaunavas un arī vecākus cilvēkus latviešu tautas tērpos. Šis goda tērps bija gandrīz katrai sievietei. Tautas tērpus cieņā turēja arī cittautieši, sevišķi savas kultūras dienās. Tad parkos un zālēs tika rīkotas izrādes, uzstājās dziesmu un deju ansambļi, Operā parasti vienu izrādi dziedāja solisti krievu valodā. Tā tika parādīta savstarpēja cieņa, kas ir nepieciešama kopējai kultūras dzīvei pilsētā. Naids cilvēkus skalda, cieņa un labestība vieno. Tā mums mācīja pirmskara Rīgā, tā pārliecināja mans ilgais nodzīvotais mūžs.
Transports Rīgas ielās nebija tik daudzveidīgs un straujš. Tramvaji visos virzienos gāja apkart Vecrīgai, jo te bija kopīgā sākuma riņķa līnija. Iekāpt katrā tramvajā vai pārsēsties varēja jebkurā riņķa līnijas pieturā, kas bija diezgan biežas. Tramvajs maksāja 15 santīmus, skolniekiem, studentiem un karavīriem visu gadu puscena - 8 santīmi. Pārsēšanās biļetes bija ar atlaidi.
No zirga tramvaja laikiem, kas bija gadsimta sākumā, bija palikuši mazāki vagoniņi, kas tīka izlietoti kā piekabes vagoni. Mums tie ļoti patika, jo tur varēja "normāli" sēdēt - ar seju vai pretēji braukšanas virzienam. Jaunajos vagonos vajadzēja sēdēt ar muguru pret logu. Logi likās tik augsti, soli tik zemi, kaklu izstepjot, varēja tikko saredzēt braucamās ielas augšdaļu.
Vienīgā vieta lielajā tramvajā, kur varēja redzēt braucamo ceļu, bija uz sola pašā priekšā. Bet tā parasti bija aizņemta. Vajadzēja iekāpt riņķa līnijas sākumā un, apbraucot apkārt pilsētai, nogaidīt, kad pasažieris izkāps un vieta atbrīvosies. Tad varēja pa priekšējo, vaļējo vai aizstikloto logu vērot tramvaja ceļu, ja tikai kāds nenostājās blakus vadītājam, tad visas pūles vējā.
Bija vēl kāds preču pārvadājamais līdzeklis, kas nu jau aizmirsies - ar roku stumjami nelieli divriči. Tie bija ērti nelielai kravai, stāvēja pie stacijas, lielākiem veikaliem, kur ratiņu stūmēji piedāvāja savus pakalpojumus.
Līdz 30. gadu sākumam Rīgā bija ļoti neērti autobusi - nelieli, durvis aizmugurē, piestiprinātas trepītes, divi soli gar malām. Durvis braucot dažreiz pavērās un bija bailes izkrist. Vēlāk tos nomainīja lielāki un ērtāki "Vulkāna" autobusi.
Pasažierus pārvadāja arī "fūrmaņi" - ērti, mīksti sēdekļi, ātri rikšojošs zirdziņš, bet tie bija domāti bagātākām aprindām.
MUMS UZTICAS
Uzticība skolniekiem bija raksturīga pirmskara Rīgai. Ģimnāzisti un tehnikuma audzēkņi nēsāja formas cepures ar skolas nozīmīti. Toreiz jēdziens “skolas un skolēna gods” bija augsti vērtējams.
Ģimnāzistus nereti aicināja piedalīties ziedojumu vākšanā uz ielām kādai labdarības biedrībai. Vispopulārākā bija "Baltās puķes diena", kad ziedojumus vāca Sarkanajam Krustam un par ziedojumu piesprauda baltu puķi - papīra margrietiņu. Staigājām divatā, viens ar slēgtu ziedojuma krūzi, otrs ar vairogu, uz kura bija piesprausti ziedi. Rajonu un ielas izvēlējāmies paši, kur varētu savākt vairāk naudas. Bija atļauts piedāvāt ziedot arī tramvajos. Mums ceļš bija par brīvu, ko mēs arī izmantojām, pabraukājoties un izpētot tramvaja maršrutus. Dienas otrajā pusē ziedojumu krūze tapa smagāka un vairogs patukšs. Krūzi nodevām "štābā", lepojāmies ar tās smagumu un uzticību mums, ko esam attaisnojuši.
Ģimnāzisti Baltās puķes dienā.
Uzticība skolēniem bija arī veikalos. Tā, piemēram, es paņēmu uz gada nomaksu sieviešu divriteni («Ērenpreisa» firmas veikalā, cena 135 lati), uzrādot tikai skolnieka apliecību. Pēc niecīgas iemaksas izsniedzot man divriteni. Bija tikai noruna - ik mēnesī jāierodas veikalā nomaksāt, cik var, jo termiņu varot arī pagarināt. Pases man toreiz vēl nebija.
Kā lai nemīl savu Rīgu, ja tev tā uzticas.
NAMS STRĒLNIEKU DĀRZĀ
Vēl nesen Strēlnieku dārzā bija redzams īpatnējs nams - skaista pagājušā gadsimta mijas koka celtne, kas bija domāta augstākās aristokrātijas pasākumiem. Pirms kara tur bija Virsnieku klubs. Māja arī iekšpusē bija stilā ieturēta: bagatīgas zāles, balkons, nišas, kolonnas, greznas kāpņu telpas - tas viss radīja iespaidu, ka esam nokļuvuši aizgājušo laiku skaistumā.
Strēlnieku dārza Virsnieku klubā reizi gadā visas krievu studentu organizācijas kopīgi rīkoja tradicionālo "Tatjanas balli". Šī balle tika rīkota augstā līmenī, ielūdzot vēl esošo krievu aristokrātiju, bagātākos ļaudis. Ballē piedalījās visi krievu studenti.
Atceros 1938. gada janvāri - savu pirmo īsto balli. Mēs bijām tikko izlobījušās no skolas formām un varējām pirmo reizi lepoties ar garām, platām balles kleitām.
Balle sākās ar tradicionālo polonēzi. Sadevušies rokās, varenas mūzikas pavadībā, visi dejas solī šķērsoja nama zāles, greznās kāpņu telpas, gaiteņus. Cienījamas vecāko paaudžu dāmas, malā sēžot, ar lorneti vēroja jaunatni un ar vēdekļiem atvēsināja savas emocijas. Nobeigumā polonēze lielajā zālē pārgāja valsī. Atceros, kā valša virpulī plīvoja mana kuplā kleita, to vajadzēja graciozi pieturēt. Deju kārtībā sekoja mazurka. Mums pārmeta, ka mazurkā piedalās galvenokārt vidējā paaudze, jaunatne neprot dejot. Šo robu izlīdzināja studentu korporācija "Rutenia", organizējot “mazurku kursus” un aicinot piedaloties arī "Tatjanas". Kursus vadīja vecs baletmeistars - francūzis, un jau pēc gada, nākamajā tradicionalajā "Tatjanas ballē" varējām pierādīt, ka neesam no “dzīves atpalikušas”.
Balles rīkotāji - studenti centās no šī pasākuma gūt vairāk ienākumu, organizējot loterijas, balonu pārdošanu un citus "jokus", kuros piedalījāmies arī mēs. Balles ienākumi tika sadalīti trūcīgākajiem studentiem mācību naudas samaksai. Arī es saņēmu 120 latus viena semestra studiju samaksai.
Savstarpējas rūpes, izpalīdzība, skaistums un jautrība savijās kopā namā Strēlnieku dārzā.
Ģimnāziste Margarita Morozova. Rīga 30. gadi.
Dzīve rītēja.
Puspalecošā gaita tapa gan pieklājīgāka, gan cienīgākā, gan lēnāka, gan stīvāka. Nejauši pamanīts slidceliņš vairs neizraisīja prieku, bet gan šausmas ...
Bet vecā Rīga?
Sadzija kara brūces, novāca gruvešus, atbrīvojot nelielus laukumiņus. No tiem pavērās skats uz dižām baznīcām un īpatnējām simtgadu mājiņām, kuru skaistumu vēl izcēla restauratoru talants. Tās lepojās... Bet klusi, kā muzeja eksponāti...
Pirms diviem gadiem janvāra pievakarē lēnām gāju pa Šķūņu ielu. Te piepeši sadzirdēju Vāgnera "Svētceļnieku dziesmu", ar kuru pūtēji uz ielas pie ēdnīcas aicināja apmeklētājus. Un te piepeši sajutu, ka Vāgnera dižā mūzika it kā savijās ar apkārtējiem simtgadu mūriem, tie atdzīvojās un kopā ar mūziku sāka veidot kaut ko lielu un cēlu - Rīgas Garu.
Un tad es sapratu: Antiņa skūpsta trūkst princesei Rīgai mūsdienu veidotajā ''Stikla kalnā".
