Autori

Jurijs Abizovs
Mihails Afremovičs
Jurijs Aleksejevs
Jūlija Aleksandrova
Maja Altemente
Tatjana Amosova
Tatjana Andrianova
P.Arhipovs
Anna Arkatova, Valērijs Blumenkrancs
Tatjana Aršavska
Viktors Avotiņš
Vasilijs Baranovskis
Vera Bartoševska
Vsevolods Birkenfelds
Marina Blumentāle
Valērijs Blumemkrancs
Aleksandrs Bogdanovs
Nadežda Boiko (Krievija)
Katerina Borščova
Marija Bulgakova
Irina Čaikovska
Georgijs Celms (Krievija)
A.Čertkovs
Jevgrafs Češihins
Sergejs Coja
Sergejs Čuhins
Elīna Čujanova
Vladimirs Dedkovs
Oksana Dementjeva
Ilja Dimenšteins
Nadežda Djomina
Roalds Dobrovenskis
Oksana Doniča
Olga Dorofejeva
Taisija Džolli (ASV)
Valdemārs Eihenbaums
Abiks Elkins
Tatjana Feigmane
Nadežda Feldmane-Kravčenoka
Ludmila Flama (ASV)
Lāzars Fleišmans (ASV)
Helēna Francmane
Vladimirs Frenkels (Izrāela)
Konstantīns Gaivaronskis
Konstantīns Gaivoronskis, Pāvels Kirilovs
Garijs Gajlītis
Jefims Gammers (Izrāela)
Aleksandrs Gaponenko
Anžela Gasparjana
Ala Gdaļina
Jeļena Gedjune
Aleksandrs Geniss (ASV)
Andrejs Ģērmanis
Aleksandrs Ģiļmans
Andrejs Goļikovs
Boriss Golubevs
Jurijs Golubevs
Antons Gorodnickis
Viktors Grecovs
Viktors Geibkova-Maiskis (Krievija)
Henrihs Grossens (Šveice)
Boriss Grunduls
Anna Gruzdeva
Aleksandrs Gurins
Viktors Guščins
Svetlana Hajenko
Inna Harlanova
Boriss Infatjevs
Nadežda Iļjanoka
Aleksejs Ionovs (ASV)
Vladimirs Ivanovs
Aleksandrs Ivanovskis
Aleksejs Ivļevs
Irina Jevsikova (ASV)
Nikolajs Kabanovs
Imants Kalniņš
Ārija Karpova
Irina Karkliņa-Goft
Valērijs Karpuškins
Konstantīns Kazakovs
Ludmila Kēlere (ASV)
Tīna Kempele
Eižens Klimovs (Kanāda)
Tatjana Kolosova
Marina Kosteņecka
Svetlana Kovaļčuka
Julija Kozlova
Ņina Lapidusa
Rasma Lāce
Nataļja Ļebedeva
Dimitrijs Ļevickis (ASV)
Natans Levins (Krievija)
Iraīda Ļogkaja (ASV)
Fantins Lojuks
Aleksandrs Malnačs
Dmitrijs Marts
Ruta Marjaša
Ruta Marjaša, Eduards Aivars
Sergejs Mazurs
Igors Meidens
Agnese Meire
Deniss Mickēvičs (ASV)
Marina Mihaileca
Margarita Millere
Vladimirs Mirskijs
Miroslavs Mitrofanovs
Kirils Munkēvičs
Tamara Ņikiforova
Nikolajs Nikuļins
Sergejs Nikolajevs
Viktors Novikovs
Ludmila Nukņeviča
Ina Oškaja
Ina Oškaja, Elīna Čujanova
Grigorijs Ostrovskis
Natalija Passite (Lietuva)
Tatjana Pāvele
Olga Pavuka
Oļegs Peļevins
Gaļina Petrova-Matīsa
Valentina Petrova, Valerijs Potapovs
Gunārs Piesis
Pjotrs Piļskis
Viktors Podlubnijs
Rostislavs Polčaņinovs (ASV)
Anastasija Preobraženska
A. Preobraženska, A. Odincova
Ludmila Pribiļska
Boriss Ravdins
Anatolijs Rakitjanskis
Gļebs Rārs (VFR)
Vladimirs Rešetovs
Valērijs Roitmans
Ksenija Rudzīte, Inna Pērkone
Anžela Ržiščeva
Irina Saburova (VFR)
Kristīna Sadovska
Sergejs Saharovs
Nikolajs Šaļins
Margarita Saltupe
Valērijs Smohvalovs
Andrejs Sedihs (ASV)
Valērijs Sergejevs (Krievija)
Vladimirs Šestakovs
Nataļja Sevidova
Sergejs Sidjakovs
Natālija Sinajska (Beļģija)
Valentīna Sinkeviča (ASV)
Jeļena Sļusareva
Grigorijs Smirins
Kirils Soklakovs
Aleksandrs Strižovs (Krievija)
Tatjana Suta
Georgijs Tajlovs
Lidija Tiņanova
Sergejs Tiščenko
Pavels Tjurins
Nikanors Trubeckojs
Alfrēds Tuļčinskis (ASV)
Nīls Ušakovs
Jānis Vanags
Igors Vatolins
Tamāta Veļičkovska
Tamāra Veresova (Krievija)
Svetlana Vidjakina, Leonīds Lencs
Svetlana Vidjakina
Vintra Vilcāne
Tatjana Vlasova
Vladimirs Volkovs
Valērijs Voļts
Ksenija Zagorovska
Aleksandrs Zagorovskis
Jēvgenija Zaiceva
Igors Zakke
Jevgenija Žigļeviča (ASV)
Ludmila Žilvinska
Jurijs Žolkevičs

Unikāla fotogrāfija

Baltijas 3. vispārējais KSKK kongress

Baltijas 3. vispārējais KSKK kongress

Krievu «amerikānis» Gļebs Korotējevs

Sergejs Nikolajevs

 

Kino raksti, rudens 2000

Kurš gan no mūsu kinoļaudīm nepazīst skaņu operatoru Gļebu — neliela auguma, enerģisku, muskuļotu kultūristu? Talantīgs, pašpārliecināts, atklāts, cilvēks, kas neklanās nevienam un  nepieder nevienai partijai, — viņš bija viens no tiem, kuri veidoja Rīgas kinostudijas seju gandrīz pusgadsimta garumā. Kopš 1957. gada un līdz deviņdesmito gadu sā­kumam viņš regulāri ik gadus pie­dalījās vienas vai divu mākslas fil­mu uzņemšanā. Arī dokumentāla­jā kino Gļebs ir atstājis savas pē­das. Šodien viņš ir pensionārs.

Mēs dzeram saldu kafiju un runājamies no sirds. Pēdējo piecu gadu laikā Gļebs pārcietis divus infarktus, vienu — ļoti smagu. Un tomēr...

Tev šogad palika septiņdesmit pieci. Bet izskaties vismaz divdesmit gadus jaunāks.


Maskavas kinofestivāla laikā, kad Fellīni ieraudzīja šo paņēmienu, viņš teica: “Visus aplausus, kas tika veltīti Karam un mieram, vajadzētu pārcelt uz šejieni.”

Tas saistīts ar gēniem. Manai mammai tagad ir deviņdesmit pie­ci gadi, bet mana vecmāmiņa, vi­ņas māte, nomira simtdivpadsmit gadu vecumā. Turklāt, strādādams Rigas kinostudijā, es nekad neatļā­vos ierasties darbā dzēris. Ar smē­ķēšanu vairāk niekojos, nekā pa īstam pīpēju. Un vienmēr esmu nodarbojies ar sportu.

Es vienmēr esmu rūpējies, lai miesa būtu vesela, tīra. Nekad ne­esmu valkājis veļu, lai ķermenis va­rētu visu laiku elpot. Mani vienmēr interesējis sports. Pirms kara biju Aizkaukāza čempions boksā jau­niešu grupā vieglajā svarā. Man ta­ču viss deguns sašķaidīts lupatu lē­veros. Tad sākās karš, un par spor­tu vairs nebija laika domāt. Kad 1944. gadā sāku studijas Ļeņingradas Kinoinženieru institūtā (pabei­dzu 1949. gadā), centos uzturēt formu — pat pēckara bada gados.

Amerika kā liktenis

Esmu dzimis 1925. gadā pašā Baku centrā. Šī milzīgā internacionālā pilsēta, kas novietojuma ziņā līdzinās Neapolei, atrodas ielīcī un kāpj augšup kal­nos. Mani vecāki ir krievi, tēvs Vasilijs Korotejevs bija augstsprieguma tehniķis un apkal­poja urbšanas torņus, visu laiku atradās iz­braukumos. Mamma strādāja gadījuma dar­bus. Tieši pirms kara tēvs nomira, un mam­ma apprecējās otrreiz. Patēvs strādāja Baku kinostudijā. Tas arī noteica ne tikai manu nā­kamo profesiju, bet arī tikumiski morālo cil­vēka veidolu — gan sabiedrībā, gan dzīvē. Tajā laikā pie mums sāka ienākt amerikāņu filmas. Katru vakaru pie tēva (tā Gļebs sauc patēvu — S.N.) kinostudijas vadība skatījās šīs filmas. Uri es, sešpadsmitgadīgs zēns, uz­sūcu sevī amerikāņu kino. Tas man deva ļoti daudz. Laikā, kad vēl norisinājās karš, kad apkārt bija postaža, es uz ekrāna vēroju skaistu dzīvi, skaistus cilvēkus, kas bija skais­ti un gaumīgi ģērbušies. Un pats galvenais — viņu rīcība bija skaista.

Tas mani pilnīgi savaldzināja un lika arī dzīvē tā rīkoties. Es neesmu pastrādājis nelie­tības, nekad neesmu nevienu aprunājis, ne par vienu neesmu rakstījis paskvilas — tas visiem zināms. Partijā arī nestājos. Dzīvē va­rēju sakauties, varēju sadot pa purnu, mātes vārdiem nogānīt (es izcili lamājos), bet biju godīgs cilvēks. To visu man deva nevis vecāki vai iela, bet gan kinematogrāfs, lai cik dīvaini tas būtu. Ir maz cilvēku, kam esmu to stāstī­jis...

Ar kādām šausmām es domāju par muslaiku valdību, kas iznīcināja mūsu kinostudi­ju! Viņi taču ar filmu palīdzību varēja audzi­nāt jauno cilvēku — brīvu, godīgu, tīru. Lat­vija ir maza valsts, to vieglāk pārvaldīt. Tā ta­ču nav Krievija ar tās milzu attālumiem un dažādu nāciju jūkli.

Vēl es uzskatu, ka krievu diaspora varētu ļoti daudz dot Latvijai. Nav vajadzīgi nekādi atvieglojumi, nekas... Tikai cilvēcīga at­tieksme. Visi kopā plecu pie pleca mēs varētu kalnus gāzt.

Kā kļūt par Latvijas iedzīvotāju

Gļebs aizstāvēja diplomdarbu ĻKII un bija jau gatavs pēc norīkojuma pārcelties uz Maskavu. Bet aizbrauca uz pāris dienām uz Rīgu pie pazīstamas meitenes. Pastaigājās pa Brīvības ielu, uzdūrās Kinematogrāfijas ministrijai. Ziņkārības dzīts, iegriezās Teh­niskajā daļā, aprunājās. Un viss.

Pienāca sadales laiks. Es jau zināju, ka braukšu uz Maskavu — par Soveksportfilm inženieri. Bet komisijas priekšsēdis pasaka, ka nebraukšu uz turieni. Tas man bija nāvīgs trieciens, gluži mēms paliku. “Gribam jūs sū­tīt uz Latviju, runā, ka esat tur bijis. Jāpalīdz jaunajai republikai.” Kā tad tā? Man “acis uz kātiņiem”. Piezvanīju ĻKII direktoram Pļetņikovam, kas bija pārcelts darbā uz Maskavu (tieši viņš mani tur jau faktiski bija iekārto­jis). Viņš man apsolīja nokārtot šo jautāju­mu. Bet pagaidām, saka, brauc...

Tā mani “internēja” Latvijā. Bet pēc di­viem mēnešiem es pats vairs negribēju braukt prom no šejienes, tik ļoti man Latvija bija ie­kritusi sirdī, kā mēdz sacīt... Šodien mums saka: jābūt lojāliem! Ne jau lojāliem jābūt. Vajag vai nu mīlēt, vai arī nemīlēt. Es mīlu Latviju. Un, kad man mēģina kāpt uz varža­cīm tāpēc, ka šaubās par manu mīlestību, man metas šķērmi ap dūšu, dzīve kļūst pretī­ga.

Dabisko trokšņu mūzika

Strādājot pie kinohronikām, reiz ar Irīnu Masu aizbraucām uz šķirotavu, lai intervētu priekšnieku. Bet viņa nebija, palikuši tikai “pārmijnieki” — kāda jēga ar viņiem runāt? Neko darīt, apsēdos uz soliņa un sapratu, ka esmu nokļuvis ļoti interesantā pasaulē: čiepst zvirbuļi, aizbrauc vilciens, atskan vilciena svilpiens, tālāk dzirdama metāla žņirkstoņa... Vesela skaņu simfonija. Es visu šo jucekli ņē­mu un ierakstīju magnetofona lentē.

Bet tajā laikā bija tāda kārtība: sižeti, ku­rus filmēja kinožurnālam Padomju Latvija, tika montēti un nodoti skaņošanas cehā. Tur sēdēja divdesmit cilvēku liels orķestris, stāvē­ja Gutkins — viss slapjš —, bet viņam priekšā vēl stāvēja Ivanovs ar vijoli rokā. Vi­ņi, skatīdamies uz ekrānu, spēlēja un ierakstī­ja mūziku atbilstoši attēlam. Es saku Irīnai Vasiļjevnai (direktors Pāvels (ankovskis viņu labi ieredzēja): “Palaidīsim tikai trokšņus — bez mūzikas.” Kad to izdarījām, tas bija tik satriecoši, ka viņa uz karstām pēdām devās pie direktora.

Nododam Padomju Latviju. Viens sižets, otrs, trešais... Un pēkšņi — nekādas mūzi­kas, ielaužas dzivā atmosfēra... Visus pārņem apjukums... Tad atskan: ā-ā, zi-niet, tīri ne­kas... nē, nē, brīnišķīgi... Malači! Kopš tā laika tā arī sākām taisīt.

Tautas elpa

Tā nu es ar savām skaņām “aizspēlējos” tik tālu, ka 1957. gadā mani aizsūtīja uz fes­tivālu Maskavā. Tur jāraksta kaut kāds mī­tiņš. Aizbraucu pats pirmais, saliku mikrofo­nus, bet pēc tam nevarēju tiem piekļūt. Tajā reizē es uzzināju, ko nozīmē pūlis. Drausmī­gi. Aizsūtīju asistentu sakārtot mikrofonu, bet viņš atgriezās bez krekla — tas bija sa­plēsts driskās. Kopš tā laika vienmēr esmu centies turēties tālāk no pūļa.

Kad atgriezos no Maskavas, pēkšņi skaņu operatoru Blumbergu atsauca no filmas Latviešu strēlnieka stāsts (1958), bet mani norīkoja viņa vietā...

Pirmā filmēšanas diena Cēsu parkā: no­stādīti latviešu strēlnieki, un Voldemārs Zandbergs, kas tēloja štāba kapteini, viņu priekšā teic runu. Es, strādādams hronikā, jau biju uzkrājis pieredzi un radis no jebku­ras situācijas dabūt ārā kārtīgu skaņu. Izvie­toju četrus mikrofonus, taisni prieks,.. No­tiek filmēšana, tiek ierakstīta skaņa... Šajā brīdī man aiz muguras garām pabrauc ātrā palīdzība un es mikrofonā automātiski pazi­ņoju: “Stop!” Trīs kameras pārtrauc darbu... Režisors Pāvels Armands lādas kā nela­bais — kadrs pagalam!

Nofilmēja otro dubļu, trešo, aizveda uz Rīgu — uz laboratoriju. Attīsta, liek klāt ska­ņu... Bet es sēžu Cēsīs, gaidu, nervozēju. Pēc pāris dienām pulksten divpadsmitos nakti at­griežas grupa un Rolands Kalniņš (tad viņš bija otrais režisors) man saka: "Ej, Armands tevi aicina.” Ieeju pie viņa numurā ne dzīvs, ne miris. Bet viņš jautā: “Jūs dzerat?” Es vil­cinos ar atbildi. “Šodien iedzersim... Gribu jums atvainoties. Tas, ko esat izdarījis, ir spo­ži. Mēs pirmo reizi dzirdējām, kā elpo sim­tiem ļaužu...

Kopš tā laika šajā filmā attiecībā uz ska­ņu tika darīts viss, ko teicu es. Un es tur daudz ko paveicu.

Gandrīz kā narkotika lomkas

Man sākās mākslas filmu laikmets... Ar Leonīdu Leimaņi es visu filmu Pie bagātās kundzes (1969) ierakstīju sinhroni. Visu! Operators Miks Zvirbulis zeķēs staigāja līdzi kamerai. Visu izdarījām bez ieskaņošanas. Dabas skatus ari. Naktī Pārdaugavā filmējām ārskatus. Ieraksts vēl tagad skan dievīgi.

Kaut gan ar šo filmu es iekritu... Es ap­mēram zinu, ko nozīmē lomkas, ja nav nar­kotiku, kaut gan pats tās nekad neesmu lieto­jis. Tas notika tā: mani izsauc, iedod scenāri­ju. Es, būdams emocionāls cilvēks, sāku lasīt un dzīvi iztēlojos, kā tas izskatīsies uz ekrāna un kā ies kopā ar skaņu. Sāku domāt, gud­rot. Labi, nofilmējām, samontējām, skatā­mies — uz ekrāna iznācis pavisam kas cits, nekā bija rakstīts. Un man visa skaniskā daļa jāmaina. Te nu ir tā “lomka” — tas ir šausmī­gi, kad visa tava koncepcija, viss skaniskais risinājums aiziet pa pieskari. Es šausmīgi pār­dzīvoju, neguļu, esmu nikns, lamājos... Citi ierauj pa kraķitim un hi-hi-hi, bet man tas nelīdz. Mani visu pilnīgi fiziski lauzīja.

Filmas Divi (1965) vēsture

Reiz režisors un scenārists Jurijs Čuļukins gulēja Ļeņingradas slimnīcā — kuņģa vaina. Bet blakus istabā gulēja simpātiska tumsnēja meitene. Viņš, cenzdamies uzsākt sarunas, pamanīja, ka meitene ir kurlmēma. Viņā pa­modās interese par to. Kā režisoram. Normā­la meitene, bērnībā piedzīvojusi blokādi, bombardēšanu, un viņai bija pārplīsušas bungādiņas. Tā zaudējusi spēju runāt un kļu­vusi kurlmēma.

Čuļukins uzmeta scenārija plānu un atde­va savam paziņam Mišām Boginam — Gruzi- jas ebrejam. Viņš bija žurnālists un ļoti gribē­ja taisīt filmas. Visās kinostudijās viņam at­teica, un beidzot viņš ieradās Rīgas kinostu­dijā. Es tajā laikā strādāju pie lielas filmas Kapteinis Nulle (1964). Izsauc mani toreizē­jais direktors Frīdens Koroļkēvičs un saka: “Te ieradies kāds jauneklis. Palīdzi viņam, uztaisiet divas trīs daļas. Viņš ir no Gruzijas, tu — no Baku... ” 

Uzaicinājām to meiteni, sākām filmēt. Skatām materiālu: kaut kas nesaprotams — nekam neder! Bet kāpēc — nav skaidrs. Pēc tam kādam atausa gaisma: viņa taču ir kurlmēma, kad iet pa ielu, acis šaudās apkārt, lai pagūtu visu redzēt, jo nav dzirdes. Filmā tas izskatās ļoti slikti.

Viss, taisām ciet to bildi. Miška Bogins asarās; mana mamma vāra viņam lobio, lai nomierinātu. Ko lai iesāk? Saku viņam: “Zvani Cuļukinam.” Viņš piezvanīja. Tas saka: “Es padomāšu, tad piezvanīšu.” Pēc stundas atskan zvans: “Izmēģiniet vienu aktrisi, viņa pašlaik ir brīva.” Tā bija leģendārās Zojas Fjodorovas meita Viktorija.

Atbrauca Vika un vispirms palūdza, lai ļauj kurlmēmos pavērot kādā pankūku kafejnīcā, kur viņi strādāja. Triju dienu laikā viņa apguva dažus žestus, pie tam — tik veikli! Es viņai jautāju: “Klau, Vika, vai tas viss ir pareizi?”

Bet viņa atcērt: “Ej tu...! Ja es ko daru, tad es to daru!” Ļoti talantīga bija.

Operators Henriks Pilipsons ir brīnišķīgi nofilmējis!

Pilipsons ar savu mūžīgo pili zem deguna — tas bija ļoti spējīgs un talantīgs cilvēks. Prot turēt kameru, ātri domā, brīnišķīgas panorāmas — te nu viņš bija uzdevumu augstumos. Sīvais viņu piebeidza...

Sākumā operators bija arī Rihards Pīks, taču viņu iesauca armijā.

Filma karājās mata galā. Kā lai apvienovesela un kurlmēma cilvēka jūtas? Kā lai parāda savstarpējo iejūtību? Bogins lūdzas:  “Gļeb, izdomā pāreju.” Ķeros pie mūzikas, to rakstīja mans paziņa Romka Grīnblats. Nē, ar mūzikas palīdzību nekas neiznāk.

Mums galu galā nācās atkāpties no principa: ko redzi, to arī dzirdi. Dzīvē taču ir tā, ka mēs izejam ārā un 90% skaņu nemaz “nedzirdam”. Bet vajag tikai kādam tā kārtīgi nobremzēt — mēs uzreiz reaģējam. Atsevišķas nestandarta skaņas, nevis sadzīviskie trokšņi — tas, lūk, ietekmē filmas dramaturģiju.

Radās jautājums: kā lai parāda, ka varo­nis iekļuvis viņas klusuma pasaulē? Godīgi sakot, domāju, ka sajukšu prātā. Tajā laikā atjaunoja viesnīcas Rīga sagrauto ēku — dzi­na iekšā pāļus, nepārtraukti strādāja pāļdziņi. Es katru dienu tur gāju garām uz studiju. Un pēkšņi — māmiņ mīļo! Es sapratu — vajadzī­ga tieši tāda skaņa. Un nevajag rādit, ka kaut kur kaut ko būvē. Tajā laikā cēla visapkārt.

Paņēmiens bija ļoti vienkāršs: varonis iet pa ielu garām mūzikas instrumentu veika­lam... Bet apkārt valda troksnis, ir vasara, trolejbusi, smiekli — ielas trokšņu zelta izla­se. Visa šī gājiena laikā es cauri šiem trokš­ņiem pamazām laižu: bam, bam, BAM, BAM! BAM!! Troksnis sasniedza tādu līmeni, ka pat bultas uz pults sāka pīkstēt, skaņa ti­ka kropļota. Citādi jau nederētu. Un šajā brī­dī režisors rāda tuvplānā viņas acis, bet es iz­slēdzu fonogrammu. Un iestājas klusums... Tik vien.

Maskavas kinofestivāla laikā, kad Fellīni ieraudzīja šo paņēmienu, viņš teica: “Visus aplausus, kas tika veltīti Karam un mieram, vajadzētu pārcelt uz šejieni.”

Ar Leonīdu Leimaņi

Filmas Kapteinis Nulle uzņemšanas laikā bija šāds gadījums. Darbs pie filmas tuvojās beigām. Tika ierakstīta skaņa... Bet Leonīds Leimanis noteikti gribēja pats miksēt mūziku, jo uzskatīja, ka viņam tas izdosies labāk un smalkāk. Es viņam joka pēc arī iedevu divus kanālus — pults labajā pusē, bet sev atstāju kreisos. Patiesībā viņa kanāli strādāja pa tuk­šo, tur skaņa netika rakstīta. Atzīstu, ka no manas puses tas bija vieglprātīgi. Bet viss iet brīnišķīgi, puse filmas jau ierakstīta, ķera­mies klāt otrajai pusei, un pēkšņi kaut kas nav kārtībā ar aparatūru. Atskrien Beļskis — ieskaņošanas ceha priekšnieks — jāatbrīvojot zāle, lai varētu pārbaudīt un salabot aparatū­ru. Un, nezinādams, kas par lietu, nejauši Leimanim pasaka, ka viņa kanāli ir tukši. Ta­jā brīdī uz Ļoņu bija baisi skatīties. Viņš sa- psihojās, izdrāzās ārā no zāles... Es metos vi­ņam pakaļ. Bet viņam uznācis vēmiens — fi­ziski, no nervu spazmām. Ļoti emocionāls cilvēks. Tad gan biju pārbijies.

Protams, tā bija liela bezkaunība no ma­nas puses. Kaut ko tādu varētu vēl piespēlēt Brenčam, bet šim cilvēkam nedrīkstēja. Šoks! Bet — no otras puses — tik un tā neviens mūziku neuztaisīs labāk par mani.

Šis cilvēks man visādā ziņā izraisīja sim­pātijas. Pirmkārt, tādēļ, ka bija ārkārtīgi cil­vēcīgs pret citiem. Arī attieksmē pret sabied­rību viņš bija ļoti tīrs cilvēks, fa runājam par sievietēm — viņš tās gaužām mīlēja (arī šajā ziņā mēs bijām vienādi). Būdams radošs, viņš bija ļoti prasīgs. Viņš bija mans skolotājs no latviešu tautas puses. Skolotājs! Neviens man nav devis vairāk par viņu. Bet es esmu strā­dājis ar visiem mūsu režisoriem...

Arī ārēji Leimanis man ļoti patika — pa­reizi, aristokrātiski sejas panti. Mākslinieks ar kuplu matu vainagu, gudru skatienu — sap­nis! Viņam bija arī lieliska humora izjūta. Viņš nelaida garām iespēju ļoti smagā brīdī ar ārkārtīgi nopietnu sejas izteiksmi pateikt kaut ko tādu, ka pēc tam visi smējās, vēderu turēdami. Agri viņš nomira...

Viņš man teica tā: "ja tu taisies kļūt par spēka mitriķi, kam jāstaipa mantas, dari to. Man tas nav vajadzīgs." Es viņam saku: “Ir vajadzīgs, Ļoņa.” Bet viņš: “Man jau par vē­lu.” Es atkal: “Vienalga, Ļoņa, vajag.” Redzi, te nu man izrādījās taisnība, Diemžēl. Tas bi­ja cilvēks ar ļoti plašu skatienu un spējām...

Viņam pat nebija sava uzvalka. Kad brau­cām uz Maskavu nodot filmas, viņš studijā ņēma melnu rekvizītuzvalku. Tajā pašā laikā viņš varēja meitai uzdāvināt automobili. Sa­proti? Reizēm svētdienās mēs ar bērniem pusdienojām restorānā Rīga — tajā laikā tur labi baroja. Es ar savu Patrīciju, bet viņš — ar trim bērniem no savām trim sievām. Visus viņš bija nodrošinājis, visus viņš mīlēja. Viņš ļoti mīlēja dzīvi.

Kāds man stāstīja, ka viņš kara laikā esot izglābis kādu ebreju ģimeni. It kā... Nezinu, varbūt tā ir pasaciņa, bet principā kaut ko tā­du no viņa varēja sagaidīt. Apbrinojams cil­vēks! Kad eju uz Meža kapiem, vienmēr kaut īsu brīdi pastāvu pie viņa kapa. Pie viņa un Pāvela Armanda.

No krievu valodas tulkojusi Anna Vulāne