Krievu un vācu minoritātes politiskais un tiesiskais stāvoklis Rīgā 1918-1940

Ilze Boldāne, Jānis Ķeruss


Kontaktlingvistikas un slāvu valodniecības aktuālās problēmas

Актуальные проблемы контактной лингвистики и славянского языкознания

Problems of Contact Linguistics and Slavic Linguistics

Zinātnisko rakstu krājums pēc 2008.-2013. g. starptautisko konferenču un semināru materiāliem

C6opник научны статей по материалам международных коференций и семинаров 2008-2013 rr.

The collection of scientific papērs based on International Conferences and Seminārs 2008-2013

LU Akadēmiskais apgāds

 

Krievu un vācu minoritātes politiskais un tiesiskais stāvoklis Rīgā 1918-1940

Политическое и правовое положение русского и немецкого меньшинсв в Риге 1918-1940 гг.

Politische un rechtliche Lage der russischen und deutschen Minderheiten in Riga in den Johren 1918-1940

Ilze Boldāne (Rīga)

LU aģ. «LU Latvijas vēstures institūts» Etnoloģijas nodaļa, Akadēmijas lauk. 1, Rīga; ilze.boldane@gmail.com

Jānis Ķeruss (Rīga)

LU Vēstures un filozofijas fakultāte, Mārstaļu iela 28/30, Rīga, LV-1050; keruss@lanet.lv

Līdz ar Latvijas valsts izveidi, mainījās tās sabiedrību veidojošo tautību sociālās lomas - līdz šim dominējošās grupas - vācbaltieši un krievi - nonāca mazākumtautību statusā, bet latvieši kļuva par galvenajiem politisko un kultūras norišu noteicējiem. Šis raksts sniegs ieskatu vācu un krievu tautības rīdzinieku situācijā starpkaru periodā: demogrāfiskie rādītāji, politiskā līdzdalība, tiesiskais statuss, kultūras un sabiedriskā dzīve.

Vācu un krievu minoritāšu sociālais stāvoklis, politiskās pašorganizācijas spējas un darbība savas nacionālās kultūras attīstībā bija visai atšķirīga. Piemēram, ja vāciešu īpatsvars uzņēmēju vidū bija lielāks kā latviešiem, tad krieviem - mazāks. Vācu minoritātei gan Rīgas domē, gan Latvijas parlamentā izdevās panākt lielāku pārstāvniecību, nekā tās īpatsvars Rīgas un Latvijas iedzīvotāju vidū. Savukārt krievu minoritātei pārstāvniecība šajos vēlētajos varas orgānos bija mazāka, nekā to pārstāvniecība valstī. Tomēr līdz pat 1934. gadam nacionālās minoritātes baudīja plašu kultūras autonomiju, krievu un vācu valoda tika lietota no Saeimas tribīnes. Lai arī K. Ulmaņa apvērsums likvidēja nacionālo minoritāšu kultūras autonomiju izglītības jomā, nostiprināja latviešu valodas pozīcijas, tomēr nacionālo minoritāšu skolu sistēma turpināja pastāvēt. Latviešu valodas nozīme pēc 1934. gada nostiprinājās ne tikai autoritārās valsts realizētās politikas dēļ, bet arī tādēļ, ka jau no valsts pirmsākumiem pakāpeniski palielinājās latviešu valodu protošo cittautiešu skaits.

Atslēgvārdi: krievi, vācieši, Rīga.

Kopš dibināšanas Rīga raksturojama kā multietniska vieta. Pilsētvide - nami, dārzi un parki - joprojām glabā liecības, ko atstājuši dažādos laikos te dzīvojušie dažādām tautām piederīgie ļaudis (Spārītis 2012, 17.-26. lpp., Dimenshtein 2004, 11.-32., 93.-106., 113.-118. lpp. u. c.). 20. gadsimta sākumā Rīga bija izveidojusies par vienu no lielākajiem Krievijas impērijas tirdzniecības un rūpniecības centriem. Neraugoties uz Rīgas iedzīvotāju skaita un atsevišķu tautību īpatsvara samazināšanos, ko izsauca Pirmā pasaules kara notikumi Latvijā (Aizsilnieks 1968, 31., 32. lpp., Svābe 1948, 16., 17. lpp.), nodibinoties neatkarīgai valstij tā saglabāja savu etnisko daudzveidību. Jēdzienu «rīdzinieks» kā savas lokālās identitātes raksturotāju izmantoja pilsētā dzīvojošie vācieši, krievi, ebreji, latvieši un citu tautību pārstāvji, taču jāatzīst, ka gluži tāpat kā 19. gadsimta Rīgā (Volfarte, Oberlenders 2004, 7. lpp.) - šī apzīmējuma radītais priekšstats par izteiktas rīdzinieku kopības apziņas eksistenci bija visai maldinošs - katram joprojām bija sava Rīga.

Šī raksta mērķis ir sniegt vāciešu un krievu tautības (tā laika divu lielāko Latvijas mazākumtautību) rīdzinieku politiskā un tiesiskā stāvokļa raksturojumu starpkaru periodā. Problēmas atspoguļojumam publikācijā vērtēti pilsētas iedzīvotāju demogrāfiskie rādītāji, Latvijas valsts etnopolitika un mazākumtautību politiskā līdzdalība, nedaudz skarta vāciešu un krievu sabiedriskā un kultūras dzīve Rīgā un titultautas attieksme pret vērtētajām mazākumtautībām. Tas īstenots izmantojot un vērtējot statistikas datus, likumdošanas aktus, Saeimas un Rīgas pašvaldības vēlēšanu rezultātus, publikācijas presē, kā arī vēsturnieku (Raimonda Cerūža, Leo Dribina, Ineša Feldmaņa, Aijas Kalnciemas, Jāņa Stradiņa, Helēnas Šimkuvas u. c.) un sociologu (Vladislava Volkova) veiktos pētījumus par aplūkojamā perioda Latvijas Republikas etnopolitiku un minēto etnisko grupu vēsturi Latvijā.

Demogrāfiskie rādītāji

Raksta autori kā avotus ziņu iegūšanai par Rīgas demogrāfisko situāciju - pilsētas iedzīvotāju skaitu, etnisko sastāvu, nodarbinātību - izmantoja 1920., 1925., 1930. un 1935. gadā veikto Latvijas tautas skaitīšanu rezultātus apkopojošus krājumus (Skujenieks 1925, 52. lpp.; 1930, 63., 66. lpp.; 1937, 287.-288., 292., 313. lpp.), kā arī ik pa diviem gadiem reizi izdotās Rīgas pilsētas statistikas gada grāmatas (Rīgas pilsētas... 1920-1938).

Pirmā pasaules kara gados Rīga zaudēja ievērojamu skaitu tās iedzīvotāju, tostarp 70 000 krievu, kas devās līdzi rūpniecības iekārtām uz Krieviju (Volkovs 1996, 20. lpp.)- Saskaņā ar demogrāfu veiktajiem aprēķiniem 1920. gadā Latvijas galvaspilsētā bija palikuši vairs tikai 36% no tās iepriekšējā iedzīvotāju sastāva (Pašvaldības balss 1928, Nr. 9, 409. lpp.). Starpkaru periodā Latvijā veikto tautas skaitīšanu dati rāda, ka rīdzinieku skaits strauji pieaudzis - no 185 137 iedzīvotājiem 1920. gadā līdz 385 063 iedzīvotājiem 1935. gadā (skat. 1. tab.). Skaitliski lielākās Rīgā dzīvojošās etniskās grupas ir latvieši, vācieši, ebreji, krievi, poļi un lietuvieši. Kopējā Latvijas iedzīvotāju kontekstā rīdzinieku skaits 1925. gadā veidoja 12%, bet 1936. gadā tas sasniedza jau 20% atzīmi.

Aplūkojamajā laika periodā vācu tautības rīdzinieku skaitliskajā sastāvā novērojamas visai pamanāmas samazināšanās tendences no 15,95% 1920. gadā līdz 10% 1935. gadā un 1939. gadā šis rādītājs nokritās zem 1% atzīmes. Laikā no 1925. līdz 1935. gadam krievu īpatsvars rīdzinieku vidū, gan pakāpeniski samazinoties, turējās 8—7% robežās. Vāciešu un krievu skaitliskā sastāva un īpatsvara samazināšanos lielā mērā noteica šīm rīdzinieku grupām raksturīgais zemais dabiskais pieaugums, valsts etnopolitika un vāciešu gadījumā - arī ārpolitiskie apstākļi (Feldmanis 1994; 1997).

1930. gadu vidū Rīgā dzīvoja apmēram 16% no visiem Latvijā dzīvojo­šiem latviešiem, 62% no Latvijas vāciešiem un 14% no Latvijas krieviem. Rīgas vācieši veidoja 75,4% no visiem Latvijas pilsētās dzīvojošiem vācie­šiem (salīdzinājumam - Kurzemes pilsētās vācieši vidēji sastādīja 7,12% no visiem iedzīvotājiem: Kuldīgā - 12,74% vāciešu, Aizputē - 8,86%). Ja vā­cieši lielākoties bija pilsētnieki, tad Latvijas krievi Pirmā pasaules kara no­tikumu rezultātā bija zaudējuši savas «pilsētas un industriālās» un ieguvuši «lauku un agrārās» iezīmes (Volkovs 1996, 22. lpp., Apine, Volkovs 2007, 34. lpp.). Statistikas dati liecina, ka apmēram % krievu dzīvoja Latgalē un laikā, kad viņu īpatsvars Rīgā samazinājās, Latvijas austrumdaļā tas pieauga. No Latvijas krieviem - pilsētniekiem vairāk kā puse mita Rīgā un vairāk kā 14 - Latgales pilsētās.

Starpkaru periodā novērojams sekojošs vācbaltiešu īpatsvars Latvijas tautsaimniecības nozarēs: 33,7% - rūpniecībā, 20,8% - tirdzniecībā, 19,4% - lauksaimniecībā, 6,5% — t. s. brīvajās profesijās, izglītības un mākslas jomā, 5,8% - veselības aprūpē, 7,3% - mājkalpotāji, 3,4% - administrācijā un dro­šības dienestā strādājošie, 3,1% - satiksmes jomā darbojošies (Bērziņš 2003, 472. lpp.). Vācbaltieši piederēja pie Latvijas iedzīvotāju turīgākās daļas, jo 14% no viņiem gada ienākumi pārsniedza 2000 latu. Vācbaltiešu ekono­miskās pozīcijas Latvijā saglabājās visai ietekmīgas, sevišķi tirdzniecībā un rūpniecībā, ko nodrošināja pamatīgā pieredze šajās jomās un korporatīvās saites ne vien savstarpēji, bet arī ar tautiešiem Vācijā (Cerūzis 2002, 2004). Viņiem piederēja lieli nekustamie īpašumi. 1930.gadu vidū vāciešu īpašumā bija 3639 nekustamie objekti 137,4 milj. latu kopvērtībā. Lielākā daļa no tiem atradās Rīgā, kur to vērtība veidoja 98,3 miljonus latu. Ietekmīgs bija viņu stāvoklis finanšu jomā.

Turpretim 80% Latvijas krievu bija nodarbināti lauksaimnieciskajā ra­žošanā, 7% no viņiem strādāja rūpniecības jomā, bet 4% nodarbojās ar tirdzniecību. Krievus nevarētu ierindot starp Latvijas ekonomiski un sociāli veiksmīgākajām etniskajām grupām. Salīdzinot ar latviešiem, vāciešiem un ebrejiem, krievu vidū bija visai maz privātīpašnieku, tāpat visai neliels viņu skaits bija starp administratīvajiem un policijas, veselības aprūpes un tirdz­niecības darbiniekiem.

1920. gadu vidū vairāk nekā 1/5 vācu tautības rīdzinieku sava sociālā statusa un nodarbes ziņā bija ierēdņi, 16% - inteliģentā darba veicēji, 12% - īpašnieki (skat. 2. tab.). Turpretī krievu tautības Rīgas iedzīvotāju vidū vis­vairāk pārstāvēti bija strādnieki (68%), salīdzinoši mazāk - īpašnieki (8,8%) un inteliģentā darba veicēji (8,5%). Sī tendence saglabājās visu starpkaru periodu. 

2. tabula

Strādājošie pēc sociālā stāvokļa un tautības Rīgā 1925. gadā

Rīgas krievu materiālais stāvoklis un viņu labklājība bija visnotaļ atka­rīgi no viņu darbības sfēras - rūpniecībā nodarbinātajiem nebija noturīgu ienākumu, turpretī amatnieki un tirgotāji, un privāto un sabiedrisko iestāžu darbinieki bija materiāli labāk nodrošināti.

Minoritātes definīcija un mazākumtautību tiesības

Līdz 1923. gadam ne starptautiskajos cilvēktiesības regulējošos doku­mentos, ne Latvijas likumdošanā nebija dota vienota nacionālās minoritā­tes definīcija. Tautu Savienības sekretariāta definējumā par etnisko mino­ritāti bija uzskatāms «personu loks, kuru rase (= etniskā izcelsme), reliģija vai valoda ir citādāka nekā valsts iedzīvotāju vairākumam. Ir divu veidu minoritātes: a) kādas citas valsts pilsoņi; b) mītnes valsts pilsoņi» (Dribins iesniegtas sūdzības, kas tur tika izskatītas 1925.-1926. gadā. Tautu Savie­nība atzina par nepieņemamu prasību kompensēt zaudēto muižu īpašumus ar Latvijas mežu daļēju nodošanu vācu baronu rīcībā, jo tad Latvijas valsts zaudētu svarīgu ieņēmumu avotu (Dribins 2004, 57. lpp.). Pēc sūdzības no­raidījuma jautājuma aktualitāte izsīka, bet aizvainojums - nē.

Vāciešu un krievu politiskā līdzdalība LR Saeimā un Rīgas domē

Saeimā. Sarežģītas un mainīgas bija vācbaltiešu un krievu attiecības ar Latvijas valsti. Pēkšņā sociālo lomu un statusa maiņa radīja diskomforta sajūtu. Nespēja aizmirst savu kādreiz priviliģēto stāvokli un neticība Latvijas valsts nākotnei noteica nogaidošas, atsevišķos gadījumus pat klaji noraidošas attieksmes veidošanos. Viņu uztverē jaundibinātā valsts nodarbojās galvenokārt ar to, ka pārkāpa viņu iedomātās tiesības vai ignorēja viņu vajadzības. Taču šāda situācija neturpinājās ilgi, 1920. gados minēto mazākumtautību izturēšanās kļuva arvien lojālāka. Viņi, īpaši vācbaltieši, sāka jūtami aktīvāk piedalīties valsts dzīves veidošanā (skat. 3. tab., sast. pēc Latvijas Satversmes sapulces... 1920. 6., 7. lpp.; Žvinklis 1998, 107.-112. lpp.).

3. tabula

Mazākumtautību pārstāvība LR parlamentā 1918-1940

Latvijas krievu iesaistīšanās valsts politiskajā dzīvē noritēja visai pama¬zām, ko bez jau pieminētās psiholoģiskās barjeras noteica arī valodas nezināšana (Kuznecovs 1996, 74. lpp.). Saeimas vēlēšanās par krievu partijām balsoja 2-6% Latvijas vēlētāju, kas norāda uz šīs mazākumtautības vēlētāju vienaldzību pret politisko saliedēšanos uz etniskās piederības bāzes (Volkovs, 1996, 25. lpp.). Lai gan visu četru Saeimas vēlēšanu datu analīze liecina par pieaugošu politisko aktivitāti, tomēr sakāms - tieši krievu vēlētāju pasivitāte radīja situāciju, ka starpkaru periodā viņu interešu pārstāvji nekad nesasniedza šīs mazākumtautības īpatsvaram atbilstošu vietu skaitu Saeimā. Historiogrāfijā rodami sekojoši skaidrojumi krievu politisko apvienību nepietiekamai pārstāvniecībai Saeimā: 1) krievu tautības iedzīvotāju sociālā un konfesionālā noslāņošanās, 2) zemais kultūras līmenis, 3) vāji attīstīta nacionālā pašapziņa, 4) neprasme izskaust nesaskaņas un iet uz vēlēšanām ar vienotu sarakstu (Feigmane 1995, 33. lpp.).

Gluži pretēja aina novērojama Latvijas vācbaltiešu sabiedrībā. Atšķirībā no krieviem, vācbaltiešus Latvijas politiskajā dzīvē raksturoja saliedētība un  disciplinētība, un viņi savā labā ļoti prasmīgi izmantoja Latvijā noteikto velēšanu kārtību (Feldmanis 1997, 103. lpp.).Visās Saeimas vēlēšanās vācbaltieši startēja ar vienotu sarakstu (Satversmes sapulces vēlēšanas bija pēdējā reize, kad vācbaltieši piedalījās ar vairākiem sarakstiem) un ieguva savam īpatsvaram Latvijā neatbilstošu (lielāku!!!) pārstāvību LR lēmējorgānā. Vācbaltiešu zināšanas, pieredze un plašākais skatījums spēja piesaistīt arī citu tautību vēlētāju balsis.

Iesaistoties Latvijas politiskajā dzīvē mazākumtautību pārstāvji centās nostiprināt savas etniskās grupas pozīcijas valstī. Vācbaltiešu frakcijas deputāti aktīvi iesaistījās tādu būtisku likumprojektu - kā pilsonības likums (P. Sīmanis) un likums par mazākumtautību skolu iekārtu Latviju (K. Kellers, P. Šīmanis) - izstrādāšana un deva būtisku ieguldījumu to tapšanā. Pateicoties viņu darbībai un valsts pretimnākšanai, minoritātes ieguva plašas tiesības un iespējas radīt savu nacionālās kultūras infrastruktūru — skolas, biedrības, kultūras iestādes, presi u. c.

Vācbaltiešu deputāti Saeimā atbalstīja 12 (no 18) Latvijas valdību sastādīšanu, bet 5 valdībās piedalījās ar atsevišķiem ministriem vai ministru pa¬līgiem. 1927. gadā Valsts prezidents G. Zemgals pēc kārtējās valdības krīzes P. Sīmanim piedāvāja sastādīt valdību. Viņa kandidatūra ieguva 51 deputāta atbalstu, kas P. Sīmanim likās nepietiekošs stabilam valdības darbam (Bērziņš 2000, 344. lpp.).

Rīgas dome. Izvērtējot Rīgas domes deputātu sastāvu laikā no 1919.—1934. gadam, secināms, ka no 90 domniekiem caurmērā 27-33 bija mi¬noritāšu pārstāvji (skat. 4. tab., sast. pēc: Rīgas pilsētas gada... 1931, 18.- 25. lpp.; Rīgas pilsētas domnieku... 1931, 5. lpp.). Pašvaldību vadīja latviešu pilsonības un minoritāšu koalīcijas. Rīgas domes vēlēšanās aplūkotās minoritātes piekopa tādu pat stratēģiju kā cenšoties iegūt vietas Latvijas parla¬mentā. Tālāk neliels ieskats par vācbaltiešu un krievu deputātu skaitu Rīgas domē starpkaru periodā.

4. tabula

Mazākumtautību pārstāvniecība Rīgas domē 1918.-1934. gads

1918. gada novembrī un decembrī darbojās Rīgas pilsētas pagaidu dome, kurā līdzās latviešiem darbojās 13 vācbaltieši, 11 ebreji, 5 krievi, 3 lietuvieši, 1 igaunis, 1 polis. Vācbaltieši pārstāvēja Vācu pilsonisko partiju. Tās vadītājs bija }. Dahlfelds. Krievu tautības deputāti savukārt tika ievēlēti no  2004, 6. lpp.). Latvija un Igaunija nepievienojās Tautu Savienības iniciētajam Minoritāšu aizsardzības līgumam, caur kuru līgumslēdzējas puses paredzēja ievērot personas un reliģiskās brīvības arī attiecībā uz mazākumtautībām, garantēja dzimtās valodas lietošanu privātajā dzīvē, vienlīdzību likuma priekšā. Abām kaimiņvalstīm izdevās panākt situāciju, ka mazākumtautību jautājums paliek to iekšējā lieta un, neraugoties uz to, Latvijas etnopolitika bija viena no liberālākajām Eiropā (Bērziņš 2000, 305. lpp.; Bleiere 2005, 135. lpp., Feldmanis 1992, 24. lpp.).

Latvijas mazākumtautībām, tajā skaitā arī vācbaltiešiem (kas šajā kontekstā sevi dēvēja par tautas grupu jeb Volksgruppe (Cerūzis 2004, Feldmanis 1992, 25. lpp.; 1994, 32. lpp. u. c.)) un krieviem, būtiska bija viņu tiesību nodrošināšana konstitucionālā līmenī. Latvijas Satversmes otrajā daļā bija iecerēts piešķirt plašas tiesības visām minoritātēm un definēt Latvijas Republikas pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā, taču vairāku iemeslu dēļ tā tobrīd netika pieņemta. Viens no šiem iemesliem bija mazākumtautības pārstāvošo Satversmes Sapulces deputātu pārlieku augstās prasības - «nacionālā autonomija» (J. Hellmanis), finansējums mazākumtautību kultūras un vidējās izglītības vajadzību apmierināšanai proporcionāli viņu īpatsvaram Latvijas sabiedrībā (P. Šīmanis) u. tml. (Kalnciema 1992, 122., 124. lpp.) Satversmes sapulces sastāvā ietilpstošie latviešu politisko partiju deputāti noraidīja tik plašu minoritāšu tiesību garantēšanu valsts pamatlikumā.

Minoritāšu tiesības Latvijā līdz ar to arī mazākumtautību attieksmi pret valsti starpkaru periodā noteica virkne likumdošanas aktu: Likums par pilsonību (1919), Likums par mazākumtautību skolu iekārtu Latvijā (1919), Noteikumi par valsts valodu (1918), vēlāk Likums par Valsts valodu, Likums par publiskām sapulcēm, biedrībām un politiskām organizācijām (1923) un citi, kā arī šo likumu grozījumi. Starpetnisko klimatu valstī būtiski ietekmēja arī 1920. gada septembrī Satversmes sapulces pieņemtais Agrārās re¬formas likums un 1924. gada lēmums neizmaksāt atbilstošas kompensācijas atsavināto zemju īpašniekiem.

Pilsonība. Pilsonības likums definē priekšnoteikumus piederībai valsts pilsoņu kopai, darbinot iekļaušanas/neiekļaušanas mehānismus, nosakot prasības, kādam pretendentam jābūt, lai vismaz formāli kļūtu «savējais», tiktu iekļauts/pietuvotos grupai «mēs». Demokrātiskā sabiedrībā pilsoņiem ir tiesības un pienākumi iesaistīties valsts un pašvaldību pārvaldes darbā, gan piedaloties, gan kandidējot valsts pārvaldes institūciju vēlēšanās, kas nere¬ti sekmē savām saimnieciskās darbības vai savas etniskās grupas interesēm labvēlīgu lēmumu pieņemšanu. Latvijai iegūstot neatkarību, Tautas Padomes pieņemtais Pilsonības likums (1919) paredzēja piešķirt pilsoņa tiesības ikvienam Latvijas iedzīvotājam neatkarīgi no viņu ticības un etniskās piederības, ja viņš šajā zemē dzīvoja, bija dzimis vai skaitījās tai piederīgs pirms 1914. gada 1. augusta, un likuma izsludināšanas dienā (1919. gada 5. septembrī) nebija pārgājis citā pavalstniecībā, to varēja piešķirt arī par nopelniem valsts labā. Sākotnēji izvairīgā mazākumtautību nostāja attiecībā uz Latvijas Republikas pilsonības pieņemšanu mainījās, valstij pierādot savu spēju pastāvēt un sekmīgi attīstīties (Bleiere 2005, 186. lpp.; Dribins 2007, 217. lpp.). Daļai latviešu sabiedrības šāda nostājas maiņa saistījās ar mino¬ritāšu ekonomiskajām interesēm, nevis lojalitāti un uzticību valstij. Neraugoties uz to, laikā no 1920. gada līdz 1925. gadam Latvijas pilsoņu skaits pieauga, un jau 1925. gadā 96,47% no visiem Latvijas iedzīvotājiem bija šīs valsts pilsoņi (Skujenieks 1925, 16. lpp.). Turklāt vācu vidū. pilsoņu skaits šajos gados pieauga no 78,93% līdz 85,08%, bet krievu vidū — no 86,64% līdz 94,21% (Skujenieks 1927, 330. lpp.). Atzīmējams arī, ka liels krievu īpatsvars (33,8%) bija starp tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem nebija noteiktas pavalstniecības. Cilvēki bez noteiktas pavalstniecības lielākoties bija imigranti no Krievijas, kas bija apmetušies uz dzīvi lielākajās Latvijas pilsētās, arī Rīgā.

Katram mazākumtautību pārstāvju Saeimā rosinātam mēģinājumam ieviest grozījumus Pilsonības likumā sekoja asa reakcija latviešu presē, savukārt mēģinājumi padarīt stingrākas prasības pilsonības pretendentiem saskārās ar mazākumtautību, īpaši ebreju, pretestību. Starpkaru periodā Pilsonības likums tika grozīts sešas reizes. Kā reakcija uz kārtējo Pilsonības likuma grozījumu, 1927. gada nogalē tika rīkots referendums par t. s. «žīdu likuma» (rakstnieka J. Akuratera lietots apzīmējums šiem pilsonības likuma grozījumiem), kas atviegloja naturalizācijas noteikumus, noraidīšanu (Stranga 2008, 481., 482. lpp., Dribins 2004, 57. lpp.; Bērziņš 2003, 309. lpp.). Tobrīd likuma grozījumu atcelšanai vajadzīgais balsu skaits netika savākts. Likuma papildinājumi palika spēkā.

Valsts valoda. Viena no nozīmīgākajām likuma nostādnēm, kas ietekmēja minoritāšu pozīcijas valstī, līdz ar to arī — tās galvaspilsētā Rīgā, bija noteikumi par valsts valodu. Līdz ar Latvijas valsts pastāvēšanas pirmajām dienām par tās oficiālo valodu kļuva latviešu valoda: tajā tika izdotas Pagaidu valdības pavēles un rīkojumi, kārtota lietvedība, ieskaitot Tautas Padomes un Ministru kabineta sēžu protokolus (Bērziņš 2003, 309. lpp.). Līdzīga valodas situācija bija tiesvedības jomā (Likums «Par Latvijas tiesvedības valo¬du» pieņemts jau 1918. g. 6. decembrī). Nosakot latviešu valodas funkcijas valsts lietvedībā tika leģitimizēts tās statuss Latvijas valstī un paplašinātas tās sociolingvistiskās funkcijas (Druviete 2007, 14.-15. lpp.), kas radīja neapmierinātību tajā sabiedrības daļā, kuras statusu un dzīves kvalitātes rādītājus būtiski ietekmēja latviešu valodas nezināšana.

Lai gan sākotnēji daudzās pašvaldībās bija pieļauts arī krievu un vācu valodas lietojums (piebilstams, ka situācija, kad saskarsmē ar minoritātēm piederīgām personām pašvaldībās varēja lietot viņu dzimto valodu, pastāvēja līdz 1932. gada 18. februārim, kad M. Skujenieka vadītais ministru kabinets, šo priekšrocību atcēla), un minētās valodas skanēja arī no Saeimas tribīnes, zināmas mazākumtautību aprindas bija neapmierinātas ar šo valodu sociolingvistisko funkciju mazināšanos. Neapmierinātību vairoja gan Tautas Padomē noraidītais Nacionāllietu komisijas izstrādātais likumprojekts par mazākumtautību valodu tiesībām, kas paredzēja atkarībā no konkrētās valodas lietotāju skaita konkrētajā apgabalā piešķirt zināmas tiesības vācu, krievu un ebreju valodu lietojumam publiskajā telpā (Kalnciema 1992, Nr. 3, 118., 119. lpp.), gan 1920. gadu sākumā Valdības pieņemtie noteikumi par ierēdņu latviešu valodas zināšanu pārbaudi, kas noteica, ka valsts pārvaldē varēs strādāt vien latviešu valodu labi zinošas personas. Minēto valdības rīkojumu rezultātā notika daļēja ierēdņu nomaiņa ar latviešu valodas pratējiem, kā rezultātā darbu zaudēja daudzi mazākumtautību pārstāvji. Vācbaltiešu un ebreju politiskās partijas un organizācijas asi protestēja pret šiem noteikumiem (21. oktobra Saeimas... 1930. 3. lpp.), sarīkojot vairākus mītiņus, atbalstot minoritāšu valodu lietojuma saglabāšanu Rīgas domē, sūtot Tautu Savienībai sūdzības par viņuprāt notiekošo minoritāšu diskriminēšanu un izspiešanu no dalības valsts un municipalitāšu pārvaldē (Dribins 2004, 56. lpp.). Tautu Savienība tās neizskatīja, bet nosūtīja Latvijas valdībai ar ieteikumu pašai jautājumu nokārtot. Reaģējot uz šo situāciju, premjerministrs Z. A. Meierovics nāca klajā ar paziņojumu, kurā uzsvēra, ka skolu un ticības jomā minoritāšu prasības tiks apmierinātas, bet valodas jautājumā valdība nepiekāpsies un nostiprinās latviešu valodas valstisko statusu. 1923. gadā ar īpašu likumu noteica, ka sabiedriskos pasākumos un masu sapulcēs valda valodas izvēles tiesības (Likums par sapulcēm... 1923, 2. lpp.).

Latvijas Satversme sākotnēji nenoteica latviešu valodu kā valsts valo¬du - šāds definējums Latvijas pamatdokumentā pirmo reizi ierakstīts tikai 1998. gadā. Starpkaru periodā «Likums par valsts valodu» izdots tikai 1935. gadā pēc K. Ulmaņa valsts apvērsuma, bet līdz tam, bez jau pie¬minētajiem, latviešu valodas sociolingvistiskās funkcijas noteica arī vairāki citi likumi un Ministru kabineta noteikumi: «Noteikumi par valsts valodu» (1932), «Noteikumi par valsts valodu», 1932; «Likums par atklātiem izziņojumiem», 1932; «Pārgrozījumi un papildinājumi noteikumos par valsts valodu» (1934) (Druviete 2007, 14. lpp.).

1935. gada 5. janvāra «Likums par valsts valodu» paredzēja latviešu valo¬das obligātu lietošanu arī visās privātās institūcijās ar publisku raksturu un 1. -2. šķiras saimniecisko uzņēmumu lietvedībā (Likums par valsts valodu 1935, 1. lpp.). Pieņemtajam likumam bija sekas arī tautsaimniecībā. Tādā kārtā vairojot latviešu valodas sociolingvistiskās funkcijas un zināmā mērā notika vēršanās pret citu valodu, arī latviešu valodas dialektu un izlokšņu plašu publisku lietojumu. To apstiprina viena no režīma ideologiem — A. Bērziņa - izteikumi presē: «Es domāju, ka skolās, pamazām augot jaunai paaudzei arī šī parādība visā zemē - ne tikai Latgalē - pamazām izlīdzināsies. Jaunā paaudze ejot latviešu skolās, ar laiku no saviem dialektiem atbrīvosies.» (Bērziņš 1934, 1. lpp.)

Valodas lietojuma ziņā rīdzinieki izcēlās ar to, ka viņu vidū bija vislielākais divas un vairāk valodas zinošu iedzīvotāju skaits. Līderi šajā jomā bija vācieši (64,3%), viņiem sekoja latvieši (35,8%) un krievi (21,8%). Krievu tautības rīdzinieku vidū bija vislielākais tādu iedzīvotāju skaits, kas prata tikai vienu valodu. Arī latviešu valodas prasmes ziņā šai etniskajai grupai bija visai zemi rādītāji. 1920.-1925. gadā latviski runājošo vāciešu īpat¬svars Latvijā pieauga no 74,1% līdz 80,5%, krievu - no 14, 2% līdz 15,3% (Skujenieks 1927, 360., 361. lpp.) un turpmākajos gados tas palielinājās, kas saistāms arī ar Latvijas izglītības sistēmu regulējošos likumos iestrādātajam prasībām par latviešu valodas apguvi un lietojumu mācību stundās.

Izglītība. Izmantojot Izglītības sistēmu, titultautas vai dominējošās tautas, vai valsts ideoloģijas proponētais pasaules uzskats, vēsturiskās atmiņas motīvi, morāles standarti, vērtības, kā arī uzvedības normas un stratēģijas tiek tālāk nodotas (ieaudzinātas) ne vien konkrētās tautas jaunākajai paaudzei, bet arī visu valsts sabiedrību veidojošo etnisko grupu atvasēm. Latvija šajā ziņā nav izņēmums.

Latvijas Republikas izglītības saturu un izglītības sistēmas struktūru pirmsākumos noteica «Likums par Latvijas izglītības iestādēm» (Likums par Latvijas izglītības... 1920, 93. lpp.), kas paredzēja, ka visās obligātajās skolās (tās ietvēra apmācību no 6 līdz 16 gadiem) mācības pasniedzamas skolēnu ģimenes valodā (to nosaka bērna vecāki, tā ir valoda, kurā bērnam ir vis¬vieglāk izteikt savas domas). Likums noteica, ka valsts un pašvaldību iestādes uztur katrai mazākumtautībai tik daudz skolu, cik vajadzīgs viņu bērnu izglītošanai. Citu tautību Latvijas pilsoņiem bija tiesības pieprasīt atsevišķas klases atvēršanu, ja tajā viena skolotāja vadībā būtu gatavi mācīties vismaz 30 skolēni. Bērniem, kuriem nelielā skaita dēļ netika atvērtas ne skolas, ne klases viņa dzimtajā valodā, likumā bija paredzētas tiesības mācīties privāti vai skolā ar citu mācību valodu. Līdzās vispārējiem noteikumiem, kuriem pakļāvās visas skolas, šis likums par obligātiem mācību priekšmetiem arī mazākumtautību skolās noteica latviešu valodu (valodas mācību, literatūras teoriju, rakstniecības teoriju), Latvijas vēsturi un ģeogrāfiju. Bija paredzēta valsts valodas mācīšana, sākot ar pamatskolas otro mācību gadu, arī Latvijas vēstures un ģeogrāfijas (pēc to pamatu apgūšanas ģimenes valodā) mācīšana valsts valodā (Likums par Latvijas izglītības... 1920, 90. lpp.).

1919. gada 8. decembrī Tautas Padomes pieņemtais «Likums par mazā¬kumtautību skolu iekārtu Latvijā» definēja tās autonomijas robežas. Atzīmējams, ka jau 1919. gada vasarā vācbaltiešu Nacionālkomiteja bija izstrādājusi projektu par autonomu vācu skolu iekārtu Latvijā, līdzīgi priekšlikumi izskanēja no Latvijas krievu aprindām (Bērziņš 2003, 735. lpp.). Likumā tika paredzēts Izglītības ministrijā izveidot Mazākumtautību departamentu, kas apvienotu katras atsevišķas tautības skolu pārvaldi (Likums par mazākuma... 1920, 188. lpp.). Pārvalžu vadība tika nodota pašu mazākumtautību ziņā. Ar šī likuma pieņemšanu LR mazākumtautības bija ieguvušas tiesisku pamatu ne tikai plašai minoritāšu izglītības sistēmas, bet arī kultūras autonomijai. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, tikai Latvija un Igaunija nodrošināja minoritātēm plašas izglītošanās iespējas dzimtajā valodā.

Latvijā pavisam darbojās piecas minoritāšu izglītības pārvaldes: vācu, krievu, ebreju, poļu un baltkrievu. Visplašāko skolu tīklu bija izveidojuši vācbaltieši. 1919. gada beigās Latvijā darbojās 45 vācu skolas ar 8192 skolē¬niem un 557 skolotājiem, 1929./30. mācību gadā - 108 skolas ar 11426 sko¬lēniem un 889 skolotājiem, to skaitā 10 vidusskolas ar 2066 skolēniem un 6 arodskolas ar 461 audzēkni (Dribins 2000, 71. lpp.), no tām par valsts un pašvaldības līdzekļiem uzturēja 45 pamatskolas un 3 vidusskolas (Bērziņš 2003, 736. lpp.). 1931. gadā Rīgas pilsēta uzturēja 15 vācu pamatskolas un 1 vidusskolu (Līventāls 1932, 638. lpp.). Lai nodrošinātu skolas ar mācību spēkiem, Rīgā bija radīts Pedagoģiskais institūts, kuru ilgus gadus uzturēja tikai par vietējās vācbaltiešu sabiedrības līdzekļiem, vēlāk tika piešķirts valsts pabalsts. Rīgā darbojās arī humanitārais Herdera institūts ar 193 stu¬dentiem. Vācu mācību iestādēm tobrīd Latvijā bija augsts prestižs, tajās mācījās arī ebreju, krievu un latviešu bērni.

Plašs bija arī krievu izglītības iestāžu tīkls - 1919./20. mācību gadā Lat¬vijā darbojās 127 krievu pamatskolas ar gandrīz 12 tūkst, audzēkņiem un 362 skolotājiem, kā arī 12 vidusskolas ar 1,2 tūkst, skolēnu un 176 sko¬lotājiem. Valsts uzturēja krievu vidusskolas Rīgā, Rēzeknē, Daugavpilī un Ludzā (Bērziņš 2003, 737. lpp.). 1931. gadā Rīgas pilsēta uzturēja 13 krievu pamatskolas un 1 vidusskolu (Līventāls 1932, 638. lpp.). 1933./34. mācību gadā krievu pamatskolu skaits sasniedza 236, kur zinības apguva vairāk nekā 22 tūkst, bērnu. Krievu vidusskolu skaits šajā laikā gan par divām samazinājās. 1920. gadu beigās Rīgā tika izveidots Universitāšu zinību krievu institūts, ko finansēja no privātiem līdzekļiem.

Latvijas valstisko neatkarību posmos latvieši ar zināmu neuzticību skatījās uz mazākumtautību īpaši vāciešu, poļu un krievu skolām, kurās tiekot audzināts latviešiem un Latvijai «naidīgs gars» (Vacais pedagogs 1922, 2. lpp.; Uzgalīts 1925, 1. lpp.). Šāds skatījums īpaši aktuāls kļuva 1920. gadu beigās - 1930. gadu sākumā ekonomiskās krīzes gaisotnē, kad skaidri izpaudās sociālās neapmierinātības pārcelšana no vienas sfēras uz citu. Starpetnis¬ko attiecību spriedzi radīja mēģinājumi pārskatīt mazākumtautību skolām atvēlēto valsts finansējumu, ieviest tajās latviešu skolu programmas, ierobežot vecāku tiesības skolu izvēlē saviem bērniem un latviskot visas vidusskolas. Latvijas mazākumtautības asi protestēja pret šādu nostādni, un to pārstāvji Saeimā 1933. gadā, piedraudot, ka neatbalstīs valsts budžeta projektu, panāca reformu aizstāvja Izglītības ministra A. Ķēniņa demisiju.

Likumu par mazākumtautību skolu iekārtu Latvijā atcēla 1934. gada 12. jūlijā. Tā vietā spēkā stājās «Likums par tautas izglītību», kurā bija iestrādāti zināmi ierobežojumi minoritāšu izglītošanās iespējām. Mazākumtautībām piederošie skolēni varēja izvēlēties vai nu savas tautības, vai arī latviešu skolu (ne vairs kā iepriekš jebkuras tautības skolu), bet latviešiem obligāti bija jāmācās latviešu skolās (Likums par tautas... 1935, 48. lpp.). Tomēr arī šī likuma ietvaros mazākumtautību bērniem joprojām tika garantētas obligātās izglītības tiesības un zināms valsts un pašvaldību atbalsts arī neobligātajām vispārizglītojošām vidusskolām. Tika slēgtas 200 cittautiešu skolas, kur bija mazs skolēnu skaits, iesakot pāriet mācīties latviešu skolās (Dribins 2004, 59. lpp.). Jaunais likums arī saturiski iezīmēja jaunu pieeju izglītības politikas jautājumam. «Latviešu nacionālās izglītošanas politikas intereses guva pārsvaru pār iepriekšējā laikmeta parlamentāriskiem dažādu tautību interešu izlīdzināšanas centieniem» - tā skolu politiku pēc 1934. gada vērtēja izglītības ministrs L. Adamovičs (Kalnciema 1992, 121. lpp.). K. Ulmaņa  atbalstītā latviešu valodas pozīciju nostiprināšana un «īstās, patiesās vēstu¬res» popularizēšana tieši atbalsojās arī izglītības saturā, par ko liecina izmaiņas mācību grāmatu saturā.

Pēc 1934. gada būtiskas pārmaiņas notika arī Izglītības ministrijas struktūrā - likvidēto mazākumtautību skolu pārvalžu vietā tika izveidota vienota, centralizēta skolu pārvalde, kurā minoritāšu interešu pārstāvjiem bija visai pretrunīgas pilnvaras. Minētā likuma ietvaros mazākumtautību bērniem joprojām tika garantētas obligātās izglītības tiesības un zināms valsts un pašval¬dību atbalsts arī neobligātajām vispārizglītojošām vidusskolām. Tika slēgtas 200 cittautiešu skolas, kur bija mazs skolēnu skaits, iesakot pāriet mācīties latviešu skolās (Dribins 2004, 59. lpp.). Tomēr, neraugoties uz ierobežoju¬miem, nacionālo minoritāšu skolu sistēma turpināja pastāvēt arī K. Ulmaņa autoritārā režīma laikā.

Agrārā reforma. Viens no jautājumiem, kas starpkaru periodā saistīts ar mazākumtautu tiesībām un to apdraudējumu ir agrārā reforma. Latviešu tautai, kuras viens no pašidentifikācijas elementiem ir «zemnieku tauta», zemes jautājums vienmēr bijis aktuāls. Pirms agrāras reformas Latvijā gandrīz puse visas zemes kopplatības (48%) bija muižnieku, bet 10% kroņa īpašums (Švābe 1948, 21. lpp.), tādēļ jaundibinātajā valstī agrārais jautājums ietvēra arī starpetnisko attiecību problēmas (īpaši starp latviešiem no vienas puses un vāciešiem un poļiem no otras), vairoja abpusējus negatīvus stereotipus un aizspriedumus. Latvijas valsts pieņemtā un realizētā agrārā reforma (1920-1937) paredzēja atņemt zemi muižniekiem, atstājot vien likumā noteiktos 50 ha. Pēc latviešu domām, tas novērsa pret latviešu zemnieku ilgus gadsimtus vērsto vēsturisko netaisnību, ko darījuši «Latvijas valsts nācijas un tautas ienaidnieki» (Latvijas Republikas Saeimas... 1924, 677. lpp.) un izmantojot likumā «Par tautas nobalsošanu un likuma ierosināšanu» (1920) noteiktās tiesības, iedzīvotāji iesaistījās parakstu vākšanas kampaņā pret kompensāciju izmaksāšanu (Lēbers 2000, 219. lpp.). To pavadīja arī attiecīgi uzsaukumi presē, aicinot ņemt pasi un iet parakstīties «pret atleidzibas moksošonu vacajim kungim baronim un muižnikim» (Pret atleidzeibu... 1923, 1. lpp.). Līdz referendumam šī lieta nenonāca, 1924. gadā asas debates šī jautājuma sakarā izvērsās Saeimā. Cīņā starp tiesiskuma normu ievērošanu un emocionālu šīs problēmas traktējumu — nevar likt tautai maksāt par sev reiz nozagto u. tml. (Latvijas Republikas Saeimas... 1924, 716.-768. lpp.) un absurda šķita ideja, ka «tautai sava valsts teritorija bija jāatpērk no svešas minoritātes» (Svābe 1948, 7. lpp.), kuras pārstāvji, atbalstot Bermonta uzbrukumu, ar naidu vērsušies pret latviešiem. Zemes atsavināšana bez kompensācijas (Likumprojekts «Par atlīdzības nokārtošanu valsts zemes fondā ieskaitīto zemju un muižu īpašniekiem», 1924.) radīja lielu neapmierinātību bijušo lielo zemes īpašnieku, galvenokārt, vāciešu un poļu vidū, kas to traktēja kā likumu, «kas radīts speciāli, lai kaitētu minoritātēm vai to daļām» (Latvijas Republikas Saeimas... 1924, 716. lpp.). Situācija ar agrāro reformu un atteikšanās izmaksāt kompensācijas par Valsts zemes fondā pārņemto privātīpašumu, radīja arī ārpolitiskus sarežģījumus. Tautu Savienībā tika  Krievu pilsoniskās partijas saraksta, kuras līderis bija A. Bogačovs. (Rīgas pilsētas gada 1931, 18., 19. lpp.) 1920. gada janvārī notika pirmās Rīgas pilsētās domes vēlēšanas neatkarīgajā valstī. 90 deputātu vietas tika sadalītas starp 11 partiju un vēlēšanu apvienību sarakstos piedāvātajiem pārstāvjiem. Laikā no 1920.-1922. gadam Rīgas domes sastāvā ietilpa arī 20 vācbaltieši (Baltijas vācu vēlēšanas komiteja (A. Reusners)), 3 krievi (Rīgas krievu pilsoņu nacionāldemokrātis- kā savienība (A. Bogačevs) (Rīgas pilsētas gada 1931, 19., 20. lpp.).

Saskaņā ar 1922. gada 12. marta Latvijas galvaspilsētas domes vēlēšanu rezultātiem starp deputātiem, kas ievēlēti no 15 sarakstiem, bija 18 vāc¬baltieši (Vācu baltiešu vēlēšanas komiteja (R Sīmanis)) un 3 krievi (Krievu biedrība Latvijā (V. Presņakovs); Latvijas krievu nacionāldemokrātiskās savienības, Rīgas pareizticīgo draudžu savienības, Rīgas vecticībnieku Gre- beņščikova draudzes un Rīgas krievu ārstu biedrība (P. Ladigins)) (Rīgas pilsētas gada... 1931, 20., 21. lpp.; Rīgas pilsētas domnieku... 1928, 47. lpp.; Pašvaldības balss. 1925. Nr. 3, 99. lpp.).

1925. gada 28. februārī un 1.martā notikušajās Rīgas pašvaldības vēlēšanās par iekļūšanu domē cīnījās deputātu kandidāti no 23 vēlēšanu apvienību un partiju sarakstiem. Jaunievēlētajā domē darbojās 15 vācbaltieši (Vācu baltiešu vēlēšanu komiteja (P. Sīmanis)) un 3 krievi (Vecticībnieki (I. Jupa- tovs), Krievu nacionālā savienība (M. Krivošapkins)) (Rīgas pilsētas gada... 1931, 21.-23. lpp.; Rīgas pilsētas domnieku... 1928, 47. lpp.; Pašvaldības balss. 1925. Nr. 3, 99. lpp.).

1928. gada 18. un 19. februāra Rīgas domes vēlēšanās no 28 sarakstiem starp 90 ievēlētajiem domniekiem bija 13 vācbaltieši (Vācu-baltiešu vēlēšanu komiteja (V. Pusuls)), 4 krievi (Krievu apvienotās organizācijas (P. Ladigins), Krievu pilsoņi - vecticībnieki (I. Jupatovs)) (Rīgas pilsētas gada... 1931, 23.-25. lpp.; Rīgas pilsētas domnieku... 1928, 47. lpp.). Pēdējās starpkaru periodā notikušajās Rīgas domes vēlēšanās 1931. gada 28. un 29. martā ievēlēja arī 13 vācbaltiešus un 4 krievus. (Rīgas pilsētas domnie¬ku... 1931, 5. lpp.)

Ļoti aktīvi Rīgas pašvaldības darbā bija vācbaltieši, kas sadarbojoties ar citu mazākumtautību pārstāvjiem Domē, risināja svarīgus pilsētas dzīves jautājumus, īpaši finanšu un rūpniecības jomā.

Līdz ar K. Ulmaņa autoritārā režīma izveidi tapa jauni noteikumi par pilsētu pašvaldību darbību, ar ko apturēta domju darbība un visas pilnvaras nodotas ieceltām pilsētu valdēm un priekšsēdētājam.

Vācbaltiešu un krievu sabiedriskās un kultūras biedrības Rīgā

Latvijas mazākumtautības aktīvi izmantoja valsts garantētās iespējas dibināt sabiedriskās organizācijas un kultūras biedrības. Vācbaltieši un Latvijas krievi nebija izņēmums.

Izglītības ministrijas paspārnē esošā Vācu izglītības pārvalde bija galvenais institūts, kas īstenoja Latvijas vāciešu izglītības autonomiju. 1923. gadā tika nodibināta «Vācbaltiešu darba centrāle Latvijā» [Zentrale deutschbaltischer Arbeit in Lettland], kas 1928. gadā pārdēvēta par «Vācbaltiešu tautas apvienību Latvijā» [Deutschbaltische Volksgemeinschaft in Lettland] (Bērziņš 2003, 344. lpp.). Šī organizācija pakāpeniski ieguva lielu rīcības brīvību un sāka pārvērsties par vietējo vāciešu galveno nacionālo organizāciju. Tā mēģināja saskaņot visu pārējo (izņemot politisko) organizāciju (vāciešiem Latvijā bija apmēram 150 dažādu organizāciju.) darbību un aizstāvēt vāciešu intereses kultūras jomā, kā arī sociālajā un ekonomikas sfērā (Feldmanis 1997, 103. lpp.).

Uzskaitot vācbaltiešu sabiedriskās organizācijas nevar apiet studentu korporācijas, kurām bija ietekmīga loma gan Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē, gan dažāda veida (izglītība, ekonomika u. tml.) sakaros ar Vāciju (Cerūzis 2001, 38.-43. lpp.). Lielākā daļa vācbaltiešu politiķu, sabiedrisko darbinieku un uzņēmēju bija vācu studentu korporāciju biedri. Rīgā darbojās sešas vācbaltiešu studentu korporācijas: «Gotonia», «Concordia Rigensis», «Fraternitas Baltica», «Rubonia», «Curonia» un «Fraternitas Rigensis» (Sčerbinskis 2010, 104, 96, 95, 98, 92, 94).

Vācbaltiešu kultūras dzīve Rīgā bija piesātināta daudziem notikumiem. Darbojās savs teātris — Vācu Drāma. No vietējo vāciešu vidus nāca dzejnieks Verners Bergengrīns, rakstnieks Zigfrīds fon Fēgezaks (triloģija «Baltijas traģēdija»), Manfrēds Kībers, Ģertrūde fon Brinkena, M. Munīra-Vrobļev- ska, Oskars Grosbergs u. c. Mūzikas jomā izcilus panākumus guva vācbaltiešu komponisti A. M. Snābels, G. Fon Keislers, M. Matīsens, dziedātāja F. fon Bodīna, pianiste E. Oto-Drevska u. c. Mākslas jomā izceļama gleznotāja Ida Kerkoviusa (Dribins 1998, 149. lpp.).

Laikā no 1919. gada beigām līdz 1939. gada beigām Latvijā iznāca 16 vācu avīzes, ap 20 žurnālu, kalendāru, gadagrāmatu, informatīvo biļete¬nu, zinātnisko rakstu un daiļliteratūras periodisko izdevumu. Nozīmīgākie izdevumi bija dienas laikraksti «Rigasche Rundschau» un «Libausche Zei- tung», nedēļas laikraksti «Riga am Sonntag» (no 1934. gada ar nosauku¬mu «Rigasche post»), «Deutsche Bote» (no 1938. gada - dienas laikraksts), «Rigaer Wirtschaftszeitung»; no žurnāliem - «Baltische Monatsschrift» (no 1932. gada ar nosaukumu «Baltische Monatshefte»), «Rigaer Zeitshrift fūr Handel und Industrie», «Das deutsch Blatt» un citi (Šimkuva 1990, 57. lpp.).

Latvijas valsts mazākumtautību kultūras attīstībai sniegto iespēju krievi vērtēja īpaši augstu, jo te viņi varēja nodrošināt pēctecību tām kultūras tra¬dīcijām, kas Padomju Krievijā bija pārtrauktas (piem., ar pareizticīgo baznī¬cas kalendāru saistīto svētku svinēšana u. tml.).

Latvijas krievu izglītības iestāžu darbību koordinēja Izglītības ministrijas paspārnē esošā Krievu izglītības pārvalde. Rīgā darbojās dažādas krie¬vu sabiedriskās organizācijas («Rīgas Krievu izglītojošā biedrība», «Bajan», «Krievu teātra biedrība», «Krievu senatnes cienītāju biedrība» u. c.). Tā 1919. gadā darbību atjaunoja Rīgas krievu pilsoņu nacionāli demokrātiskā savienība, kas pievērsās no Padomju Krievijas iebraukušo imigrantu problēmu risināšanai. Krievu nacionālās savienības Latvijā un Krievu nacionālās apvienības darbības mērķis bija aizstāvēt Latvijas krievu pilsoņu sabiedriski  politiskās intereses un kultūras intereses, nodrošināt krievu nacionāli kulturālo autonomiju. Apvienība galveno vērību veltīja kultūras dzīvei, izglītībai, labdarībai un veselības aizsardzībai. Šai organizācijai nepiemita politisks raksturs, par tās biedriem varēja kļūt gan atsevišķas personas, gan organizācijas. Jau 1924. gadā apvienībā iestājās 16 biedrības, bet vēlāk tā aptvēra 27 organizācijas un 109 individuālos biedrus (Bērziņš 2003, 350., 351. lpp.)- 1925. gadā tika nodibināta Rīgas krievu izglītības biedrība. Īpašs krievu kultūras dzīves centrs bija Krievu klubs ar labāko krievu bibliotēku Rīgā. Lai apvienotu krievu izglītības un kultūras biedrības, 1927. gadā tika radīta Latvijas krievu izglītības un kultīiras biedrību centrālā savienība, kas 6 gadus vēlāk aptvēra 32 organizācijas. Latvijā darbojās arī krievu studentu korporācijas (studentu — «Fraternitas Arctica» un «Ruthenia», studenšu — «Sorori-tas Slavia» un «Tatjana», kuras 1933. gadā apvienojās, izveidojot «Sororitas Tatiana»), taču tām nebūt nebija tā ietekme, kas atzīmēta, runājot par vācbaltiešu studentu mūža organizācijām (Sčerbinskis 2010, 39, 107, 182, 86).

Rīgā notika vietējo krievu aprindu tikšanās ar emigrācijā izkaisītās krievu kultūras elites pārstāvjiem. Liela apmeklētība bija F. Šaļapina un A. Vertinska koncertiem, izrādēm ar aktiera M. Čehova piedalīšanos, dzejnieku I. Severjaņina, I. Odojevcevas, G. Ivanova un I. Buņina dzejas vakari, filozofu N. Berdjajeva, V. Zeņkovska, I. Iļjina, F. Stepuna, B. Višeslavceva u. c. zinātniskie priekšlasījumi (Volkovs 1998, 97. lpp.).

Darbojās Krievu drāmas teātris, kas devās viesizrādēs arī ārpus valsts robežām.

Latvijā krievu valodā iznāca zinātnisks un literārs žurnāls «Perezvoni» («Zvani»), pedagoģiskie žurnāli «Rodnaja škola» («Dzimtā skola»), «Skola i žizņ» («Skola un dzīve»), «Junij čitateļ» («Jaunais lasītājs»). Krievu periodiskās preses izdevumu vidū izcēlās viens no lielākajiem un literāri spilgtāka¬jiem krievu emigrantu dienas laikrakstiem Eiropā - «Segodņa» («Šodien»), kas izāca kopš 1919. gada, bet no 1924. gada kopā ar ikdienas pielikumu «Segodņa vecherom» («Šovakar»). Laikrakstam savas publikācijas iesniedza un citādi sadarbojās daudzi ievērojami kultūras darbinieki. Ilgu laiku avīzes redaktors bija profesionāls žurnālists un pieredzējis redaktors M. Ganfmans. Avīze stingri stāvēja Latvijas valstiskuma un demokrātijas, kā arī nacionālo minoritāšu tiesību aizstāvības pozīcijās (Volkovs 1998, 100. lpp; Apine, Vol¬kovs 2007, 43., 44. lpp.).

Secinājumi

Arī pēc Pirmā pasaules kara Rīga saglabāja savu multietnisko iedzīvotāju sastāvu, un vācbaltieši un krievi bija lielākās minoritātes pilsētā. Vācbal¬tieši bija arī ekonomiski spēcīgākā, izglītotākā un saliedētākā etniskā gru¬pa pilsētā, ko pilnīgi nevar attiecināt uz Rīgas krieviem. Gan krievi, gan vācbaltieši (ar visai atšķirīgām sekmēm) piedalījās Saeimas un Rīgas domes vēlēšanās, pēc tam šo iestāžu darbā. Pilsētā darbojās abu mazākumtautību kultūras biedrības un citas sabiedriskās organizācijas, teātri, bibliotēkas. Par Rīgas domes un pašu minoritāšu līdzekļiem uzturētās pamatskolas un vidējās mācību iestādes, kurās stundas pasniegtas bērnu dzimtajā valodā. Darbojās arī augstskolas.

Vācbaltiešu un krievu spēju iekļauties neatkarīgajā Latvijas valstī noteica virkne faktoru, tostarp arī diskomforta sajūta par zaudētajām dominējošajām pozīcijām sabiedrībā un neticība latviešu spējai pašiem pārvaldīt savu zemi. Viņu turpmākā līdzdalība zemes pārvaldē - gan valsts, gan Rīgas pašvaldību līmenī - bija atkarīga no prasmes atmest aizspriedumus un pielāgoties jaunajiem apstākļiem.

Pamattautas un mazākumtautību (īpaši jau vācbaltiešu) vēsturiski veidojusies sadarbības pieredze radīja noteiktas abpusējas attieksmes, kas atstāja iespaidu uz turpmāk pieņemtajiem (arī nepieņemtajiem) minoritāšu tiesības nosakošajiem likumdošanas aktiem.

Neraugoties uz to, ka valsts pamatlikumā (un citos arī) netika definēta mazākumtautību kultūras autonomija, to faktiski nodrošināja citi likumdošanas akti, kuru izstrādāšanā piedalījās arī minoritāšu pārstāvji, un kuru piedāvātās iespējas izglītības, kultūras un biedrošanās jomā tās arī pilnā mērā izmantoja. 1934. gada 15. maijā nodibinātais autoritārais režīms, šīs tiesības gan ievērojami sašaurināja, taču neizskauda.

Avotu un literatūras saraksts

Aizsilnieks, Arnolds. Latvijas saimniecības vēsture: 1914-1945. Stokholma, 1968.

Apine, Ilga, Volkovs Vladislavs. Latvijas krievu identitāte: vēsturisks un socioloģisks apce-rējums. Rīga, 2007.

Bērziņš atbild uz jautājumiem, ļaunākās ziņas. 1934. Nr. 188, 1. lpp.

Bērziņš, Valdis (red.). 20. gadsimta Latvijas vēsture. II daļa: Neatkarīga valsts. 1918— 1940. Rīga, 2003.

Bleiere, Daina, Butulis, Ilgvars u. c. Latvijas Vēsture. 20. gadsimts. Rīga, 2005.

Cerūzis, Raimonds. Vācu faktors Latvijas saimniecībā (1918-1939): tradīcija un korpo¬ratīvā noslēgtība. Latvijas Vēsture. 2002. Nr. 2 (46), 51.-75. lpp.

Cerūzis, Raimonds. Vācu faktors Latvijā (1918-1939): politiskie un starpnacionālie aspekti. Rīga, 2004.

Cerūzis Raimonds. Vācbaltiešu studentu korporāciju darbība Latvijā starpkaru periodā, Latvijas Vēsture. 2001. Nr. 1 (41), 38.-43. lpp.

Dimenštein, lija. Russkaja Riga. Rīga, 2004.

Dribins, Leo. Ebreji Latvijā. Grām.: Dribins, Leo (sast.) Mazākumtautības Latvijā. Vēs¬ture un tagadne. Rīga, 2007. 209.-233. lpp.

Dribins, Leo. Etniskās un nacionālās minoritātes Eiropā. Vēsture un mūsdienas. Rīga, 2004. Dribins, Leo. Vācieši. Grām.: Dribins, Leo (sast.). Mazākumtautību vēsture Latvijā. Rīga, 1998.

Dribins, Leo, Spārītis, Ojārs. Vācieši Latvijā. Rīga, 2000.

Druviete, Ina. Valodas politikas tradīcijas Latvijā 20. gs. sākumā. Grām.: Joma, Daiga (red.) Latviešu valoda 15 neatkarības gados. Rīga, 2007, 13.-16. lpp.

Feigmane, Tatjana. Krievi Latvijā un Saeimas vēlēšanas (1920-1934). Latvijas Arhīvi. 1995. Nr. 3.

Feldmanis, Inesis. Mazākumtautību politika Latvijā kā politiskās kultūras izpausme (1918-1939). Grām.: Cinis, A., Pijola, S. (red.) Vācu faktors Latvijas vēsturē. Zināt¬nisko rakstu krājums. Rīga, 1992.

Feldmanis, Inesis. Vācbaltiešu izceļošana. Latvijas Arhīvi. 1994. Nr. 3, 32.-41. lpp.

Feldmanis, Inesis. Vācbaltiešu izceļošana. Latvijas Arhīvi. 1994. Nr. 4, 35.-45. lpp.

Feldmanis, Inesis. Vācbaltiešu nostāja pret nacionālsociālismu un attiecības ar Latvijas valsti (1933-1939). Latvijas Vēsture. 1997. Nr. 1, 102.-113. lpp.

Galvas pilsētas Rīgas statistiskā gada grāmata. 1937. Rīga, 1938.

Galvas pilsētas Rīgas statistiskā gada grāmata. 1938. Rīga, 1939.

Kalnciema, Aija. Nacionālo minoritāšu kultūras autonomijas parlamentārais risinājums Latvijas Republikā. LVIŽ. 1992. Nr. 3, 117.-129. lpp.

Kuzņecovs, Sergejs. Russkoje naselenije v politicheskoi zhizni Latvii (1920). Grām.: Latgale un Daugavpils: Vēsture un kultūra. Rakstu krāj. Daugavpils, 1996.

Latvijas Republikas Saeimas stenogrammas. IV. Sesija (26 sēdes) (no 1924. gada 15. jan- vara līdz 1924. gada 14. aprīlim). Rīga: Latvijas Republikas Saeimas izdevums, 1924.

Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti. Rīga, 1920.

Lēbers, Dīters A. Latvijas tiesību vēsture (1914-2000). Rīga, 2000.

Likums par Latvijas izglītības iestādēm. (Pieņemts 1919. g. 8. dec. sēdē). Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 1920. I.

Likums par mazākuma tautību skolu iekārtu Latvijā (Pieņemts 1919. g. 8. dec. Tautas Padomes sēdē). Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 1920. I.

Likums par sapulcēm. Valdības Vēstnesis. 1923. g. 18. jūl. 2. lpp.

Likums par tautas izglītību. (Izvilk.) GrāmPirmais gads. 1934. 15. V-1935. 15. V. Rīga, 1935. 279 lpp.

Likums par valsts valodu. Valdības Vēstnesis. 1935. g. 9. janv. 1. lpp.

Līventāls, T., Sadovskis, V. (red.) Rīga kā Latvijas galvas pilsēta. Rakstu krājums LR' 10 gadu pastāvēšanas atcerei. Rīga, 1932.

Pašvaldības balss. 1925. Nr. 3.

Pašvaldības balss. 1928. Nr. 9.

Pret atleidzibu muižnikim. faunā Straume. 1923. g. 18. nov. 1. lpp.

Rīgas pilsētas domnieku vēlēšanas 1928. gada 18./19. februārī. Rīga, 1928.

Rīgas pilsētas domnieku vēlēšanas 28.129. martā 1931. gadā. Rīga, 1931.

Rīgas pilsētas gada grāmata 1931. gadam. Pirmais gada gājums. Rīga, 1931.

Rīgas pilsētas statistiskā gada grāmata. 1920-1922. Rīga, 1923.

Rīgas pilsētas statistiskā gada grāmata. 2. izdevums. 1923-1924. Rīga, 1925.

Rīgas pilsētas statistiskā gada grāmata. 3. izdevums. 1925-1926. Rīga, 1927.

Rīgas pilsētas statistiskā gada grāmata. 4. izdevums. 1927-1928. Rīga, 1929.

Rīgas pilsētas statistiskā gada. grāmata. 5. izdevums. 1939-1930. Rīga, 1931.

Rīgas pilsētas statistiskā gada grāmata. 1931-1932. Rīga, 1933.

Rīgas pilsētas statistiskā gada grāmata. 1933-1934. Rīga, 1935.

Rīgas pilsētas statistiskā gada grāmata. 1935. Rīga, 1936.

Skujenieks, Marģeris. Latvija. Zeme un tauta ar J. Bokaldera nodalu par lauksaimniecību. 3. pārstr. un papild. izdevums. Rīga: A. Gulbis, 1927.

Skujenieks, Marģeris (red.) Otrā tautas skaitīšana Latvijā 1925. gada 10. februārī. II daļa: Tautība un ticība. Rīga, 1925.

Skujenieks, Marģeris (red.) Trešā tautas skaitīšana Latvijā 1930. gadā. II dala: Tautība. Rīga, 1930.

Skujenieks, Marģeris (red.), Sainītis, V (sast.) Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935. gads. IV dala: Tautība. Rīga, 1937.

Spārītis, Ojārs. Rīga - daudzu tautu krustceles. Grām.: Grīnberga, Helēna (sast.) Rīga staro gaismu. Rīga, 2012 (?). 17.-25. lpp.

Stranga, Aivars. Ebreji Baltijā. No ienākšanas pirmsākumiem līdz holokaustam: 14. gadsimts -1945. gads. Rīga: LU žurnāla «Latvijas Vēsture» fonds, 2008. 

Ščerbinskis, Valters (sast.) Uzticīgi draugam. Latvijas studējošo slēgtas mūža organizācijās. Rīga, 2010.

Šimkuva, Helēna. Baltvācu periodiskie preses izdevumi Latvijā (1920-1939). LZA Vēstis. 1990. Nr. 6, 57.-61. lpp.

Švābe, Arveds. Latvija 30 gados: 1918-1948. Vācija, 1948. 48 lpp.

Uzgalīts. Poļu muižnieki, baznīckungi un latgalieši, faunā straume. 1925. g. 18. janv. 1. īpp.

Vacais pedagogs. Latgolas školas. - Jaunā straume. 1922. g. 12. jul. 2. lpp.

Volfarte, Kistīne, Oberlenders, Edvīns (sast.) Katram bija sava Rīga. Rīga, 2004. Volkovs, Vladislavs. Krievi Latvijā. Rīga, 1996.

Volkovs, Vladislavs. Krievi. Grām.: Dribins, Leo (sast.). Mazākumtautību vēsture Latvijā. Rīga, 1998. 83.-114. lpp.

Žvinklis, Arturs. Latvijas Republikas Saeimas deputātu sociāli demogrāfiskais raksturojums un nacionālais sastāvs. LVIZ. 1998. Nr. 1. 107.-112. lpp.

21. oktobra Saeimas plenārsēde. Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis. 1930. g. 24. okt. 3. lpp.

Резюме

В связи с формированием Латвийского государства изменились социальные роли народностей, формирующих его общество; до этого домирирующие группы - балтийские немцы и русские - окаались в статусе меньшинств, а латыши стали главными вершителями политических и культурных процессов. Данная статья представляет взгляд на положение немцев и русских в Риге в период между войнами (первой Латвийской республики): демографические показатели, политическая роль, правовой статус, культурная и общественная жизнь. Социальное положение русского и немецкого меньшинств, возможности политической самоорганизации и деятельность по развитию национальной культуры были различны. Удельный вес немцев в предпринимательской среде был больше, чем латышей, тогда как русских - меньше. Немецкому меньшинству как в Рижской Думе, так и в Латвийском парламенте удавалось получить большее представительство, чем был их удельный вес среди жителей Риги и Латвии. В свою очередь, представительство русского меньшинства в этих выборных органах власти было меньше, чем их представленность в государстве. Однако до 1934 года национальные меньшинства имли широкую автономию в области культуры, русский и немецкий языки использовались с трибуны Сейма. Несмотря на то, что указ К.Ульманиса ликвидировал культурную автономию национальных меньшинств в области образования, усилил позиции латышского языка, система школ национальных меньшинств продолжала существовать. Значение латышского языка после 1934 года усилилось не только из-за авторитарной политики госудрства, но также потому, что уже со времени основания государства постепенно увеличилось число нелатышей, владеющих латышским языком.

 

Zusammenfassung

Mit der Staatsgrūndung im Jahre 1918 wechselte sich in Lettland die Rolle der verschiedenen nationalen Gruppen in der Gesellschaft. Russen und Deutsche wurden zu nationalen Minderheiten im Lande.

In diesem Beitrag werden die demographischen, politischen, rechtlichen und kulturellen Entwicklungslinien der russischen und der deutschen Minderheit zusam- menfassend charakterisiert. Die soziale Lage, Selbstorganisation im politischen

Leben sowie die Tātigkeit im kulturellen Bereich der deutschen und russischen Minderheit waren sehr unterschiedlich. So war z. B. der prozentuelle Anteil der Deutschen unter den Unternehmern Rigas groBer als der Anteil dieser Minderheit an der Gesamtbevolkerung Lettlands; der Anteil der Russen war dagegen geringer im Vergleich zur Gesamtzahl dieser Minderheit in Lettlands. Im Vergleich zum prozentuellen Anteil der Deutschen in Lettland ist es dieser Minderheit gelungen, mehr Vertreter in der Rigaer Duma sowie im Parlament Lettlands zu bekommen. Die russische Minderheit hatte vergleichsweise weniger Vertreter, gemessen an ihrem Anteil an der Gesamtbevolkerung.

Bis zum Staatsstreich vom 15. Mai 1934 hatten die nationalen Minderheiten weit- reichende politische und kulturelle Rechte. Obwohl die kulturelle Autonomie der Minderheiten nach diesem Umsturz aufgehoben wurde und die Gesetzgebung auf die Stārkung der lettischen Sprache ausgerichtet war, wurden die Schulen der nati¬onalen Minderheiten weiter erhalten. Die Bedeutung der lettischen Sprache nahm nach 1934 nicht nur wegen der Politik der autoritāren Regierung zu: Seit den 20er Jahren wuchs stāndig auch die Zahl der Vertreter der nationalen Minderheiten, die Lettisch beherrschte.

Schliisselworter: Russen, Deutschen, Riga.