Sākumlapa > Tēmas > Personas
Jakovs Kuļņevs

Jakovs Kuļņevs

Jakovs Kuļņevs (1763. g. 25. jūlijā / 5. augustā – 1812. g. 20. jūlijā / 1. augustā) – ģenerālmajors, 1812. gada kara ar Napoleonu varonis, apbedīts Ilzeskalna pareizticīgo baznīcā.

Jakovs Kuļņevs – nākamais ģenerālis un Svētā Jura (jeb sv. Georgija) ordeņa kavalieris, kas apbalvots ar Zelta ieroci “Par drošsirdību” – ir dzimis 1763. gada 25. jūlijā (5. augustā pēc jaunā stila). Vēsturiskajā literatūrā par viņa dzimšanas vietu tiek izteikti dažādi, visai atšķirīgi pieņēmumi. Pati izplatītākā un ticamākā versija ir tā, ka viņš ir dzimis Ludzā (tolaik pilsēta atradās Inflantijas vaivadijā, Žečpospolitā).

Viņa tēvs – Pēteris Kuļņevs bija Krievu armijas virsnieks, pēc militārās karjeras beigām viņš kļuva par Ludzas pilsētas priekšnieku; Jakova māte – Luīze Johanna, dzimusi Grebenica (vācu: Graevenitz) pēc tautības bija vāciete. Atvaļinātā sekundmajora Pētera Kuļņeva ģimenē izauga divi nākamie ģenerāļi – viņa dēli Jakovs un Ivans. Vēl viens dēls – Mihails, gāja tēvam pa pēdām un arī bija Ludzas pilsētas priekšnieks. 

Jakovs Kuļņevs mācījās Šļahtas kadetu korpusā (šļahta – Polijas-Lietuvas dižciltīgo muižnieku kopējs apzīmējums – tulk. piez.). 1785. gadā viņš uzsāka militāro dienestu kavalērijā. Būdams bez sakariem imperatora galmā, viņš savu militāro karjeru veidojis kaujas laukā. Tā, 1794. gadā Kuļņevs izcēlās karadarbības laikā Polijā un izpelnījās majora militāro pakāpi.

1807. gadā, kara laikā ar Francijas imperatora Napoleona Bonaparta (franču: Napoléon Bonaparte/Napoléon Ier; 1769-1821) armiju, Jakovam Kuļņevam tika piešķirta apakšpulkveža pakāpe. Tajā pašā gadā par kaujām pret franču karaspēku Kuļņevs tika apbalvots ar vairākiem ordeņiem.

1808. gadā Jakovs Kuļņevs bija piedalījies karā pret Zviedriju. 1808. gada 20. martā viņu apbalvoja ar Zelta zobenu ar uzrakstu “Par drošsirdību”, drīzumā viņam tika piešķirta pulkveža militārā pakāpe. Arī turpmāk šā kara gaitā viņš ne reizi vien izcēlās ar īpašu drošsirdību.

1808. gada decembrī viņam tika piešķirta ģenerālmajora militārā pakāpe. 1808. gadā J. Kuļņevs apbalvots ar Svētā Jura III šķiras ordeni. 1809. gadā ģenerālmajors Kuļņevs bija krievu karaspēka sastāvā, kas 1809. gada ziemā pa ledu šķērsojis Botnijas līci (Baltijas jūras līcis tās ziemeļos starp Somijas un Zviedrijas krastiem – tulk. piez.). 1809. gada martā ģenerālmajors Kuļņevs karadarbības gaitā bija sagūstījis daudzus pretinieka karavīrus un kā kara trofeju ieguvis divus pretinieka lielgabalus. Par to viņš apbalvots ar Svētās Annas I šķiras ordeni.

Vēl jaunības gados Jakovam Kuļņevam bija gadījies dienēt leģendārā krievu karavadoņa Aleksandra Suvorova (1729-1800) vadībā. Somijā J. Kuļņevs demonstrēja, ka pat sadzīves jomā viņš ir lielā karavadoņa sekotājs: ģenerālmajors Kuļņevs valkāja parastu zaldātu šineli, kas šūta no rupjas vadmalas, ēda vienkāršu karavīru ēdienu. Kuļņevs pats sevi dēvēja par A. Suvorova sekotāju. Katram jātnieku patruļas komandierim, kas atgriezās naktī, bija pienākums nekavējoties modināt ģenerālmajoru un ziņot viņam par izlūkošanas rezultātiem. Dažkārt, pēc virsnieka un krievu dzejnieka Denisa Davidova (1784-1839) liecības, kurš arī dienējis Somijā Kuļņeva vienībā, ģenerālis nakts laikā tika modināts septiņas līdz astoņas reizes. “Es neguļu un neatpūšos,” mēdza teikt ģenerālis, “lai armija guļ un atpūšas.”

Visai izteiksmīgas ir ģenerālmajora Jakova Kuļņeva pavēles, kas rakstītas pavēlēm neraksturīgā, visai oriģinālā valodā. Lūk, tikai viens šādas “jaunrades” piemērs:“Marša laikā būt možiem un jautriem! Nomāktība raksturīga tikai vecām bābām. Ierodoties pagaidu nakšņošanas vietā – šņabja čarka, putriņa ar gaļu un guļvieta no egļu zariem. Ar labu nakti!"

1810. gadā Jakovs Kuļņevs piedalījās karā pret turkiem. 1810. gada 11. un 12. jūnijā, komandējot divus huzāru pulkus, viņš uzbruka turku kavalērijai – 6 tūkstošiem jātnieku – un izkliedējot tos, izglāba turku ielenkto Sibīrijas grenadieru vienību barona Frīdriha Geismāra (vācu: Friedrich Caspar von Geismar; 1783-1848) vadībā. Par šo kaujā gūto uzvaru Kuļņevs izpelnījies visai neparastu apbalvojumu: 12 gadu laikā ik gadu viņam bija nolemts izmaksāt 1000 rubļus gadā (visai prāva summa tajos laikos – tulkot. piez.). 1810. gada augustā ģenerālmajors Kuļņevs kārtējo reizi izcēlās kaujā ar turkiem un par to tika apbalvots ar dimantiem rotātu Zelta zobenu.

Jakovs Kuļņevs kļuva arī par vienu no 1812. gada kara ar Napoleonu varoņiem. Pirmajās kara dienās, 1812. gadā viņš ģenerālfeldmaršala grāfa Pētera Vitgenšteina (vācu: Ludwig Adolf Peter zu Sayn-Wittgenstein; 1768–1843) korpusa sastāvā piedalījās kaujās, aizsargājot no ienaidnieka ceļu uz Sanktpēterburgu.

1812. gada 2. jūlijā ģenerālis Kuļņevs ar diviem pulkiem un artilērijas rotu pārcēlās pāri Daugavas upei, lai veiktu izlūkošanu. Taču ar to vien varonīgais ģenerālis neaprobežojās. Viņš pārsteidzis divus franču pulkus un sakāvis tos. Pretinieks zaudējis ievainotajiem un nogalinātajiem 300 cilvēkus, vēl 200 karavīri nonāca gūstā. Tika sagūstīts arī franču ģenerālis Žans-Marija de Senženjē (franču: Jean-Marie Noël Delisle de Falcon de Saint-Geniès; 1776-1836).

1812. gada 13. jūlijā ģenerāļa Kuļņeva vadītās vienības atkal bija izklīdinājušas vairākas franču karaspēka vienības, sagūstot 432 cilvēkus. No karagūstekņiem krievi uzzināja, ka Napoleons ir devies uz Sebežu.

1812. gada 17. jūlijā nozīmīgajā kaujā pie Kļasticiem (tagad – Vitebskas apgabala Rosonu rajons Baltkrievijā) krievu karaspēkam Jakova Kuļņeva vadībā izdevās patriekt franču karavienību no Jakubovas miesta. 1812. gada 19. jūlijā Kļasticu kaujas gaitā ģenerālmajors sagūstījis 900 franču karavīrus un maršala Nikolā Šarla Udino (franču: Nicolas-Charles Oudinot; 1767-1847) transporta pajūgu rindu, pēc tam, vajādams ienaidnieku, Kuļņeva komandētais karaspēks pārcēlās pāri Drisas upei.

Nākamajā dienā – 1812. gada 20. jūlijā – drošsirdīgais ģenerālmajors Jakovs Kuļņevs varonīgi kritis Kļasticu kaujā, pēc vienas no versijām – viņš gājis bojā no ienaidnieka raidītā lielgabala šāviņa.

Vēsturiskajā literatūrā ir sastopams apgalvojums, ka pēc Jakova Kuļņeva bojāejas franču imperators Napoleons Bonaparts it kā bija nosaucis viņu par Krievijas armijas labāko kavalērijas ģenerāli. Lai gan šis apgalvojums tā arī netika apstiprināts (taču arī netika atspēkots), tas, domājams, parāda attieksmi, kāda tajos laikos ir bijusi pret ģenerāli Kuļņevu Krievijas impērijas sabiedrībā.

Par karavadoni Kuļņevu rakstījuši viņa laikabiedri: pazīstamie krievu dzejnieki Vasīlijs Žukovskis (1783-1852) un iepriekšminētais Deniss Davidovs, Kuļņevu pieminējis krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins (1799-1837). Dzejas rindas varonim ir veltījis arī izcilais zviedru izcelsmes somu dzejnieks Johans Runebergs (zviedru: Johan Ludvig Runeberg; 1804-1877).

Patlaban vairāku valstu pilsētās ģenerāļa Jakova Kuļņeva vārdā ir nosauktas ielas. 2017. gadā J. Kuļņeva krūšutēls tika uzstādīts Benderu pilsētā (Moldovā); bet Drujā (Baltkrievijā) ir obelisks par godu ģenerālmajoram Kuļņevam. 2012. gadā Latvijā, Ludzā tika uzstādīts Jakova Kuļņeva krūšutēls (tēlnieks – Aleksandrs Taratinovs).

Vieta, kur ir apbedīts Jakovs Kuļņevs – Ilzeskalna Vissvētās Dievmātes ikonas “Visu sērojošo Prieks” pareizticīgo baznīca — ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Labajā pusē pie ieejas šajā baznīcā uzstādīta melna marmora piemiņas plāksne ar uzrakstu: “Zem šā dievnama velvēm atdusas 1812. gada Tēvijas kara neaizmirstamā varoņa ģenerālmajora Jakova Kuļņeva pīšļi, kurš ir kritis Kļasticu kaujā 1812. gada 20. jūlijā. 1830. gadā Sivošinā pie Kļasticiem, pēc ķeizara Nikolaja I pavēles, tika uzstādīts piemineklis ģenerālim Kuļņevam viņa varonīgās nāves vietā, bet 1832. gadā viņa mirstīgās atliekas no turienes pārnestas uz viņa pašreizējās atdusas vietu.”

Aleksandrs Gurins

2024. gadā papildināts tulkojums no krievu valodas

 

Светлана Видякина. Возвращение героя домой

Наталья Лебедева. Бюст на родине героя

Наталья Севидова. О бедном гусаре замолвите слово...

 

Ilustrācijas tēmai